Divas Dieva Izpausmes

Rīga, 2007


DIVAS DIEVA IZPAUSMES
© Rīgas Bahai Ticības draudze tulkojums




SATURS

1. Šīs Dienas diženums
2. Bāba dzīve
3. Bahāullā dzīve

1844. gada divdesmit trešais maijs iezīmē jaunas ēras sākumu cilvēces vēsturē. Gadsimtiem ilgi visas pasaules tautas ir gaidījušas Apsolīto Dieva Dienu, Dienu, kad uz zemes sāks valdīt miers un harmonija. Šī jaunā Diena dāvāja pasaulei divas Dieva Izpausmes - Bābu un Bahāullā, - kas ar Savām atklāsmēm atraisīja garīgos spēkus, kuriem bija iepriekš nolemts pārveidot sabiedrību saskaņā ar Dieva Gribu.
Dieva Izpausmes dzīve ļoti būtiski atšķiras no citu cilvēku dzīves, un Viņa diženumu nav iespējams aptvert, tikai izpētot notikumus, kas ap Viņu risinājās. To gadu laikā, kurus Viņš dzīvo uz zemes, Viņa neparastais spēks izlīst pār visu pasauli, radot ievērojamas izmaiņas visas dzīvās radības esībā un sagatavojot cilvēci jaunai attīstības stadijai.
Kaut arī, no malas raugoties, Viņa dzīve varētu šķist pilna ciešanu, gara acis katrā notikumā spēj saskatīt Viņa slavas un diženuma zīmes.


ŠĪS DIENAS DIŽENUMS

"Patiesi, es saku jums: Šī ir tā Diena, kad cilvēce var skatīt vaigā Apsolīto un dzirdēt viņa balsi. Ir atskanējis Dieva aicinājums, un no Viņa vaiga plūstošā gaisma apspīd cilvēkus. Katram cilvēkam no savas sirds jāizdzēš tukši vārdi un ar uzņēmīgu un atklātu prātu jāieskatās Viņa Atklāsmes zīmēs, kas pierāda Viņa sūtību un pauž Viņa lielumu."
Bahāullā, Domu Vārpas, VII, 6. lpp.

"Šī ir tā Diena, kad Dieva brīnišķīgā labvēlība līst pār cilvēkiem, Diena, kad Viņa visvarenā žēlastība apņem visu radību. Visu pasaules tautu pienākums ir izlīdzināt savas domstarpības un pilnīgā vienotībā un mierā meklēt patvērumu Viņa mīlošās labestības un rūpju koka pavēnī. Tām pienākas turēties pie visa, kas veicina viņu stāvokļa paaugstināšanu un atbist viņu galvenajām interesēm."
Bahāullā, Domu Vārpas, IV, 3. lpp.

"Šī ir tā Diena, kad cilvēkiem atklājas Dieva neizmērojamā žēlsirdība, Diena, kurā Viņa mīlošās labestības saule apspīd viņus, Diena, kad Viņa dāsnā labvēlība zem sava spārna ņēmusi visu cilvēci. Tagad ir jāielīksmo un jāatspirdzina nomāktie ar dzīvinošās mīlestības un brālīguma dvesmu un ar draudzības un līdzjūtības dzīvinošajiem avotiem."
Bahāullā, Domu Vārpas, V, 3.-4. lpp.

"Patiesi liela ir šī Diena! Par tās lielumu liecina viss, kas Svētajos Rakstos tiek minēts kā Dieva Diena. Pēc šīs brīnišķās Dienas slāpst ikviena Dieva Pravieša, ikviena dievišķās vēsts Nesēja dvēsele. Tāpat arī visa radība virs zemes visā tās daudzveidībā alkst to sagaidīt. Tomēr nebija Viņa Atklāsmes Saule vēl īsti ataususi Dieva gribas debesu lokā, kad visus, izņemot tos, kurus labpatikās vadīt Dievam, pārņēma mulsums, un tie neuzklausīja Viņu."
Bahāullā, Domu Vārpas, VII, 6. lpp.

"Šīs vislielākās, šīs Jaunās Pasaules iekārtas ietekme ar savām svārstībām ir izsviedusi pasauli no līdzsvara. Cilvēces vienmērīgo dzīves ritmu ir revolucionizējusi šī vienreizējā, šī brīnumainā sistēma, kurai līdzīgu cilvēku acis vēl nav skatījušas."
"Iegremdējieties Manu vārdu jūrā, lai jūs varētu atšķetināt visus tās noslēpumus un atsegt visas tās gudrības pērles, kas slēpjas tās dzīlēs! Raugi, ka tu nesvārsties savā apņēmībā pieņemt Viņa Nolūka patiesību, kas ir atsegusi Dieva varas spēku un nostiprinājusi Viņa valdīšanu."
Bahāullā, Domu Vārpas, LXX, 87. Ipp.

"Ak jūs tā Kunga mīļotie! Šī Diena ir vienotības diena, visas cilvēku saimes sapulcēšanās Diena. “Patiesi, Dievs mīl tos, kas kā blīva siena saliedētās rindās cīnās par Viņa mācību!” Ievērojiet, ka Viņš saka “saliedētās rindās”, arto domādams sapulcētas, sakļāvušās rindas, kurās viens otru atbalsta. Cīnīties, kā tas svētajā pantā ir sacīts, nenozīmē šīs visdižākās Dieva Izpausmes laikmetā doties uz priekšu ar zobenu un šķēpu, ar caururbjošām bultām, bet gan būt bruņotam ar mērķa un nolūka skaidrību, palīdzīgu padomu, dievišķu tikumu, Visvarenajam tīkamu, debesu iedvestu rīcību. Tas nozīmē visu cilvēku audzināšanu, to vadīšanu, garīguma svētās elpas viešanu tuvu un tālu, Dieva zīmju sludināšanu, dievišķīgu un pārliecinošu argumentu izvirzīšanu, labu darbu darīšanu."
Abdulbahā, Abdulbahā rakstu izlase, Nr. 207, 188. lpp.

"Mēs vairs nedrīkstam zaudēt laiku. Nedrīkstam svārstīties. Liels ļaužu daudzums ir izsalcis pēc Dzīvības Maizes. Darbības lauks ir sagatavots. Stingrais un negrozāmais Solījums ir dots. Paša Dieva Plāns ir sācis darboties. Ar katru nākamo dienu tas kāpina tempu. Debesu un zemes spēki mistiskā veidā palīdz to īstenot. Šāda izdevība neatkārtosies. Lai tas, kurš šaubās, ceļas un pats pārbauda šo apgalvojumu patiesumu. Censties un būt neatlaidīgam nozīmē nodrošināt pilnīgu un galīgu uzvaru."
Messages to America: Selected Letters and Cablegrams Addressed to the Bahaīs of North America, 1932-1946 (Wilmette: Bahaī Publishing Committee, 1947), p. 17.



