Kas ir Bahai ticība?

Iepazīšanās
Jauniem Cilvēkiem


Sarakstījis Renē Derkse



© Rīgas Bahai Ticības draidze
Rīga, 1993



PRIEKŠVĀRDS

Rakstot šo grāmatu, es mēģināju dot jums skaidru priekšstatu par Bahai ticības vēsturi un mācībām. Es nezinu, vai jūs par to zināt daudz vai maz, vai vispār par to nezināt neko, izņemot tās nosaukumu. Es pieņemu, ka jūs neko nezināt par Bahai ticību.
Es ceru, ka šī grāmata palīdzēs tiem, kas grib kaut ko zināt par šo ticību un arī tiem, kas grib uzrakstīt par to aprakstu. Novēlu jums laimīgas stundas lasot.

Renē Derkse. Molenhekā, Holandē.



SATURS

I DIEVS UN VIŅA PRAVIEŠI
1. Dieva esamība
2. Dieva nolūks
3. Dieva Izpausmes vajadzība
4. Dieva Izpausmes
5. Dieva Izpausmes vienība
6. Laiks, kurā mēs dzīvojam

II BAHĀULLĀ MĀCĪBAS
7. Mācības pasaules labklājībai
8. Mācības cilvēces labklājībai

III BAHAI TICĪBAS VĒSTURE
9. Ticības pamats
10. Bab (1819-1850)
11. Bahāullā (1817-1892)
12. Abdulbahā (1844-1921)
13. Ticības izveidošanās laikmets

IV BAHĀULLĀ PĒCTEČI
14. Ko nozīmē būt par bahājieti
15. Kā kļūt par bahājieti




I DIEVS UN VIŅA PRAVIEŠI


1. Dieva esamība

Mūsdienās bieži var sastapt cilvēkus, kas netic Dievam. Bet tu vari teikt: "Es tam neticu" tikai tad, ja tu zini, kam tu netici. Citiem vārdiem, vispirms ir jāuzzina, kas tas ir, un tikai tad tu vari teikt, vai tu tam tici vai netici.
Piemēram, ja es saku, ka neticu, ka zeme ir apaļa, tad man jābūt kaut vismazākajam priekšstatam par to, kāda tā izskatītos apaļa. Tātad, lai cilvēks teiktu, ka netic Dievam, viņam jāzina, kas ir Dievs. Varbūt viņš iedomājas kādu vecu vīru ar garu bārdu, kas sēž tronī augšā Paradīzē. Nav brīnums, ka cilvēks, kas šādi domā, netic Dievam. Es nepiekrītu šim uzskatam par Dievu un šaubos, vai kāds tam mūsdienās vēl piekrīt. Vēl pirms neilga laika cilvēki bija šādos uzskatos par Dievu. Bet tagad, kad mēs zinām, kas ir virs mākoņiem un kāds izskatās Visums, mēs vairs nevaram pieņemt, ka Dievs sēž tur augšā tronī.
Ir ļoti savādi, ka pat tie cilvēki, kas netic Dievam, reizēm saka: "Tur kaut kam jābūt. Es nezinu, kas tas ir, bet kaut kam tur ir jābūt". Varbūt jūs paši kādreiz tā esat domājuši. Un vai jūs zināt, kad parasti cilvēki tā runā? Kad tie redz kaut ko, ko viņi nevar izskaidrot vai arī nesaprot.
Iedomājieties bērna dzimšanu. Bērna dzimšana ir tas, ko neviens nevar izskaidrot. Tas liekas brīnumaini, ka tāda lieta kā apaugļota ola var izaugt tik milzīga. Bieži var dzirdēt cilvēkus sakām: "Vai tas nav brīnišķīgi, ka tev pēkšņi ir dzīva radība, kas var redzēt un dzirdēt, kustināt rokas un kājas. Nē, kaut kam tur ir jābūt..."

Tagad mēs visi zinām, ka bērns nevar pats izveidoties: tas ir neiespējami. Un mēs visi zinām, ka mēs nevaram izveidot dzīvu radību paši. Daži zinātnieki var radīt robotu, bet ne personu ar savu gribu, raksturu un personīgiem uzskatiem. To nevar izdarīt. Bet kas tad radīja bērnu?
Tas ir pats par sevi saprotams, ka visu, kas vien eksistē uz pasaules, kāds ir radījis, vai tā ir māja, vai hipodroms, vai afiša. Visu, kas vien ir redzams, kāds ir radījis. Tātad bērnu ir veidojis kāds radošs spēks.
Ņemam par piemēru mākslīgo puķi. Jūs zināt, ka tā ir radīta kādā fabrikā. Bet īsta puķe ir daudz skaistāka, vai nē? Īsta puķe saldi smaržo un aug atšķirībā no mākslīgās. Mēs nepazīstam nevienu, kas varētu uztaisīt mākslīgu puķi, kas aug. Jūs nevarat arī teikt, ka īstu puķi kāds nav radījis. Protams, ka to kāds ir radījis. Būtība ir tā, ka to ir radījis kāds, ko mēs nevaram ne redzēt, ne dzirdēt, ne sajust, ne saost. Mēs nevaram uztvert šo radošo spēku ne ar vienu no saviem maņu orgāniem: ne ar acīm vai ausīm, mēli vai degunu, vai arī tam pieskaroties, bet tas nenozīmē, ka tas neeksistē.
Piemēram, ja cilvēks par kaut ko domā, viņa domas nevar uztvert ar maņu orgāniem. Bet tās eksistē viņa galvā. Ja tu saki, ka tu par kaut ko domā, es tam ticu, kaut arī nevaru tavas domas saredzēt.
Un tieši tāpat ir ar šo radošo spēku. Lai gan es nevaru to uztvert ar maņu orgāniem, es zinu, ka tas eksistē. Piemēram, es varu redzēt, kā kāds augs nāk ārā no zemes un aug lielāks. Es varu arī redzēt tavu domu rezultātu, piemēram, kad tu noliec savu ģeogrāfijas mācību grāmatu un paņem komiksu grāmatu.
Ir ļaudis, kas saka: "Klausieties, bet tas augs aug tādēļ, ka līst lietus un spīd saule. Tur nevajag nekādu radošo spēku."
Vai jūs zināt, ko es jautāju tādiem cilvēkiem? Es viņiem jautāju, no kurienes saule gūst tādu enerģiju. Un no kurienes saule ir radusies pati? Vai tā nav patiesība, ka saule visu laiku nav pastāvējusi? Kaut kā tai taču bija jāsāk eksistēt. Visam ir savs sākums, vai tā ir saule, vai mašīna, vai kasete, koks, dzīvnieks vai cilvēks. Jābūt kaut kam, kas radīja sauli un deva tai spēku un deva lietum spēju likt augam augt. Un 'kaut kas' lika apaugļotai olai izaugt par bērnu, kas var redzēt un dzirdēt, un domāt, un just, un arī kustēties.
Un šis 'kaut kas' ir radošs spēks, kam ir vara pār visām radītajām lietām: sauli, zvaigznēm un visu izplatījumu; pār augiem, dzīvniekiem un cilvēkiem. Un šo 'kaut ko' mēs mēdzam saukt par Visvareno, Visspēcīgo, Radītāju vai arī par Dievu. Lai gan mēs nevaram sajust Dievu ar mūsu pieciem maņu orgāniem, mēs tomēr Viņam ticam.
Jums var nepatikt vārds 'Dievs', jo tas jums atgādina veco vīru, kas dzīvo Paradīzē. Bet tas nenozīmē, ka jums šis vārds vairāk nav jālieto. Ja es domāju, ka Marija ir kinoaktrise un vēlāk izrādās, ka viņa ir dziedātāja, es nestaigāju apkārt, visiem stāstīdams, ka viņa vairāk nav Marija. Viss, kas man jāizmaina, ir mans priekšstats par Mariju. Tāpat mums ir jāizmaina priekšstats par Dievu, nevis Viņa vārds.


2. Dieva nolūks

Pirmajā nodaļā mēs nācām pie slēdziena, ka radošais spēks eksistē. No šī brīža mēs šo spēku sauksim par Dievu. Mēs arī zinām, ka Dievs ir radījis neskaitāmu daudzumu visādu lietu un turpina to darīt. Katru gadu izaug jauni augi, dzimst jauni dzīvnieki un pasaulē nāk jauni cilvēki. Patiesību sakot, visu, ieskaitot cilvēci, ir radījis Dievs.
Šajā un nākamajās nodaļās mēs nerunāsim par augiem un dzīvniekiem, bet par sevi: Cilvēku. Bet Dievs neradīja cilvēku joka pēc, bet ar sevišķu nolūku. Tas taču ir loģiski. Vajag tikai apskatīties uz apkārtējo pasauli. Konfekšu fabrikants izgatavo konfektes, lai tās pārdotu tev vai kādam citam, lai tās sagādātu jums baudu. Arī es uzrakstīju šo grāmatu, lai tu un citi jaunieši varētu to lasīt. Un ja tu kaut ko brīvajā laikā uzglezno, tu to arī dari ar sevišķu nolūku. Tu šo gleznu vai nu gribi kādam uzdāvināt, vai arī pakārt pie sienas savā istabā. Tagad tu redzi, ka ja kāds kaut ko dara, tad viņš to dara ar nolūku. Tāpat arī Dievs radīja cilvēku ar nolūku.
Tagad, kad mēs to esam izpratuši, jūs droši vien interesējaties, kāds tad bija šis Dieva nolūks, kādēļ Dievs radīja tevi un mani. Bet ja mēs gribam atrast atbildi uz šo jautājumu, mēs sastapsimies ar vienu problēmu. Es jums tūlīt to izskaidrošu.
Pirmajā nodaļā es teicu, ka Dievu nevar uztvert ar maņu orgāniem. Tas savukārt nozīmē, ka mēs nevaram ne redzēt, ne sadzirdēt Dievu. Un tā arī ir šī problēma, jo kā gan mēs varam noskaidrot, ko Dievs vēlas no mums? Kā mēs varam iepazīt Dievu? Es jums jautāšu nedaudz savādākā veidā: kā mēs varam iepazīt personu, kas eksistē, bet ko mēs nevaram ne redzēt, ne dzirdēt? Ja par to labi padomā, tad ir acīmredzams, ka ir tikai viens veids, kā šo personu iepazīt. Šo personu var iepazīt tikai caur cilvēku, kas viņu labi pazīst. Piemēram, draugu.
Mūsu gadījumā tas ir Dievs, kas grib, lai mēs Viņu iepazītu un caur to uzzinātu, kādēļ Viņš ir mūs radījis...Tā kā Dievs zina, ka mēs nevaram Viņu uztvert ar saviem maņu orgāniem, Viņš laiku pa laikam sūta pasaulē cilvēkus, kas Viņu pazīst un zina, ko Viņš vēlas no mums. Šādus cilvēkus sauc par Dieva Izpausmēm jeb Praviešiem. Dievs atklāj sevi (Dievs dara cilvēcei zināmu savu gribu un atklāj savu nolūku) caur savu Pravieti. Tas ir tādēļ, ka Dieva Pravietis spēj 'dzirdēt Dieva balsi'. Viņam ir svarīga loma radībā. Viņa pozīcija ir starp Dievu un cilvēku. Tas nozīmē, ka, ja mēs gribam iepazīt Dievu, mums jāgriežas pie Viņa Sūtņa, Viņa Pravieša. Pirms mēs runājam par to, ko Dievs mums teicis caur saviem Praviešiem, mēs izlasīsim nākamajā nodaļā, kādēļ mums nepieciešams pazīt Dievu un zināt Viņa gribu.


3. Dieva Izpausmes vajadzība

Tagad mēs zinām, ka Dievs dara mums zināmu savu gribu, ka viņš to atklāj cilvēcei caur saviem Sūtņiem jeb Izpausmēm.

DIEVS
|
DIEVA IZPAUSME
|
CILVĒKS

Dievs runā ar cilvēku caur savām Izpausmēm. To var arī saukt par Dieva Sūtni, jo viņš taču nes cilvēkiem Dieva vēsti. Un Dievs sūta šo vēsti cilvēkiem tādēļ, ka Viņš grib, lai mēs būtu laimīgi un dzīvotu pasaulē saticīgi.
Es uzdrīkstēšos teikt, ka, ja es tev jautātu, vai tu gribi būt laimīgs, tu uzreiz atbildētu "jā". Faktiski, ja es šo pašu jautājumu uzdotu jebkuram citam cilvēkam, viņš atbildētu to pašu, ko tu. Un tomēr, ja mēs palūkojamies sev apkārt, mēs redzam, ka ļoti maz cilvēku ir laimīgi. Vienmēr kaut kur ir karš vai arī cilvēki viens otru sāpina.
Bet kāpēc? Visi grib dzīvot mierā, un tomēr tas viņiem nekad neizdodas. Ir bijuši daudzi cilvēki, kas teikuši: "Ja mēs darīsim to un to, mēs dzīvosim laimīgi." Bet mēs vēl arvien neesam laimīgi. Pēc Otrā Pasaules Kara cilvēki nodibināja ANO, lai cīnītos pret kariem. Un tomēr pat šodien kaut kur karo. Kādēļ tas ir tā? Visi grib būt laimīgi, dzīvot bez kariem un tomēr nevar iztikt bez tiem.
Lai jūs mani labāk saprastu, es jums došu vienu piemēru. Iedomāsimies, ka tu un tavi draugi gribat iemācīties spēlēt ģitāru. Kopīgi jūs domājat, kā to izdarīt. Tu nopērc ģitāru un sāc spēlēt. Tu atklāj veidu, kā vislabāk iemācīties spēlēt, un domā, ka tas ir vislabākais. Viens no taviem draugiem nepiekrīt un saka, ka viņš zina labāku veidu. Vēl viens draugs saka, ka jums abiem nav taisnība un ka tādā veidā jūs nekad neiemācīsieties spēlēt. Tomēr gada beigās neviens nemācēs spēlēt. Un arī pēc diviem gadiem jūs nemācēsiet. Visu laiku jūs strīdēsieties par vislabāko veidu, kā spēlēt.
Pieaugušie dara to pašu. Piemēram, neviens no viņiem negrib, lai sāktos atomkarš, bet viņi vēl arvien strīdas, kā to novērst. Viens domā, ka gan ASV, gan Krievijai vajag samazināt atomieroču skaitu. Otrs domā, ka ASV vajag rādīt piemēru un pirmajai iznīcināt savus ieročus. Kāds cits domā, ka ASV vajag vairāk ieroču nekā Krievijai, jo tad pēdējā nekad neiedrošināsies uzsākt kodolkaru. Un visi šie ļaudis domā, ka tieši viņu plāni ir vislabākie un pārējie nekur neder. Bet kā var zināt, kuram taisnība? Varbūt neviens nedomā pareizi, bet tomēr ir veids, kā tikt vaļā no kara? Kā to var uzzināt?
Atgriezīsimies pie ģitāras. Tu un tavi draugi gribat kļūt par labiem ģitāristiem. Jūs esat izmēģinājuši visādus veidus, bet vēl arvien jums nekas nav izdevies. Bet kādēļ? Tādēļ, ka neviens no jums nav nekad pazinis cilvēku, kas māk spēlēt ģitāru kā ģitāras spēlēs skolotājs vai izcils ģitārists, kas māk spēlēt visu – džezu, roku vai klasisko mūziku, kas labi pārzina visus stilus un problēmas. Tikai tāds cilvēks var jums pateikt, kā vislabāk iemācīties spēlēt. Tikai viņš var izbeigt jūsu strīdus.
Tieši tā kā gadījumā ar ģitāru, tev vajadzēs atrast kādu, kas zina visu par cilvēci un kā pārvarēt grūtības, lai dzīvotu bez kariem. Kas, jūsuprāt, pazīst cilvēci vislabāk? Es jautāšu nedaudz savādāk: kas vislabāk pazīst manu mašīnu? Kas zina, kā tā ir samontēta un kas jādara, kad tā ir sabojāta. Atbilde ir acīmredzama. Tas ir mašīnas izgatavotājs.
Ja mēs sev jautājam, kas zina, kā cilvēki ir veidoti, kā tie funkcionē, domā un rīkojas, ko tie spēj un ko tie nespēj, kas tiem nes labu, visloģiskākā atbilde būtu: tas, kas viņus radījis. Un tas ir Radītājs jeb Dievs. Tagad mēs zinām, ka Dievs ir atklājis mums sevi caur savām Izpausmēm, mēs arī zinām, ka, ja mēs gribam mieru uz zemes, tad mums jāgriežas pie Dieva Izpausmes. Vienīgi viņš var būt mūsu skolotājs, jo viņš vienīgais zina visu par cilvēci un var pateikt, kas tai nes labu.
Bet tad mums uzmanīgi jāklausās, ko viņš saka, un tiešām jācenšas darīt to, ko viņš liek. Ja tu tikai klausies, ko tavs ģitāras skolotājs saka, un nemaz necenties to darīt, tad tu nekad neiemācīsies spēlēt.
Īsāk sakot, tagad mēs zinām, ka Dievs pazīst mūs vislabāk un, ja mēs vēlamies dzīvot laimīgi, mums jāklausa Viņa pamācībām. Mēs arī zinām, ka Viņš dod mums savas pamācības caur saviem Izpausmēm un Sūtņiem. Un beidzot mēs arī saprotam, cik svarīgi ir sekot tam, ko Viņš māca, citādi mēs nekad nebūsim laimīgi.


4. Dieva Izpausmes

Šinī nodaļā mēs tuvāk iepazīsimies ar Dieva Izpausmēm, kādi Pravieši īsti ir bijuši. Iepriekšējā nodaļā mēs nācām pie slēdziena, ka Pravietis ir dievišķīgs skolotājs, kas var parādīt mums, kā dzīvot laimē un mierā.
Tā kā mēs esam redzējuši, ka neviens cilvēks nekad nav spējis to izdarīt, mēs nevaram sacīt, ka Dievs atklājas tikai caur kādu sevišķu cilvēku. Ja arī viņš būtu tikai sevišķs cilvēks, viņš nevarētu mums parādīt pareizo ceļu. Patiesībā viņš stāsta mums to, ko Dievs grib mums pateikt. Tā kā Dievs pazīst mūs vislabāk – jo Viņš mūs ir radījis – Viņa Izpausme pazīst mūs labāk kā jebkurš cits cilvēks. Pravieša stāvoklis ir augstāks nekā cilvēka. Ārēji viņš varbūt ir līdzīgs cilvēkam, bet garīgi, pēc domāšanas un darbības veida viņš nav tāds pats kā mēs. Tas būtu neiespējami, jo caur viņu mēs iepazīstam Dievu. Ja Izpausme būtu tikai īpašs cilvēks un pie tam nepilnīgs kā jebkurš cilvēks, dažreiz izsakot maldīgas domas, tas nozīmētu, ka arī Dievs ir nepilnīgs un runā nepatiesību. Protams, tas tā nav.
Ja Dieva Sūtnis grib, lai mēs būtu godīgi, tad arī viņam jābūt absolūti godīgam. Tas ir pats par sevi saprotams, ka, ja kāds grib, lai man būtu brīnišķīgs franču akcents, tad arī viņam jābūt nevainojam franču akcentam. Tādēļ arī Dieva Izpausme vienmēr runā tikai patiesību. Citādi viņš nevarētu mācīt un pilnveidot cilvēci.
Ir vēl kaut kas cits, kas liecina, ka Dieva Izpausme nav tikai īpašs cilvēks. Kā jūs zināt, vēstures gaitā ir bijuši daudzi lieli domātāji, kam dažreiz bija lieliskas idejas par dzīvi. Un šādiem domātājiem radās sekotāji, kuri bija vienās domās ar viņiem.
Bet šo domātāju idejas neiedvesmoja vienkāršos cilvēkus. Tikai tie, kas bija izglītoti, zināja kaut ko par viņu idejām. Pēc vairākiem gadu desmitiem ļaudis sāka šaubīties par šo ideju patiesīgumu, un radās jauni filozofi ar jaunām idejām.
Pavisam savādāk ir ar Dieva Sūtņiem. Cilvēki viņus neatbalstīja. Viņi bija vieni paši. Un tie, kas noraidīja viņu mācības, bija galvenokārt izglītotie un varenie. Tie viņus izsmēja, izsūtīja trimdā un sodīja ar nāvi.
Bet par spīti visam, viņu pamācības iedvesmoja cilvēkus pēc viņu nāves vēl vairāk. Iedvesma dzīvoja simtiem un tūkstošiem gadu. Mūsdienās bieži var sastapt cilvēkus, kas cenšas dzīvot pēc Izpausmju pamācībām, kaut arī šie Pravieši miruši pirms tūkstošiem gadu. To var saukt par brīnumu, jo neviens, pat ļoti īpašs cilvēks, nav neko tamlīdzīgu panācis.
Tagad, kad mums ir neliels priekšstats par to, kas ir Dieva Izpausme, iepazīsimies ar dažiem. Pirms mēs to darām, mums jāatceras, ka bijuši daudzi Pravieši, kuru vārdus mēs nezinām, jo viņi dzīvojuši tālā senatnē, pirms vēstures dati tika pierakstīti. Nav neviena laikmeta bez Dieva vadības, ko viņš veic ar sava izvēlētā Sūtņa palīdzību. Citādi Dievs būtu netaisns pret cilvēkiem, kas dzīvotu šādā laikā.
Sāksim ar vienu no vislabāk pazīstamajām agrajām Izpausmēm: ar Noasu. Šis Pravietis mēģināja pārliecināt cilvēkus, ka tiešām pastāv Dievs un kādēļ ir svarīgi viņam ticēt. Bet cilvēki vienkārši izsmēja Noasu, un daži pat viņam uzbruka. Citi pārmeta un izsmēja viņu. Par spīti visam, Noass palika labsirdīgs, un viņš brīdināja cilvēkus par milzīgajiem plūdiem, kas tuvojās. Kad plūdi atnāktu, katrs, kas nepakļautos Dieva Gribai, ietu bojā. Tomēr vairums cilvēku domāja, ka Noass runā nepatiesību. Tikai daži sāka ticēt Noasam un arī Dievam. Ko Noass bija pareģojis, tas arī piepildījās: drausmīgi plūdi nāca pār zemi, un visi cilvēki, kas bija zaimojuši Dievu un izsmējuši Noasu, gāja bojā.
Pēc pāris gadsimtiem parādījās Ābrams. Viņš arī piedzima laikā, kad cilvēki bija aizmirsuši iepriekšējās Izpausmes mācības. Viņa tauta vairs neticēja vienam Dievam, bet vairākiem. Ābrams atteicās ticēt pārējiem dieviem, jo viņš zināja, ka ir tikai viens Dievs. Viņa tauta un pat ģimene nepiekrita viņa uzskatiem, un viņam nācās pamest dzimto zemi. Viņa tauta domāja, ka katrs, kas iedrošinājās apvainot viņas dievus, ir jānogalina. Par spīti izraidījumam, Ābrams nenomira, kā tauta cerēja. Viņš devās uz Svēto Zemi (Izraēlu), kur viņam un viņa pēcnācējiem klājās labi. Dievs bija solījis Ābramam, ka viņš kļūs par daudzu tautu ciltstēvu: un tāds viņš arī kļuva caur saviem pēcnācējiem: Īzaku, Izmaelu, Mozu, Kristu un Muhamedu. Caur viņiem viņa mācības izplatījās pa visu pasauli.
Nākamā Dieva Izpausme dzīvoja pirms 3200 gadiem. Mūsdienās gandrīz katrs zina viņa vārdu: tas ir Mozus. Reliģija, kas ir saistīta ar viņa vārdu, pastāv vēl šodien, un tai ir vairāki miljoni sekotāju. Tā ir ebreju reliģija un saucas par jūdaismu, par kuru jūs droši vien esat dzirdējuši. Tas ir ļoti apbrīnojami, ka tik daudz sekotāju var būt tā cilvēka mācībai, kas ir dzīvojis pirms 3000 gadiem. Tu droši vien vari iedomāties, kādai bija jābūt Mozus ietekmei. Pat visgudrākajam filozofam nav bijuši tik daudz sekotāju pēc tik ilga laika posma.
Mozus dzīve ir apbrīnojama. Viņam izdevās bez vardarbības atbrīvot veselu nāciju no verdzības. Vai parasts cilvēks spētu to izdarīt? Es nezinu tādu. Bet Mozum tas izdevās. Viņš izveda savu tautu no Ēģiptes un aizveda to atpakaļ uz Izraēlu, Svēto Zemi. Tas bija Mozus, kas padarīja ebreju tautu, ko nežēlīgais Ēģiptes faraons bija pazemojis, tik slavenu. Viņš padarīja ebrejus par visgudrāko nāciju pasaulē. Pat grieķu filozofi mācījās no ebreju gudrajiem. Ja atceramies, ka Mozus bija vienkāršs gans, kurš pat nespēja pienācīgi sarunāties, jo viņš stipri stostījās, tad kļūst skaidrs, ka Mozum palīdzēja dievišķā vara. Viņš nebija nekas cits kā Dieva Izpausme.
Pēc tūkstoš gadiem mēs sastopam Dieva Izpausmes vārdu, ko rietumu pasaulē pazīst vislabāk. Tas bija Jēzus Kristus, un, kā jau jūs zināt, viņš arī nāca no nabadzīgas ģimenes, jo viņa tēvs bija vienkāršs galdnieks. Un arī viņš parādījās laikā, kad Izraēlas tautu apspieda cita tauta. Izraēlā valdīja romieši. Neraugoties uz to, ka Jēzus dzimšanu bija pareģojušas visas Izpausmes, ieskaitot Mozu, gandrīz neviens viņam neticēja. Viņi pat gribēja tikt vaļā no Jēzus, cik ātri vien iespējams. Bet kādēļ?
Kristus neatcēla Mozus likumus, bet viņš bija sācis izplatīt jaunu reliģiju, kas bija domāta ne tikai ebrejiem, bet visiem cilvēkiem. Arī romiešiem, kas nozīmēja, ebreju ienaidniekiem. Farizeji baidījās zaudēt savu varu, ja cilvēki sāktu sekot Jēzum.
Kad Jēzus tiešām kļuva slavens, viņi to nolādēja, nosauca par meli un sita krustā. Vairums ebreju ļāva priesteriem sevi pierunāt to darīt. Neraugoties uz to, pēc Kristus nāves viņa mācība izplatījās visā pasaulē, un viena zeme pēc otras uzklausīja viņa vārdus, kas mācīja cilvēkiem mīlēt savu tuvāko un būt iecietīgiem.
Apmēram 600 gadus vēlāk, pirms 1400 gadiem piedzima vēl viens Dieva Sūtnis. Katrs zina viņa vardu. Tas bija Muhameds, islāma dibinātājs. Islāms ir reliģija, kurai vēl šodien ir simtiem miljonu sekotāju. Šī Dieva Izpausme dzīvoja starp arābiem, kas tajā laikā bija ļoti mežonīga un nežēlīga tauta, tik nežēlīga, ka vienai arābu ciltij bija paradums jaundzimušās meitenes aprakt dzīvas tikai tāpēc, ka tās bija meitenes. Un kad šīs ciltis devās karā, uzvarētājs ņēma visas sievietes un bērnus no pretinieka cilts par vergiem. Vīrs varēja ar sievu darīt, ko gribēja. Viņš varēja kādu no tām nosist, vai arī iemest cietuma bedrē. Viņš varēja to sist, lādēt un izvarot, viņš bija viņas pavēlnieks, un viņai nebija nekādu tiesību. Šīs arābu ciltis klaiņoja, laupīja un nemitīgi karoja. Viņi slepkavoja viens otru, iznīcināja viens otra īpašumus, laupīja viens otram sievas un bērnus, kurus pārdeva svešiniekiem.
Jūs saprotat, ka arābi nevēlējās klausīties Muhamedā, kas bija atnācis teikt viņiem, lai viņi neslepkavotu un nezagtu, un lai viņi draudzētos pat ar saviem ienaidniekiem. Daudzus Muhameda sekotājus mocīja, pazemoja un padzina no mājām. Šādas vajāšanas ilga trīspadsmit gadus. Tad, nakts vidū Muhameds aizbēga uz Medinu. Viņa sekotāji arī aizbēga uz citām zemēm. Muhameda ienaidnieki turpināja viņu vajāt līdz pat Medinai un dažus viņa sekotājus līdz Āfrikai.
Tikai viens ceļš bija palicis Muhamedam. Viņam vajadzēja katrā ziņā aizstāvēt tos, kas ticēja Dievam un viņam. Tādēļ viņš atļāva saviem piekritējiem aizsargāties pret barbariem, kas bija izveidojuši milzīgas armijas, lai nogalinātu viņu un viņa piekritējus. Viņi ne tikai cīnījās ar barbariem, bet arī uzvarēja asiņainajā cīņā. Arābu ciltis tā pārsteidza Muhameda spēks, ka tie sāka ticēt viņam un Dievam. Ciltis salīga mieru savā starpā, un viduslaikos arābi kļuva par viscivilizētāko un izglītotāko tautu pasaulē. Tādējādi vīrs, kurš nekad nebija guvis formālu izglītību, veica, neiedomājamus varoņdarbus, kas bija iespējami, tikai pateicoties tam, ka viņš bija Izpausme, kuru vadīja Dieva spēks.
Dievs ir sevi atklājis visām pasaules tautām. Vēl mēs zinām, ka apmēram pirms 3000 gadiem Indijā piedzima Izpausme, vārdā Krišna. Viņš arī mācīja savai tautai par Dievu. Ir bijuši arī citi Pravieši, piemēram, Buda. Viņš piedzima apmēram pirms 2500 gadiem Himalajos un kļuva par budisma reliģijas, kurai vēl arvien ir simtiem miljonu sekotāju, dibinātāju. Persijā arī dzīvoja Dieva Sūtnis. Viņa vārds bija Zaratustra. Mēs arī zinām, ka Amerikā, ļoti senos laikos, pirms tur apmetās baltie cilvēki, ir bijuši Pravieši, lai gan mēs nezinām viņu vārdus.
Protams, tas nenozīmē, ka Dieva Izpausmes ir dzīvojuši katrā pasaules daļā. Klāt pievienotā karte liecina, ka mūsdienu pasaules reliģiju dibinātāji dzīvoja vai nu Vidējos Austrumos vai Indijā. Bet, kā jau mēs to redzējām, to ietekme bija tik liela, ka viņu mācība izplatījās daudzās zemēs. Mēs varam būt pārliecināti, ka Dievs katru cilvēku ir iepazīstinājis ar savu Sūtņu mācībām. Un tas ir pats galvenais.