BĀBA DZĪVE

Bāba Laikmets aizsākās 1844. gadā, un tas ilga tikai deviņus gadus. Tā galvenais mērķis bija sagatavot ceļu Bahāullā atnākšanai. Kaut arī Bāba Laikmets bija īss, tomēr garīgi tas bija tik piesātināts, ka tā sekas jutīs vēl simtiem nākamo paaudžu.
Bābs, kura īstais vārds bija Sejeds Ali Muhameds, piedzima 1819. gada 20. oktobrī Irānas, kas ir pazīstama arī kā Persija, dienvidu daļā, Širāzas pilsētā. Vairums Irānas iedzīvotāju pieder kādai Islāma sektai, kas gaida Dieva Apsolītā, vārdā Ghaims, atnākšanu. Vārds "Ghaims" nozīmē Tas, kurš ceļas.
Bābs piedzima izcilā un dižciltīgā ģimenē, kuras dzimtas saknes sniedzās līdz Islāma Pravietim Muhamedam. Viņa tēvs aizgāja aizsaulē, kad Viņš vēl bija mazs bērns, un Viņu audzināja Viņa mātesbrālis, kurš jau agrā bērnībā sūtīja Viņu mācīties skolā. Kaut arī Bābs bija apveltīts ar iedzimtām zināšanām, un apmācība cilvēku vadībā Viņam nebija nepieciešama, Viņš, neraugoties uz to, izpildīja Sava tēvoča vēlēšanos. Tomēr Viņa skolotājs ātri vien saskatīja Bāba izcilās spējas un saprata, ka viņš šim neparastajam bērnam neko nevar iemācīt. Viņš pastāstīja zemāk minēto stāstu par Bāba skolas gaitām:
"Kādu dienu es palūdzu Bābu noskaitīt Korāna ievadvārdus... Viņš vilcinājās, sacīdams, ka neizrunās tos skaļi, kamēr es Viņam nepaskaidrošu to nozīmi. Es izlikos, ka nesaprotu to nozīmi. "Es zinu, ko šie vārdi nozīmē," mans skolnieks ieminējās; "ja jūs atļausit, es tos izskaidrošu." Viņš runāja tik zinoši un brīvi, ka es paliku ar izbrīnā atplestu muti.... Viņa runas saldme vēl tagad ir dzīvi saglabājusies manā atmiņā. Es jutu nepieciešamību vest Viņu atpakaļ pie Viņa tēvoča un atdot viņam šo Dārgumu, ko viņš man bija uzticējis. Es nolēmu viņam pateikt, ka nejūtos cienīgs mācīt tik apbrīnojamu bērnu. "Esmu atvedis Viņu jums atpakaļ, un nododu Viņu jūsu modrajā uzraudzībā. Ar Viņu nedrīkst apieties kā ar vienkāršu bērnu, jo jau tagad es Viņā redzu to noslēpumaino spēku, ko spēj atklāt tikai un vienīgi Ghaima Atklāsme. Jūsu pienākums ir dāvāt Viņam savu mīlas pilno gādību. Lai Viņš paliek jūsu namā, jo Viņam, patiesi, nav nepieciešams tāds skolotājs kā es." Tēvocis stingri norāja Bābu: "Vai tu esi aizmirsis manus norādījumus? Vai tad es tev neesmu mācījis sekot savu klasesbiedru piemēram, ievērot klusumu un uzmanīgi ieklausīties katrā skolotāja teiktajā vārdā?" Saņēmis no Bāba solījumu precīzi ievērot viņa norādījumus, viņš pavēlēja Bābam atgriezties skolā. Tomēr tēvoča stingrie brīdinājumi nespēja ierobežot šī bērna dvēseli. Nekādai disciplīnai nebija pa spēkam apturēt Viņa intuitīvo zināšanu plūsmu. No dienas dienā Viņš turpināja demonstrēt tādas pārcilvēciskas gudrības pazīmes, ka es tās pat nespēju uzskaitīt."1

Visbeidzot Bāba tēvocis atjāva Viņam pamest skolu. Kopš tā brīža Viņš kopā ar tēvoci sāka strādāt par tirgotāju Bušīras pilsētā, kas atrodas dienvidrietumos no Širāzas. Tieši šajā Savas dzīves posmā Bābs apprecējās. Viņam un Viņa sievai piedzima dēls, vārdā Ahmads, kurš nomira zīdaiņa vecumā, gadu pirms Bābs pasludināja Sevi par Apsolīto Ghaimu.
Savas jaunības gados Bābs demonstrēja tādas spēka un izcilības pazīmes, kurām nebija līdzīgu. Neparastās īpašības, ar kurām Viņš izcēlās visas Savas spraigās un traģiskās kalpošanas laikā, jau bija izpaudušās. Ticības Aizbildnis par Viņu runā kā par "maigu, jauneklīgu un neatvairāmu personību, neatkārtojamu Savā lēnprātībā, nesatricināmu Savā mierā un magnētisku, kad Viņš teica Savas runas".2 Nākamajās nodaļās mēs varam sniegt tikai nepilnīgu Viņa dzīves aprakstu. Tomēr pat šim īsajam pārskatam vajadzētu iedegt jūsu sirdīs mīlestības liesmu, kas kvēloja tūkstošiem Viņa sekotāju sirdīs.
Pirms Bābs paziņoja par Savu misiju, vairāki cilvēki visā pasaulē dziji sirdī zināja, ka Apsolītais drīz atnāks. Viens no šiem svētajiem cilvēkiem bija Sejeds Kazims, kurš dzīvoja Karbilas pilsētā, Irākā. Sejedam Kazimam bija daudz skolnieku, un viņš veltīja savus dzīvi tam, lai sagatavotu viņus sengaidītā Ghaima atnākšanai. Viņš atkārtoti viņiem stāstīja, ka pēc viņa nāves viņiem jāatstāj savas mājas un, atbrīvojot sirdis no visām pasaulīgajām vēlmēm, jāizklīst Apsolītā Iemīļotā meklējumos.
Kad Sejeds Kazims atstāja šo pasauli, viens no viņa izcilākajiem skolniekiem, Mulla Huseins, devās uz mošeju un četrdesmit dienas nodevās lūgšanām un meditācijai, kuras laikā viņš atvēra savu sirdi dievišķai iedvesmai. Pēc šīm četrdesmit dienām viņš un vēl divi viņa biedri atstāja Irāku un devās meklēt Apsolīto. Vispirms viņš nonāca Bušīrā. Taču tur viņš ilgi neuzkavējās, jo kaut kas viņu it kā neatvairāmi vilka uz ziemeļiem. Drīz vien viņš atstāja šo pilsētu, lai dotos uz Širāzu. Sasniedzis pilsētas vārtus, viņš lika saviem pavadoņiem doties taisnā ceļā uz mošeju un gaidīt, līdz viņš tur ieradīsies.
Tajā pašā dienā, dažas stundas pirms saulrieta, pastaigājoties ārpus pilsētas vārtiem, viņš sastapa kādu Jaunekli, kurš viņu sveicināja un ielūdza pie Sevis uz mājām atjaunot spēkus pēc ilgā un grūtā ceļojuma. Rāmais un tajā pašā laikā pavēlošais runasveids, kas piemita šim Jauneklim, atstāja uz Mullu Huseinu dziļu iespaidu. Viņš Tam sekoja, un drīz vien viņi nonāca pie kāda pieticīga nama vārtiem. Viņi iegāja namā un apsēdās uz dīvāna augšstāva istabā. Vēlīgais namatēvs pavēlēja atnest ūdens krūku, lai viesis varētu nomazgāt ceļa putekļus. Tad Viņš pats pagatavoja tēju un piedāvāja to Mullam Huseinam. Pēc šīs viesmīlības izpausmes Viņš Savu viesi uzrunāja. Vēlāk Mulla Huseins izstāstīja šo vēsturisko sarunu visos sīkumos:
"Kādu stundu pēc saulrieta mans jaunais Namatēvs uzsāka ar mani sarunu. "Kuru cilvēku pēc Sejeda Kazima," Viņš man vaicāja, "jūs uzskatāt par viņa pēcteci un savu garīgo vadoni?" "Mūsu skolotājs," es atbildēju, "savā nāves stundā neatlaidīgi lūdza mūs atstāt savas mājas un izklīst tuvu un tālu, lai meklētu Apsolīto Iemīļoto. Izpildot viņa gribu, es esmu cēlies, devies uz Persiju un vēl arvien esmu meklējumu ceļā." "Vai jūsu skolotājs," Viņš turpināja mani izvaicāt, "ir sniedzis jums kādas sīkākas pazīmes, pēc kurām jūs varētu atpazīt Apsolīto?" "Jā," es atbildēju, "Viņa raduraksti nerada ne mazāko šaubu. Viņš ir cēlies no slavenās Fatimas dzimtas. Runājot par Viņa vecumu, Viņam ir vairāk nekā divdesmit gadu, taču vēl nav trīsdesmit. Viņš ir apveltīts ar iedzimtām zināšanām, labi noaudzis un atturas no smēķēšanas." Jauneklis kādu brīdi klusēja un tad saviļņotā balsī iesaucās: "Raugi! Man piemīt visas šīs pazīmes!" Apsvēris katru no manis minētajām pazīmēm atsevišķi, Viņš man pārliecinoši pierādīja, ka šis apraksts pilnībā atbilst Viņa tēlam."3

Ņemot talkā skaidrus un nepārprotamus pierādījumus, Bābs tajā vakarā nodemonstrēja Mullam Huseinam, ka tieši Viņš ir Apsolītais Ghaims. Neticamā ātrumā Viņš atklāja pirmo daļu no Saviem komentāriem attiecībā uz kādu loti svarīgu Korāna nodaļu - Jāzepa vēstījumu. Tad Viņš vērsās pie Mullas Huseina ar šādiem vārdiem:
"Ak, tu, pirmais, kas uz Mani ticēja! Patiesi, Es saku, Es esmu Bābs - Dieva Vārti, un tu esi Bābul Bābs - Vārtu Vārti. Iesākumā astoņpadsmit dvēselēm ir labprātīgi, no brīvas gribas jāpieņem Mani un jāatzīst Manas Atklāsmes patiesība. Nebrīdinātiem un neaicinātiem katram no viņiem atsevišķi jātiecas Mani sameklēt. Kad tie visi būs sapulcējušies pilnā skaitā, būs jāizvēlas viens, kurš pavadīs Mani svētceļojumā uz Meku un Medīnu. Tur es nodošu Dieva Vēsti Mekas šarifam. Tad Es atgriezīšos Kūfā un šīs svētās pilsētas mošejā vēlreiz vēstīšu par Viņa Mācību. Tev nav ļauts izpaust nedz saviem pavadoņiem, nedz kādai citai dzīvai dvēselei to, ko tu šeit dzirdēji un redzēji."4