5. Dieva Izpausmes vienība

Atcerēsimies dažus svarīgus faktus. Mēs atklājām, ka cilvēku vislabāk pazīst Dievs, kas vislabāk zina, kā to padarīt laimīgu. Tādēļ viņš sūta mums savas mācības caur savām Izpausmēm, kuras tās nodod mums. Ja tā notiek, mēs nevaram sacīt, ka viena Izpausme runā taisnību, bet otra nē. Daži cilvēki saka, ka vienīgi Kristus runā taisnību un neviens cits. Ja tas tā būtu, tas nozīmētu, ka nav viena Dieva, bet gan vairāki, tāpat kā Pravieši. Bet tā nav patiesība, jo katrs Sūtnis, ieskaitot Kristu, ir skaidri pierādījis, ka ir tikai viens Dievs. Bet ja ir tikai viens Dievs, tad ir tikai viena patiesība. To var noskaidrot, ja salīdzina visu Izpausmju mācības. Var skaidri redzēt, ka šīm mācībām ir vairāk kopīgu nekā atšķirīgu īpašību. Visi Dieva Sūtņi ir teikuši, lai mēs esam godīgi, taisnīgi, iecietīgi un labsirdīgi, ka nav labi būt skaudīgiem, skopiem, ļauniem, utt. Un vēl Pravieši cilvēcei darījuši zināmu, ka pasaulē ieradīsies citi Pravieši ar patiesu vēsti no Dieva.
Ja katram Kristietim ir tiesības teikt, ka Jēzus Kristus bija vienīgais Dieva Sūtnis, tad Muhameda piekritējam arī ir tiesības teikt, ka Muhameds ir vienīgais patiesais Pravietis. Bet tomēr Muhameds savā laikā teica musulmaņiem, ka viņiem jāpieņem Kristus. Korānā viņš skaidri paziņoja, ka kristieši un ebreji ir Dieva aizsardzībā. Un ja musulmanis iedomātos apprecēt kristieti, viņam nebūtu tiesības aizliegt tai iet baznīcā. Un ja kristieši iedomātos uzcelt baznīcu, musulmaņiem vajadzētu tiem palīdzēt. Tāpat Kristus nekad nenoliedza Mozus mācības un nenoraidīja tā sekotājus ebrejus.
Paši Pravieši savā starpā ir bijuši vienoti, bet viņu sekotāji strīdējās. Pēc Izpausmju nāves tie sāka karot ar citu reliģiju piekritējiem. Bet kādēļ viņi tā darīja? Iemesls bija tas, ka viņi sāka domāt, ka tikai viņu Pravietis ir runājis taisnību un ka tikai viņu reliģija ir patiesa.
Visbeidzot, vienas reliģijas piekritēji nespēja savā starpā saglabāt vienotību. Tas notika tikai pirms pāris gadsimtiem. Ļoti daudzus cilvēkus dzīvus sadedzināja tikai tādēļ, ka tie tulkoja Kristus vārdus nedaudz savādāk nekā citi. Beidzot divi pāvesti sāka savā starpā karot. Ja to visu kārtīgi apdomā, tas viss šķiet pretīgi un muļķīgi. Un vai jūs zināt, ka vēl pirms piecdesmit gadiem katoļu bērns nedrīkstēja draudzēties ar luterāņu bērnu, lai gan tie abi ticēja vienam un tam pašam Jēzum Kristum. Un ja katolis apprecēja luterānieti, tad ļaudis uzskatīja, ka starp tiem abiem guļ Sātans. Tas viss liekas neticami, bet tā ir skaidra patiesība. Es domāju, ka tas ir ļoti bēdīgi, jo Izpausmes pašas to nekad nav vēlējušās. Tieši otrādi, viņi mācīja ļaudīm vienam otru mīlēt, pat tos, kas pieder pie citas ticības.
Tātad dažādām reliģijām ir daudz kopīgu īpašību, bet ir arī dažas atšķirības. Kādēļ tas tā ir?
Vispirms mums jāatceras, ka cilvēce attīstījās un progresēja daudzu gadu gaitā, gluži kā bērns, kas visu laiku attīstās, kamēr tas sasniedz pilngadību. Iedomāsimies, ka Dievs ir tēvs, bet cilvēce - bērns. Katrs tēvs savam bērnam māca nezagt. Lai cik vecs nebūtu bērns, pavēle paliek tā pati – nezagt. Tāpat ir arī reliģijā. Lai cik sen, vai tas būtu pirms 2000 vai 4000 gadiem, Pravietis mācīja mūs nezagt, viņš vēl arvien aizliedz mums zagt. Tā tas ir visās reliģijās.
Ņemsim citu piemēru. Tavs četrus gadus vecais brālītis grib braukt uz skolu ar divriteni. Tādēļ, ka pa ceļam ir ļoti dzīva satiksme un viņš ir par mazu, lai varētu droši braukt, vecāki viņam to neatļauj. Bet tavs brālītis paaugas un pienāk laiks, kad viņam vairs neaizliedz braukt uz skolu ar velosipēdu. Šeit var skaidri redzēt, kas ir sākumā aizliedzams un pēc tam atļaujams.
Arī reliģijā ir tāpat. Viena Izpausme kaut ko aizliedz, bet cita atļauj to darīt. Tas ir tādēļ, ka cilvēce arī kļūst arvien vecāka. Izpausmes maina savas mācības laika gaitā.
Es jums došu vēl vienu piemēru. Atgriezīsimies pie pamatskolas pirmajiem gadiem. Skolotājs tev kaut ko skaidro par cilvēka ķermeni. Viņš tev daudz neskaidro, bet tev jau pietiek. Tev nav nepieciešams vairāk zināt par to, un, ja skolotājs censtos tev to izskaidrot sīkumos, tu to nesaprastu. Bet tagad tu esi vecāks. Ko tu sacītu, ja tavs skolotājs sāktu tev stāstīt to pašu, ko pirmajās klasēs? Tev tas nepatiktu, jo tagad tu saproti daudz vairāk, nekā tad. Tev ir daudz grūtāki jautājumi, uz kuriem tu vēlētos atrast atbildi.
Tas pats ir arī reliģijā. Katru reizi, kad parādās Dieva Izpausme, viņš stāsta cilvēkiem tik daudz, cik tie spēj saprast. Un tas ir tādēļ, ka cilvēki visu laiku attīstās, tie var saprast arvien vairāk, un Izpausme atklāj tiem arvien vairāk patiesības. Turklāt tie izskaidro visu nedaudz savādāk, nekā to darīja iepriekšējā Izpausme, gluži kā skolotājs, kas dažādi skaidro sirds darbību sešgadīgajam un divpadsmitgadīgajam. Jaunākajam bērnam jāsaka pavisam citādi vārdi un jādod vienkāršāki izskaidrojumi nekā divpadsmitgadīgajam bērnam.
Bet ir vēl viens iemesls ticību atšķirībām. Tas ir tādēļ, ka nācijas savā starpā atšķiras. Dieva Sūtnis piemēro savas mācības tautām, tāpat kā labs skolotājs piemēro savas stundas skolēnu vecumam. Jo tu jau zini, ka veids, kādā skolotājs izskaidro tev matemātikas uzdevumu, ne vienmēr tev ir saprotams. Viņš var to tev skaidrot simtiem reižu šādā veidā, bet tu to tomēr nekad nesapratīsi. Kādu dienu viņš mēģina tev izskaidrot šo uzdevumu nedaudz savādākā veidā. Un kas notiek? Pēkšņi tev ir skaidrs, un tu nevari saprast, kādēļ tev šis uzdevums likās tik grūts. Dieva Izpausmes arī dara tā. Viņi izskaidro kaut ko vienai tautai vienā veidā, bet otrai citā. Iemesls ir tas, ka nācijas savā starpā atšķiras.
Secinājums: Dieva Izpausmes ir bijušas savā starpā vienotas tādēļ, ka viņas ir sūtījis viens Dievs. Atšķirības atkarīgas no zināšanu daudzuma un veida, kādā tās sniegtas, jo Sūtņi dzīvojuši dažādos laikos un dažādu tautu vidū. Turklāt katrai tautai ir savas grūtības, un katram laikmetam savas problēmas, kurām Dieva Izpausme rod atrisinājumu.


6. Laiks, kurā mēs dzīvojam

Runājot par Dieva Praviešiem, mēs redzējām, ka tie visi parādījās starp cilvēkiem nemiera laikos. Tāpat mēs redzējām, ka Pravieši spēja palīdzēt ļaudīm pārvarēt grūtības un nostāties uz progresa ceļa. Šādā veidā katra reliģija sasniegusi savas attīstības augstāko stadiju un nostiprinājusies. Bet tam visam kādreiz pienāk beigas, un katra reliģija reiz pagrimst. Laika gaitā cilvēku mīlestība pret Dievu un viņa Izpausmēm ir izzudusi. Un, kad cilvēka mīlestība pret kādu ir beigusies, tad viņam vairs nav jācenšas izpatikt šai būtnei.
Tādēļ arī daudzi ticīgie nedara to, ko viņu ticības dibinātāji ir mācījuši. Tas taču bija tik sen. Un ir tik grūti būt sirsnīgam un darīt kaut ko citu labā. Daudz vieglāk ir darīt to, kas pašam tīk. Tāpat arī bērns, kas saka, ka ies braukt ar skrituļdēli uz galvenās ielas, tādēļ, ka tur ir labāka braukšana, neklausa tēvu un dara to, kas pašam labāk patīk. Bet tāds bērns vienmēr iekuļas nepatikšanās. Šāda braukāšana ar skrituļdēli viņam var maksāt pat dzīvību.
Un tāpat arī pieaugušie cilvēki iekļūst nepatikšanās savas spītības dēļ. Viņi karo, laupa un slepkavo. Viņi kļūst negodīgi, nedraudzīgi un cenšas atvieglot tikai savu dzīvi. Viņi citiem dara pāri, un citu vainas dēļ tie iekļūst nepatikšanās. Viņus var aplaupīt, vai arī viņi var zaudēt bērnu karā. Bet kas ir vainīgs? Protams, Dievs. Viņš ir pieļāvis to visu, lai gan paši cilvēki ir novērsušies no Viņa.
Un ja vēl viena Dieva Izpausme parādās šajā pašā laikā, viņu sauc par muļķi, un neviens negrib ar viņu ielaisties nekādās darīšanās. Vai tas jums kaut ko neatgādina par mūsdienām? Man jā. Tas man atgādina par Otro Pasaules Karu un arī par Pirmo, un par citiem kariem, kas notiek mūsdienās. Es atceros arī neskaitāmos rakstus avīzēs par slepkavībām un laupīšanām.
Uz ielas es redzu ļoti daudz saīgušas un ļaunas sejas un satieku daudzus cilvēkus, kuri baidās no nākotnes, cilvēkus, kas netic Dievam un Viņa Izpausmei, cilvēkus, kas saka, ka Dievs ir miris, jo Viņš ir pieļāvis to visu, kas notiek pasaulē. Šie cilvēki nesaprot, ka tas ir tāpēc, ka viņi nevēlas dzīvot saskaņā ar Dieva mācībām.
Jā, tagad ir laiki, kad cilvēcei ir nepieciešama jauna Dieva Izpausme. Mēs nespējam paši atrisināt savas problēmas. Tikai dievišķīgs Skolotājs spēs mums palīdzēt. Neviens cits.
Ir daudzi ļaudis, kas apgalvo, ka mums tāds dievišķīgs Skolotājs nav vajadzīgs. Pēc šo cilvēku domām, mums tikai vajag atcerēties Kristus, Mozus, Budas vai citu Praviešu mācības. Bet šie cilvēki aizmirst, ka mēs dzīvojam citos laikos. Un šim laikam ir pavisam citas problēmas nekā pirms diviem vai trīs tūkstošiem gadu. Viņi vēl strīdas par to, kura Pravieša mācībām mums vajag sekot. Kristieši, protams, saka, ka Kristus mācībām, budisti ieteiks Budu, utt. Turklāt mēs redzam, ka katrs kristīgais skaidro Jēzus vārdus nedaudz savādāk, kas savukārt rada jaunas nesaskaņas. Tādēļ nav jēgas vērsties pie pagātnes dievišķīgajām Izpausmēm, lai atrastu risinājumu mūsdienu problēmām.
Un tas arī nav nepieciešams, jo katra Dieva Izpausme ir pareģojis, ka nāks jauns Pravietis. Jēzus apsolīja saviem mācekļiem, ka viņš atgriezīsies stāstīt to, ko viņi vēl nevarot izprast. Vēl viņš viņiem teica, ka tad viņam būs cits vārds. Viņš viņiem teica, lai viņi ir modri, jo viņš ieradīšoties laikā, kad neviens viņu negaidīšot. Visas Izpausmes ir solījuši saviem sekotājiem, ka pienāks laiks, kad parādīsies jauns Dieva Sūtnis. Pēc visu Praviešu teiktā, tas būs Dieva Sūtnis, kas pēc tik daudziem kara gadsimtiem ievadīs jaunu miera ēru, kad visas tautas un rases apvienosies un dzīvos mierā un saticībā.
Visas Dieva Izpausmes ir mums teikuši, ka nāks tādi laiki. Viņi ir aprakstījuši šo gadsimtu savos rakstos. Te būs šo pareģojumu saraksts:

1. Būs kari un baumas par kariem (Bībele).
2. Jūdi atgriezīsies Svētajā Zemē (Bībele).
3. Reliģijas sadalīsies sektās, un sektas savā starpā strīdēsies (Bībele).
4. Cilvēki būs netaisnīgi (Bībele).
5. Tajos laikos cilvēki no vienas pasaules daļas varēs redzēt cilvēkus no otras pasaules daļas (islāma tradīcijas). Lampas varēs aizdedzināt bez sveču palīdzības, tikai pieskaroties ar roku pie sienas, karietes brauks bez zirgiem, un cilvēki lidos kā putni (Zaratustras pareģojumi).

Salīdzināsim šos aprakstus ar mūsdienām:

1. Uz zemes ir kari.
2. Jūdi ir Izraēlā.
3. Starp reliģijām ir konflikta situācijas (piem. kristieši un musulmaņi Libānā). Sektas savā starpā strīdas (Ziemeļu Īrijā, Irānā, Irākā).
4. Pastāv netaisnība. (piem. bagātnieki un nabagie, rasu aizspriedumi un diskriminācija, analfabētisms, utt. ).
5. Mums ir televizori, elektriskās spuldzes, automašīnas, lidmašīnas.

Viss tas var nozīmēt tikai vienu: apsolītais Visuma Skolotājs, jaunā Dieva Izpausme, jau ir atnācis. Tā ir laba vēsts, jo viņš mums tiešām ir ļoti vajadzīgs. Mēs esam iekūlušies grūtībās līdz kaklam, un mums ir tik daudz problēmu, uz kurām mēs nevaram atrast atrisinājumu.
Dievs, mūsu Radītājs, to visu ir paredzējis, un Viņš grib mums palīdzēt. Nesen Viņš mums sūtīja savas mācības caur savu Izpausmi. Viņš piedzima Persijā un dzīvoja no 1817.gada līdz 1892. Viņa vārds ir Bahāullā (Bahā Ullā), kas tulkojumā no arābu valodas nozīmē "Dieva Godība".
Bet, diemžēl, kad šī Izpausme parādījās, vairums cilvēku par viņu neinteresējās un nepievērsa viņam uzmanību.
Bet tomēr mūsdienās 235 zemēs ir ļoti daudz Bahāullā piekritēju, cilvēki, kas rūpējas par pasaules labklājību un, kas tic, ka vienīgi Radītājs var mums palīdzēt, cilvēki, kas saprot, cik svarīgas ir Bahāullā mācības un kas vēlas tās izstāstīt citiem. Tāpat kā Kristus ietekmi, arī Bahāullā ietekmi nevar atturēt, un nāks laimes un miera laiks.