Šī brīnišķīgā atklāsme piepildīja Mullas Huseina sirdi ar patīkamu satraukumu un prieku, ar godbijību un apbrīnu. "Cik vājš un bezpalīdzīgs, cik nomākts un bikls es biju juties līdz šim!" viņš vēlāk sacīja. "Tolaik es nespēju nedz rakstīt, nedz staigāt - tik ļoti man drebēja rokas un kājas. Taču tagad Viņa Atklāsmes apzināšanās bija atdzīvinājusi manu būtni. Es sajutu sevī tādu drosmi un spēku, ka pret mani varētu celties vai visas pasaules tautas un to valdnieki un es viens pats, nejuzdams baiļu, spētu izturēt to uzbrukumu. Visums šķita kā nieka putekļu saujiņa manās rokās. Es jutos kā Gabriēla balss, kas sauca visai cilvēcei: "Mostieties, jel! Ir aususi rīta Gaisma. Celieties, jo Viņa Mācība ir celta gaismā. Viņa žēlastības vārti ir plaši atvērti; ieejiet pa tiem, ak, pasaules tautas, jo ir atnācis jūsu Apsolītais!""5
Bāba Pasludināšana notika 1844. gada 23. maija vakarā. Tad Viņš bija 25 gadus vecs. Pēc daudziem gadiem, atzīmējot Bāba Pasludināšanas gadadienu, Abdulbahā vērsās pie kādas ticīgo grupiņas ar šādiem vārdiem:
"Šodien ir 23. maijs, Bāba vēsts un Viņa misijas Pasludināšanas gadadiena. Šī ir svētīta diena un Dieva Izpausmes rītausma, jo Bāba parādīšanās bija patiesības rīta pirmie gaismas stari,... debesu žēlastības sākums un dievišķā mirdzuma rītausma. Šajā dienā, 1844. gadā, Bābs tika sūtīts vēstīt un sludināt Dieva Valstību, nesot priecīgo vēsti par Bahāullā atnākšanu un pārvarot visas persiešu tautas pretestību."6

Pēc Mullas Huseina vēl septiņpadsmit cilvēku neatkarīgi cits no cita patstāvīgi meklēja un atrada To, pēc kā alka viņu sirdis, - Bābu. Katrs no viņiem līdz jaunas Atklāsmes atzīšanai nonāca Dieva vadīts: kāds ar sapņu palīdzību, kāds cits caur lūgšanām un vēl kāds caur meditācijas brīžos gūto iedvesmu. Vīsi šie cilvēki, izņemot vienu, Širāzā tikās ar Bābu vaigu vaigā. Vienīgais cilvēks, kas Viņu nesatika, bija kāda vienreizēja un apdāvināta sieviete, vārdā Tahire. Viņa uzzināja par Bābu, kādā no saviem sapņiem atpazīstot Viņu kā Apsolīto Iemīļoto, un vēlāk kļuva par ievērojamu Viņa Mācības sludinātāju. Kā astoņpadsmitais Viņa sekotāju rindām pievienojās kāds divdesmit divus gadus vecs jauneklis, vārdā Kudūss. Kaut arī gados jauns, Kudūss bija apveltīts ar priekšzīmīgu raksturu, drosmi un ticību, ar kādu varēja lepoties tikai retais. Šos pirmos ticīgos, kuru skaitā bija arī Mulla Huseins, Bābs pasludināja par astoņpadsmit "Dzīvajiem Burtiem." Viņi kļuva par Viņa izraudzītajiem apustuļiem.
Neilgi pēc tam, kad Dzīvie Burti bija sapulcējušies nepieciešamajā skaitā, Bābs ataicināja pie Sevis Mullu Huseinu un deva viņam sekojošos norādījumus:
"Mūsu tuvības dienas tuvojas beigām. Mana Derība ar jums nu ir piepildīta. Apjoziet gurnus ar centību un celieties sludināt Manu Mācību. Nebīstieties un nemulstiet, redzot šīs paaudzes pagrimumu un izvirtību, jo jūs vari būt droši, ka Derības Kungs jums palīdzēs. Patiesi, Viņš ieskaus jūs Savā maigajā gādībā un vedīs no vienas uzvaras pretī nākamajai. Līdzīgi mākonim, kas dāsni atspirdzina zemi ar lietu, jums būs šķērsot zemi no vienas tās malas līdz otrai, lejot pār cilvēkiem svētības, ko Visuvarenajam Savā žēlastībā ir labpaticis jums dāvāt.... Par pavadoni svētceļojumā, kuru Mēs drīzumā uzsāksim, Mēs esam izvēlējušies Kudūsu. Mēs jūs atstājam, lai jūs vienatnē stātos pretī nežēlīga un nepielūdzama naidnieka uzbrukumiem. Tomēr esat droši, ka jums tiks dāvāta brīnumaina žēlastība, ko vārdos nav iespējams aprakstīt. Dodieties uz ziemeļiem un savā ceļā apciemojiet Isfahānu, Kašānu, Kurnu un Teherānu. Lūdziet visuvareno Dievu, lai Viņš dāvā jums iespēju šajā galvaspilsētā sasniegt patieso augstākās varas troni un ieiet Iemīļotā pilī. Šī pilsēta glabā kādu noslēpumu. Kad tas nāks gaismā, tas pārvērtīs zemi paradīzē. Es ceru, ka jūs varēsit baudīt no šīs žēlastības un saskatīt tās diženumu."7

Devis Mullam Huseinam norādījumus doties uz Teherānu, Bābs sapulcināja pie Sevis pārējos Dzīvos Burtus un deva katram no viņiem īpašu uzdevumu. Savā atvadu runā Viņš aicināja tos atmest visas pasaulīgās vēlmes un izklīst tuvu un tālu, sludinot Viņa Mācību. "Ak, Mani mīļotie draugi!" Viņš tos uzrunāja. Jūs esat tie, kas šajā Dienā nes Dieva vārdu... Katram no jums pieklājas izrādīt Dieva īpašības un darīt tā, lai jūsu vārdos un darbos atspoguļotos Viņa taisnīgums, Viņa spēks un godība." "Neraizējieties daudz par savām vājībām un bezspēcību," Viņš tos iedrošināja. "Vērsiet savus skatus uz Dieva, jūsu Kunga, Visuvarenā, neuzvaramo spēku.... Tad celieties Viņa vārdā, paļaujieties uz Viņu līdz galam, un nešaubieties par pilnīgu uzvaru."8
1844. gada oktobrī Bābs Kudūsa pavadībā, devās svētceļojumā uz Meku un Medīnu. Islāma sekotāji šīs Arābijas pilsētas uzskata par svētām. Uzturoties Mekā, Bābs uzrakstīja vēstuli pilsētas šarifam. Šajā vēstulē Viņš pārliecinoši izskaidroja Savu Misiju un aicināja šarifu atzīt Viņa Mācību, taču šarifs, kurš bija pārāk aizņemts ar savām darīšanām, neatbildēja Dievišķajam Sūtnim. No Mekas Bābs ar Savu pavadoni devās uz Medīnu, kur ir apglabātas pravieša Muhameda mirstīgās atliekas. Paciemojušies šajā pilsētā, viņi devās atceļā uz Persiju. Kad viņi ieradās Bušīrā, Bābs atsauca pie Sevis Kudūsu un ar šādiem vārdiem pavēlēja viņam doties uz Širāzu:
"Laiks, ko mēs pavadījām kopā, nu tuvojas noslēgumam. Ir situsi šķiršanās stunda, un pēc šīs šķiršanās nenāks atkalredzēšanās, kā vien Dieva Valstībā... Širāzas ielās tu tiksi apbērts ar apvainojumiem un tavu miesu klās vissmagākās brūces. Tu pārcietīsi savu nelabvēļu apkaunojošo izturēšanos un iemantosi iespēju skatīt vaigā Viņu - vienīgo, kuram mums jāveltī sava mīlestība un apbrīns. Viņa klātbūtnē tu aizmirsīsi visas ciešanas un pazemojumus, kas tevi piemeklējušas. Acīm Neredzamā debesu karapulki steigsies tev palīgā un apliecinās visai pasaulei tavu varonību un slavu. Tu izbaudīsi neizsakāmo prieku tukšot Viņa labā ciešanu kausu. Arī es iešu uzupurēšanās ceļu un pievienošos tev mūžīgajā ķēniņvalstī."9

Širāzā Kudūss sāka dedzīgi sludināt jauno vēsti. Taču drīz vien viņš saskārās ar musulmaņu garīdzniecības un provinces gubernatora pretestību. Gubernators, kurš bija ļauns un nežēlīgs vīrs, pavēlēja apcietināt Kudūsu un vienu no viņa biedriem. Viņš pavēlēja nosvilināt viņiem bārdas un ūsas, izdurt degunā caurumu, izvērt tam cauri virvi un aiz šīs virves vadāt viņus pa pilsētas ielām, lai visi to varētu redzēt. "Tā būs paraugstunda Širāzas iedzīvotājiem," skanēja gubernatora spriedums, "lai viņi redzētu, kāds sods viņus gaida par ķecerību."10 Pēc šiem pazemojumiem Kudūsu un viņa pavadoni izraidīja no pilsētas, brīdinot, ka viņus gaida nāvessods, ja viņi mēģinās atgriezties. Izciešot šīs mokas, abas varonīgās dvēseles izpelnījās godu kļūt par pirmajiem cilvēkiem Persijā, kas tika vajāti jaunās Ticības dēļ. Runājot par tūkstošiem cilvēku, kas vēlāk kļuva par vajāšanas upuriem, ejot sava Iemīļotā, Bāba, ceļu, Abdulbahā sacīja šādus vārdus:
"...viņi izcieta visbriesmīgākās pārestības un vissmagākos pārbaudījumus. Viņi stājās pretī šiem pārbaudījumiem ar apbrīnojamu izturību un cildināmu varonību. Tūkstošiem cilvēku tika ieslodzīti cietumos, sodīti, vajāti un spīdzināti. Viņu mājas izlaupīja un nopostīja. Viņu īpašumi tika konfiscēti. Viņi ar lielāko prieku ziedoja savas dzīvības un palika nesatricināmi savā ticībā līdz pašam galam. Šīs apbrīnojamās dvēseles ir Dieva gaismekļi, svētuma zvaigznes, kas spoži mirdz pie Dieva Gribas mūžīgā apvāršņa."11

Kad gubernators bija piespriedis Kudūsam un viņa biedram tik netaisnīgu sodu, viņš izgāza savas dusmas pret Bābu. Viņš nosūtīja uz Bušīru bruņotu jātnieku vienību, kurai bija dots rīkojums apcietināt Bābu un, važās iekaltu, nogādāt Širāzā. Pa to laiku Bābs bija atstājis Bušīru un atradās ceļā uz Širāzu. Jātnieku eskorts Viņu sastapa tuksnesī, kas atradās starp abām šīm pilsētām. Daudz vēlāk eskorta priekšnieks pastāstīja par šo sastapšanos:
"Kad mēs Viņam tuvojāmies, Viņš mūs sveicināja un apvaicājās par mūsu ceļa mērķi. Es nodomāju, ka būtu labāk noslēpt no Viņa patiesību, un atbildēju, ka mēs, izpildot gubernatora pavēli, veicam šajā apkārtnē kādu izmeklēšanu. Pasmaidījis Viņš sacīja: "Gubernators jūs ir sūtījis Mani apcietināt. Te nu Es esmu; dariet ar Mani, ko vēlaties. Izjājot jums pretī, Es saīsināju jūsu ceļu un atviegloju jums jūsu meklējumus." Mani pārsteidza Viņa teiktais un apbūra Viņa atklātība un tiešums. Tomēr es nevarēju izskaidrot Viņa gatavību labprātīgi pakļauties varas pārstāvju bargajam sodam, riskējot ar Savu dzīvību un drošību. Es mēģināju Viņu ignorēt un gatavojos doties projām, kad Viņš piejāja man klāt un sacīja: "Es zvēru pie Tā, kurš radīja cilvēku, izcēla viņu Savas pārējās radības starpā un padarīja viņa sirdi par Savas augstākās varas un zināšanu troni, ka visu Savu mūžu es esmu teicis tikai patiesību un ka Man nav bijis citas vēlēšanās, kā vien Manu līdzcilvēku labklājība un izaugsme. Es neesmu tiecies pēc miera un bezrūpīgas dzīves un esmu centies neradīt nevienam bēdas un ciešanas. Es zinu, ka jūs meklējat Mani. Es drīzāk nododu Sevi jūsu rokās, nekā pakļauju jūs un jūsu biedrus nevajadzīgām nepatikšanām Manis dēļ." Šie vārdi mani dziji aizkustināja. Es gluži instinktīvi nokāpu no zirga un, skūpstot Viņa kāpšļus, vērsos pie Viņa ar šādiem vārdiem: "Ak, Dieva Pravieša acu gaisma! Tā vārdā, kurš Tevi ir radījis un apveltījis Tevi ar tādu cēlumu un spēku, es lūdzu Tevi izpildīt manu vēlēšanos un atsaukties uz manām lūgšanām. Es lūdzu Tevi bēgt no šīs vietas un no šīs provinces nežēlīgā un nīstamā gubernatora. Doma par intrigām, ko viņš pret Tevi vērpj, izsauc manī šausmas; un es nepieļaušu, ka mani padara par ieroci, ar kura palīdzību tiek īstenoti viņa ļaunprātīgie nodomi attiecībā uz tik nevainīgu un cēlu Dieva Pravieša pēcteci...." Uz manu dedzīgo lūgumu Viņš atbildēja šādiem vārdiem: "Lai Dievs, tavs Kungs, tev atlīdzina par tavu augstsirdību un cēlajiem nodomiem. Neviens nezina Manas Mācības noslēpumu; tās noslēpumus nespēj izdibināt neviens. Es nekad nenovērsīšu vaigu no tā, ko Man ir nolēmis Dievs. Vienīgi Viņš ir Mana stiprā Pils, Mans Atbalsts un Mans Patvērums. Līdz pat Manai pēdējai stundai neviens neuzdrīkstēsies Man uzbrukt; neviens nespēs izjaukt Visuvarenā ieceri. Un kad Mana stunda sitīs, cik liels būs Mans prieks tukšot ciešanu kausu Viņa vārdā! Te Es esmu; nogādājiet Mani sava pavēlnieka rokās. Nebaidieties, jo jūs neviens nevainos." Es piekrītoši paklanījos un izpildīju Viņa vēlēšanos."12