II BAHĀULLĀ MĀCĪBAS


7. Mācības pasaules labklājībai

Jūs laikam visi zināt teicienu "Ja tu gribi pārveidot pasauli, sāc pats ar sevi". Jūs varbūt to uzskatāt par klišeju, bet tas nenozīmē, ka cilvēkam, kas pirmo reizi šo frāzi pateicis, nav bijusi taisnība. Patiesi, ja neviens nemainīsies, vadīsies pēc vienām un tām pašām idejām, pasaule neattīstīsies. Un tas nebūtu vēlams. Tātad, ja mēs gribam pārveidot pasauli, mums jābūt gataviem vispirms mainīt pašiem savas idejas. Tas nozīmē, ka, ja mēs kaut ko pētām, mēs neko nesākam sacīdami: "Tā nav taisnība", ne arī domādami: "Šajā grāmatā nekas nav pateikts".
Bahāullā uzskata, ka, ja mēs vēlamies izpētīt, vai kaut kas ir patiesība vai nepatiesība, tad mums nevajadzētu jau iepriekš par to spriest. Nav jēgas mācīties par Bahai ticību, ja tu domā, ka Dieva nav un ka reliģija ir muļķības. Tas ir acīmredzami.
Bahāullā arī saka, ka mums nevajadzētu atdarināt citus, jo, kamēr cilvēki piekritīs citu, pat savu vecāku, viedoklim, nekas nemainīsies. Ja cilvēks saka, ka viņš ir katolis tāpēc, ka viņa vecāki ir katoļi, viņš tikai viņus atdarina. Akla sekošana citu reliģijām nemainīs pasauli. Gluži cita lieta ir, ja cilvēks saka: "Es izvēlējos kļūt par katoli tādēļ, ka es šo reliģiju esmu izstudējis un nolēmu, ka tā ir vislabākā". Šis cilvēks šo reliģiju ir izpētījis priekš sevis un patstāvīgi nolēmis, ko darīt. Bahāullā māca, ka ikvienam ir jānonāk pie patiesības patstāvīgi un bez aizspriedumiem, arī bahājiešu bērniem.
Ja mēs runājam par pasaules uzlabošanu, tas nozīmē, ka ar pasauli kaut kas nav kārtībā. Tātad ne viss, kas ir uz mūsu planētas, mums patīk. Jautājums ir, kā to visu uzlabot. Lai to noskaidrotu, mums vispirms ir jāuzzina, kas ir nepareizi un kāpēc.
Došu jums vienu piemēru. Iedomājies, ka tu esi slims. Tu guli gultā un, protams, vēlies atveseļoties. Pirms atveseļošanās tev ir jāuzzina, ar ko tu slimo. Pieņemsim, ka tev sāp vēders. Labi, es tev iedodu zāles pret vēdersāpēm, un, protams, tev vairāk nesāp. Bet kas notiek? Pēc pāris nedēļām tev atkal sāk sāpēt vēders. Es tev iedodu vēl vienu tableti, bet tā tev daudz nelīdz, jo sāpes drīz atsākas. Tad kas mums ir jādara? Vispirms mums jāuzzina, kādēļ tev visu laiku turpinās vēdersāpes. Ja izrādās, ka tu dzer pārāk daudz kafijas, tad tev jādzer mazāk kafijas.
Tādā pašā veidā ir jāuzlabo pasaule. Jāuzzina, kas tajā ir nepareizi. Tas nav pārāk grūti, mums tikai jāieskatās kādā avīzē vai žurnālā. Tur mēs izlasīsim, ka kaut kur katru dienu notiek karš vai kaut kāda veida asinsizliešana. Iespējams, ka kāds izcils cilvēks parunās ar abām karojošajām pusēm un mēģinās viņas samierināt. Kādreiz tas izdodas, bet parasti runām nepievērš uzmanību. Šaudīšanās var tikt pārtraukta uz kādu laiku, bet karš drīz turpināsies.
Mēs varam salīdzināt šo izcilo cilvēku ar vēdersāpju zālēm. Kamēr mēs noskaidrojam kara iemeslu, šī izcilā cilvēka runa to apstādina tikai uz neilgu laiku. Mums vajag uzzināt kara iemeslu. To var vieglāk pateikt nekā izdarīt, jo daudzi ir mēģinājuši to uzzināt, un neviens nav varējis to noskaidrot. 3.nodaļā mēs apspriedām tā iemeslus. Mēs arī uzzinājām, ka cilvēku vislabāk pazīst tas, kas viņu radījis. Citiem vārdiem sakot, Dievs. Tikai Dievs, caur saviem Praviešiem var parādīt mums ceļu uz laimi un mieru. Tas nozīmē, ka mums jāuzzina, ko Bahāullā ir teicis par šo tēmu, jo viņš ir pēdējais no Praviešiem.
Kad mēs lasām Bahāullā mācības, mēs uzreiz pamanām, ka viņš ir centies panākt cilvēces vienotību. To viņš ir licis par mērķi mūsdienu cilvēkam. Tā ir Dieva griba. Ja mēs gribam dzīvot mierā un labklājībā, mums vispirms jācenšas būt vienotiem. Visām mūsu domām un darbiem jābūt vērstām uz šo mērķi.
Tādēļ ir svarīgi saprast, ka visas dzīvās būtnes ir radījis viens Dievs. Tikai tad mēs sāksim izturēties pret citiem kā pret līdzīgiem. Tikai tad, kad mēs izpratīsim, ka mēs visi esam radīti vienā un tajā pašā veidā caur vienu un to pašu radošo spēku, mums būs vienotības sajūta. Ja mēs gribam pasaules vienotību, šī sajūta mums ir nepieciešama.
Ja mēs paskatāmies uz pasauli sev apkārt, mēs redzam, ka tā ir tālu no vienotības. Patiesībā mēs redzam, ka tā ir ļoti sašķelta. Ļoti svarīgi ir izlasīt, ko Bahāullā ir rakstījis par karu sekām. Kā mēs to izlasījām 5.nodaļā, Praviešu sekotāji bijuši vainīgi pie kariem. Daudzi kari ir bijuši aizsākti Kristus, Muhameda un citu Dieva Sūtņu vārdā. Mēs nevaram par to vainot pašus Praviešus. Viņi visi mācīja saviem sekotājiem vienam otru mīlēt. Vainīgi ir tikai viņu sekotāji, kuri sāka domāt, ka tikai viņu Pravietis ir bijis Dieva Sūtnis un ka tikai viņš ir bijis patiess.
Šī pārliecība radīja milzīgus aizspriedumus pret ikvienu, kas nepieņēma kādu noteiktu ticību. Cilvēki pat necentās iepazīt citas reliģijas piekritējus. Tie tika nosaukti par pagānu baru. Nedodot tiem pat iespēju izskaidrot savus uzskatus, tos iecēla ķeceru kārtā un laiku pa laikam nogalināja.
Mēs to redzam ne tikai pagātnē. Par nelaimi arī mūsdienās vēl ir cilvēki, kas domā, ka tikai viņu reliģija ir patiesa. Piemēram, Irānā Ajatola Homeinī vēl arvien uzskata, ka pēc Muhameda vairs nebūs neviena Dieva Sūtņa. Pēc šī neiecietīgā cilvēka domām, bahājieši ir Dieva ienaidnieki un Dievam ir vienalga, vai viņus nogalina, vai nē.
Šādi reliģiski aizspriedumi diezgan bieži ir bijuši karu cēloņi. Pēc Bahāullā mācības, ja mēs vēlamies novērst to cēloni, mums jāatsakās no aizspriedumiem. Jo, kā jau minēju pirmajā daļā, nav pareizi teikt, ka Jēzus Kristus ir bijis vienīgais Dieva Sūtnis. Ja mēs to darām, mēs tikai panākam cilvēces nevienprātību, kaut mums ir vajadzīga tās vienotība.
Vēl Bahāullā mums māca, ka ticībai jābūt mīlestības un vienotības cēlonim. Ja tas tā nav, tad ir labāk, ja tāda reliģija nepastāv. Ja kāda ticība kļūst par cēloni naidam un nesaticībai, tad visprātīgāk ir novērsties no tās. Aplūkojot situāciju Bagdādē, mēs redzam, ka Bahāullā bija par to pārliecināts (skat. 11.nodaļu). Bahāullā devās uz Kurdistānas kalniem tādēļ, ka starp Bab piekritējiem bija nesaskaņas. Viņš uzsvēra, ka visu reliģiju piekritējiem jābūt draudzīgiem, vienalga vai tas ir ebrejs, musulmanis vai kristietis. Visus ir radījis viens un tas pats Dievs.
Blakus šīm reliģiju nesaskaņām ir cits nesaskaņu veids, kas ir liels šķērslis cilvēces vienotībai. Es runāju par nesaprašanos starp zinātniekiem un ticīgajiem. Zinātnieki negrib saieties ar ticīgajiem. Savukārt, daudzi noraida zinātni, jo zinātnieki izsaka domas, kas ir pretrunā ar to, kam viņi tic, piemēram, ar to, kas sacīts Bībelē. Šīs sašķeltības cēlonis arī ir aizspriedumi, šajā gadījumā aizspriedumi, ka reliģijai ir vienmēr jābūt pretrunā ar zinātni.
Piemēram, daudzi Dieva Sūtņi ir teikuši, ka dvēsele pēc nāves dzīvo. Zinātnieki apgalvo, ka to nevar pierādīt, tādēļ daudzi cilvēki domā, ka nav pēcnāves dzīves. Zinātnieki ir pierādījuši, ka zeme nav radīta sešās dienās, bet vairākos miljonos gadu. Daži kristieši saka: "Muļķības, Bībelē ir rakstīts, ka Dievs radīja zemi sešās dienās". Un tā kā Bībelē viss ir patiesība, zinātne nav patiesa. Rodas problēma, kam ir taisnība?
Paskatīsimies, ko par šo tēmu rakstījis Bahāullā. Stāv rakstīts, ka reliģijai un zinātnei jābūt saskaņā. Tas var notikt, ja mēs izmantojam savas spriešanas spējas. Tas nozīmē, ka Praviešu sekotājiem nevajag ticēt tam, ko citi viņiem stāsta. Piemēram, nav pareizi ticēt, ka kaut kur visumā Dievs sēž tronī un kaut kur ir elle, kur velni visus ļaunos met ugunī. Kad to visu apdomā loģiski, ir acīmredzami, ka tas nav reāli. Bahāullā māca, ka ticīgajiem ne vienmēr vajag tulkot Bībeli pārāk burtiski. Es ar to gribēju jums vaicāt, vai jūs tiešām domājat, ka Dievs izņēma no Ādama ķermeņa ribu un no tās izveidoja Ievu. Nē, saka Abdulbahā, stāstu par Ādamu un Ievu jāsaprot kā simbolisku. To nevajag saprast burtiski.
Un tomēr, zinātniekiem nevajadzētu uzskatīt, ka, ja kaut ko nevar pierādīt, tad tas nepastāv. Tā nav taisnība: Bahāullā mācības stāsta, ka reliģijai un zinātnei vajadzētu strādāt kopīgi. Tas ir iespējams, jo abas šīs mācības dod zināšanas, lai gan zinātnieks pēta to, ko var uztvert ar maņu orgāniem un reliģija, tieši pretēji, to, kas ir saistīts ar garu. Tāpēc reliģija un zinātne viena otru papildina. Viena pēta taustāmas lietas (zinātne), otra – netaustāmas (reliģija), un, ja abas centīsies ievērot un respektēt viena otru, zinātne un reliģija būs vienotas. Tad ticīgais varēs būt zinātnieks, un zinātnieks būs arī ticīgais.
Vēl karu un nesaskaņu cēlonis ir patriotiskie aizspriedumi. Cilvēki domā, ka tieši viņu zeme ir vislabākā, visskaistākā, visbrīnišķīgākā. Jāsaprot, ka tas tā nav. Tu taču varēji piedzimt vienalga kur, kaut vai otrā pasaules malā. Tātad tas nozīmētu, ka tā zeme ir daudz skaistāka par to, kurā tu tiešām piedzimi. Redzi, cik dīvaina šī doma, un tieši šādu patriotisku aizspriedumu dēļ notiek simtiem karu, un miljoniem zaldātu iet bojā par savu "tēvu zemi".
Dievs ir radījis zemi visiem cilvēkiem. Viņš nekad to nav dalījis valstīs. To ir izdarījuši paši cilvēki. Iesita zemē mietu un sacīja, ka tā ir viņa zeme. Un tā kā cilvēki gribēja arvien vairāk zemes un varas, viņi sāka karot. Un pēc tam zaudētāji darīja visu, lai atgūtu zaudētās zemes. Un tā tas turpinājās. Tādēļ arī zemju robežas visu laiku mainījās. Vajag tikai salīdzināt 1914.gada Eiropas karti ar mūsdienu Eiropas karti, un mēs uzreiz redzam, kā tās atšķiras. Un Eiropas karte 1814.gadā arī bija gluži savādāka.
Par spīti visām robežām, kari vēl tagad turpinās. Miljoniem cilvēku ir zaudējuši savus tēvus, dēlus vai brāļus, kas krituši karalaukā. Bahāullā māca, ka mums nav jābūt lepniem par dzimtenes mīlestību, bet par pasaules mīlestību.
Protams, mēs jūtamies vislabāk savā dzimtenē. Tas ir dabiski, jo mēs esam tajā uzauguši un par to zinām visvairāk. Mums nav nekādu valodas problēmu mūsu dzimtajā zemē. Mēs, protams, varam iemācīties dažas svešvalodas, bet mēs varam justies kā mājās tikai dažās zemēs.
Tā kā šī ir ļoti svarīga problēma, Bahāullā ir teicis, ka būtu vajadzīga internacionāla valoda. Ja katrs to iemācītos līdz ar savu mātes valodu, vairs nebūtu nekādu problēmu.
Nevienam nevajadzētu iemācīties vairāk kā vienu svešvalodu, jo viņus visur saprastu un viņi visus saprastu. Kur vien tu brauktu, uz Ķīnu vai Āfriku, visur būtu cilvēki, kas runātu internacionālajā valodā, un tad tu varētu ar viņiem sarunāties un justies kā mājās.
Ja mēs atgriežamies pie patriotiskajiem aizspriedumiem, tad mēs atklājam, ka ir vēl viens aizspriedumu veids, ļoti tuvs patriotiskajiem. Šoreiz es domāju rasistiskos aizspriedumus. Ļaudis domā, ka viena rase ir pārāka un svarīgāka par citām. Daudzi kari ir sākušies tieši tāpēc, ka cilvēki domā, ka viena rase ir inteliģentāka par citām. Cilvēki uzskatīja, ka drīkst ekspluatēt un iznīcināt 'zemāko' rasi. Mums vajag atcerēties, kā izturējās pret nēģeriem un kā Otrā Pasaules kara laikā iznīcināja ebrejus.
Ir ļoti bēdīgi, ka vēl mūsdienās cilvēki uzskata tos, kam ir nedaudz savādāka ādas krāsa, par zemākiem. Par laimi, daudzi cilvēki sāk saprast, ka āda neko neliecina par raksturu. Katrā rasē ir labi un slikti cilvēki. Ādas krāsai nav nekāda sakara ar morāli.
Bahāullā skaidro, ka Dieva acīs visi ir līdzvērtīgi, neskatoties uz viņu rasēm. Dievs neatšķir starp rasēm un tautām. Dievam interesē vienīgi, vai cilvēks mīl savus līdzcilvēkus un vai viņš vēlas Viņam kalpot. Pasaulei ir vajadzīgi tikai tādi cilvēki. Nav svarīgi, vai viņi ir vācieši, ķīnieši, vai brazīlieši. Visi ir Dieva bērni, un cilvēku atšķirīgās ādas krāsas vienkārši padara pasauli pievilcīgāku. Būtu ļoti garlaicīgi, ja visi būtu vienādi, gluži kā vienādas sarkanas tulpes dārzā. Ja mēs neatbrīvosimies no šiem aizspriedumiem, mēs nepanāksim vienotību.
Ir vēl viens aizspriedumu veids, kas ir galvenais karu un konfliktu cēlonis. Tie ir politiskie aizspriedumi. Vienas politiskās sistēmas piekritēji uzskata, ka tieši šī sistēma ir ideāla. Vai tie ir komunisti, sociālisti, kapitālisti vai liberāļi, vienmēr viņi domā, ka viņu sistēma ir vislabākā. Tas bieži vien noved pie konflikta. Ja tas tā turpināsies, kari nebeigsies un vienotību mēs nepanāksim.
Bahāullā noraida vardarbību. Tas nenozīmē, ka nekas nav jādara, ja tev uzbrūk. Protams, mans pienākums ir nākt tev palīgā. Bahāullā saka, ka, ja kāds uzbrūk vienai zemei, pārējo tautu pienākums ir nākt palīgā. Piemēram, ja Francija dosies karā pret Spāniju, tad pārējām tautām vajadzētu aizsargāt Spāniju pret iebrucējiem. Ja to izdarītu, neviena cita zeme vairs nedomātu par došanos karā. Tā saprastu, ka tai nāktos cīnīties pret visas pasaules tautām un tādējādi tā nekad neuzvarētu.
Bahāullā, savukārt, uzsvēra, ka jānodibina internacionāla organizācija nāciju apvienošanai. Tikai tā varētu nosargāt mieru. Tagad mums ir organizācija, līdzīga tai, ko bija paredzējis Bahāullā. To sauc par Apvienoto Nāciju Organizāciju, bet tā nav panākusi mieru uz zemes. Tas ir tāpēc, ka ANO locekļi nesaprot, ka galvenais karu cēlonis ir aizspriedumi. Tā kā daudziem pasaules prezidentiem piemīt šie aizspriedumi, mieru nevar panākt. 1918.gadā Abdulbahā teica, ka, lai panāktu mieru, cilvēkiem jāmaina savi uzskati un jāatmet aizspriedumi. Kamēr pastāvēs domstarpības starp nācijām, rasēm, reliģijām vai politiskajiem uzskatiem, miers uz zemes un pasaules tautu vienotība būs neiespējami.
Bahāullā arī uzsvēra internacionālās tiesas nodibināšanas nepieciešamību. Ja divām zemēm ir kaut kādas nesaskaņas, viņām vajadzētu šo lietu nodot internacionālās tiesas pārstāvjiem, un tie šo lietu izlemtu. Šī sistēma jau tagad eksistē, bet ne vienmēr ir iedarbīga, jo tā zeme, kurai nav taisnība, nav apmierināta ar tiesas lēmumu un to neievēro. Par to Bahāullā saka, ka visu citu valstu pienākums ir parūpēties, lai atriebīgā zeme klausa, ja vajadzīgs, ar spēka pielietošanu.
Pirms pārejam pie jaunām tēmām, es gribētu vēl teikt pāris vārdu par atbruņošanos. Kā jūs jau zināt, bruņotā sacensība ir viena no vislielākajām mūsdienu problēmām. Abdulbahā šo problēmu paredzēja jau pirms Pirmā Pasaules Kara. "Visām pasaules valdībām nekavējoties jāatbruņojas. Nebūtu godīgi, ja vieni nometīs ieročus, bet otri nē. Pasaules nācijām jāvienojas par šo svarīgo tematu, lai tās kopīgi varētu atmest nāvīgos cilvēku kaušanas ieročus. Ir jāiznīcina šie cilvēku iznīcināšanas līdzekļi. Kamēr viena nācija palielinās savu militāro budžetu, citas būs spiestas ar to sacensties", (J. E. Esslemont "Bahāullā and the New Era", 157. lpp.).
Mēs zinām, ka karam ir četri cēloņi, t. i. reliģiskie, rasistiskie, nacionālie un politiskie aizspriedumi. Ir arī citi aizspriedumu veidi, kas kavē pasaules vienotību, kaut arī tie tieši neizraisa karus. Vienu no tiem mēs jau aplūkojām un, proti, pastāvīgās nesaskaņas starp zinātni un reliģiju. Cita nopietna pretruna, kas kavē cilvēces vienotību, ir doma, ka sieviete ir nepilnīgāka par vīrieti. Rietumos cilvēki jau sāk saprast, ka tas nav pareizi, bet tomēr ir vēl zemes, kur pastāv sieviešu diskriminācija. Viņas uzskata par mazāk inteliģentām būtnēm nekā vīrieši, sakot, ka dzīvē sievietes nevarot sasniegt tik daudz kā vīrieši, aizmirstot, ka viņām vienmēr tiek dots mazāk iespēju attīstīties. Bahai ticība māca, ka sievietēm un vīriešiem vajadzētu piešķirt vienādas tiesības. Sievietēm jābūt tādai pašai izglītībai un iespējām kā vīriešiem. Sievietes un vīrieši nav vienādi, dažās dzīves jomās viņas ir pārākas par tiem, un to pārziņa ir svarīgas nozares, kuras sabiedrībā netiek pienācīgi novērtētas. Piemēram, mūsdienās bērnu audzināšana, veselības aprūpe ģimenē un dažās jaunattīstītās zemēs arī uztura līdzekļu ieguve ir sieviešu ziņā. Ja sievietēm ļaus pilnveidot savas spējas, pasaule attīstīsies daudz straujāk.
Ir vēl viens šķērslis pasaules labklājībai un vienotībai. Bahāullā norāda uz lielo atšķirību starp bagātajiem un nabagajiem. Šī atšķirība ir viens no naida, skaudības un neapmierinātības cēloņiem. Mums nevajadzētu brīnīties, kā tie, kas mirst badā, var būt naidīgi un atriebīgi pret tiem, kam visa kā ir papilnam. Tas ir pavisam netaisnīgi, ka mūsdienās vēl pastāv tādi apstākļi.
Bagātākās zemes tērē miljardus ieročiem, bet nevar iedot nedaudz naudas nabadzīgākajām zemēm. Ir arī bagātas zemes, kas aizdod naudu nabadzīgākajām zemēm uz pāris gadiem. Vai to var saukt par taisnīgumu? Kā tas var būt, ka vienā zemē tūkstošiem kilogramu ēdienu tiek izmests, kamēr citā miljoniem cilvēku mirst badā? Kāpēc tas tā ir? Rietumos viss ir labi noorganizēts, bet mēs nespējam palīdzēt nabadzīgākajām zemēm organizēt ražošanu un apgādi. Tas liekas pārāk sarežģīti.
Cēlonis droši vien ir tas, ka mēs nemīlam citas tautas. Tāpēc Bahāullā mums māca mīlēt ne tikai savu zemi, bet visu pasauli, jo neviena tauta nav pārāka par otru. Te mēs atgriežamies pie nacionālajiem aizspriedumiem, kuri ir cēlonis daudziem kariem un asinsizliešanai.
Ir arī liela nevienlīdzība starp vienas zemes bagātajiem un nabagajiem. Tas nav pareizi un arī ir jāmaina. Ir svarīgi ne tikai palīdzēt nabadzīgajiem, bet arī novērst lielu bagātību uzkrāšanos viena cilvēka rokās. To var panākt, pieņemot likumus, kas nepieļautu pārāk lielu atšķirību starp nabadzīgajiem un bagātajiem. Apmēram pirms 70 gadiem Abdulbahā teica, ka bagātajiem būtu jāmaksā lielāks nodoklis nekā nabagajiem. Šis priekšlikums jau ir kļuvis par realitāti Rietumu zemēs, bet tomēr vēl ir lielas pasaules daļas, kur tā nav. Tajās valstīs nav starpības, vai tu esi miljonārs, vai tu stāvi maizes rindās; visi maksā tos pašus nodokļu procentus. Man nav jums jāizskaidro, ka tas nav taisnīgi.
Mums ir skaidrs, ka Bahāullā it sevišķi uzsver taisnību. Kamēr uz pasaules valdīs netaisnība, tikmēr cilvēkus turpinās apspiest un pazemot. Taisnības izjūta ir ļoti svarīga. Ja mums tā būs, tad mēs nekļūsim pārāk savtīgi, bet vispirms rūpēsimies par visas cilvēces labklājību. Tad mēs nebūsim vienaldzīgi pret nabadzīgajiem un slimajiem. Mēs aizstāvēsim tos, kurus vajā par viņu reliģisko pārliecību, un tos, kuri tiek mocīti cietumos par saviem uzskatiem. Mēs palīdzēsim izsalkušajiem un apspiestajiem. Mēs visi apvienosimies, lai atbrīvotos no netaisnības un strādātu cilvēces uzplauksmei.
Kad mēs runājām par vīriešu un sieviešu vienlīdzību, mēs redzējām, cik svarīgi ir dot meitenēm labu izglītību. Tāpat ir arī ar zēniem. Tikai, kad katrs bērns būs ieguvis labu izglītību, pasaule mainīsies. Kamēr bērnus mācīs, ka viņiem jābūt lepniem par to, ka viņi ir itāļi vai amerikāņi, vai angļi, vai japāņi, tikmēr progresa nebūs. Diemžēl uz zemeslodes ir vietas, kur bērnus māca, ka viņu reliģija vai dzimtene ir vislabākā pasaulē. Bahāullā izskaidro, ka izglītošanas mērķim jābūt savādākam. Bērniem jāmāca, "ka visa pasaule ir viena valsts un cilvēce ir tās pilsoņi". Bahāullā mērķis ir vairot cilvēkus, kas velta visu savu enerģiju pasaules labklājībai. Tas ir vienīgais cilvēku veids, kas nepieciešams pasaulei.
Pie tam, bērniem vajag mācīt ne tikai ģeogrāfiju, visādas zinātnes, gramatiku, u. c. . Kāda jēga ir no cilvēka, kas ir zinātnieks, bet necieš ebrejus? Kāda jēga ir no ķīmijas profesora, kas necieš nēģerus. Viņi nekad nemainīs pasauli. Mums jāpārliecinās, vai mūsu bērniem nav šādu aizspriedumu. Māciet tiem mīlēt cilvēci, jo tikai tādi cilvēki veltīs savus spēkus cilvēces labklājībai. Māciet viņiem, ka katrs cilvēks ir neaizstājams un spējīgs darīt labu.
Pirmajā daļā mēs noskaidrojām, ka pasaules problēmas ir tik sarežģītas, ka neviens parasts cilvēks nevar tās atrisināt. Tie, kas domā, ka atraduši pareizo ceļu, vienmēr strīdas cits ar citu. Otra cilvēka atrisinājums vienmēr šķiet nepareizs un grūti pielietojams, kamēr paša atbilde liekas vispareizākā. Lai izvairītos no šādas situācijas, mums jāapzinās, ka tikai Dievs zina savas Radības mērķus un tikai Viņš zina, kā tos sasniegt. Mums ir jāsaprot, ka Viņš mums vēsta ar savu Praviešu palīdzību. Cilvēkiem jābūt arī pārliecinātiem, ka mūsu gadsimta mērķis ir cilvēces vienotība, mērķis, par kuru mums vēstījis Bahāullā. Tad un tikai tad šī vienotība būs iespējama. Tikai tad, kad visas pasaules tautas strādās kopīgi pie šī mērķa, pasaules labklājība būs iespējama. Kamēr mēs turpināsim atstumt Radītāja pamācības un turpināsim domāt, ka mēs paši zinām labāk, cilvēkiem parādīsies arvien jaunas problēmas. Cilvēkiem ir jāsaprot, ka Bahāullā ir Dieva Sūtnis, kuru Viņš ir atsūtījis mūsdienām, un, ka tikai viņš zina, kā mēs varam atrisināt savas problēmas. Tādēļ Bahāullā saka mums, lai mēs pieņemam viņa mācības.
Mācības, kuras Dievs ir mums atsūtījis caur savu Sūtni Bahāullā, ir nepieciešamas. Miers uz zemes būs iespējams, ja mēs sekosim viņa mācībām. Ja mēs to nedarīsim, sašķeltība turpināsies. Un šī sašķeltība mūs ir novedusi pie kariem un haosa. Ja mēs gribam to visu apstādināt, mums jātiek vaļā no šīm nesaskaņām. Tas būs iespējams, ja katra valsts un katrs tās pilsonis atmetīs aizspriedumus un strādās cilvēces vienotības labā. Nevajadzētu tērēt arī laiku un naudu ieročiem. Cik daudz naudas tam tērē? Cik biljonu dolāru katru gadu samaksā par karakuģiem, kara lidmašīnām, munīciju, atombumbām un citiem ieročiem? Ja mēs veltītu savu enerģiju pasaules apvienošanai, šīs lietas vairāk nebūtu vajadzīgas. Tad mēs varētu visu to naudu tērēt lietām, kas mūs tiešām padarītu laimīgus un veicinātu pasaules labklājību.
Šīs ir dažas no tām mācībām, kuras es vēlējos jums nedaudz sīkāk izskaidrot. Nedomājiet, ka tās ir visas Bahāullā mācības, jo tas tā nav. Es tikai izskaidroju jums vissvarīgākās. Šo nodaļu var nosaukt par ļoti īsu Bahāullā un Abdulbahā mācību apkopojumu. Bahāullā viens pats ir sarakstījis simts grāmatas, tā kā būtu neiespējami to visu aprakstīt pāris lappusēs. Man vajadzēja sastādīt ļoti nelielu Bab, Bahāullā, Abdulbahā un arī Šogijs Efendijs mācību apkopojumu.
Nobeigumā es vēlētos aplūkot iespējamību, ka kādu dienu visi sāks ticēt Bahāullā mācībām. Jūs droši vien teiksiet: "Skan vareni, bet tā nekad nebūs. Nav iespējams to panākt." Uz to es atbildēšu: "Apskatieties uz citu reliģiju vēsturi". Paskatieties uz Muhameda laikiem, kad starp mazajām arābu ciltīm valdīja naids. Muhameda vārdu iespaidā šīs ciltis apvienojās un dzīvo mierā jau gadu simtus. Pavērojiet Jēzus laikus, kad cilvēki viens otru apspieda. Un kā šīs ļaužu grupas sadraudzējās. Tas parāda, cik liels bija Dieva Atklāsmes spēks.
Tagad atkal ir sašķeltība, un ir parādījies jauns Dieva Pravietis. Vai viņam būtu jābūt mazākai ietekmei nekā citiem Dieva Praviešiem? Vai viņš nav spējīgs iedibināt vienotību? Tas nebūtu loģiski, ka Bahāullā būtu vienīgais Pravietis, kas nebūtu spējīgs to paveikt. Ja katrs Dieva Pravietis spēja nest laimi un vienotību cilvēcei, kad viņš parādījās, tad arī Bahāullā nodibinās vienotību uz zemes. Jo tagad, kad mēs varam ceļot pa visu pasauli un iepazīt citas zemes, pasaules vienotība ir pilnīgi iespējama. Pavisam savādāk bija Jēzus un Muhameda laikos. Daudzas zemes vēl nebija atklātas un nevarēja pat tālu aizceļot, jo vajadzēja jāt ar zirgu vai pat iet kājām. Pasaules vienotība bija neiespējama tajos laikos. Mūsdienās to var panākt. Tāpēc Bahāullā ir nācis to veicināt. Viņam tas izdosies, jo viņš ir Dieva Pravietis.
Varbūt jūs jautāsiet: "Nu labi, bet kā? Kā to var izdarīt?" Ir divi veidi. Viens ir redzamais un otrs ir neredzamais.
Sāksim ar redzamo. Tie ir paši ticīgie un viņu rīcība. Viņi mēģina izplatīt Bahāullā rakstus. Daži tulko vai raksta grāmatas, lasa lekcijas skolās, veido radio un televīzijas programmas, strādā ANO, izglīto bērnus, darbojas komitejās vai padomē, un tamlīdzīgi.
Bahājieši mēģina izskaidrot visiem Bahāullā vēstījumu, un vispirms viņi tiecas dzīvot saskaņā ar Bahāullā mācību, kas daudzus cilvēkus pievērš Bahai ticībai. Kā mēs redzēsim 13.nodaļā, cilvēki kļūst par bahājiešiem katru dienu. Jo vairāk cilvēku kļūs par bahājiešiem, jo vairāk cilvēku strādās cilvēces labklājībai. Un vairojas arī cilvēki, kas var pastāstīt citiem par Bahai ticību. Un jo vairāk būs Bahāullā sekotāju, jo ātrāk iestāsies pasaules vienotība. Tas ir acīmredzami.
Ir arī veids, ko mēs nevaram uztvert ar saviem maņu orgāniem. Tā ir paša Dieva Pravieša spēja iespaidot cilvēkus. No sākuma šis iespaids ir pavisam neliels, bet ar laiku tas pieaug. Tieši tāpat kā saules enerģija: dienas sākumā tā ir pavisam neliela, bet dienas gaitā pieaug. Tāds ir arī Dieva Sūtņu garīgais spēks. Katru gadu bahājiešu skaits strauji pieaug. Beidzot šis spēks kļūs tik liels, ka visi tam pievērsīsies.
Daudz cilvēku netic šim Dieva Sūtņu garīgajam spēkam tādēļ, ka to nevar sajust. Bet pirmajā nodaļā mēs nācām pie slēdziena, ka pat lietas, kuras nevar just, eksistē. Es piemēram nevaru redzēt jūsu domas. Es neredzu arī dusmas, jo es taču nevaru teikt: "Skatieties, man te ir soma ar dusmām!" Es nevaru arī ieiet veikalā un teikt: "Dodiet man mārciņu godīguma". Tomēr es zinu, ka gan dusmas, gan godīgums pastāv. Es to visu varu saskatīt cilvēku uzvedībā. Es varu redzēt, kā cilvēks nosarkst, vai dzirdēt, kad viņš sāk bļaut. Es varu redzēt, kā cilvēks dala konfektes godīgi.
Garīgo spēku nevar redzēt, bet tas eksistē. Nevar redzēt, piemēram, elektroenerģiju. Mēs nevaram redzēt šo enerģiju, bet var redzēt degošu spuldzi, citiem vārdiem, elektriskās enerģijas izpausmi. Nevar redzēt arī zemes pievilšanas spēku, bet gan tā izpausmes veidus. Dieva Sūtņu garīgais spēks izpaužas līdzīgi. Nevar redzēt pašu šo spēku, bet tā izpausmes veidus.
Mēs redzam, kā Bahāullā mācības realizējas pasaulē. Mēs redzam pēc cilvēku rīcības, kā viņus ir ietekmējis šis spēks. Cilvēki maina savus uzskatus šī spēka iespaidā. Mēs redzam, ka viņi atmet savus aizspriedumus un sāk skatīties uz citu reliģiju piekritējiem, uz citu tautu un rasu pārstāvjiem kā uz sev līdzīgiem. Mēs redzam, ka dažādas reliģijas kļūst tuvākas viena otrai un ka Eiropas tautas sāk labāk saprasties savā starpā. Mēs redzam, ka ir tādas organizācijas, kā Eiropas Ekonomiskā Sadraudzība (EES), Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO), Āfrikas Vienības Organizācija (ĀVO), Starptautiskā Ekonomiskās Palīdzības Padome (SEPP), starptautiskais bērnu fonds "Glābsim bērnus ", Starptautiskais dzīvnieku glābšanas fonds un daudzi citi. Mēs redzam, ka daudzās zemēs vīriešiem un sievietēm ir vienādas tiesības. Dažās zemēs nabadzība sāk izzust ar likumu palīdzību. Mēs redzam tādas organizācijas, kā Internacionālā Amnestija, kas mēģina palīdzēt politiskajiem ieslodzītajiem un citiem apspiestajiem. Mēs redzam grupas, kas grib panākt atbruņošanos. Verdzības sāpes ir gandrīz izzudušas, un daudzi cilvēki rūpējas par bērnu izglītošanu. Mēs redzam daudz ko, ko mēs nebūtu redzējuši, ja dzīvotu pirms simts, simt piecdesmit gadiem.
Es redzu Bahāullā garīgā spēka sekas tik skaidri, ka nevaru saprast, kā cilvēki var būt tik pesimistiski, runājot par nākotni. Bahājieši šinī ziņā ir optimisti. Viņi ir pārliecināti, ka šis garīgais spēks katru gadu pieaugs un vienotība tiks panākta. Pie tam, Abdulbahā pats ir teicis, ka: "šinī apbrīnojamā periodā zeme pārveidosies. . . Nesaskaņas, strīdus un slepkavības nomainīs miers, taisnība un saticība. Nodibināsies vienotība un sadarbība starp tautām, un beidzot vairs nebūs karu. Stiprie un vājie, bagātie un nabagie, antagoniskas sektas un naidīgas nācijas. visi dzīvos mīlestībā, draudzībā un saticībā" (Some Answered Questions, 12.nodaļa, 63-64 lpp.). Vai jums vajadzīgi vēl pārliecinošāki pierādījumi? Bahājiešiem tie nav vajadzīgi.