Bābs tūlīt pat turpināja Savu ceļojumu uz Širāzu. Brīvs, bez važām, Viņš jāja sargu pulciņa priekšgalā, kas Viņam godbijīgi sekoja. Ar Savu vārdu brīnumaino spēku Viņš bija atbruņojis viņu naidīgumu un vērtis viņu lepnību un augstprātību pazemībā un mīlestībā.
Kad viņi ieradās Širāzā, Bābs tika aizvests pie gubernatora, kurš izturējās pret Viņu ar apkaunojošu cietsirdību. Viņš publiski norāja un kritizēja Bābu. Tad viņš Viņu atbrīvoja, nododot Viņu tēvoča uzraudzībā. Ar nelieliem izņēmumiem Viņu drīkstēja apmeklēt tikai Viņa ģimenes locekļi. Tomēr turpmāko mēnešu laikā, par spīti gubernatora un garīdzniecības centieniem darīt galu Viņa ietekmei, Viņa sekotāju skaits strauji pieauga.
Pieaugot Bāba varai un slavai, pieauga arī gubernatora dusmas, un viņš no jauna pavēlēja Viņu apcietināt. Šoreiz gubernators bija nolēmis piespriest Bābam nāvessodu. Taču naktī, kad Viņu arestēja, Širāzā uzliesmoja kāda sērga, un visu pilsētu pārņēma panika. Dažu stundu laikā šausmīgā slimība bija paņēmusi simtiem cilvēku dzīvību. Kāds policijas ierēdnis, kura dēlu Bābs bija brīnumainā kārtā izdziedinājis, notiekošajā saskatīja Dieva Roku un lūdza gubernatoru atbrīvot Bābu. Gubernators, bailēs par savas ģimenes locekļu un pilsētas iedzīvotāju dzīvībām, piekrita, ar noteikumu, ka Bābs pametīs Širāzu.
1846. gada rudenī Bābs devās uz Isfahānu, pilsētu, kas atrodas uz ziemeļiem no Širāzas. Atvadoties no Sava tēvoča, Viņš tam sacīja: "Tu Mani satiksi no jauna Azerbaidžānas kalnos, un no turienes Es tevi sūtīšu iegūt ciešanu kroni. Arī Es Pats tev sekošu kopā ar vienu no Saviem uzticīgajiem mācekļiem un pievienošos tev mūžības valstībā."13
Tuvojoties Isfahānai Bābs uzrakstīja šīs provinces gubernatoram vēstuli, izsakot lūgumu ierādīt Viņam dzīvesvietu. Atšķirībā no Širāzas gubernatora, šis gubernators bija taisnīgs vīrs ar šķīstu sirdi. Viņu tik ļoti aizkustināja laipnība, ar kādu Bābs vērsās pie viņa Savā vēstulē, ka viņš uzdeva provinces augstākajam reliģiskajam vadītājam atvēlēt Bābam mājokli savā namā un sarīkot Viņam siltu un dāsnu uzņemšanu.
Laikā, kad Bābs uzturējās Isfahānā, Viņa slava pamazām izplatījās pa visu pilsētu. Ik dienas cilvēki bariem apciemoja Viņu, lai klausītos Viņa gudrības vārdos. Taču Bāba pieaugošā popularitāte izraisīja skaudību pilsētas garīdzniecībā, kas baidījās zaudēt savu stāvokli sabiedrībā un varu. Viņi sāka izplatīt nepatiesas baumas par Bābu, cerībā Viņu nomelnot. Kad šie mēģinājumi cieta neveiksmi, viņi izdomāja plānu, kā Viņu pazudināt. Gubernators, kurš zināja par šīm intrigām, nolēma, ka būs labāk, ja Bābs apmetīsies uz dzīvi viņa namā. Tur, pavadot ilgas stundas sarunās ar Bābu, gubernators pamazām sāka izprast Viņa Atklāsmes diženumu. Kādu dienu, sēžot kopā ar Bābu savas mājas dārzā, gubernators Viņu uzrunāja ar šādiem vārdiem:
"Visuvarenais Dāsnuma Kungs ir apdāvinājis mani ar lielām bagātībām. Es nezinu, kā tās vislabāk izmantot. Tagad, kad es, Dieva rokas vadīts, esmu atzinis šo Atklāsmi, mana kvēlākā vēlēšanās ir ziedot visu savu mantību Tās interešu atbalstīšanai un Tās slavas izplatīšanai. Es esmu nodomājis ar Tavu atļauju doties uz Teherānu un darīt visu, kas būs manos spēkos, lai karalis, kurš man dziļi uzticas, nostātos šīs Ticības pusē."14

Uz šo mīlestību un pieķeršanos apliecinošo vārdu plūsmu Bābs atbildēja:
"Lai Dievs tev atlīdzina par taviem cildenajiem nodomiem. Tik cēli nolūki Manās acīs ir vērtīgāki par pašu rīcību. Tomēr tavas un Manas dienas ir skaitītas; to būs par maz, lai Es pagūtu piedzīvot un tu panākt savu cerību piepildījumu. Un arī ne tādā ceļā, kā tev to labpatiktu iedomāties, visuvarenais Dievs novedīs Savu Ticību līdz triumfam. Caur šīs zemes nabadzīgajiem un pazemīgajiem, caur asinīm, ko tie izlies, ejot Viņa ceļu, visuvarenais Valdnieks nostiprinās Savas Mācības pamatus un saglabās To. Tas pats Dievs, nākamajā pasaulē uzliks tavā galvā nemirstīgās godības kroni un izlies pār tevi Savas nenovērtējamās svētības. No tava zemes mūža tev vēl ir atlikuši trīs mēneši un deviņas dienas. Kad tās būs apritējušas, tu ar ticību un drošu prātu steigsies uz savu mūžīgo mājokli."15

Pēc trim mēnešiem un deviņām dienām gubernators nomira, gluži kā Bābs to bija pareģojis. Dažas dienas pēc viņa nāves viņa pēctecis aizsūtīja uz Teherānu vēstuli karalim, vaicājot viņam, ko darīt ar Bābu. Karalis pavēlēja, ievērojot slepenību, atsūtīt Bābu uz galvaspilsētu, kur viņš bija iecerējis ar Bābu tikties. Un tā, jātnieku eskorta pavadībā Bābs uzsāka ceļojumu uz Teherānu.
Tolaik Persijas premjerministra amatu ieņēma kāds savtīgs un savam amatam neatbilstošs vīrs. Viņš baidījās, ka zaudēs savu augsto stāvokli un varu, ja Bābs ieradīsies Teherānā un satiksies ar karali. Tāpēc viņš pārliecināja karali mainīt savu pavēli un nosūtīt Bābu uz kādu Azerbaidžānas ziemeļrietumu provinci.
Kad Bābs ieradās šīs provinces galvaspilsētā, Viņš tika aizvests uz vienu no pilsētas galvenajiem namiem, kur Viņu bija paredzēts turēt ieslodzījumā. Nama ieeju apsargāja kareivju vienība. Neviens nedrīkstēja Viņu apmeklēt, izņemot divus no Viņa sekotājiem. Pilsētas iedzīvotāji tika brīdināti, ka ikviens, kurš mēģinās satikties ar Bābu, tiks ieslodzīts cietumā un viņa īpašumi tiks konfiscēti.
Bābs Tabrizā nepalika ilgi un drīz tika pārvests uz Mahku cietoksni, kas atradās Azerbaidžānas kalnos, tālu no lielām pilsētām. Šī apgabala iedzīvotāji pieder pie cita musulmaņu reliģijas atzara, kuram ir daudz nesaskaņu ar to reliģiju, kurai seko iedzīvotāju vairākums. Premjerministrs bija cerējis, ka, nosūtot Bābu uz šo attālo un nemīlīgo zemes nostūri, viņš panāks to, ka Bāba ietekme mazināsies un Viņa Ticība pamazām tiks aizmirsta. Taču viņš nesaprata, ka Dieva reliģijas gaismeklis bija iedegts un neviens cilvēks nebija spējīgs noslāpēt tā gaismu. Bābs ar Savu cēlo raksturu un laipnību drīz vien iekaroja cietokšņa priekšniecības un apgabala iedzīvotāju cieņu un apbrīnu.
Stingrais ieslodzījuma režīms, kas bija piespriests Bābam, pamazām tika mīkstināts, un cietokšņa vārti tika atvērti Viņa sekotājiem, kas arvien lielākā skaitā ieradās no visām Persijas malām Viņu apciemot. Ieslodzījuma laikā Mahku cietoksnī Bābs atklāja vissvarīgāko no Saviem darbiem - Persiešu Bajānu. Šajā grāmatā Viņš noteica Sava Laikmeta likumus, skaidri un nepārprotami paziņoja par citas Dieva Izpausmes, Lielākas par Viņu Pašu, atnākšanu un skubināja Savus sekotājus meklēt un atrast "To, Kuru atklās Dievs". Viens no Viņa sekotājiem, kurš tolaik dzīvoja Mahku, aprakstīja Persiešu Bajāna atklāšanu ar šādiem vārdiem:
"Kad Bābs diktēja Savas Ticības mācības un principus, Viņa balsi varēja skaidri sadzirdēt kalna piekājē mītošie iedzīvotāji. Viņa vārdu melodiskais skanējums, ritmiskās vārsmas, kas straumēm vien plūda no Viņa lūpām, sasniedza mūsu ausis un iespiedās dziļi mūsu dvēselēs. Viņa majestātiskā balss pāršalca kalnus un ielejas. Viņa runa lika pašos dziļumos notrīcēt mūsu sirdīm".16