8. Mācības cilvēces labklājībai

Pirms mēs iepazīstamies ar šīm mācībām, es gribētu jums kaut ko izskaidrot. Nebūtu jābrīnās, dzirdot, ka vairums mācību cilvēces labklājībai der arī katram cilvēkam. Ja es saku, ka pasaulei jāatsakās no aizspriedumiem, tad tas nozīmē, ka katram cilvēkam jāatsakās no tiem. Mācības, kas aplūkotas 7.nodaļā, tādēļ ir domātas ne tikai pasaulei, jo tāda abstrakta "pasaule" nepastāv. Mēs, cilvēki, veidojam šo pasauli. Svarīgi ir saprast, kurai mācībai ikvienam no mums jāseko.
Bahāullā negaida, lai mēs apsēstos un uzrakstītu likumu kodeksu cīņai pret nabadzību. Mēs, protams, to varam darīt, bet tam nebūs lielas jēgas. Toties svarīgi ir atteikties no mūsu pašu aizspriedumiem. Vienam cilvēkam tas nozīmēs ar visiem spēkiem censties atbrīvoties no nicinājuma jūtām pret kādu citu zemi vai tautu. Citam tas varētu nozīmēt izturēties pret savu sievu kā sev līdzīgu. Un citam tas varētu nozīmēt sākt ticēt Dievam. Katram šie aizspriedumi ir savādāki. Es esmu norūpējies par to, lai jūs neteiktu: "Kādas brīnišķīgas mācības! Es priecājos par to, ka tās ir domātas pasaulei un nevis man". Bet tas tā nav. Es atvainojos, bet vecais teiciens ir pareizs: "Ja tu gribi pārveidot pasauli, sāc pats ar sevi".
Iepriekšējā nodaļā mēs uzzinājām, ka Bahāullā devis cilvēcei mērķi. Šis mērķis, viņš mums saka, ir cilvēces vienotība. Mums jāsaprot, ka šī mērķa sasniegšana ir Dieva griba. Lai mēs to sasniegtu, Dievs mums ir devis norādījumus caur saviem Praviešiem. Ja mēs sekosim Viņa mācībām, cilvēces vienotība kļūs reāla. Viņa Pravietis ir devis mums vēl vienu mērķi. Šis mērķis ir domāts katram atsevišķi. Tā ir mūsu dzīves jēga. Un, lai mēs šo mērķi sasniegtu, Dievs mums ir sūtījis šīs mācības. Šīs mācības mēs izskaidrosim šajā nodaļā.
Un kas tad ir cilvēka dzīves mērķis? Vispirms mums jāzina, ka cilvēka dzīve sastāv no trim daļām. Pirmā ir dzīve pirms dzimšanas augļa formā. Otrā ir posms starp dzimšanu un miršanu, jeb dzīve uz zemes. Trešā ir dzīve pēc nāves, jeb dzīve nākošajā pasaulē.
Bērns mātes miesās neko nezina par dzīvi uz zemes. Tas nevar uzskatāmi iedomāties pasauli, kurā tas piedzims. Tas nav pat pārliecināts, ka tāda pasaule vispār eksistē. Tas pats ir ar cilvēkiem šeit virs zemes. Mēs neko nezinām par nākošo pasauli, par dzīvi pēc nāves. Mums nav ne mazākā priekšstata par to. Mēs to vienīgi pazīstam pēc Praviešu nostāstiem. Viņi mums ir teikuši, ka šī neredzamā pasaule eksistē.
Svarīgi ir bērnam vēl auglī attīstīt noteiktas īpašības. Kad tas piedzimst, tam jābūt šīm īpašībām. Piemēram, bērnam ir jādzird, jāredz, un tā smadzenēm jābūt pietiekami attīstītām vēl pirms dzimšanas. Bet, vai šīs garīgās un fiziskās īpašības attīstās vai nē, tas nav atkarīgs no paša augļa. Tās attīstās pašas no sevis. Un ja bērnam nav vienas no šīm spējām, viņa dzīve uz zemeslodes būs apgrūtināta. Ja bērns piedzims akls, viņam būs daudz vairāk grūtību nekā redzīgam bērnam. Tādēļ ir svarīgi, lai katrs bērns attīstītu savas spējas. Ja bērns tās neattīstīs, viņš nespēs sasniegt, ko vēlēsies. Šīs spējas ir nepieciešamas, lai varētu dzīvot uz zemes.
Gluži tāpat ir ar dzīvi pēc nāves nākamajā pasaulē. Lai tajā varētu laimīgi dzīvot, ir arī jāattīsta zināmas īpašības vēl šeit uz zemes. Ja tās nebūs attīstītas, tad gluži kā kurlajam bērnam šajā pasaulē, mums būs grūti dzīvot nākamajā pasaulē. Tikai šajā gadījumā mēs paši varam izlemt, vai attīstīt šīs īpašības vai nē. Tas ir katra cilvēka ziņā. Tas nenotiek pats no sevis.
Daudz cilvēku nemaz nevēlas sevi pilnveidot. Viņiem tas šķiet par grūtu. Gluži citādi ir ar cilvēkiem, kas pacentušies attīstīt šīs īpašības. Viņi ir laimīgi, ka ir piespieduši sevi tam nodoties, tikpat laimīgi kā bērns, kam ir acu gaisma, kaut arī tam pašam nav nekādu nopelnu, ka tā viņam ir. Bet iedomājieties, kā būtu, ja viņš nemaz nebūtu gribējis iegūt spēju redzēt. Cik nelaimīgs viņš būtu šajā dzīvē!
Lai mums nebūtu jāmokās nožēlā, kad mēs sasniegsim nākamo pasauli, Dievs mums vēstījis ar savu Praviešu palīdzību, cik svarīgi ir attīstīt garīgās spējas. Tā ir mūsu dzīves jēga. Katra cilvēka dzīves mērķis ir attīstīt īpašības, kuras būs nepieciešamas nākamajā pasaulē. Tā kā nākamā pasaule ir Dieva valstība, Bahāullā uzskata šīs īpašības par dievišķām. Šīs dievišķās īpašības ir nepieciešamas arī uz zemes. Mums jāattīsta šīs dievišķās īpašības. Tālāk mēs aplūkosim, kādas tās ir un kā tās var attīstīt.
Ir vienalga kādas īpašības tu vēlies attīstīt, ja tikai tu gribi to darīt. Ja tu gribi iemācīties spēlēt klavieres vai zīmēt, tev jāaizraujas ar to. Labākie aktieri, mākslinieki un amatnieki ir tie, kas mīl savu darbu. Piemēram, ja tu gribi iemācīties dejot, tev jāpatīk to darīt. Pēc tam ir svarīgi atrast labu dejošanas skolotāju. Tev ar prieku jāiet uz dejas skolu, un ir sevišķi svarīgi labi saprasties ar skolotāju. Ja tu to nedarīsi, tad iemācīties dejot būs grūti.
Viss tas attiecas arī uz dievišķo īpašību attīstību. Mums vispirms ir jāvēlas tās attīstīt un tad jāatrod laba skola un labs skolotājs. Bahai ticība ir šāda skola, un Bahāullā ir šāds Skolotājs. Tev viņš ir labi jāsaprot, citādi tu tālu netiksi. Gluži kā mūzikas skolotājs, kas mums ir nepieciešams, lai pilnveidotu klavieru spēles mākslu, tā arī dievišķais Skolotājs ir nepieciešams, lai attīstītu mūsu dievišķās īpašības. Bahāullā arī grib, lai viņa sekotāji aizrautīgi strādātu, lai tās attīstītu. Tikai tā mēs sasniegsim labākos rezultātus un ne citādi.
Tādēļ ir svarīgi katram cilvēkam izvēlēties Bahāullā par šādu Skolotāju. Ja mēs izvēlamies viņu tikai tāpēc, ka mūsu vecāki viņu izvēlējās, tas nozīmē, ka mēs viņus tikai atdarinām. Ja mēs neizvēlamies viņu tikai tāpēc, ka to nav darījuši mūsu draugi, tad mēs ļaujam draugiem spriest savā vietā. Svarīgi ir spriest par to pašam, neatkarīgi no kāda cita. Mēs nestudējam tēlniecību tikai tāpēc, ka mūsu vecāki to grib. Mēs nepametam vieglatlētikas treniņus tikai tāpēc, ka mūsu draugi ar tiem neaizraujas. Svarīgi ir, vai mēs paši to gribam. Tāpēc Bahāullā saka, ka mums jāizpēta Bahai ticība neatkarīgi no citiem. Mums pašiem Bahāullā jāsaskata Dieva Izpausmi. Viņš vēlas vienīgi apzinīgus skolniekus, skolniekus, kuri paši ir izvēlējušies viņu kā savu dievišķo Skolotāju, skolniekus, kas vēlas ar viņa palīdzību atklāt, kādas dievišķās īpašības tiem piemīt, skolniekus, kas tiecas uzzināt, kā viņi var attīstīt šīs īpašības. Apzināta izvēle tādēļ ir nepieciešama mūsu attīstībai.
Kā mums ir zināms, katrai Dieva Izpausmei ir bijusi liela vara pār cilvēku prātiem. Šī vara kļūst vēl lielāka, kad mēs viņu pieņemam kā savu dievišķo Skolotāju. Viņš dod mums lielāku garīgo spēku. Bez viņa palīdzības mums būtu grūti attīstīt garīgās īpašības. Bahāullā neatstāj mūs vienus, bet apsola mums palīdzēt un dot mums spēku garīgai izaugsmei.
Šis garīgais spēks ir viņa mīlestības zīme. Lai saņemtu viņa mīlestību, arī mums ir viņu jāiemīl. Kad mēs sākam mīlēt Bahāullā, mums ir vieglāk iemīlēt citus cilvēkus. Tagad mums pietiek tam spēka, Bahāullā sniegtā garīgā spēka. Mīlestība pret citiem cilvēkiem ir viena no garīgajām īpašībām, kura mums jāattīsta. Es saku 'jāattīsta' tādēļ, ka nav viegli mīlēt visus cilvēkus. Lai to panāktu, ir vajadzīgs laiks, kā jebkurā citā lietā. Ir neiespējami kļūt par peldēšanas čempionu vienā dienā. Tam vajadzīgi pāris gadi. Bet tas nekas. Kamēr mēs pilnveidojamies, viss ir labi. Mēs varam būt priecīgi par katru veiksmi. Un mēs kļūsim labāki, jo mums palīdz Dieva Izpausme, Bahāullā.
Izvēlēties Bahāullā nozīmē izvēlēties arī garīgās īpašības. Tas ir mūsu dzīves galvenais mērķis. Mums ir jāatturas no visa, kas varētu būt par šķērsli mūsu mērķa sasniegšanai, piemēram, mums jāatmet sekojošās domas: "Pievērst uzmanību tikai sev un neievērot pārējos!" Ja mēs tā domāsim, mēs nevarēsim attīstīt tādas garīgas īpašības, kā mīlestību pret līdzcilvēkiem. Kamēr mēs būsim pārliecināti, ka mēs paši esam vissvarīgākās personas un domāsim tikai par savām izpriecām, mums vienkārši neatliks laika citiem. Ja mēs gribam tikai paši būt laimīgi, mēs nevaram citus padarīt laimīgus. Ja viss, ko mēs gribam, ir dabūt cik vien iespējams mantu sev, tad mēs neko nevaram iedot citiem.
Mums ir jāatmet tieksme pēc bagātības, mantas un varas. Tā ir jāaizvieto ar gribu padarīt citus laimīgus. Bahāullā apgalvo, ka tad mēs paši būsim laimīgi. Cik daudz ir cilvēku, kam ir ļoti daudz naudas, bet kuri ir absolūti nožēlojami! Viens nemitīgi strīdas ar savu sievu tāpēc, ka tā apgalvo, ka viņš viņu atstāj novārtā. Cits zaudē visus draugus tāpēc, ka viņš ir spējīgs runāt vienīgi par sevi; vēl viens cilvēks sūdzas, ka viņu pametuši viņa bērni, jo viņš nekad par tiem neinteresējas. Šīs bēdīgās situācijas varētu mainīties, ja cilvēki censtos iegūt dievišķās īpašības.
Es esmu pārliecināts, ka to nav viegli izdarīt. Ja mēs esam godīgi, mums ir jāatzīst, ka mēs visi vēlētos, lai citi par mums domā, interesējas par mums un mīl mūs. Tevi neviens nemīlēs, ja tu citus nemīlēsi vai par viņiem nedomāsi. Ja mēs gribam mīlestību, mums ir jāattīsta divas garīgās īpašības. Pirmā ir spēja mīlēt citus. Otrā ir atbrīvoties no patmīlas. Vajag tikt vaļā no domas: "Es esmu vissvarīgākā persona, lai pārējie paši rūpējas par sevi".
Ja mēs gribam labi spēlēt ģitāru un esam atraduši labu skolotāju, mums ir jādara tas, ko viņš mums saka. Jo viņš taču vislabāk zina, kā ātrāk iemācīties spēlēt ģitāru. Tāpēc mēs paļaujamies uz viņu un darām, ko viņš liek. Par spīti tam, būs brīži, kad tu nevarēsi saprast, kam vajadzīgi šie garlaicīgie vingrinājumi. Tomēr mēs tos spēlējam, jo zinām, ka bez vajadzības skolotājs mūs to nelūgtu darīt.
Tādā pašā veidā mums jāklausa Bahāullā, dievišķo Skolotāju. Kad mēs kļūstam par viņa skolniekiem, mums jāievēro, ka viņš vislabāk zina, kas ir garīgās īpašības un kā tās iegūt. Tādēļ mēs paļaujamies uz viņu un darām, ko viņš liek, kaut arī mēs dažkārt sastopam pamācības, kuru jēgu mēs nesaprotam. Tomēr Bahāullā nav nācis pasaulē, lai mūs mulsinātu, bet lai padarītu mūsu dzīvi laimīgāku. Tādēļ mēs viņu uzklausām.
Tas nenozīmē, ka mums būtu tas viss jādara bez jautājumiem un bez domāšanas. Nē, Bahāullā grib, lai mēs vēlētos zināt, kādēļ viņš mums liek tā darīt. Tieši tāpat kā mūsu ģitāras skolotājs. Ja mēs nesaprotam, kāpēc mums ir vajadzīgs kāds vingrinājums, mums vajadzētu prasīt, lai viņš mums to izskaidro. Kad viņš to izdara, mēs vēl dažreiz to nesaprotam. Bet tas nenozīmē, ka mums šis vingrinājums nav jāveic. Tas būtu muļķīgi, un mūsu ģitāras skolotājs droši vien ieteiktu mums iet mācīties kaut kur citur, jo viņš zina, ka, ja mēs nevingrināsimies, viņš nevarēs mums iemācīt labi spēlēt ģitāru.
Tas pats attiecas uz Dieva Izpausmi. Pirmkārt, viņš vēlas no mums paklausību. Bet viņš grib, lai mēs viņam vaicājam, kādēļ viņš mūs tieši tādā veidā māca. Kāda ir visa tā jēga? Mums jāuzdod sev šo jautājumu. Ja mēs uzzināsim atbildi, tad mēs labāk sapratīsim, ka viņa mācība mums ir vajadzīga.
Vēl viena garīga īpašība ir spēja kalpot saviem līdzcilvēkiem. Šo īpašību arī nevar attīstīt vienā dienā, tāpat kā spēju mīlēt citus. Mēs varam attīstīt spēju kalpot pakāpeniski. Neviens neprasa, lai tu sakravātu somas un dotos uz Āfriku palīdzēt nabadzīgajiem. Nē, tev vajag kalpot citiem arī savādākā veidā. Varbūt tu vari apciemot slimu kaimiņu vai vientuļu krusttēvu. Galvenais ir, ka tu palīdzi cilvēkiem. Ja tu to dari par naudu, tad to nevar saukt par pakalpojumu vai palīdzību. Tādā gadījumā tu to dari pats sev.
Bahāullā saka, ka nav nekādas starpības, ko mēs darām, ja mēs kalpojam cilvēcei. Pat ja mēs iznēsājam pastu, mēs palīdzam. Ja mēs to darām tikai, lai palīdzētu citiem, tas ir ļoti labi. Cilvēks, kas ir ārsts tikai tāpēc, ka grib iegūt naudu, nekalpo cilvēcei Dieva acīs. Bet cilvēks, kas ārstē citus, lai tiem palīdzētu, jau sāk attīstīt savas garīgās īpašības. Patiesībā abi ārsti dara vienu un to pašu darbu, bet viņu garīgās vērtības ir atšķirīgas. Bahāullā interesē mūsu garīgās īpašības. Bahāullā neinteresē, vai tas, ko mēs darām, ir svarīgi, bet tas, vai mēs to darām, lai palīdzētu citiem cilvēkiem.
Bez šīs spējas mīlēt vēl ir daudz citu garīgu īpašību--spēja būt draudzīgam, viesmīlīgam un pieklājīgam vai arī spēja būt laipnam. Bet kā ir ar spēju citus uzmundrināt? Šīs visas ir brīnišķīgas cilvēku īpašības, bet mēs paši arī spējam tās izveidot.
Kā gan citi cilvēki tās ir attīstījuši? Tas nenotika pats no sevis, lai gan daži cilvēki liekas nesavtīgi jau no dzimšanas. Protams, audzināšanai arī ir liela nozīme, bet šie cilvēki jau bērnībā ir centušies kļūt par labiem cilvēkiem.
Kā tas arī nebūtu, katram cilvēkam piemīt garīgas īpašības, arī tev. Un tādēļ arī tu esi svarīgs. Dažos cilvēkos šīs īpašības nav tik labi attīstītas kā citos. Tās nepiemīt visiem vienādā mērā. Cilvēks var būt ļoti viesmīlīgs, bet nelaipns pret saviem bērniem. Cits var būt ļoti laipns pret saviem bērniem, bet ne visai viesmīlīgs. Mums tādēļ nav jāsaka: "Ak, šie nabaga viesi!" Cilvēki bieži saka: "Tāds es esmu, un tur neko nevar darīt", bet tā nav patiesība. Katrs var attīstīt šīs īpašības, ja tikai viņš grib. Tu pats to zini.
Vēl viena garīga vērtība ir meklēt labas īpašības citos un nekritizēt viņu sliktās īpašības. Tas, protams, nav viegli, jo mēs esam pieraduši kritizēt citu cilvēku trūkumus un par tiem bieži runājam. Protams, mēs par to daudz neuztraucamies, līdz kādu jauku dienu mēs dzirdam, ka arī par mums tenko. Tad mēs sadusmojamies. Un tas ir saprotams. Ir ļoti slikti runāt tikai par cilvēka trūkumiem. Runādami par citu trūkumiem, mēs cenšamies novērst aizdomas, ka arī mums ir savi trūkumi, un tā iedrošinām sevi. Ir arī cilvēki, kas kritizē citus, lai parādītu sevi labākā gaismā. Un tas viņiem izdodas.
Bahāullā māca, ka tenkošana ir ļoti nožēlojama īpašība, viena no vissliktākajām lietām, ko mēs varam izdarīt. Abdulbahā saka, ka mums nevajadzētu runāt par cilvēku sliktajām īpašībām, bet par labajām. Ja mēs sastopam cilvēku, kuram ir desmit labu īpašību un viena slikta, mums jāpievērš uzmanību desmit labajām īpašībām un nav jāredz viena sliktā. Un pat ja mēs sastopam cilvēku ar desmit sliktām īpašībām un vienu labu, mums jāsaskata viena labā īpašība un jāaizmirst desmit sliktās.
Katrā gadījumā mēs nedrīkstam saskatīt cilvēkā tikai slikto. Nav viegli atbrīvoties no šī paraduma. Man pašam tas kādreiz neizdodas, bet mums tiešām jāmēģina padarīt cilvēkus laimīgākus un pasauli labāku.
Tie, kas domā, ka viņiem trūkumu nav, nevar attīstīt savas garīgās īpašības. Progresēs tikai tie, kas meklēs apslēptos garīgos dārgumus sevī un liks viņiem spīdēt. Pazemība un atturēšanās no lielības arī ir garīgas vērtības. To var salīdzināt ar ģitāras spēles kursiem. Kamēr tu domāsi, ka tu spēlē labi, tu neko neiemācīsies. Tikai tie, kas meklē veidus, kā labāk spēlēt, kaut ko iemācīsies. Protams, atradīsies cilvēki, kas nespēlē tik labi kā tu, bet ir arī daudz cilvēku, kas spēlē labāk par tevi. Nav nekādas jēgas skatīties, ko citi cilvēki spēj. Skaties pats uz sevi, uz saviem garīgajiem dārgumiem un mācies tos mīlēt. Esi ar tiem apmierināts. Rūpējies par tiem. Pacenties, lai tie staro pār tavu līdzcilvēku. To vēlas Bahāullā.
Beidzot es gribu parunāt par garīgām īpašībām, ko Bahāullā sauc par patiesīgumu un atklātību. Pirmā ir nepieciešama pasaules drošībai un mieram. Ja tu zini, ka tu vari uzticēties cilvēkiem, tev nevajag baidīties, ka viņi tevi apmānīs, un tu jutīsies drošs un mierīgs. Tas ir acīmredzami, un to nevajag lieki izskaidrot.
Otrās īpašības, atklātības vai godīguma, attīstība ir arī nepieciešama. Šī īpašība ir tik nozīmīga, ka bez tās nevar attīstīt citas īpašības. Abdulbahā saka, ka, kamēr mēs nebūsim godīgi un atklāti, mēs nevarēsim attīstīt pārējās garīgās īpašības. Godīgums ir visu šo īpašību pamats. Kad mēs būsim attīstījuši šo īpašību, mēs varēsim attīstīt arī pārējās. Jādara viss, lai mēs kļūtu par godīgiem cilvēkiem, jo tikai tad mēs varēsim pilnībā attīstīt pārējās īpašības.
Ja mēs par to visu padomājam, mēs nonākam pie sekojošā slēdziena. Dievs ir devis katram cilvēkam spēju attīstīt garīgās īpašības, piemēram, mīlestību, godīgumu, pazemību, izpalīdzību un labsirdību pret citiem cilvēkiem. Šīs īpašības ir dievišķīgas un tādēļ pilnīgas. Bahāullā mums māca, ka mums jāpriecājas par šīm īpašībām un jāattīsta tās. Tas nenotiek pats no sevis, bet katrs ir spējīgs šīs īpašības attīstīt. Izņēmumu nav. Ar nelielu piepūli to var izdarīt ikkatrs. Tas ir katra cilvēka dzīves mērķis. Mums jāattīsta savas dievišķās īpašības, jārūpējas par savu garīgo izaugsmi, jākļūst labiem, laipniem un cienījamiem cilvēkiem šajā pasaulē un nākošajā.
Vai jūs domājat, ka tās ir visas Bahāullā mācības laimīgai dzīvei? Protams, nē? Lai es viņas visas varētu te aprakstīt un izskaidrot, man vajadzētu vairākus gadus. Bahāullā ir sarakstījis arī daudz citu mācību, kuras mums vajadzīgas šajā pasaulē, piemēram, viņa mācības par laulību, šķiršanos, seksu, veselību, narkotikām, higiēnu, ekonomiku, darbu, mākslu un izturēšanos pret noziedzniekiem, evolūciju, dvēseli, u. c. Par šīm tēmām ir sarakstītas simtiem grāmatas. Un ne tikai Bahāullā ir rakstījis šādas grāmatas, bet arī Abdulbahā, Bab un Šogijs Efendijs. Es jums saku, ja man būtu visas šīs mācības jāizskaidro, tad šī grāmata būtu apmēram desmit metru bieza! Un tas jau būtu mazliet par daudz priekš iepazīšanās.


III BAHAI TICĪBAS VĒSTURE


9. Ticības pamats

Kā jau es agrāk sacīju, parasti jauna Izpausme parādās starp cilvēkiem, kad to reliģijai sācies pagrimuma periods. Ko tas nozīmē? Kādas ir reliģijas pagrimuma pazīmes?
Pirmkārt, īsta Dieva mīlestības sajūta cilvēkos ir gandrīz izzudusi. Un kad mīlestība pret citiem, ieskaitot Praviešus, pazūd, neviens vairs nevēlas kalpot Dievam, citiem vārdiem, dzīvot saskaņā ar Viņa norādījumiem. Cilvēki domā tikai par sevi un ir vienaldzīgi pret citiem.
Kaut arī tie ir zaudējuši spēju mīlēt citus, tie saka, ka ticot Dievam. Manuprāt, tie ir tikai tukši vārdi. Viņu darbi liecina, ka šie cilvēki nekam netic. Katru nedēļu viņi iet uz baznīcu, mošeju, templi vai sinagogu, lai parādītu, ka ir ticīgie, bet vairums nespēj sekot savas ticības mācībām. Viņiem rūp tikai savas vēlmes un iegribas. Un ja viņi ko dara citu labā, tad tikai gadījumā, ja tiem arī tiek kāds labums.
Tā tas bija Persijā, kur 1817.gadā piedzima Bahāullā, jaunā Dieva Izpausme. Valdības ierēdņi bija viegli piekukuļojami, daži no tiem bija ļoti nežēlīgi. Garīdznieki bija neiecietīgi fanātiķi. Vienkāršā tauta bija maz izglītota un māņticīga.
Lielākā persiešu daļa bija Muhameda piekritēji, daļa bija Zaratustras, Mozus un Kristus sekotāji. Par spīti tam, ka šie Pravieši mācīja viņiem vienam otru mīlēt, viņi necieta un apspieda viens otru. Viņi nekaunīgi lamāja viens otru, sauca viens otru par "netīrajiem suņiem" vai arī par "smirdīgajiem pagāniem". Ebrejiem vai Zaratustras piekritējiem bija pat bīstami iziet pastaigāties lietus laikā. Ja viņi pieskārās musulmanim ar savām slapjajām drēbēm, musulmanis kļuva tik nikns, ka varēja viņus nosist. Musulmaņi paši arī bija nošķīrušies naidīgās sektās. Bez tam bērnus pavisam neizglītoja. Katru dienu notika laupīšana vai slepkavošana.
Par spīti tam visam, bija cilvēki, kas gaidīja apsolītā Dieva Sūtņa parādīšanos. Divi slaveni skolotāji mācīja cilvēkus, ka drīz nāks Apsolītais. Viņus sauca Šeiks Āmads (Shaykh Ahmad) un Sijids Kāzīms (Siyyid Kázim). Tā kā tos pazina kā mācītus cilvēkus, liela cilvēku grupa gatavojās Apsolītā atnākšanai.
Ne tikai Persijā, bet arī Eiropā un Amerikā 19.gs. sākumā arvien vairāk cilvēku gaidīja Kristus atgriešanos. Kristieši visā pasaulē runāja par Tā Kunga nākšanu. Sākās adventistu kustība visā pasaulē. Izpētot Bībeli, tie nāca pie secinājuma, ka ir pienācis laiks Kristus otrreizējai atnākšanai. Viens no šīs kustības vadītājiem, Viljams Millers, pat paziņoja, ka tas būs starp 1843.gada 21.martu un 1844.gada 21.martu. Tajos laikos cilvēki tulkoja Bībeli burtiski. Viņi gaidīja, ka Kristus nobrauks no Paradīzes uz mākoņa. Viņi arī domāja, ka eņģeļi aiznesīs visus labos cilvēkus uz Paradīzi, bet velni visus ļaunos uz elli. Un ja kāds domāja, ka bija labs, viņš pat varēja Amerikā nopirkt īpašas drēbes "Tiesas Dienai". Un tad atnāca "tā diena", 1844.gada 21.marts. Visi skatījās uz debesīm. Daži bija nobijušies. Citi lūdza Dievu. Diena pagāja, bet nekas nenotika. Visa Amerika smējās par adventistiem, kuri bija ļoti vīlušies. Tomēr pēc gada Viljams Millers vēl arvien apgalvoja, ka Kristus tiešām parādījās 1844.gadā, bet citā vietā, kur viņu neviens neievēroja. Sevišķi nozīmīgi ir tas, ka Bahai reliģija aizsākās 1844.gadā, kad pēc Millera domām, cilvēcei vajadzēja piedzīvot ievērojamāko notikumu tās vēsturē.
Jūs laikam zināt, ka katrai ticībai ir savs kalendārs. Katrā kalendārā laiku sāk skaitīt ar gadu, kad radās attiecīgā reliģija. Kristieši dzīvo 1993.gadā, musulmaņi 1413.gadā, ebreji 5751. Bahājiešiem ir arī savs kalendārs. Šī kalendāra pirmā diena ir 1844.gada 21.marts. Viljams Millers bija pareizi aprēķinājis. Cik žēl, ka viņš izprata Bībeli pārāk burtiski. Gandrīz neviens kristietis neiedomājās, ka jaunais Pravietis piedzims gluži kā Jēzus Kristus, starp cilvēkiem.
Pēc Bībeles rakstiem ir tā: pirms Kristus sāka mācīt cilvēkus, bija vēl kāds Pravietis, vārdā Jānis Kristītājs. Viņš visiem paziņoja par Dieva Sūtņa (Jēzus) nākšanu. Arī Budam bija priekštecis, kas vēstīja par viņa ierašanos. Bahājiešiem tāpat bija savs vēstnesis, kas ziņoja par Bahāullā atnākšanu. Tā vārds bija Bab (Vārti), un kristieši, kuri kļuvuši par bahājiešiem, salīdzina viņu ar Jāni Kristītāju, kaut arī Bab nebija tikai vēstnesis, bet reizē arī Dieva Izpausme, islāma Apsolītais, kas dibināja pats savu ticību – Babi reliģiju. Neskatoties uz to, bahājiešu ticības vēsture sākas ar Bab, jo viņa galvenais uzdevums bija vēstīt par visu reliģiju Apsolītā - Bahāullā - drīzu atnākšanu.


10. Bab (1819-1850)

1819.gada 20.oktobrī Persijā pazīstamam Širas tirgonim piedzima dēls. Viņu nosauca par Ali-Muhammad, bet vēlāk viņš kļuva pazīstams kā Bab. Viņa tēvs nomira drīz pēc viņa piedzimšanas, un viņu pieņēma audzināšanā tēvocis, kas arī bija tirgonis. Viņš agri iemācījās rakstīt un lasīt, un viņu kopā ar citiem bērniem aizsūtīja mācīties reliģiju pie kāda priestera. Šo mācību laikā zēns piesaistīja sev uzmanību, jo viņš ne tikai uzdeva sarežģītus jautājumus, bet arī pats uz tiem atbildēja. Viņš to izdarīja tik labi, ka viņa skolotājs aiz pārsteiguma bija bez valodas. Vēlāk, kad Ali-Muhammad paziņoja, ka viņš ir apsolītā Dieva Izpausme, viņa tēvocis uzreiz viņam noticēja. Jau kā bērns viņš bija ļoti izpalīdzīgs un labs. Vēlāk, piecpadsmit gadu vecumā, viņš pats kļuva par tirgoni. Viņu pazina kā ļoti labu cilvēku, un viņš dzīvoja saskaņā ar Pravieša Muhameda mācībām. Pēc septiņiem gadiem Ali Muhammad apprecējās, un viņam piedzima dēls, kurš, vecākiem par lielu nožēlu, jau agrā vecumā nomira.
1843.gadā jau minētais Siyyid Kázim nomira. Kā jūs jau zināt, viņš bija slavens skolotājs, kas bija pārliecināts, ka drīz parādīsies islāmā Apsolītais. Pirms nāves viņš lika saviem mācekļiem doties pasaulē un meklēt Apsolīto. Mācekļi nezināja, kas bija Apsolītais un kur viņu meklēt. Viņi lūdza Dievu viņiem palīdzēt.
Viens no viņiem, Mulla Huseins (Mullá Husayn), gavēja un lūdza Dievu 40 dienas, tad, iekšējas balss aicināts, devās uz Širu, kas bija viena no Persijas lielākajām pilsētām. Mulla Huseins nezināja, kur Apsolīto meklēt. Meklējumos varētu paiet mēneši, jo Mulla Huseins pat nezināja viņa vārdu. Mulla Huseins viņu nepazītu uz ielas, jo viņš Apsolīto nekad nebija redzējis.
Pēkšņi pie viņa pienāca jauns vīrietis un tik silti viņu sveicināja, it kā viņi būtu pazīstami visu dzīvi. Bija skaidrs, ka šis jaunais cilvēks bija Mulla Huseins gaidījis, jo viņš viņu uzreiz ieaicināja savā mājā. Izbrīnījies par šādu tikšanos, Mulla Huseins sekoja šim cilvēkam. Drīz viņš sēdēja mājas saimnieka mazajā istabiņā mājas augšstāvā.
Tur `Ali Muhammad paziņoja, ka viņš ir islāma Apsolītais un arī tā cilvēka Vēstnesis, kas ir par viņu varenāks. Sākot no šī brīža, viņš sevi nosauca par Bab (Vārti), jo viņš bija tie vārti, pa kuriem ienāca jaunais laikmets, Bahai laikmets. Beidzās laikmets, kurā agrākie Dieva Sūtņi solīja Lielā Pasaules Skolotāja atnākšanu. Sākās solījumu piepildīšanās laiks. Tas notika 1844.gadā, kurā Viljams Millers un daudzi citi bija paredzējuši Kristus atnākšanu. "Šonakt", sacīja Mulla Huseins, "šo pašu stundu dienās svinēs kā vislielākos svētkus visā pasaulē".
Tajā pašā vakarā Mulla Huseins kļuva par Bab pirmo mācekli. Viņš bija dziļi aizkustināts par viņa lielo mīlestību un gudrajiem vārdiem. Beidzot viņš bija atradis Apsolīto, un viņš bija apmierināts. Drīz pēc šīs nakts 17 Siyyid Kázim mācekļi atzina Bab par Dieva Izpausmi. Starp viņiem bija kāda dzejniece, ko drīz vien nosauca par Táhirih (Tāhīri – Skaidro). Šiem pirmajiem 18 mācekļiem Bab deva uzdevumu izplatīt jauno ticību pa visu zemi. Jūtot dziļu mīlestību pret Bab, viņi to darīja. Visur, kur vien viņi nonāca, viņi stāstīja, ka Apsolītais ir atnācis.
Bab pats devās uz Mekku, Arābijā, kur viņš publiski sevi pasludināja par islāma Apsolīto. Kad viņš atgriezās uz Persiju, viņu uzreiz arestēja, jo fanātiskie priesteri nevēlējās, lai jaunā ticība izplatītos. Bab izsauca pie Širas gubernatora, kur viņu norāja un pat iesita viņam. Pēc tam viņu atbrīvoja, bet ne uz ilgu laiku, jo, pateicoties viņa mācekļiem, jaunā reliģija izplatījās zibens ātrumā. Viņa sekotāju skaits strauji pieauga. Pat daži tirgotāji un priesteri pievērsās jaunajai ticībai.
Visā Persijā, kur vien cilvēki sapulcējās, viņi runāja par Bab. Daži domāja, ka viņš ir ķeceris vai nenormāls. Citus, kas viņu bija redzējuši, dziļi iespaidoja viņa mīlestības pilnie vārdi. Daudzos ciematos vīriešus un sievietes, kas viņam ticēja, publiski sita. Visbeidzot lielo nemieru dēļ Persijā šahs Muhameds sūtīja savu mācīto draugu Vahīds izpētīt jauno ticību un Bab prasības. Vahid devās ceļā. Trīs intervijas ar Bab Vahid tā ietekmēja, ka arī viņš nolēma kļūt par Bab piekritēju. Gubernators bija spiests rakstīt, ka viņa Majestātes draugs ir nolēmis kļūt par jaunās reliģijas piekritēju.
Nikns par Bab augošo spēku un slavu, gubernators lika Bab arestēt. Nakts tumsā viņu sagūstīja policijas superintendants. Tajā pašā naktī notika kaut kas negaidīts. Pilsētā izplatījās holeras epidēmija, un pāris stundās nomira simtiem cilvēku. Trīs gubernatora kalpi gāja bojā, un daudzi viņa ģimenes locekļi gulēja slimi uz nāvi. Gubernators panikā bēga. Policijas superintendants aizveda Bab uz savu māju, kur viņam pateica, ka viņa dēls mirst. Kad viņš to uzzināja, viņš metās Bab pie kājām, lūdza piedošanu un apsolīja, ka pametīs savu darbu. Kad viņš ieraudzīja, ka Bab izglābis viņa dēlu, viņš uzrakstīja gubernatoram steidzamu lūgumu cietumnieka atbrīvošanai. Gubernators piekrita ar noteikumu, ka Bab pametīs pilsētu.
Brīnums izglāba Bab, un viņš devās uz Isfahānu, kur viņu karaliski sagaidīja pilsētas gubernators. Arī tur cilvēki bija ļoti satraukti par Bab ierašanos. Viņi bija tik ļoti iedvesmoti, ka tad, kad Bab devās projām no pirts, cilvēku bars ieskrēja tajā un smēla ūdeni, kurā viņš bija mazgājies. Par spīti tam visam, Bab zināja, ka viņu drīz atkal arestēs un sodīs ar nāvi. Viņš atvadījās no sievas un atstāja viņai savus īpašumus, jo viņš zināja, ka to nekad vairs neredzēs.
Bailēs zaudēt varu, priesteri sāka kūdīt cilvēkus un visur ziņoja, ka Bab ir ķeceris un Dieva ienaidnieks. Visbeidzot pats šahs vēlējās tikties ar Bab. Viņa lielvezīrs baidījās, ka šahs arī tiks apburts, tāpat kā Vahids. Viņš sameloja šaham, ka ir izcēlusies sacelšanās, kas ir daudz svarīgāka par šo tikšanos. Šahs viņam noticēja un atlika šo tikšanos. Tūlīt pēc tam, 1847.gada vasarā, Bab ieslodzīja attālajā Máh-kú (Mā-kū) cietoksnī. Šādā veidā lielvezīrs cerēja šo reliģiju pārtraukt.
Bab ielika vieninieka kamerā cietoksnī, kas atradās augstā kalnā. Viņš vadīja savas dienas tālu no ģimenes un sekotājiem. Bet vezīram nebija taisnība. Vietējos iedzīvotājus un cietumsargu arī ietekmēja Bab vienkāršība un gudrība, un viņš ielaida cietoksnī arvien lielāku skaitu tā sekotāju. Vēlreiz Mulla Huseins kājām nogāja simtiem jūdžu, lai redzētu savu mīļoto Skolotāju.
Biežo apciemojumu dēļ Bab aizsūtīja uz citu cietoksni Čihrīk, bet arī tur notika tas pats. Viens pēc otra garīdznieki un valsts ierēdņi kļuva par Bab sekotājiem.
Vezīrs bija panikā. Visi viņa plāni sabruka. Viņš lika Tebrizas reliģiskajiem vadītājiem pratināt Bab un to notiesāt. Varbūt tā varētu pārtraukt ķecerību uz visiem laikiem.
Bet arī šis plāns neizdevās. Cerība, ka Bab atmetīs savu ticības sludināšanu, bija veltīga. Kroņprinča klātbūtnē Bab vēlreiz paziņoja, ka viņš ir Apsolītais un ka tas ir viņš, kura atnākšanu ir lūguši visi priesteri. Garīdznieki bija izbrīnījušies. Bab piecēlās un izgāja no istabas, un ļāva, lai viņu aizved atpakaļ uz cietoksni Chiriq.
Tur viņš sarakstīja vairākas grāmatas par savām mācībām un par Bahāullā atnākšanu. Viņš rakstīja neskaitāmas vēstules visiem Persijas mācītajiem garīdzniekiem. Lai gan Bab nebija ar viņiem pazīstams, viņš uzskaitīja viņiem visu, ko viņi nebija pareizi darījuši.
Pa to laiku 81 Bab piekritējs sapulcējās konferencē, kurā tie norobežojās no islāma tradīcijām. Tas palielināja garīdzniecības dusmas. No kanceles tie aicināja tautu iznīcināt Bab piekritējus. Lielvezīrs vēl vilcinājās neziņā, ko darīt. Drīz nomira šahs, un vezīra ietekme pavājinājās. Septiņpadsmit gadīgais princis sēdās tronī, bet viņam nebija valdīšanas pieredzes, tādēļ praktiskā vara bija jaunā vezīra rokās. Šis cilvēks pavēlēja sodīt Bab piekritējus.
Tad valdība, garīdzniecība un tauta cēlās iznīcināt Bab piekritējus. Attālos ciemos tos nogalināja vienu pēc otra. Citās vietās, piemēram, Mazindaranā tie sagatavojās aizstāvēties. Mulla Huseins un Kuduss (Quddús), visjaunākais, bet visizcilākais no Bab skolniekiem, savāca 313 Bab piekritējus. Par spīti savam skaitliskajam mazākumam un pretinieku armijas varenumam, viņi noturējās veselu gadu, galvenokārt savas varonības un pretinieka zaldātu gļēvulības dēļ. Kādu dienu 200 Bab piekritēju uzbruka pat prinča pilij un tika līdz viņa istabām. Tur viņi atklāja, ka princis ir izlecis pa logu aizsarggrāvī un aizskrējis basām kājām. Citā reizē 19 Bab piekritēju uzbruka prinča garnizonam, kur atradās divi karavīru pulki, kas pārbijušies metās bēgt, bet viņu komandieris apkaunots devās pie prinča ziņot par sakāvi.
Visbeidzot pēc 11 mēnešu ilgām veltīgām pūlēm piespiest Bab piekritējus padoties, princis izdomāja viņus apmānīt. Viņš paņēma Korānu, islāma Svēto Grāmatu, un ierakstīja tajā, ka Bab piekritējus neviens neaiztiks, ja viņi iznāks no saviem nocietinājumiem. Viņš tiem apsolīja ceļa naudu, lai tie varētu droši atgriezties mājās. Bet kad Bab piekritēji nonāca ienaidnieka nometnē, viņus visus nogalināja ar šķēpiem, zobeniem vai bultām. Citus sagūstīja un pārdeva verdzībā. Kuduss vilka cauri pilsētas ielām, un visbeidzot pūlis viņu nogalināja ar nažiem un cirvjiem.
Tas pats notika citās vietās. Bab piekritējiem dotie solījumi tika lauzti. Vahid, kādreizējo visu cienīto šaha padomdevēju, piesēja pie zirga un vilka pa pilsētas ielām. Tad viņam nocirta galvu, piebāza ar salmiem un nosūtīja princim uzvaras svētkos. Bab piekritēju mājas nopostīja. Sievietes un bērnus veda garām galvām, kas bija nocirstas viņu tēviem, brāļiem, dēliem un vīriem. Valdīja neizsakāma nežēlība. Protams, kad Bab to uzzināja, viņu pārņēma dziļas bēdas. Bab piekritēji bija labprātīgi atdevuši savas dzīvības par Dievu un viņu. Piecus mēnešus viņš raudāja un nevarēja nomierināties. Neskatoties uz briesmīgo slaktiņu, dzīvi palikušie Bab piekritēji bija cieši pārliecināti par Bab atklāsmes patiesību. Dienu dienā viņu apņēmība pieauga. Valsts ministrs secināja, ka vienīgi Bab nāve apturēs šo kustību.
1850.gada 9.jūlijā Bab Tebrizas cietoksnī sarunājās ar kādu no saviem sekotājiem, bet viņu rupji pārtrauca dežūrējošais virsnieks. Bab viņam teica, ka nekāda pasaules vara viņu neapklusinās, kamēr viņš nebūs visu pateicis. Virsnieks bija pārsteigts, bet tomēr pavēlēja, lai Bab viņam seko.
Kad Bab nāves spriedums bija apstiprināts, viņu piesēja pie sienas un viņa priekšā nostājās soda bataljons. Blakus Bab stāvēja gados jauns māceklis, kas bija lūdzis atļauju nomirt kopā ar Bab. Soda bataljons nostājās trijās rindās, katrā rindā 250 cilvēku. Katra rinda pēc kārtas izšāva visas lodes. Kad biezie dūmi izklīda, desmit tūkstoši klātesošo pārsteigti ieraudzīja, ka Bab bija pazudis un virves bija sarautas. Tūlīt sākās meklēšana, un drīz jau minētais virsnieks atrada Bab cietuma kamerā, mierīgi sarunājoties ar savu mācekli. Bab paziņoja virsniekam, ka ir sarunu beidzis un ka tagad viņš varot izpildīt savu uzdevumu. Atcerējies, ko Bab bija iepriekš teicis, virsnieks nobijās un steidzās projām. Kapteinis, kas komandēja soda bataljonu, arī atteicās izpildīt sodu un kopā ar saviem kareivjiem devās projām.
Cits pulks pieteicās izpildīt nāves sodu. Kareivji ieņēma savas vietas otru reizi, un Bab vērsās pie klātesošajiem, teikdams, ka atnāks diena, kad visi viņu atzīs. Drīz pēc tam Bab un viņa uzticīgā mācekļa ķermeņus caururba lodes.
Tajā pašā brīdī sacēlās liela vētra. Pilsētā plosījās viesuļvirpulis. Gads vēl nebija beidzies, kad divi simti piecdesmit soda bataljona karavīru nomira, bet pārējos piecsimt pēc trim gadiem sodīja ar nāvi par sacelšanos.
Lielvezīrs arī nomira trīs gadus pēc Bab nogalināšanas. Pēc Bab nāves viņa piekritēji turpināja izplatīt sava iemīļotā Skolotāja mācību. Viņu mīlestības liesma neizdzisa.