Kad premjerministrs uzzināja, ka Bābs ir iemantojis Mahku iedzīvotāju apbrīnu un ka Viņa Ticība turpina izplatīties pa visu valsti, viņš izdeva rīkojumu pārvest Bābu uz Čihrikas cietoksni. Taču arī tur Bāba magnētiskā personība apbūra apkārtējo pilsētu iedzīvotājus un cietokšņa administrāciju. Pat daži no šī reģiona ievērojamākajiem garīdzniecības pārstāvjiem pieņēma jauno Ticību un atstāja savus priviliģētos amatus, lai pievienotos Viņa sekotāju pulkam.
Kolīdz premjerministrs izdzirdēja par Bāba pieaugošo popularitāti Čihrikā, viņš pavēlēja nekavējoties sūtīt Viņu uz Tabrizu. Tur valdība sasauca vadošās garīdzniecības sapulci, lai nopratinātu Bābu un atrastu visefektīvāko veidu, kā darīt galu Viņa ietekmei. Sapulces laikā garīdznieki un valdības amatpersonas centās visādi pazemot Bābu, taču Viņa majestātiskums un diženums izrādījās stiprāks. Kad Viņam jautāja: "Par ko tu sevi uzskati, un kādu vēsti tu esi atnesis?" Viņš pavēstīja:
"Es esmu, Es esmu, Es esmu Apsolītais! Es esmu Tas, kura vārdu jūs tūkstošiem gadu esat piesaukuši, kuru dzirdot pieminām jūs esat cēlušies kājās, kura atnākšanu jūs esat ilgojušies piedzīvot, lūdzot Dievu paātrināt Viņa Atklāsmes stundu. Patiesi, es saku, visiem cilvēkiem, gan Austrumos, gan rietumos, ir jāpakļaujas Maniem vārdiem un jāzvēr Man uzticība."17

Dažas dienas pēc šīs sapulces Bābu aizveda atpakaļ uz Čihriku. Viņa ienaidnieki bija cerējuši, ka, atvedot Viņu uz Tabrizu, tie piespiedīs Viņu atteikties no Savas Misijas. Taču beigu beigās viņi nonāca pie pārliecības, ka nekas nespēs apturēt Bāba pieaugošo ietekmi, kamēr vien Viņš būs dzīvs.

Runājot par Bābu, Abdulbahā ir teicis:
"Cik daudz cilvēku, kuru vidū bija arī daudz garīdznieku un sabiedrisku darbinieku, kalpojot Viņa Mācībai, ar prieku ziedoja savas dzīvības un steidzās tukšot ciešanu kausu.
"Valdība, tauta, teoloģijas doktori un valsts dižvīri alka noslāpēt Viņa gaismu, taču nespēja to izdarīt. Galu galā Viņa mēness uzausa pie debesīm, spoži iemirdzējās Viņa zvaigzne, Viņa pamati kļuva nesatricināmi, un Viņa rīta blāzma apžilbināja visus. Viņš apgaismoja tumsonīgās tautas masas ar dievišķām zināšanām, atstājot apbrīnojamu iespaidu uz persiešu domām, tikumiem un paražām. Viņš pasludināja Saviem sekotājiem priecīgo vēsti par Bahā Saules parādīšanos pasaulē un gatavoja viņus Ticībai.
"Šīs brīnišķīgās zīmes un izcilie sasniegumi; varenā ietekme uz cilvēku apziņu un sabiedrībā valdošajām idejām; cilvēces progresam radītie pamati; veiksmes un labklājības principu atklāšana - visi šie darbi ko paveica jauns tirgotājs, ir vislabākais pierādījums tam, ka Viņš bija nevainojams Skolotājs. Taisnprātīgs cilvēks par to ne brīdi nešaubīsies."18

1850. gadā jaunais Persijas premjerministrs, kurš bija tik pat asinskārs kā viņa priekštecis, pavēlēja sodīt Bābu ar nāvi. Bābu vēlreiz pārveda no Čihrikas uz Tabrizu. Cietuma kamera, kurā Viņu ieslodzīja atradās blakus pagalmam, kur bija paredzēts izpildīt nāvessodu.
Kad Bābu veda uz Viņa kameru, kāds jauneklis izlauzās cauri pūlim un metās pie Bāba kājām. "Nedzen mani projām, Kungs," jauneklis lūdzās. Viņš lūdza Bāba atļauju sekot Viņam visur, lai kur Viņš ietu. "Piecelies," Bābs atbildēja, "un esi drošs, ka tu būsi kopā ar Mani. Rīt tu kļūsi par liecinieku tam, kā piepildās Dieva prāts."19 Jaunekli un divus viņa biedrus uzreiz apcietināja un ievietoja tajā pašā kamerā, kurā jau bija ieslodzīts Bābs un Viņa sekretārs. Šis jauneklis kļuva pazīstams kā Aniss.
Aniss bija uzzinājis pārjauno Vēsti no Paša Bāba, kad Viņš uzturējās Tabrizā, un bija apņēmies sekot Viņam uz Čihriku. Anisa sirdī kvēloja tik spēcīga Dieva mīlestības liesma, ka viņa vienīgā vēlēšanās bija uzupurēties jaunās Ticības labā. Taču viņa patēvs, kurš bija noraizējies par dēla dīvaino uzvedību, neizlaida Anisu no mājām un turēja viņu stingrā mājas arestā. Mājās Aniss vairākas nedēļas pavadīja lūgšanās un meditācijā, lūdzot, lai Dievs viņam atļauj pievienoties savam Iemīļotajam. Tad kādu dienu, iegrimis lūgšanās, viņš redzēja neparastu vīziju. Viņš ieraudzīja Bābu stāvam viņa priekšā un saucam viņu. Aniss metās Viņam pie kājām. "Līksmo," Bābs viņam sacīja, "ir tuvu tā stunda, kad Es šajā pašā pilsētā stāšos ļaužu pūļa priekšā un kritīšu par upuri ienaidnieka lodēm. Es izraudzīšu tevi, un tu būsi vienīgais, kurš kopā ar Mani tukšos ciešanu kausu. Esi drošs, ka Mans solījums tev tiks piepildīts."20 Un tā Aniss sāka pacietīgi gaidīt, zinot, ka drīz pienāks tā diena, kad viņš atkal būs kopā ar savu Iemīļoto. Tagad viņa sirds karstākā vēlēšanās beidzot bija piepildījusies.
Tajā vakarā Bābs priekā staroja. Viņš mundri uzrunāja Anisu un pārējos trīs Savus uzticīgos sekotājus, kas kopā ar Viņu bija ieslodzīti kamerā. "Rīt," Viņš tiem sacīja, "būs Manu ciešanu diena. Vai kāds no jums tagad nevarētu piecelties un ar savām rokām atņemt Man dzīvību? Es labāk mirstu no drauga nekā no ienaidnieka rokas." Neviens no viņiem nespēja pat pieļaut domu par šādas dārgas dzīvības laupīšanu. Viņi neteica ne vārda, tikai asaras ritēja pār viņu vaigiem. Piepeši Aniss pielēca kājās un teica, ka ir gatavs izdarīt visu, ko viens Bābs pavēlēs. "Šis pats jauneklis, kurš ir cēlies, lai izpildītu Manu gribu," Bābs paziņoja, "kopā ar Mani mirs mocekļa nāvē. Viņš būs Mans izredzētais, ar kuru Es dalīšu ciešanu kroni."21
Nākamajā dienā, 1850. gada 9. jūlijā, Bābs pašā rīta agrumā strādāja kopā ar Savu sekretāru, kad viņu sarunu pēkšņi pārtrauca kāds ierēdnis. "Iekams Es nebūšu viņam pateicis visu, kas Man sakāms,"22 Bābs teica ierēdnim, "nekāds pasaules spēks nespēs Mani apklusināt." Taču ierēdnis nesaprata Bāba vārdu nozīmi. Viņš neko neatbildēja un pavēlēja sekretāram doties viņam līdzi. Bābu no Viņa kameras izvadāja pa Tabrizas augsti stāvošo garīdznieku mājām, kuri bez vilcināšanās parakstīja rīkojumu par Viņa sodīšanu ar nāvi.