11. Bahāullā (1817-1892)

1817.gada 12.novembrī Teherānā, Persijas galvaspilsētā, valsts ministram Mirza Bozorgs (Mirzá Buzurg) un viņa sievai Hadīje (Khadijih) piedzima dēls. Zēnam deva vārdu Hoseins Alī (Husayn-`Ali), bet vēlāk viņš kļuva pazīstams ar vārdu Bahāullā. Zēns bezrūpīgi dzīvoja pārtikušā ģimenē, kurā neviens neiedomājās, ka viņu dēls varētu kādu dienu pasludināt sevi par lielo Pasaules Skolotāju, kura nākšanu bija pareģojuši visi iepriekšējie Pravieši. Tomēr tēvs ievēroja, ka viņa dēls atšķiras no pārējiem bērniem. Lai gan mazais Mirza Husain-Ali neapmeklēja skolu un mācījās mājās, viņš bija ļoti gudrs.
Viņš vēl nebija 13 gadus vecs, kad viņa gudrību jau daudzināja galmā. Ministri nāca prasīt viņam padomu valsts lietās. Viņš runāja teologu sapulcēs un izskaidroja viņiem sarežģītas problēmas. Bet ne tikai viņa gudrības dēļ nāca pie viņa. Viņi nāca pie viņa tāpēc, ka viņš bija labsirdīgs un izpalīdzīgs. Kur vien cilvēkiem vajadzēja palīdzību, ieradās Mirzá Husayn-`Ali. Viņš lielu savas dzīves daļu pavadīja, rūpējoties par slimajiem un nabagajiem. Kad 1839.gadā nomira viņa tēvs, viņu gribēja iecelt par ministru tēva vietā, bet viņš atteicās.
Neilgi pēc tam viņš apprecējās ar Navoba (Navváb), cita ministra meitu. Vīrs un sieva veltīja sevi nabadzīgajiem, un viņus pazina kā visu nabago aizgādni tēvu un visu noskumušo mierinātāju māti. Pēc dažiem gadiem, 1844.gada 23.maijā viņiem piedzima dēls, ko viņi nosauca par Abbas (Abbás), bet viņš vēlāk pieņēma vārdu Abdulbahā. Mirzá Husayn-`Ali, kuram tad bija 27 gadi, drīz saņēma vēstuli no Bab. Izlasījis šo vēstuli, viņš saprata, ka vēstules autors ir rakstījis patiesību un viņš ir Dieva Sūtnis. Nedomājot par savu bagātību un augsto kārtu, viņš pieņēma jauno ticību un veltīja visu savu laiku tās izplatīšanai. Viņam izdevās pārliecināt daudzus cilvēkus par Bab vārdu patiesīgumu. Šo ticību pieņēma ne tikai viņa draugi un ģimenes locekļi, bet arī daži valdības ierēdņi. Arī viņam neizdevās izglābties no nežēlīgajām vajāšanām. Divas reizes viņu arestēja, un kādā no šīm reizēm viņam sita pa kāju pēdām līdz asinīm.
Tad, 1852.gadā, divus gadus pēc Bab nogalināšanas, notika kaut kas šausmīgs. Bēdās par Bab mocekļa nāvi divi Bab piekritēji uzbruka jaunajam valdniekam šaham Nāsiritdīn-Šāham. Ierocis, ko viņi pielietoja, nebija bīstams, un tas šahu tikai viegli ievainoja. Šis uzbrukums izsauca nežēlīgu Bab piekritēju vajāšanu. Beidzot Bab ienaidniekiem bija "pietiekošs iemesls", lai ar tīru sirdsapziņu atriebtos Bab piekritēju kopienām.
Nākamajos mēnešos simtiem nevainīgu Bab sekotāju spīdzināja un slepkavoja. Daudzus sazāģēja gabalos, uzsēdināja uz lielgabala un izšāva, sacirta ar cirvjiem un vālēm, nomētāja ar akmeņiem. Pat sievietes un bērnus nogalināja visnežēlīgākajos veidos. Simtiem Bab sekotāju apcietināja, pašu Mirzá Husayn-`Ali arī iemeta cietumā, "Melnajā bedrē". Viņa kājas ieslēdza bluķī un kaklā uzkāra smagas ķēdes, un vēl četrdesmit gadus pēc ieslodzīšanas uz viņa kakla bija palikuši nospiedumi no šīm ķēdēm. Četrus mēnešus viņu turēja tumšajā bedrē. Viņā ēdienā lika indīgas vielas, kas krietni sabojāja viņa veselību. Bet Dievs šos mocītājus vienu pēc otra sodīja. Turpmākajos gados daudzi no viņiem saslima ar dīvainām slimībām un nomira.
Bet tagad atgriezīsimies pie cietumnieka, aukstajā un netīrajā "Melnajā bedrē", kurā viņš pieredzēja brīnumainus notikumus. Pēc vairākiem gadiem viņš rakstīja: "Teherānas cietumā milzīgais važu svars un smirdošais gaiss man neļāva aizmigt, bet retajos snaudas brīžos man likās, ka strāva plūst no manas galvas uz krūtīm līdzīgi varenai straumei, kas gāžas zemē no augsta kalna virsotnes. Viss mans ķermenis dega kā ugunī. Šajos brīžos man paši no sevis raisījās vārdi, kuros neviens nespētu klausīties" (Epistle to the Son of the Wolf, 22. lpp.).
Kādu vakaru viņš dzirdēja brīnišķīgi saldu balsi. Palūkojies augšup, viņš ieraudzīja jaunu, priekā starojošu sievieti. Norādot uz viņu, šī sieviete, šķiet, uzrunāja visu cilvēci. Viņa teica, ka viņš ir izredzētais Dieva Godība!
Citreiz viņš redzēja sapni, kurā no visām pusēm skanēja balsis, kas paziņoja, ka viņam nav jābaidās, ka viņš ir drošībā un uzvarēs. Mirzá Husayn-`Ali saprata, ka tas ir Dieva aicinājums sākt sludināt viņa vārdu un ka viņš pats ir Dieva Sūtnis uz zemes, kuru vēlāk dēvēs par Dieva Godību (t. i. Bahāullā). Tomēr tam bija jāpaliek noslēpumam vēl septiņus gadus, un viņš nedrīkstēja nevienam teikt, ka ir visu pagātnes Praviešu Apsolītais.
Visbeidzot, pēc šīs atklāsmes Bahāullā tika atbrīvots no cietuma. Krievu sūtnis Persijā pierādīja, ka Bahāullā nav vainīgs atentātā pret šahu. Pie tam Bahāullā bija tik slims, ka tikko turējās uz kājām. Viņš ilgāk nevarētu nodzīvot cietuma apstākļos, tādēļ valdnieks viņu atbrīvoja. Pa viņa ieslodzījuma laiku, viņa māja bija izlaupīta un gandrīz izpostīta, bet, pēc karaļa domām, tas bija pārāk mīksts sods.
Mēneša laikā Bahāullā vajadzēja pamest galvaspilsētu. Par spīti Bahāullā sliktajai veselībai, viņam nācās kopā ar savu sievu, diviem brāļiem un diviem dēliem (sešgadīgu un astoņgadīgu), doties uz Bagdādi, kas tolaik bija turku impērijas pilsēta. Tas bija ziemas laikā – 1853.gada janvārī. Bez pietiekoši silta apģērba viņi bija spiesti nostaigāt simtiem jūdžu kalnu apgabalos, kur zeme bija klāta ar biezu sniega un ledus segu. Beidzot, pēc trīs mēnešiem, novārguši viņi sasniedza Bagdādi.
Tikko Bahāullā nedaudz atveseļojās, viņš uzreiz sāka apmācīt tos, kuri bija ieinteresējušies par Bab ticību. Viņš arī iedrošināja Bab piekritējus, kuri bija nobijušies no sadistiskajām vajāšanām. Drīz tie, kuri bija tik daudz cietuši par savu ticību, sāka bariem plūst uz Bagdādi, lai klausītos Bahāullā vārdos, kas iedvesa viņos jaunas cerības un ticību nākotnei.
Tikmēr Mirza Jahijā (Mirzá Yahyá), viens no Bahāullā pusbrāļiem, arī ieradās Bagdādē. Kad viņš redzēja, cik ļoti Bab piekritēji mīl viņa brāli, viņš kļuva skaudīgs. Viņš sāka izplatīt ļaunas tenkas, kuru rezultātā daži Bab piekritēji pārgāja viņa pusē. Kā jūs jau varat iedomāties, Bahāullā bija ļoti sarūgtināts, jo viņa, tāpat kā Bab, mērķis bija panākt visu cilvēku vienotību. Bet tagad nesaskaņas bija pat starp Bab piekritējiem.
1854.gada aprīlī, lai nekļūtu par iemeslu nesaskaņām, Bahāullā bez brīdinājuma devās uz Kurdistānu. Tur viņš dzīvoja kā vientuļnieks divus gadus. Bagdādē neviens nezināja, kurp viņš bija devies. Tomēr kādu dienu daži ceļotāji pastāstīja viņa ģimenei, ka kaut kur Kurdistānas kalnos dzīvo svēts vīrs, kura gudrību cienī visā apkārtnē. Pat skolotāji un studenti no tuvējā semināra ļoti viņu cienīja un daži ticēja, ka viņš ir Pravietis. Abas Efendijs, Bahāullā vecākais dēls, uzreiz saprata, ka šī svētā persona nevar būt neviens cits kā viņa paša tēvs. Viņš uzreiz uzrakstīja tēvam vēstuli, kurā lūdza viņu atgriezties. Bahāullā piekrita un atgriezās Bagdādē 1856.gada martā, kur viņu sagaidīja viņa priecīgā ģimene. Viņam izdevās atjaunot vienotību starp Bab piekritējiem. Bab piekritēju kopiena drīz kļuva labi pazīstama ar savu labsirdību, pazemību, godīgumu, sirsnību, taisnīgumu, iecietību un draudzību.
Pirmajos mēnešos pēc Bahāullā atgriešanās daudzi draugi, kuri viņu pazina Kurdistānā, apciemoja viņu arī Bagdādē. Tur viņi pievienojās Bab piekritēju kopienai, kuras reputācija, pateicoties Bahāullā pūlēm, bija augsta. Ļoti daudz cilvēku nāca uz Bagdādi, lai satiktu Bahāullā un klausītos viņa mācībā. Viņa mājās visi jutās kā savējie un aizmirsa savas rūpes. Dažiem cilvēkiem Bahāullā viesistaba likās kā Paradīze. Bahāullā visus mīlēja un bija uzmanīgs pret visiem, kas viņam kaut ko jautāja. Arvien vairāk un vairāk cilvēku sāka izjust lielu mīlestību pret Bahāullā un arī kļuva par Bab sekotājiem. Viņi sāka dzīvot saskaņā ar sava mīļotā Skolotāja mācībām.
Pa šo laiku Bahāullā arī sarakstīja dažas svarīgas grāmatas, kuras ir iztulkotas vairākās valodās. Vienu no tām, "Pārliecības grāmatu", 200 lappušu garu, viņš sarakstīja divās diennaktīs 1862.gadā.
Jūs jau varat iedomāties, ka visa tā rezultātā - viņa pieaugušās ietekmes dēļ, dziļās cilvēku mīlestības dēļ un viņa sarakstīto grāmatu dēļ viņa pretinieku naids auga augumā. Persijas ģenerālgubernators pat mēģināja uzkūdīt dažus Bagdādes iedzīvotājus apvainot un apkaunot Bahāullā uz ielas. Tomēr, kad vien Bahāullā satika viņus, viņš piegāja viņiem klāt, labsirdīgi pazobojās par viņu necienīgajiem nodomiem, atstājot viņus mulsā izbrīnā. Saniknots par savu neveiksmi, ģenerālgubernators uzpirka slepkavu, lai tas nogalinātu Bahāullā. Bet kad šis vīrs faktiski stāvēja Bahāullā pretī ar pistoli rokā, viņu pārņēma tāds izbīlis, ka ierocis viņam izkrita no rokām. Bahāullā palūdza savam draugam atdot šim vīram viņa ieroci un pavadīt viņu uz mājām.
Priesteri visādos veidos mēģināja likvidēt jauno reliģiju. Viens no viņiem devās pie Bahāullā un lūdza viņu izdarīt kādu brīnumu, lai pierādītu, ka viņš ir Dieva sūtnis. Lai gan Bahāullā uzskatīja, ka viņiem nav tiesību to pieprasīt, viņš tomēr piekrita ar noteikumu, ka viņi pēc brīnuma veikšanas pārstās šaubīties un apstiprinās arī rakstiski, ka viņš runā patiesību. Bet priesteri negribēja, lai ļaudis zinātu patiesību un atsauca savu lūgumu.
Tikmēr ģenerālgubernators bija ticies ar Persijas šahu un pārliecinājis viņu, ka Bahāullā gatavojoties uzsākt sacelšanos. Persijas valdība lūdza turku varas iestādes aizsūtīt viņu, cik vien tālu iespējams, aiz Persijas robežām. Pēc ilgām pārrunām turki tam piekrita. Bahāullā tika ielūgts uz Istanbulu jeb Konstantinopoli, kā to toreiz sauca. Šī pilsēta atradās turku impērijas otrā galā, apmēram tūkstoš jūdzes aiz Bagdādes.
Kad Bab piekritēji to izdzirda, viņi bija izmisuši. Vairums saprata, ka viņi Bahāullā vairs neredzēs. Šī doma viņiem likās tik nepanesama, ka viņi bija gatavi izdarīt pašnāvību. Bahāullā izdevās viņus nomierināt, un īsi pirms došanās uz Konstantinopoli viņš viņiem atklāja noslēpumu, kuru viņš bija tik ilgi glabājis.
Vienā no savu draugu dārziem viņš paziņoja, ka viņš ir Skolotājs, ko apsolījis Bab un visi agrākie Pravieši. Viņš esot Kristus Atgriešanās, Debesu Pulka Valdnieks, Lielās Vēsts un Dieva Godības nesējs (Bahāullā). Tās 12 dienas, kuras viņš pavadīja šajos dārzos, sludinādams lielo vēsti, sauc par Rizvan (Redvan – Paradīze) Svētkiem. 1863.gada 3.maijā Bahāullā devās uz Konstantinopoli.
Kad viņš devās ceļā, tūkstošiem cilvēku, kurus viņa mācības bija ļoti ietekmējušas pēdējos desmit gados, izgāja uz ielas, lai atvadītos no viņa. Daudzi raudāja, pat tie, kas nebija Bab piekritēji. Visi bija dziļi aizkustināti. Kad Bahāullā jāja cauri Bagdādes ielām, daudzi viņa priekšā klanījās. Daži metās viņa zirga priekšā, labāk gribēdami mirt, nekā šķirties no sava skolotāja. Nekad neviens karalis nebija ticis tā godināts kā Bahāullā.
Četrus mēnešus vēlāk Bahāullā un viņa ģimene divdesmit sešu mācekļu pavadībā ieradās Konstantinopolē. Pa ceļam viņus svinīgi sagaidīja vairākās pilsētās, kuru iedzīvotāji bija centušies, lai viņi justos kā mājās, bet Konstantinopolē viņiem piešķīra ļoti mazu mājiņu, kurā bija maz vietas. Un pat šeit daudzi cilvēki nāca apciemot Bahāullā un klausīties viņa mācībās, un arī šeit garīdzniecība baidījās, ka jaunā reliģija varētu izplatīties. Pēc četriem mēnešiem Bahāullā izsūtīja no Konstantinopoles uz Edirni, ko tolaik pazina kā Adrianopoli. Lai gan šis ceļojums ilga tikai 12 dienas, tas bija grūtākais ceļojums, kādu viņi bija pieredzējuši. Laiks bija tik auksts, ka pat visas lielākās upes bija aizsalušas, kas vēl nekad nebija noticis. Ceļotājiem nebija siltu drēbju, lai aizsargātos no ledainā vēja. Viņi ieradās Adrianopolē pavisam nosaluši. Bahāullā sāka izplatīt savas mācības pa visu zemi. Viņš stāstīja visiem, ka viņš ir apsolītā Dieva Izpausme. No šī brīža viņa piekritēji nesaucās par Bab piekritējiem, bet par Bahāullā piekritējiem vai bahājiešiem.
Pa to laiku Bahāullā skaudīgais pusbrālis Mirzá Yahyá arī ieradās Adrianopolē. Kad viņš redzēja, cik ļoti viņa brāli mīl, viņam radās slikti nodomi. Kādu dienu Mirzá Yahyá ielēja Bahāullā tējā indi, kā rezultātā viņam visu mūžu trīcēja rokas un veselu mēnesi bija drudzis. Mirzá Yahyá saindēja ģimenes aku, tādēļ daudzi no viņiem saslima. Viņš pat mēģināja uzpirkt slepkavu. Viņš paziņoja bahājiešiem, ka Bahāullā esot viltvārdis un ka viņš pats, lūk, esot Dieva Sūtnis.
Tas nu bija par daudz. Bahāullā ar savu ģimeni lika bahājiešiem izvēlēties viņu vai viņa brāli. Gandrīz visi viņi bez izņēmuma izvēlējas Bahāullā. Tie, kas no viņa novērsās, bija brāļa draugi, bet viņu bija tik maz, ka Mirzá Yahyá jutās galīgi sakauts.
Bahājiešu kopiena varēja uzelpot un veltīt visus spēkus Skolotāja mācību izplatīšanai. Bahāullā pats bija aizņemts ar šo mācību rakstīšanu. Dienu un nakti viņš atklāja savus rakstus.
Viens no tiem bija viņa slavenā vēstule pasaules karaļiem un reliģiskajiem līderiem 1867.gadā, kurā viņš aicināja viņus pievērsties jaunajai ticībai un pieņemt viņa vēstījumu. Viņš tos lūdza novērst nesaskaņas ar citām zemēm un censties pēc miera. Viņš mācīja viņus būt taisnīgiem, iznīcināt ieročus un pamazināt nodokļus tiem, kuriem tos grūti samaksāt. Viņš tāpat brīdināja viņus, ka, ja viņi neievēros viņa mācības un Dieva gribu, tad viņus piemeklēs briesmīgas nelaimes. Tikai caur viņa mācību uz zemes varēja atjaunoties miers. Neviens valdnieks uz šo vēstuli neatsaucās. Visi valdnieki augstprātīgi noraidīja Bahāullā mācības.
Neraugoties uz to, bahājiešu skaits turpināja pieaugt. Tagad bahājieši bija ne tikai Persijā, bet arī Irākā, Turcijā, Ēģiptē, Sīrijā un Krievijā. Sākās jaunas bahājiešu vajāšanas. Persijā simtiem bahājiešu spīdzināja, slepkavoja un lika cietumos. Turcijā notika tas pats. Satraukts par Bahāullā arvien pieaugošo sekotāju un apbrīnotāju skaitu, Turcijas sultāns viņu kopā ar vairumu tuvāko sekotāju izsūtīja uz Akkas pilsētu, kas atradās toreizējā Sīrijā, bet tagad ir Izraēlas sastāvdaļa. Visi domāja, ka viņš tur nomirs, jo no Akkas gandrīz neviens neatgriezās dzīvs.
Akka bija cietuma pilsēta, uz kuru ne tikai izsūtīja vislielākos noziedzniekus, bet kas arī bija ārkārtīgi netīra. Tā bija žurku un citu parazītu apsēsta, un tur plosījās visbīstamākās slimības. Par spīti Bahāullā brīdinājumiem, apmēram 70 viņa sekotāju un ģimenes locekļu paši pēc savas brīvas gribas devās viņam līdzi. Pēc pieciem dzīves gadiem Adrianopolē, 1868.gada 12. augustā, Bahāullā devās uz Akku. Tikko viņi ieradās pilsētā, viņus aizveda uz barakām un ieslodzīja. Drīz visi saslima, un trīs no viņiem nomira dažās dienās. Pats Bahāullā tika ieslodzīts atsevišķā kamerā, un tikai viņa ģimenei tika atļauts viņu apciemot.
Tā tas turpinājās divus gadus. Visu šo laiku nevienam bahājietim, pat tad, ja viņš bija kājām nogājis visu ceļu no Persijas, lai redzētu savu mīļoto Skolotāju, nebija atļauts ienākt šai cietuma pilsētā. Viņi varēja tikai skatīties uz viņu no liela attāluma un redzēt viņu stāvam pie sava cietuma kameras loga. Bahāullā ciešanu mērs kļuva pilns, kad 1870.gadā Mirza Mihdijs (Mirzá Mihdi), Abas Efendijs jaunākais brālis, nokrita no barakas jumta un tika nāvīgi ievainots. Bahāullā jautāja savam dēlam, ko viņš vēlas. Viņš apgalvoja, ka Dievs varētu viņu glābt. Bet Mirza Mihdijs lūdza Bahāullā pieņemt viņa dzīvību par ķīlu no tiem daudzajiem bahājiešiem, kas stāvēja pie cietuma vārtiem cerībā, ka tie atvērsies un viņi varēs ienākt un satikt Bahāullā. Bahāullā ļāva viņa vēlēšanai piepildīties, bet bija ļoti apbēdināts, kad dažas stundas vēlāk viņa divdesmit divus gadu vecais dēls nomira.
Drīz pēc šī traģiskā notikuma turku armijai vajadzēja barakas, kur novietot savus zaldātus, un Bahāullā un viņa ģimeni pārvietoja uz nelielu māju pilsētā. Arī šeit Bahāullā bija cietumnieks un nedrīkstēja iziet no mājas. Šajos gados viņš atkal sāka rakstīt savas mācības un sūtīt vēstules pasaules kristīgajiem valdniekiem. Savās vēstulēs viņš aicināja imperatoru Napoleonu III pievērsties viņam, jo viņš bija tas, kā atnākšanu bija pravietojis Jēzus Kristus. Bahāullā valdniekam rakstīja, lai viņš pasludina atklāsmi un stāsta tautai par jauno ticību. Viņš pareģoja, ka Napoleona impērija sabruks un viņš pats tiks pazemots, ja neatbalstīs jauno ticību. Saņēmis šo vēstuli, Napoleons to nicīgi nosvieda zemē. Tikai gadu vēlāk, 1870.gadā, viņu negaidīti sakāva prūšu armija, viņš zaudēja savu impēriju, un viņu pašu aizveda gūstā uz Prūsiju. Napoleons III nomira Anglijā divus gadus pēc sakāves.
Krievijas cars Aleksandrs II arī saņēma vēstuli, kurā Bahāullā viņu trīs reizes brīdināja nenovērsties no Dieva un viņa Izpausmes. Neievērojot brīdinājumu, cars nežēlīgi apspieda cilvēkus, kā rezultātā viņu nogalināja dažus gadus pēc vēstules saņemšanas.
Drīz pēc tam arī Vācijas ķeizars Vilhelms I saņēma vēstuli no Bahāullā, kurā Pravietis brīdināja ķeizaru nebūt augstprātīgam un pieņemt dievišķo atklāsmi. Bahāullā pareģoja, ka Reinas krastos līs asinis un Berlīne kritīs. Kā jūs zināt, dažus gadus vēlāk izcēlās I Pasaules Karš, kurā krita tūkstošiem vācu karavīru, un II Pasaules kara laikā Berlīne tiešām vaimanāja, kad praktiski visa pilsēta tika iznīcināta ar bumbām.
Visbeidzot Bahāullā nosūtīja vēstuli pāvestam Pijam IX, kurā viņš paziņoja, ka ir Kristus apsolītā Dieva Izpausme. Viņš ieteica pāvestam nenostāties pret viņu, kā senatnes garīdznieki bija nostājušies pret Kristu. Viņš uzaicināja pāvestu atteikties no savām pilīm un bagātībām un pasludināt Bahai ticības patiesīgumu. Pāvests nepievērsa vēstulei uzmanību. Pēc gada viņš bija spiests padoties itāļu armijai, kas bija ieņēmusi Romu. Tā rezultātā pāvesta valsts samazinājās līdz 100 akriem.
Bez šīm vēstulēm Bahāullā sarakstīja "Akdas (Aqdas) grāmatu" (1873.gadā). Šo grāmatu var nosaukt par cilvēces likumu grāmatu. Tajā Bahāullā aprakstīja, kā jādzīvo, lai mēs būtu laimīgi un dzīvotu mierā. Ja cilvēki domātu tikai par sevi un nedomātu par Dievu, izceltos briesmīgi kari un posts. Bet cilvēki šīs mācības neievēroja, un izcēlās I un II Pasaules Karš. Šos karus cilvēki būtu varējuši novērst, ja viņi būtu klausījušies Pravieša Bahāullā mācībās.
Pa to laiku Akkā iecēla jaunu gubernatoru, kas bija daudz cilvēcīgāks par iepriekšējo. Viņš pat iedraudzējās ar Bahāullā. Pilsētas iedzīvotāji sāka cienīt Bahāullā arvien vairāk. Jaunais gubernators atļāva bahājiešiem apmeklēt savu Skolotāju, lai gan Turcijas sultāns to bija aizliedzis.
Bet Persijā pa to laiku turpinājās bahājiešu mocīšana un slepkavošana. Jazdas pilsētas iedzīvotājiem pat atļāva neiet darbā, lai viņi būtu liecinieki bahājiešu nogalināšanai. Un vakaros šajā pilsētā svinēja svētkus par godu bahājiešu nāvei.
Par laimi, 1877.gadā Bahāullā ieslodzījumam pienāca beigas. Viņa dēls Abas Efendijs iznomāja nelielu māju ārpus pilsētas. Lai gan viņa tēvs vēl arvien bija sultāna gūsteknis, neviens tomēr neprotestēja. Pēc dažām dienām Bahāullā redzēja puķes un zaļus kokus pirmo reizi pēc 9 gadiem. Vēl pēc diviem gadiem viņš pārcēlās uz nelielu muižu Bahdžī (Bahji) pilsētā. Tur Bahāullā dzīvoja līdz sava mūža beigām. Pēdējos 12 gadus viņš rakstīja grāmatas, vēstules un savus rakstus.
Viņš reti pieņēma apmeklētājus. Tos pieņēma viņa dēls, kurš baidījās, ka tēvs varētu pārpūlēties. Viens no cilvēkiem, kuriem viņš atļāva apciemot tēvu, bija profesors E. G. Brauns no Kembridžas universitātes, kas ieradās tur 1890.gadā. Viņā apmeklējuma laikā Bahāullā viņam sacīja: "Jūs esat atnācis apmeklēt cietumnieku un izsūtīto... Es vēlos pasaules labklājību un nāciju laimi, kaut arī mani uzskata par nemiera cēlāju, liek cietumos un sūta trimdā... Es vēlos, lai visām tautām būtu viena ticība un visi cilvēki dzīvotu kā brāļi, lai cilvēka bērnus saistītu draudzības un vienotības saites, lai reliģiskās nesaskaņas izbeigtos un rasu nevienlīdzība tiktu atcelta. Vai tas ir slikti? Un tas noteikti piepildīsies. Neauglīgās ķildas un postošie kari izbeigsies un iestāsies 'Vislielākais miers' uz visas pasaules. Vai arī Eiropai tas nav vajadzīgs? Vai to nepareģoja Kristus? Bet es redzu, ka jūsu karaļi un valdnieki izšķiež lielas bagātības, lai ražotu ieročus cilvēces iznīcībai un nevēlas neko darīt tās labklājības labā. Šīm ķildām un asinsizliešanai jābeidzas, un visai cilvēcei jādzīvo kā vienai ģimenei." (Citāts no "Baha'u'llah and the New Era" 37. lpp.)
Savas dzīves 75.gadā, 1892.gada 29.maijā, Bahāullā nomira. Viens no viņa pēdējiem rakstiem ir viņa Testaments, kurā viņš nosauca Abas Efendijs par savu mantinieku un savu rakstu vienīgo skaidrotāju. Pēc viņa nāves visiem bahājiešiem bija jāpievēršas viņa dēlam un jāklausa viņam. Tas bija vienīgais veids, kā saglabāt ticības vienotību. Un tā bija Bahāullā misija uz zemes: panākt cilvēces vienotību.


12. Abdulbahā (1844-1921)

Atgriezīsimies uz 1844.gada 22.maiju. Bab ar Mullu Huseinu sēdēja savas mājas augšstāvā un divas stundas un vienpadsmit minūtes pirms saulrieta paziņoja viņam, ka ir Dieva Sūtnis. Tajā pašā naktī Bahāullā Teherānā piedzima dēls Abas Efendijs, kas vēlāk pazīstams kā Abdulbahā.
Kā jūs jau izlasījāt, viņa tēvu ieslodzīja pazemes cietumā 1852.gadā, kur viņš piedzīvoja Dieva atklāsmi. Tajā laikā Abas Efendijs bija 8 gadi. Tā kā viņš bija Bab sekotāja dēls, viņu kaitināja citi bērni, kuri viņu sauca par ķecera dēlu un apmētāja ar akmeņiem. Vienreiz Abas Efendijs atļāva apmeklēt tēvu cietumā. Kad viņš redzēja, cik slikti pret viņa tēvu izturas, viņš ļoti noskuma un apņēmās turpmāk palīdzēt tēvam pārciest visas grūtības. Un šīs grūtības sākās uzreiz pēc Bahāullā atbrīvošanas no cietuma.
Kad visu ģimeni izsūtīja uz Bagdādi, kur Mirza Jahja tik ļoti apmeloja Bahāullā, ka viņš bija spiests doties uz Kurdistānas kalniem. Abdulbahā ļoti cieta, jo nezināja, vai viņa tēvs vispār atgriezīsies. Deviņgadīgais zēns jau tad saprata, ka viņa tēvs ir Apsolītais Dieva Sūtnis. No tā laika viņš apņēmās kalpot tikai tēvam. Tādēļ pēc tēva nāves viņš nosauca sevi par Abdulbahā (Dieva Kalpu). Kā Dieva Pravieša kalps viņš bija nepārspējams. Bahāullā teica, ka viņš bija lieliska skolotāja lielisks skolnieks, lielisks piemērs, kādam jābūt bahājietim.
Kad Bahāullā atgriezās Bagdādē, Abdulbahā visi slavēja kā gudru un izpalīdzīgu zēnu. Dienu un nakti viņš palīdzēja citiem, par sevi nemaz nedomādams, kaut arī viņš bija vēl bērns. Vēlāk, Konstantinopolē un Adrianopolē cilvēki sāka viņu saukt par skolotāju, lai gan viņš bija tikai 20 gadus vecs. Vecums neko nenozīmēja, pat visgudrākie un mācītākie apmeklētāji griezās pie viņa pēc padoma, kuru viņš tiem arī sniedza. Faktiski viņi gribēja šo padomu saņemt no Bahāullā, bet Abdulbahā nevēlējās, lai viņa tēvs pārpūlētos un uzņēmās tēva pienākumus. Akkā visi, sākot no gubernatora līdz visnabadzīgākajam ubagam, viņu iemīlēja un cienīja.
Kad Bahāullā ģimene ieradās Akkā, tur ļoti daudz cilvēku slimoja. Abdulbahā kopa slimos, līdz beidzot pats saslima un veselu mēnesi atradās starp dzīvību un nāvi. Par spīti grūtajai dzīvei Akkā, Abdulbahā dzīvē bija arī daži laimīgi brīži. Akkā viņš apprecējās ar Munīrija Kanuma (Munirih Khánum). Viņi kopā nodzīvoja ilgu un laimīgu dzīvi. Vēl viens laimes brīdis bija, kad Bahāullā izlaida no cietuma un viņiem atļāva dzīvot Bahdži.
Bet tomēr Abdulbahā ļoti cieta. Viņš ļoti bēdājās par tēva nāvi. Kā jūs jau zināt, Bahāullā savā Testamentā bija iecēlis Abdulbahā par savu mantinieku. Bahājiešiem bija jāseko tikai viņam, un vienīgi viņš drīkstēja skaidrot sava tēva rakstus. Daži Abdulbahā radinieki, to uzzinājuši, jutās apvainoti. Viņa pusbrālis kļuva tik skaudīgs, ka sāka viņu apmelot un guva tādus panākumus, ka visa Bahāullā ģimene pārgāja viņa pusē. Abdulbahā bija atstumts. Viņa ģimene bija viņu nodevusi. Viņa māte bija mirusi un dēli arī miruši jau agrā jaunībā. Vienīgi viņa sieva, māsa un četras meitas palika viņam uzticīgas. Pārējie teica, ka viņš tos tikai ekspluatējot un visādi viņu apvainoja. Vienīgais iemesls bija tas, ka Abdulbahā bija kļuvis par Bahāullā garīgo mantinieku. Par spīti viņu naidam, Abdulbahā radiniekiem neizdevās izraisīt nesaprašanos bahājiešu vidū. Gandrīz visi bahājieši pieņēma Abdulbahā kā bahājiešu ticības galvu un izpildīja viņa uzdevumus.
Gadu pēc Bahāullā nāves pirmo reizi bahājieši devās uz Savienotajām Valstīm mācīt savu ticību. Pirmais amerikānis pieņēma bahājiešu ticību 1894.gadā. Pēc četriem gadiem amerikāņu bahājieši pirmo reizi apciemoja Abdulbahā Akkā. Pēc tam viņi ceļoja pa Eiropu, izplatīdami tur bahājiešu ticību. Kāds cilvēks, kurš nebija bahājietis, bet bija ticies ar Abdulbahā gadsimtu mijā, sarakstīja par viņu grāmatu. Tajā rakstīts:
"Mēs atveram logu un skatāmies uz leju. Mēs redzam noskrandušu cilvēku pūli. Iziesim uz ielas un noskaidrosim, kas tie īsti ir. Daudzi ir akli, daudzi bāli, novājējuši un veci...
Vairums sieviešu ir aizplīvurotas, dažām plīvuri ir pacelti, un viņu sejās var skaidri saredzēt sāpes. Dažām sievietēm rokās ir bērni ar vājām un neveselīgām sejiņām. Pūlī ir ap simts cilvēku, daudzi no tiem ir bērni...
Šie cilvēki ir nostājušies gar sienām vai vienkārši apsēdušies uz zemes. Viņi visi kaut ko gaida. Ko viņi gaida? Pagaidīsim kopā ar viņiem. Mums nav ilgi jāgaida, jo durvis atveras un pa tām iznāk vidēja auguma vīrietis. Viņš ir ģērbies gaišās, plīvojošās drēbēs. Uz galvas viņam ir dzeltena feska, ap ko ir apsieta balta drēbe. Viņam varētu būt ap 60 gadu. Viņam ir gari, sirmi mati. Viņam ir plata piere un ērgļa deguns. Viņa ūsas un bārda ir gandrīz baltā krāsā. Viņa acis ir zilpelēkas, lielas, ar laipnu un reizē caururbjošu skatienu. Viņa izturēšanās ir vienkārša, bet kustības majestātiskas. Viņš iet cauri pūlim un sveicina cilvēkus... Tad viņš apstājas un aicina cilvēkus pie sevis... Katrā plaukstā viņš ieliek dažas monētas. Viņš visus pazīst. Viņš noglāsta dažas sejas, uzliek rokas uz dažu cilvēku pleciem, galvām. Reizēm viņš tiem kaut ko jautā... Tad saka: "Labi darīts!". . .
Šo skatu jūs varat redzēt gandrīz katru dienu Akkas ielās. Ziemas laikā nabagiem ir ļoti grūti, jo viņiem nav siltu drēbju. Dažreiz šajā gadalaikā jūs varat redzēt visus Akkas nabagos kādā veikalā, kur pārdod drēbes. Tur Abdulbahā dala viņiem apmetņus. Daudziem nabagiem, it sevišķi kropļiem, viņš pats uzvelk apmetņus un tad saka: "Lūk tā! Tagad būs labāk!" Akkā ir ap 500-600 nabago, un katru gadu viņš tiem dāvā siltas drēbes.
Svētku dienās viņš apmeklē nabagus mājās. Viņš parunā ar tiem, apjautājas par viņu veselību, piemin tos, kuru nav klāt, un atstāj visiem dāvanas.
Un viņš atceras ne tikai ubagus. Viņš palīdz arī tiem nabagiem, kas kaunas iet uz ielas ubagot, kas klusējot panes ciešanas, kuru darbs nespēj nodrošināt ģimenēm iztiku-tiem viņš slepus sūta maizi...
Visi cilvēki-jaunie un vecie, bagātie un nabagie-pat zīdaiņi, pazīst un mīl viņu...viņš ir šo cilvēku labais tēvs.
Šis cilvēks ir bijis cietumnieks Akkas pilsētā trīsdesmit četrus gadus. Bet viņa cietumsargi ir viņa draugi. Šis cilvēks, tāpat kā Jēzus no Nācaretes, dara labu tiem, kas viņu sāpina" ("The Life and Teachings of Abbas Effendi", M.H. Phelps, 1903.gads ).

Abdulbahā pusbrālim, Ali-Muhammad, skauda Abdulbahā panākumi. Viņam nebija izdevies izraisīt šķelšanos bahājiešu starpā, un viņam bija jāpieredz, ka visi griežas pēc palīdzības un padoma pie Abdulbahā, kas sarakstījās ar bahājiešiem visā pasaulē. Šajā laikā Abdulbahā bija aizņemts tempļa celtniecībā Bab mirstīgajām atliekām. Ali-Muhammad uzrakstīja Turcijas valdībai, ka Bahāullā vecākais dēls Abdulbahā ceļ cietoksni un gatavojas uzbrukt Sirijai ar 30, 000 cilvēku lielu armiju. Viņš apvainoja Abdulbahā valsts nodevībā. Viņš cerēja, ka Abdulbahā sodīs ar nāvi. Bet valdība to tomēr nedarīja. Viņu gan vairs nelaida ārā no Akkas un stingri viņu apsargāja. Pie viņa arī vairs nelaida apmeklētājus.
Neraugoties uz grūtībām, Abdulbahā turpināja mierīgi rakstīt vēstules ticīgajiem. Bija dienas, kurās viņš uzrakstīja ap deviņdesmit vēstuļu, atbildot uz ticīgo jautājumiem, dodot tiem padomus un uzmundrinot tos viņu darbā. Viņš arī turpināja celt Bab templi Karmela kalnā. Tā rezultātā viņa pusbrāļa ienaids palielinājās, un viņš fanātiski turpināja rakstīt valdībai apmelojošas vēstules, līdz beidzot sultāns sūtīja īpašu komisiju izpētīt šo lietu. Abdulbahā vairākas reizes bija jāierodas tiesā, kur viņam nolasīja apsūdzības rakstu. Abdulbahā komisijai izskaidroja, ka apsūdzības ir nepamatotas, pat smieklīgas. Viņš teica, ka viņi var darīt ar viņu, ko vēlas. Ja viņi vēlētos sodīt viņu ar nāvi, viņš lēmumu pieņemtu. Viņam tas būtu liels gods mirt par savu ticību.
Pēc trim gadiem, 1907.gadā, pie viņa atsūtīja citu komisiju. Šo komisiju bija uzpirkuši viņa ienaidnieki, tādēļ Abdulbahā atteicās ar viņiem satikties. Kad viņi veselu mēnesi veica tā saucamo " lietas izmeklēšanu", viņi nonāca pie slēdziena, ka Abdulbahā jāaizved no Akkas. Tajā pašā laikā komisija uzzināja par sultāna slepkavības mēģinājumu un nekavējoties devās uz Konstantinopoli. Kad viņi sultānam mēģināja ieskaidrot, ka Abdulbahā ir atzīts par vainīgu un viņš jāsoda, sultāns par to vairs neinteresējās, jo viņu bija mēģinājuši nogalināt un viņam bija daudz svarīgāku darīšanu.
Pēc dažiem mēnešiem Turcijā sākās revolūcija. Tā sauktie jaunie Turki drīz uzvarēja un izsludināja visiem politiskajiem un reliģiskajiem ieslodzītajiem brīvību un amnestiju. 1908.gada septembrī Abdulbahā 40 gadus ilgajam ieslodzījumam pienāca beigas. Beidzot viņš bija brīvs un varēja iet, kurp vēlējās. Viņš bija ieradies cietumu pilsētā kā 24 gadus vecs jauneklis un pameta to kā 64 gadus vecs vīrs. Neraugoties uz viņa lielo vecumu, viņš uzreiz gribēja doties sludināt sava tēva ticību uz Eiropu un Ameriku. 1910.gada septembrī viņš devās uz Ēģipti, nolēmis no turienes ceļot uz Eiropu. Viņam bija vāja veselība, tādēļ viņš palika Ēģiptē veselu gadu.
Viņš ieradās Eiropā 1911.gada augustā. Lai gan viņš nezināja rietumu ierašas un valodas un nekad nebija runājis lielas publikas priekšā, viņš piedalījās vairākās sanāksmēs un pieņēma simtiem dažādu rasu un ticību cilvēkus. Nenogurdināmais, gandrīz 70 gadus vecais Abdulbahā ceļoja no vienas zemes uz otru veselus divus gadus. No Francijas viņš aizbrauca uz Angliju, no turienes atpakaļ uz Franciju un tad uz Ēģipti, no kurienes viņš devās uz Ameriku. Astoņos mēnešos viņš tur apciemoja 38 pilsētas. Daudzi ticēja, ka viņš ir Dieva Izpausme, otrais Kristus. 1912.gada decembrī viņš devās uz ASV, no turienes atpakaļ uz Angliju un Franciju, tad uz Vāciju, Ungāriju un Austriju. No Vīnes viņš caur Vāciju un Franciju atgriezās uz Ēģipti. Beidzot, 1913.gada decembrī viņš atgriezās Svētajā Zemē, noguris no neskaitāmajiem ceļojumiem.
Viņa pūles bija panākumiem bagātas. Kur vien viņš bija runājis, nodibinājās jaunas bahājiešu grupas. Tikai Persijā (tagadējā Irānā) situācija bija ļoti bēdīga. Bahājiešus turpināja slepkavot un mocīt, bet tomēr bahājiešu skaits turpināja pieaugt. Tas ir pieaudzis tik ļoti, ka šodien Irānā un citur pasaulē ir ap pusmiljons persiešu izcelsmes bahājiešu.
Bet atgriezīsimies pie Abdulbahā, kas katru dienu pieņēma simtiem apmeklētāju savā mājā Haifā. Tad pēkšņi, 1914.gada februārī, viņš sāka sūtīt savus apmeklētājus atpakaļ uz viņu dzimtajām zemēm. Neviens to nevarēja izprast. Abdulbahā zināja, ka drīz izcelsies I Pasaules Karš, kā rezultātā svētceļniekiem nebūs iespējams atgriezties mājās. Pēc 6 mēnešiem, tieši kā Bahāullā savā laikā bija pareģojis pasaules valdniekiem, izcēlās I Pasaules Karš. Atkal Abdulbahā nelaida ārā no pilsētas, piedraudot ar krustā sišanu. Viņš dzīvoja zem šiem draudiem 2 gadus, apzinoties, ka katra diena varēja būt pēdējā, līdz beidzot angļi 1918.gada 23.septembrī ieņēma Haifu. Visi ļoti priecājās, uzzinājuši, ka Abdulbahā ir drošībā.
Atkal Abdulbahā atbildēja uz simtiem vēstuļu. Viņš vēl arvien apmeklēja slimos un nabadzīgos un deva viņiem naudu. Vakaros viņš parasti pieņēma apmeklētājus, stāstīja viņiem smieklīgus stāstus un izskaidroja viņiem sava tēva mācības. Trīs gadus viņš šādi turpināja vadīt bahājiešu pasaules kopienu.
1921.gada 28.novembrī, 77 gadu vecumā, pēc īsas slimības Abdulbahā nomira. Nākošajā dienā ap 10 000 dažādu ticību, rasu un sociālās izcelsmes cilvēku devās izvadīt viņu pēdējā gaitā un sēroja par viņu. Viņu guldīja, kā viņš pats to bija vēlējies, vienā no Bab Tempļa kapenēm.