Tajā pašā rītā Bābs tika aizvests atpakaļ uz cietuma pagalmu, kur gandrīz desmit tūkstošu cilvēku liels pūlis bija sapulcējies, lai noskatītos Bāba sodīšanu ar nāvi. Viņu nodeva karavīru nodaļas komandiera Sama Hana rokās, kuram bija pavēlēts izpildīt nāvessodu. Taču Samu Hanu, uz kuru Bāba izturēšanās bija atstājusi ļoti dziļu iespaidu, pārņēma bailes par to, ka viņš ar savu rīcību varētu izsaukt uz sevi Dieva dusmas. "Es esmu kristietis," viņš paskaidroja Bābam, "un neizjūtu pret jums nekādu naidu. Jājušu Ticība ir patiesa, tad palīdziet man atbrīvoties no nepatīkamā pienākuma izliet jūsu asinis." "Izpildi norādījumus, kas tev ir doti," atteica Bābs, "ja tavi nodomi, nāk no sirds, Visuvarenais neapšaubāmi izkliedēs tavu neziņu."23
Sams Hans pavēlēja saviem vīriem iedzīt sienā tērauda naglu un piestiprināt pie tās divas virves. Pie šīm virvēm piesēja Bābu un Anisu. Pēc tam soda vienība sakārtojās trijās rindās, pa divsimt piecdesmit vīriem katrā. Viena pēc otras rindas atklāja uguni. Kad septiņsimt piecdesmit šauteņu radītie dūmi bija izklīduši, pārsteigtā pūļa acīm pavērās neticama aina. Aniss stāvēja viņu priekšā dzīvs un neskarts, bet Bābs bija pazudis. Lodes bija tikai saraustījuša virves, pie kurām abi bija piesieti. Visi neprātīgā steigā metās meklēt Bābu. Visbeidzot Viņu atrada, sēžam kamerā, kur Viņš turpināja pārtraukto sarunu ar Savu sekretāru. "Es esmu pabeidzis Savu sarunu," sacīja Bābs. "Tagad jūs varat īstenot savus nodomu."24
"Satriekts par notikušo, Sams Hans atteicās atjaut saviem vīriem šaut vēlreiz un pavēlēja viņiem atstāt cietuma pagalmu. Lai varētu izpildīt sodu, nācās izsaukt citu kareivju vienību. Bābu un Anisu no jauna piesēja pie cietuma mūra, un kareivji atklāja uguni. Šoreiz lodes atrada savu mērķi. Tās pilnībā sakapāja Bāba un Anisa ķermeņus, taču viņu sejas palika gandrīz neskartas. Kad soda vienība vēl tikai gatavojās šaut, Bābs veltīja skatītāju pūlim šādus atvadu vārdus:
„Ja jūs būtu Man ticējuši, ak jūs, samaitātā paaudze, ikkatrs no jums būtu sekojis piemēram, ko jums sniedz šis jauneklis, kurš pēc sava stāvokļa ir augstāks par vairumu no jums, un būtu labprātīgi ziedojis sevi Manā ceļā. Reiz pienāks diena, kad jūs Mani atzīsit; šajā dienā Manis nebūs jūs vidū."25


Bāba lūgšanas un daļa no uzrunas, ar kuru Viņš vērsās pie Dzīvajiem Burtiem.

"Vai ir vēl kāds cits, kas spēj grūtības atņemt, kā Dievs? Saki: Lai slavēts ir Dievs! Viņš ir Dievs! Visi ir Viņa kalpi, un visi pilda Viņa gribu!"31

"Saki: Visās lietās un pār visām lietām Dievs ir piepildījums, un nav apmierinājuma bez Dieva nedz debesīs, nedz arī virs zemes. Patiesi, Viņš ir Zinātājs, Uzturētājs, Visvarenais."32

"Ak Mani mīļotie draugi! Jūs esat tie, kas šajā Dienā nes Dieva vārdu. Jūs esat izraudzīti par Viņa noslēpumu glabātājiem. Ikkatram no jums pieklājas ar saviem vārdiem un darbiem atspoguļot Dieva īpašības un paust Viņa taisnīguma, varas un godības zīmes. Pat jūs locekļiem jāliecina par jūsu nolūku diženumu, par jūsu dzīves godīgumu, par jūsu ticības patiesīgumu un par jūsu ziedošanās cildeno raksturu. Patiesi, es jums saku, šī ir tā Diena, par kuru Dievs runā Savā Grāmatā: "Tajā dienā mēs aizzīmogosim viņu mutes; tomēr Mūs uzrunās viņu rokas, un viņu pēdas mums liecinās par viņu gaitām." Apdomājiet Jēzus vārdus, ko Viņš sacīja Saviem mācekļiem, sūtot viņus sludināt Dieva Mācību. Ar šādiem un līdzīgiem vārdiem Viņš pavēlēja viņiem celties un piepildīt savu misiju: "Jūs esat kā uguns, kas nakts tumsā deg kalna galā. Lai jūsu gaisma spīd cilvēku acu priekšā. Esiet raksturā tik šķīsti un noliedziet sevi pilnībā, lai ļaudis caur jums iepazītu Debesu Tēvu un tuvinātos Viņam, Kurš ir šķīstības un žēlastības Avots. Jo neviens nav redzējis Tēvu, Kurš ir debesīs. Jums, Viņa gara bērniem, savos darbos jādara redzamas Viņa dievišķās īpašības un jāapliecina Viņa godība. Jūs esat zemes sāls; bet, ja sāls kļūs nederīga, ar ko tad sālīs? Jums jābūt tik nesavtīgiem, ka, ieejot jebkurā pilsētā, lai sludinātu un mācītu Dieva Mācību, jūs nekādā ziņā nedrīkstat gaidīt ne ēdienu, ne atalgojumu no tās iedzīvotājiem. Nē, kad jūs dodaties projām no šīs pilsētas, jums jānokrata tās putekļi no savām kājām. Kādi jūs tajā iegājāt, tīri un neaptraipīti, tādiem jums tā arī jāpamet. Jo, patiesi, Es saku, Debesu Tēvs ir vienmēr ar jums un stāv modri sardzē pārjums. Ja jūs Viņam būsit uzticīgi, Viņš jums noteikti dāvās visas zemes bagātības un pacels jūs pāri šīs zemes valdniekiem un karaļiem." Ak Mani Dzīvie Burti! Patiesi, Es saku, neizmērojami augstu paceļas šī Diena pār sendienu apustuļu dienām. Nē, šī atšķirība ir neiedomājama! Jūs esat Dieva apsolītās Dienas Rītausmas liecinieki. Jūs esat tie, kam lemts baudīt no Viņa Atklāsmes mistiskā kausa. Apjoziet gurnus ar centību un ievērojiet Dieva vārdus, kas atklāti Viņa Grāmatā: "Raugi, Dievs tavs Kungs ir atnācis, un Viņa priekšā stāv Viņa eņģeļu pulki." Attīriet savas sirdis no pasaulīgām vēlmēm un ļaujiet, lai jūs grezno eņģeļu tikumi. Centieties ar saviem darbiem liecināt par šo Dieva vārdu patiesību, un sargieties, ka "novēršoties" Viņš jūs "neaizstāj ar citiem ļaudīm," kas "nelīdzināsies jums" un kas jums atņems Dieva Valstību. Ir beigušās tās dienas, kad dīka pielūgsme bija laba diezgan. Ir pienācis laiks, kad tikai vistīrākie nolūki un visnevainojamākie darbi spēs pacelties līdz Visaugstākā tronim un iegūt Viņa atzinību. "Labais vārds pacelsies līdz Viņam, un tikumīgi darbi paaugstinās to Viņa priekšā." Jūs esat tie zemie, par kuriem Dievs ir sacījis Savā Grāmatā: "Un Mēs vēlamies izrādīt labvēlību tiem, kas ir tikuši pazemināti šajā zemē, un iecelt tos par garīgiem vadoņiem cilvēku vidū un par Mūsu mantiniekiem." Jūs esat aicināti ieņemt šo stāvokli; jūs to sasniegsit tikai tad, ja jūs celsities, lai samītu zem savām kājām ikvienu pasaulīgo vēlmi, un centīsities kļūt par tiem "Viņa godātajiem kalpiem, kas nerunās, pirms Viņš nebūs runājis, un kas klausīs Viņa pavēlēm." Jūs esat pirmie burti, kas cēlušies no Sākotnējās Būtības, pirmie avoti, kas plūst no šī Atklāsmes Pirmsākuma. Lūdziet Dievu jūsu Kungu, lai nekāda pieķeršanās šai pasaulei, nekādas pasaulīgas jūtas, nekādi gaistoši darbi neaptraipītu caur jums plūstošās žēlastības skaidrību un nepadarītu rūgtu tās saldmi. Es gatavoju jūs šīs varenās Dienas atnākšanai. Pielieciet vislielākās pūles, lai nākamajā pasaulē Es, kas tagad jūs mācu, varētu Dieva žēlsirdības troņa priekšā priecāties par jūsu darbiem un lepoties ar jūsu sasniegumiem. Tās Dienas, kurai jānāk, noslēpums ir apslēpts. Tas nav nedz izpaužams, nedz novērtējams. Šīs Dienas jaundzimušais bērns pārspēj šī laika gudrākos un cienījamākos cilvēkus, un paši zemākie un neizglītotākie būs izpratnē pārāki par šī laikmeta zinošākajiem un izcilākajiem garīdzniekiem. Izklīstiet tuvu un tālu pa visu zemi un drošā solī, ar šķīstītu sirdi sagatavojiet ceļu Viņa atnākšanai. Neraizējieties par savām vājībām un nīcību; vērsiet savus skatus uz Dieva, jūsu Kunga, Visuvarenā, neuzvaramo spēku. Vai gan Viņš sendienās nepalīdzēja Ābrahāmam, par spīti viņa šķietamajai nevarībai, gūt uzvaru pār Nimroda spēkiem? Vai gan Mozum, kura vienīgais palīgs bija viņa zizlis, Viņš nedāvāja uzvaru pār faraonu un viņa karapulkiem? Vai gan Jēzu, kurš ļaužu acīs bija nabadzīgs un zems, Viņš nedarīja pārāku par ebreju tautas apvienotajiem spēkiem? Vai gan Viņš nelika barbariskajām un kareivīgajām arābu ciltīm pakļauties Sava Pravieša, Muhameda, svētajai un jaunu kārtību nesošajai varai? Celieties Viņa vārdā, paļaujieties uz Viņu līdz galam un esiet droši par galīgo uzvaru."33