13. Ticības izveidošanās laikmets

Pēc Abdulbahā nāves 1921.gadā sākās jauns posms Bahai ticības vēsturē, posms, kurā dzīvoja ticības trīs galvenās personas (Bab, Bahāullā un Abdulbahā), bija beidzies. Šis varonības laikmets, kurā 20 000 bahājiešus sodīja ar nāvi viņu ticības dēļ Dieva Izpausmēm Bab un Bahāullā, bija beidzies. Bet, ja paskatās, cik ļoti bahājiešu ticība izplatījusies pasaulē kopš 1921.gada, var redzēt, ka viņi nav upurējuši savas dzīvības veltīgi.
Bahāullā dzīves laikā to zemju skaits, kurās dzīvoja viņa piekritēji, bija ļoti neliels. Starp 1853. un 1892.gadu to skaits bija palielinājies tikai no divām līdz piecpadsmit. Ticības izplatīšanās ilgi kavējās, jo savas dzīves laikā Bahāullā bija cietumnieks un nevarēja ceļot, un arī viņa pēctecim Abdulbahā ilgu laiku nebija ļauts atstāt mītnes zemi. Tikai pēc viņa atbrīvošanas 1908.gadā viņš sāka sludināšanas darbu. Viņa ceļojumu uz Eiropu un Ameriku rezultātā pieauga bahājiešu skaits. Viņa dzīves beigās bahājiešu apdzīvoto zemju skaits pieauga līdz trīsdesmit septiņām.
Tajā laikā ļoti svarīgi bija, lai kāds uzņemtos bahājiešu kopienas vadību. Savā testamentā Abdulbahā bija novēlējis to darīt savam vecākajam mazdēlam. Tas bija Šogijs Efendijs, kas 24 gadu vecumā uzzināja, ka viņš ir iecelts par Bahai ticības Aizbildni. Viņa uzdevums bija arī saglabāt vienotību starp bahājiešiem. Viņš bija atbildīgs par Bahai ticības izplatīšanos pasaulē. Bet viņam bija vēl viens uzdevums.
Pirmo reizi Dieva Izpausme bija atstājis tiešus norādījumus par ticības darba organizēšanu. Bahāullā to darīja tādēļ, ka pēc visu agrāko Dieva Sūtņu nāves viņu sekotājiem vienmēr ir bijušas grūtības ar ticības darba organizēšanu. Iepriekšējo reliģiju sekotājiem nebija skaidru norādījumu, kā to darīt, un viņi nemācēja apvienoties, lai šo darbu darītu kopīgiem spēkiem. Šīs grūtības atrisināja Abdulbahā un Bahāullā. Organizējošā struktūra bija nodibināta. Tagad Šogijs Efendi vajadzēja to turpināt.
Tas nebija viegls darbs, bet tas bija ļoti nepieciešams, jo bija jādara daudz mācīšanas darba. Lai to paveiktu, bija svarīgi ne tikai, lai visi bahājieši šajā darbā piedalītos, bet katram bija jāiedala savs uzdevums, kādēļ bija nepieciešama koordinācija. Pie tam, ļoti svarīgi bija saglabāt vienotību bahājiešu kopienā, lai tā nesašķeltos vairākās grupās ar dažādiem uzskatiem. Tad sāktos nesaskaņas, gluži kā citās reliģijās. Bet Abdulbahā bija iecēlis Aizbildni par Bahāullā un savu vārdu skaidrotāju.
Tagad palūkosimies uz šī darba organizējošo struktūru. Bahāullā bija teicis, ka katrā apvidū, kur dzīvo deviņi vai vairāk bahājieši, jāformē vai jāievēl Vietējā Garīgā Padome. Padome, kurā ir deviņi vai vairāk locekļu, ir atbildīga par Ticības darba organizēšanu tajā apvidū un tāpēc saucas par Vietējo Garīgo Padomi. Kad vienā valstī ir pietiekami liels šādu Vietējo Padomju skaits, ir jānodibina valsts Nacionālā Garīgā Padome, kas organizētu attiecīgās zemes bahājiešu ticības darbu. Bez tam Padomē var ievēlēt nelielas komitejas, kas palīdzētu darbā, ja ir liels skaits bahājiešu valstī vai apkaimē un ja padome viena pati ar to galā netiktu. Tās varētu būt grāmatu izdevniecības komitejas, jaunatnes komitejas, vasaras skolu vai izglītības komitejas.
Bahai ticībai nav garīdzniecības. Katru bahājieti uzaicina palīdzēt darba organizācijā un ticības izplatīšanā. Visiem bahājiešiem ir vienādas tiesības, un katrs bahājietis, ja tas sasniedzis 21 gadu vecumu, var tikt ievēlēts padomē. Jaunākie var iestāties komitejās. Neviens nav par citiem pārāks. Visiem ir jāpilda padomes lēmumi. Ja katrs darītu, ko pats vēlas, tas novestu pie haosa. Lai darbs ritētu bez traucējumiem, ir vajadzīga organizācija.
Atgriezīsimies pie Šogijs Efendijs, kuram bija jāorganizē šis darbs. Protams, ka viņš to nevarēja izdarīt viens pats. Viņam bija nepieciešama visu bahājiešu palīdzība. Un viņš to arī saņēma. Daudzi bahājieši ar prieku devās uz citām zemēm izplatīt Bahāullā mācības. Vairums tomēr palika savā dzimtenē, jo tur arī bija daudz, ko darīt.
Bahājiešu stāvoklis Krievijā bija ļoti grūts, it sevišķi pēc komunistu revolūcijas 1917.gadā. Apmēram 500 bahājiešu apcietināja, un daudzus aizsūtīja uz Sibīriju. Persiešu bahājiešiem vajadzēja atgriezties Persijā, jo komunistus neinteresēja reliģija. Tieši tāpat arī nacistiskajā Vācijā pirms II Pasaules Kara bija aizliegta Bahai ticība.
Bet apvienotās visu bahājiešu pūles nesa Bahai ticībai lielas uzvaras. Divdesmit gadu laikā bahājiešu apdzīvoto zemju skaits palielinājās līdz septiņdesmit. 1926.gadā par bahājieti kļuva Rumānijas karaliene Marija. Viņa bija pārliecināta, ka vienīgais veids, kā atrisināt pasaules problēmas, ir pieņemt jauno ticību. Tā kā viņa bija vienīgais monarhs, kas bija šādos uzskatos, un pārējie domāja citādi, izcēlās II Pasaules Karš. Notika tas, ko Abdulbahā bija pareģojis I Pasaules Kara beigās: "Izcelsies vēl viens karš, briesmīgāks par pēdējo." Un kad tas tiešām izcēlās, bahājiešu darbība visā pasaulē tika ierobežota, izņemot Latīņameriku un ASV. Abdulbahā "Dievišķā Plāna' pilnveidošanai Šogijs Efendijs iesāka plānu sēriju 1937.gadā, un, kad karš beidzās, ticīgie varēja turpināt mācīšanas darbu. Pirmo reizi vēsturē Nacionālajām Padomē bija noteikti plāni ticības izplatīšanā. Šiem plāniem sekoja Šogijs Efendijs desmitgades plāns. Šī 'Desmit gadu krusta kara' mērķis bija iesaistīt visas pasaules bahājiešus Bahāullā mācību izplatīšanā tajās zemēs, kurās tā vēl nebija pazīstama. Šim desmitgades plānam bija brīnišķīgi panākumi. 1953.gadā pasaulē bija tikai 12 Nacionālo Padomju, bet 1963.gadā jau 56. Vietējo Padomju skaits strauji auga. 1953.gadā tās bija 611; 1963.gadā to skaits bija 3552. 1953.gadā bahājieši dzīvoja tikai 2425 vietās uz zemeslodes, bet pēc desmit gadiem jau 11 000.
Aizbildnis diemžēl neredzēja sava desmitgades plāna brīnišķīgos rezultātus. Viņš nomira Londonā 1957.gada novembrī. Tomēr viņš pieredzēja starptautiskās bahājiešu kopienas atzīšanu Apvienoto Nāciju Organizācijā 1947.gadā. Vispirms bahājiešus uzņēma ANO kā novērotājus, bet, kad vēlāk tiem piešķīra padomdevēja statusu, viņu delegācijai tika dota iespēja iesniegt ieteikumus katrā apspriežamajā jautājumā.
Aizbildņa dzīves laikā arī uzcēla lielisku bahājiešu lūgšanas namu ASV, Mičiganas ezera krastos. Šis nams tika celts 40 gados. Vēlāk namus cēla katrā pasaules kontinentā: Eiropā – Frankfurtē; Āfrikā – Kampalā; Austrālijā - Sidnejā; Dienvidamerikā – Panamā; Okeānijā – Samoā; Āzijā – Delī.
Tajā pašā laikā uzlaboja un izdaiļoja Bahāullā un Bab tempļus Svētajā Zemē, svētākās bahājiešu svētceļojumu vietas pasaulē. Blakus Bab templim Karmela kalnā uzcēla bahājiešu pasaules garīgo administratīvo centru, kam apkārt ierīkoja ļoti daudz skaistu dārzu.
Turpināsim ar 1963.gadu. Kā mēs redzējām, bahājiešu skaits bija ļoti palielinājies. Bija pienācis laiks ievēlēt internacionālo padomi, kas vadītu bahājiešu darbību visā pasaulē. Nacionālās Padomes bija jau 56 zemēs. 1963.gadā nodibinājās pirmā Internacionālā Padome, kuras sastāvā bija 9 cilvēki. Bahāullā bija vēlējies, lai šai Padomei dotu Vispasaules Taisnīguma Nama nosaukumu. No tā laika Vispasaules Taisnīguma Nams bija atbildīgs par ticības darbu, un visi pārējie bahājieši bija tam pakļauti.
Tieši tā, kā to bija darījis Aizbildnis, Vispasaules Taisnīguma Nams plānoja tālāku ticības izplatīšanu. Piemēram, 1967.gadā 140 pasaules autoritātes saņēma grāmatas ar vēstulēm, kuras Bahāullā bija sūtījis pasaules valdniekiem pirms 100 gadiem. 1964.gadā bija izveidots deviņgades plāns, kura rezultāti arī bija apbrīnojami. Nacionālo Padomju skaits palielinājās no 69 līdz 113, Vietējo Padomju skaits no 4566 līdz 5902 un bahājiešu apdzīvoto vietu skaits no 15 186 līdz 31 883. 1974.gadā izveidojās piecgades plāns, kura rezultātā Nacionālo Padomju skaits palielinājās līdz 125, Vietējo Padomju skaits līdz 20 000 un bahājiešu apdzīvoto vietu skaits līdz 102 000.
Tajā pašā laikā Irānā notika šausmīgs notikums. 1979.gada februārī izcēlās revolūcija, kuras rezultātā šahs bija spiests bēgt no zemes, un pie varas nāca reliģiskais līderis Ajatols Homeinī. Tā kā Homeinī vēlējās nodibināt tīri islamisku valsti, viņš sāka vajāt visus Irānā dzīvojošos bahājiešus. Dažu pēdējo gadu laikā apcietināja simtiem bahājiešu un vismaz 200 nogalināja, dažus mocīja, tūkstošiem māju izlaupīja un nodedzināja, pārvēršot ap 10 000 bahājiešus par bezpajumtniekiem.
Visas šīs teroristiskās akcijas panāca pretējo tam, ko Homeinī bija vēlējies. Ticība vēl vairāk izplatījās. Un kā tas notika? Visā pasaulē parādījās avīžu raksti un televīzijas pārraides par nežēlīgajām bahājiešu vajāšanām Irānā. Tas padarīja Bahai ticību ļoti slavenu. 7 gadu laikā izveidojās 148 Nacionālās Padomes, 32 854 Vietējās Padomes un 116 707 bahājiešu apdzīvotās vietas. Ja visus šos skaitļus saliek kopā un izveido grafiku, tad var redzēt, ka bahājiešu skaits katru gadu strauji pieaug.
1985.gada beigās Vispasaules Taisnīguma Nams publicēja uzsaukumu visiem pasaules cilvēkiem par godu 1986.gada Internacionālajam miera gadam. Šo uzsaukumu nosauca par "Ceļš uz mieru visā pasaulē". Šajā uzsaukumā bija izklāstītas visas Bahāullā mācības par pasaules mieru, kā to panākt un kā pārvarēt visus šķēršļus ceļā uz to. Šo uzsaukumu saņēma 167 pasaules reliģiskie un politiskie līderi, un 1986.gadā tas sāka savu garo ceļu uz katru mūsu planētas iedzīvotāja sirdi. Tas ir tulkots 47 valodās un publicēts 143 izdevumos, un tas palīdz cilvēkiem visā pasaulē izprast, kas ir miers un kā to panākt. Katrs grib dzīvot mierā.
Pirms beidzam šo nodaļu, atgriezīsimies pie laikiem, kad dzīvoja Bahāullā. Apmēram pirms 120 gadiem viņš pareģoja, ka pienāks laiks, kad gandrīz visi viņam sekos. Lai gan tas notika tik sen, visi bahājieši ir stingri pārliecināti, ka Bahāullā toreiz ir teicis taisnību. Par spīti visiem mēģinājumiem pagātnē un tagadnē iznīcināt Bahai ticību, katru dienu cilvēki visā pasaulē apliecina savu ticību Bahāullā. Tie ir cilvēki, kuri ir pārliecināti, ka pēdējā Dieva Sūtņa, t.i. Bahāullā, mācības var palīdzēt mums atrisināt visas problēmas un parādīt mums ceļu uz laimīgu dzīvi un mieru.


IV BAHĀULLĀ PĒCTEČI


14. Ko nozīmē būt par bahājieti?

Lai noskaidrotu šo jautājumu, vispirms ir jānoskaidro, kas ir bahājietis. Bahaietis nav svētais, un ne visi bahājieši ir pilnībā attīstījuši savas garīgās īpašības. Nē, bahājietis ir tāds pats cilvēks kā tu. Vienīgā atšķirība ir tā, ka bahājietis ir Bahāullā piekritējs un pieņem Bahāullā kā savu Dievišķo Skolotāju. Uz bahājieti jāskatās kā uz Bahāullā skolnieku, nevis kā uz tādu, kas visu zina un visu var izdarīt. Tas tā nav.
Būt par bahājieti nozīmē divas lietas. Pirmkārt, tas nozīmē, ka ar Bahāullā palīdzību tu attīsti savas garīgās īpašības. Un otrkārt, tas nozīmē, ka tu strādā pasaules tautu vienotībai, kā to ir mācījis Bahāullā.
Sāksim ar dievišķo īpašību, ko sauc arī par garīgo attīstību. Es esmu vairākas reizes runājis par palīdzību, ko mēs saņemam no Bahāullā. Tagad jautājums ir kas ir šī palīdzība un kā to saņemt.
Pirms es to izskaidroju, es pateikšu kaut ko citu. Iedomājies, ka tu gribi uzrakt dārzu. Viss, kas tev ir vajadzīgs, ir lāpsta un griba uzrakt dārzu. Pieņemsim, ka tev ir šī griba. Tu sāc rakt dārzu. Pēc pusstundas tu esi noguris un krīti nost no kājām. Tavs vēders burkšķ, jo tu neko neesi ēdis, un tev nav spēka pabeigt darbu. Ir skaidrs, ka tu nevarēsi pabeigt rakšanu, ja tu nepaēdīsi.
Tāpat ir, ja tu gribi attīstīt savas garīgās īpašības. Tev ir vajadzīga ne tikai spēja to darīt, bet arī griba. Pieņemsim, ka tev ir šī spēja un arī griba. Un ko tu dari? Tu sāc attīstīt savas garīgās īpašības. Nedēļas beigās vai pat pēc pāris dienām tu esi noguris. Tev ir vajadzīgs garīgs spēks un līdz ar to arī jauna garīgā barība. Garīgā barība ir vajadzīga garīgam darbam un garīgai attīstībai, tāpat kā parasts ēdiens ir vajadzīgs fiziskam darbam un fiziskai attīstībai. Tev varbūt ir griba šīs garīgās īpašības attīstīt, bet, ja tev nav garīgās barības, tu tālu netiksi.
Svarīgi ir uzzināt, kā iegūt garīgo barību un līdz ar to arī garīgo spēku. Kā jūs jau zināt, garīgā spēka avots ir pats Dieva Sūtnis. Ja tu gribi attīstīt savas garīgās īpašības, tev jāpievērš visas savas domas Bahāullā un jālūdz viņam šo spēku. To mēs saucam par lūgšanu. Tai nav jāsatur tikai pāris automātiski noskaitītu teikumu. Pirmkārt, tev jāgriežas pie Bahāullā. Kad tu to esi izdarījis, tev klusi jānoskaita kāda no Bahāullā sarakstītajām lūgšanām. Pēc tam tev pie sevis jāpārdomā, kas tajā teikts. Tikai tad tu saņemsi garīgo spēku garīgajai attīstībai. Tikai tad tu variēsi sasniegt savas dzīves mērķi.
Būt par bahājieti nozīmē katru dienu saņemt garīgo barību. To dara katru rītu un katru vakaru, lasot mūsu dievišķā Skolotāja Bahāullā mācības. Tev nevajag lasīt pārāk daudz. Pietiks, ja tu uzmanīgi izlasīsi pāris teikumus. Ir arī īpaša lūgšana, kuru jāskaita katru dienu.
Ja tu tā darīsi, tu redzēsi, cik ātri attīstīsies tavas garīgās spējas. Tā nav iedoma, bet fakts. Katrs bahājietis to zina no savas pieredzes. No sākuma ir vajadzīga neliela piepūle, bet pēc tam tas kļūs par ieradumu. Tu neizlaidīsi nevienu dienu, jo tu zināsi, cik brīnišķīgi ir katru dienu būt saskarsmē ar savu dievišķīgo Skolotāju. Un drīz tu ievērosi, ka tavas garīgās īpašības attīstās ļoti ātri. Un tas nozīmē, ka tu kļūsti par cilvēku, kas mīl visu cilvēci, kalpo tai un veicina miera iestāšanos. Tad tu kļūsi par vērtīgu, labu un laimīgu cilvēku.
Otrkārt, būt par bahājieti nozīmē, ka tu strādā cilvēces vienotībai. Tas tev varbūt izliksies mazliet nesaprotami. Tāpēc palūkosimies, ko tas nozīmē. Bahājieši neaprobežojas ar īslaicīgiem līdzekļiem vai, kā mēs iepriekš teicām, "vēdersāpju zālēm". Tas nozīmē, ka bahājieši neaprobežojas ar mierinošu vēstuļu sūtīšanu politiskajiem ieslodzītajiem vai naudas piešķiršanu Trešajai Pasaulei. Tas neatrisinās pasaules problēmas. Protams, cietumnieks būs laimīgs, ka saņēmis mierinošu vēstuli, un bērns Trešajā Pasaulē arī priecāsies, ja dabūs nedaudz ēdiena, bet pēc neilga laika cietumnieks atkal būs bēdīgs un bērns atkal izsalcis. Un pasaulē ir daudz šādu cietumnieku un bērnu.
Un tāpēc bahājieši palīdz cilvēkiem sasniegt savas zemes ekonomisko un sociālo attīstību. Nabadzīgajiem un izsalkušajiem vajag palīdzēt attīstīt viņu pašu iespējas. Tāpēc bahājieši visā pasaulē, mazattīstītajās valstīs un tā saucamajā "attīstītajā" pasaulē, īsteno projektus ekonomiskajai un sociālajai attīstībai. Šie projekti var būt skolu un veselības centru būvniecība, palīdzība bezpajumtniekiem, narkomāniem un alkoholiķiem, palīdzība sievietēm sasniegt vienlīdzību ar vīriešiem un daudzi citi. Bahājieši meklē šo problēmu cēloņus. Tikai tad, kad būs zināmi cēloņi, būs iespējams atrisināt šīs grūtības. Tāpēc bahājieši cenšas izplatīt Bahāullā vēstījumu. Šajā vēstījumā ir aprakstītas mūsu problēmas un veids, kādā tās atrisināt.
Tas nenozīmē, ka bahājieši iet no vienām durvīm uz otrām un stāv uz katras ielas stūra, izdalīdami brošūras, lai gan kādreiz tā arī notiek. Svarīgi ir, lai citi cilvēki iedraudzētos ar bahājiešiem. Jo tikai tad, kad bahājieši ar darbiem pierādīs, ka viņi var citus padarīt laimīgākus, tad cilvēki nāks pie bahājiešiem un jautās viņiem, kam viņi tic. Jo tikai tad, ja tev patīk kāds cilvēks, tu viņam jautāsi, kādas ir viņa intereses, ko viņš dara ikdienā, kam viņš tic un kādi ir viņa uzskati par dzīvi. Vārdi vien nekam nelīdz. Cilvēki vispirms grib redzēt darbus. Tikai tad viņus interesēs vārdi un Bahāullā vēstījums.
Tātad bahājieši ne tikai lieto skaistus vārdus savas ticības mācīšanai: viņi arī parāda savu ticību darbos un dzīvē. Ja bahājieši būs atraduši kādu, kas interesējas par viņu ticību, viņi apsēdīsies kopā ar viņu un pastāstīs viņam par Bahai ticību.
Tikko kādam bahājietim paliek 21 gads, viņu var ievēlēt Vietējā vai Nacionālajā Padomē. Kā Padomes loceklim viņam būs jāstrādā pie dažādu ticības darbu organizēšanas. Bahajieti var arī palūgt iestāties kādā no daudzajām komitejām, kuras ir atbildīgas par ticības, mācību, jaunatnes aktivitātēm, vasaras skolām u. t. t. Ir vienalga, ko cilvēks dara, ja tikai viņš palīdz izplatīt ticību. Daži cilvēki dara to, rakstot grāmatas, daži, organizējot tikšanās, citi, runājot sapulcēs par ticību. Ir tūkstošiem veidu, kā izplatīt ticību. Katrs bahājietis var darīt to, ko vislabāk māk. Ir vienalga, vai viņš gatavo izstādi par bahājiešu ticību vai arī zīmē ilustrācijas bērnu grāmatām. Visiem vīriešiem un sievietēm, zēniem un meitenēm ir svarīgi darīt to, ko viņi vislabāk māk. Katrs palīdz savā veidā.
Visbeidzot, būt par bahājieti nozīmē, ka tu esi pasaules bahājiešu kopienas loceklis un tāpat kā visi strādā cilvēces vienotībai. Ļoti svarīgi ir strādāt kopā ar citiem. Ja tu centīsies kaut ko darīt viens pats, tev tas neizdosies, jo pasaulē ir ap 5 miljardu cilvēku, un tu esi tikai viens no viņiem. Ja mēs gribam kaut ko sasniegt, mums ir jāstrādā kopīgi. Svarīgi ir, lai bahājiešu kopiena palielinātos. Tad būs daudz vairāk spēka. Jo lielāka tā būs, jo vairāk to uzklausīs. Jo lielāka tā būs, jo lielāku darbu tā veiks. Tā tas ir bijis vienmēr. Jo lielākas ir organizācijas, jo vairāk viņas var sasniegt. Jo lielāka ir kāda politiskā partija, jo lielāka tai nozīme. Piemēram, ja tu viens pats mēģināsi izbeigt roņu medības, tev neviens nepievērsīs vērību, bet, ja tu pret to uzstāsies kopā ar citiem, jūs, protams, uzklausīs.
Ja tu esi bahājietis, tu strādā kopā ar citiem, vienalga, vai tev ir 6 vai 60 gadi. Visiem ir izdevība izplatīt Bahai ticību savā apkaimē. Visi var izteikt savus priekšlikumus, kurus vēlāk apspriedīs Padomē, un, ja viņus atbalstīs, tad tie tiks izpildīti. Visiem bahājiešiem tiek dota iespēja piedalīties komiteju darbā. Tā, katrā ziņā, ir priekšrocība, bet, ja tu to nespēj, tev neliks to darīt. Bet divdesmit vienu gadu vecumā ikvienu var ievēlēt kādā no padomēm.
Bez šiem pasākumiem, bahājieši bieži satiekas citos nolūkos. Daži grib tuvāk iepazīties ar citiem vai arī viņiem palīdzēt, daži sanāk kopā, lai izpētītu un apspriestu kādu jautājumu. Bahājieši satiekas ik pēc 19 dienām, un šīs dienas sauc par Deviņpadsmit dienu svētkiem. Bahājiešu gadā ir deviņas Svētās Dienas, kuras ir svinamas dienas. Ir arī dažas citas svētku dienas, kā bahājiešu Jaunais Gads (21.martā), Bahāullā Deklarācijas diena, viņa un Bab dzimšanas dienas. Vēl ir piemiņas dienas.
Neskaitot šīs Svētās Dienas, ir arī citas bahājiešu tikšanās. Jaunieši var satikties nedēļas beigās. Ir arī nometnes, konferences, vasaras un ziemas skolas. Nav obligāti iet uz šīm tikšanām, bet katrs tiek aicināts. Svarīgi ir darboties bahājiešu kopienā, un tu to vari darīt jebkurā laikā.


15. Kā kļūt par bahājieti

Tagad tev ir skaidrs, ka, lai kļūtu par bahājieti, tev nav jābūt svētajam. Ja tu tāds būtu, tev nevajadzētu attīstīt garīgās spējas. Tu jau būtu tās attīstījis, un tavs dzīves mērķis būtu piepildījies. Gluži pretēji, šīm garīgajām īpašībām nav jābūt attīstītām. Tev vienīgi ir jābūt gatavam sākt. Pat ja tu būtu noziedznieks, bet ja tev būtu griba attīstīt savas garīgās īpašības, tu varētu kļūt par bahājieti.
Bet ar šo gatavību vien nepietiek. Vispirms tev jātic Dievam. Tad tev jāatzīst, ka Bahāullā ir mūsdienām domātais Dieva Sūtnis. Tev jāpieņem viņa mācības un likumus. Tev jābūt gatavam pieņemt tā saucamo bahājiešu Administratīvo Kārtību. Tā ietver sevī Vietējās un Nacionālās Padomes, un Vispasaules Taisnīguma Namu, augstāko Bahai ticības autoritāti.
Tiklīdz tu domāsi, ka tas viss tev piemīt, tu varēsi pateikt bahājiešiem, ka tu vēlies kļūt par bahājiešu kopienas locekli, un viņi paziņos to Vietējai vai Nacionālajai Garīgajai Padomei. Tev nav jābaidās no visādiem rituāliem un ceremonijām. Tā ir tava un tava Radītāja darīšana, ka tu kļūsti pēdējā Dieva Sūtņa piekritējs. Kad tava Nacionālā Padome reģistrēs tavu vārdu, tu kļūsi par bahājiešu kopienas locekli. Tas nenozīmē, ka citi bahājieši tev nepalīdzēs. Gluži pretēji, viņi centīsies, lai tu justos viņu kopienā kā mājās un palīdzēs tev nākotnē.
Bahājieši uzskata 15 gadu vecumu par garīgās atbildības vecumu. Tas nozīmē, ka, ja tev ir mazāk par 15 gadiem, tev ir jālūdz vecākiem atļauja iestāties bahājiešu kopienā.
Kad tu kļūsi par bahājieti, tu piedalīsies visaizraujošākajos un interesantākajos pasākumos, kādus vien var iedomāties. Tu darbosies vissvarīgākās lietas, pasaules miera labā. Tu palīdzēsi gadsimtiem ilgajam miera un vienotības sapnim pārvērsties īstenībā, lai visa zemeslode kļūtu par vienotu valsti.
Renē Derkss ir dzimis Roterdamā 1955.gadā un uzaudzis katoļu ģimenē Holandē. Lasot par agrajiem kristiešiem, viņš bieΩi domāja, kā būtu, ja viņš dzīvotu tajos laikos. "Tad es nesapratu", viņš tagad saka, "ka es tiešām tagad dzīvoju tādos laikos." Viņš izdzirdēja par Bahai ticību pirmo reizi 1981.gadā un drīz tai pievienojās. Būdams skolotājs, viņš nolēma veltīt savu dzīvi rakstniecībai un lekcijām. Viņš ir sarakstījis divas grāmatas un neskaitāmus rakstus. Viņš ir precējies, un viņam ir trīs bērni.