Abdulbahā savā Pēdējā Gribā un Testamentā saka:
"Šis ir Bahā tautas (lai manu dzīvi pieņem par upuri tās labad) ticības stūrakmens: "Viņa Svētība, Cildenais (Bābs) ir Dieva Vienotības un Vienesmes Izpausme un Senās Dailes Vēstnesis. Viņa Svētība, Abha Daile (lai mana dzīve kļūst par upuri Viņa nelokāmo draugu labā) Ir Dieva Augstākā Izpausme un Viņa Dievišķās Būtības Rītausma. Visi pārējie ir Viņa kalpi un pilda Viņa gribu."26

Grāmatā "Dievs iet mums līdzās" ir šādas Ticības Aizbildņa vārdi:
"Bābs, kuru Bahāullā ir pasludinājis par "Visas Būtības Būtību," par "Visu okeānu Okeānu," par "Sākumpunktu, ap Kuru griežas Praviešu un Vēstnešu dzīves," "no Kura ar Dieva gribu izriet zināšanas par visu, kas ir bijis un kas vēl būs," Kurš "pēc Sava stāvokļa ir augstāks par visiem Praviešiem" un Kura "Atklāsme ir neizprotams un prātam neaptverams noslēpums visiem viņu izredzētajiem," bija pasludinājis Savu Vēsti un piepildījis Savu Misiju. Viņš, Kurš, runājot Abdulbahā vārdiem, bija "Patiesības Rīta Blāzma" un "Visdižākās Gaismas Vēstnesis," Kura atnākšana vienlaicīgi iezīmēja "Praviešu Cikla" beigas un "Piepildījuma Cikla" sākumu, caur Savu Atklāsmi bija izgaiņājis tumsas mākoņus, kas nomāca Viņa valsti, un pasludinājis tā Nepārspējamā Spīdekļa gaidāmo parādīšanos, Kam ar Savu mirdzumu bija lemts apžilbināt visu cilvēci."27

Pats Bahāullā paskaidro:
"Tas, ka šo vareno un apbrīnojamo Atklāsmi no Manas Atklāsmes šķir tik niecīgs laika sprīdis, ir cilvēkam neatminama mīkla un prātam neaptverams noslēpums."28

Runājot par Bāba raksturu, Ticības Aizbildnis saka:
"Viņa rakstura īpašības bija tik reti cēlas un skaistas, Viņa personība bija tik izsmalcināta un tajā pašā laikā spēcīga, Viņa dabiskā pievilcība bija apvienota ar tādu smalkjūtību un saprātīgumu, ka pēc Savas Misijas Pasludināšanas Viņš ātri vien kļuva par Persijā plaši populāru personu. Viņš spēja pārliecināt gandrīz visus cilvēkus, ar kuriem Viņš nonāca saskarsmē, bieži vien pievēršot Savai Ticībai Savus cietuma uzraugus un pārvēršot Savus nelabvēļus par sajūsminātiem draugiem."29

Abdulbahā saka:
"Bāba atnākšana līdzinās rītausmai, jo rītausma mums apsola sauli. Bāba rītausma apsolīja Patiesības Saules uzlēkšanu, kuras stariem bija lemts apspīdēt visu pasauli."30



BAHĀULLĀ DZĪVE

Bahāullā, Kura vārds bija Mirza Huseins Ali, piedzima 1817. gada 12. novembrī Persijas galvaspilsētā Teherānā. Viņa tēvs Mirza Buzurgs bija ievērojams vīrs no dižciltīgas dzimtas, kurš ieņēma augstu amatu Persijas valdnieka galmā. Jau no agras bērnības Bahāullā izrādīja izcilības pazīmes un izcēlās ar neparastām zināšanām un gudrību. Viņš neapmeklēja vispārizglītojošu skolu un dažas nepieciešamākās zināšanas apguva mājās. Runājot par Viņa bērnību, Abdulbahā saka:
"Svētītā Pilnība, Bahāullā, piederēja pie Persijas aristokrātijas. Jau no agrīnas bērnības Viņš izcēlās Savu radu un draugu starpā. Viņi teica: "Šim bērnam piemīt neparastas spējas." Gudrībā, prāta spējās un zināšanu bagātībā Viņš bija pārāks par Saviem vienaudžiem un apkārtējiem cilvēkiem. Visi, kas Viņu pazina, brīnījās par Viņa pāragro attīstību. Viņi mēdza teikt: "Tāds bērns nebūs dzīvotājs," jo bija pieņemts uzskatīt, ka pāragri attīstīti bērni nenodzīvo līdz brieduma gadiem."1

Kādā no Savām Vēstulēm Bahāullā Pats stāsta par kādu gadījumu no Savas bērnības, kad Viņš Teherānā piedalījās Sava brāļa laulību ceremonijā. Saskaņā ar tradīcijām, kas tolaik valdīja Teherānā, tika sarīkotas lielas dzīres, kas ilga septiņas dienas un septiņas naktis. Pēdējā dienā viesu izklaidei tika demonstrēta leļļu izrāde par kādu slavenu ķēniņu. Bahāullā sēdēja kādā augšstāva istabā, no kuras logiem varēja pārskatīt pagalmu, kur bija uzstādīta telts šim priekšnesumam.
Viņš mums stāsta, ka izrādes sākumā uz skatuves uznāca dažas nelielas figūriņas cilvēku izskatā un paziņoja, ka tūlīt ieradīsies ķēniņš. Pēc tam parādījās vēl vairākas figūriņas. Dažas no tām slaucīja grīdu, bet citas apslacīja to ar ūdeni, gatavojoties ķēniņa uznācienam. Drīz vien uz skatuves parādījās pilsētas herolds, kurš aicināja ļaudis sapulcēties uz audienci pie ķēniņa. Tad parādījās vairākas figūru grupas un ieņēma savas vietas. Visbeidzot sekoja ķēniņa grandiozais uznāciens. Lēnā un majestātiskā gaitā, ar kroni galvā, viņš šķērsoja skatuvi un apsēdās uz troņa. Nogranda šāvieni; atskanēja trompešu skaņas, un telts ietinās dūmu mākonī.
Kad dūmi izklīda bija redzams, ka ķēniņš joprojām sēž savā tronī, bet ministri, prinči un valstsvīri stāvēja goda stājā ap viņu. Šajā brīdī pie ķēniņa atveda zagli, un ķēniņš pavēlēja viņam nocirst galvu. Galvenais bende bez vilcināšanās šo pavēli izpildīja. Pēc nāvessoda izpildīšanas ķēniņš iegrima pārrunās ar saviem ministriem un ierēdņiem. Te piepeši pienāca ziņa, ka kādā no provincēm ir uzliesmojusi sacelšanās. Nekavējoties tika izsūtītas karaspēka vienības, lai šo dumpi apspiestu. Pēc dažām minūtēm fonā bija sadzirdāmas lielgabalu zalves, un tika pavēstīts, ka ķēniņa armija ir uzsākusi kauju ar dumpiniekiem.
Šādā garā izrāde turpinājās. Bahāullā ļoti mulsināja šīs izrādes raksturs. Kad tā bija beigusies un bija nolaists priekškars, Bahāullā pamanīja kādu vīru ar kasti padusē iznākam no telts. "Kas tā par kasti?" Bahāullā viņam vaicāja, "un kāda ir šī priekšnesuma būtība?" "Visi šie krāšņie rotājumi," vīrs atteica, "ķēniņš, prinči un ministri, viņu greznība un slava, viņu spēks un varenība, viss, ko tu redzēji, tagad atrodas šajā kastē."2 Šie vārdi atstāja uz Bahāullā dziļu iespaidu, un Viņš teica:
"...kopš tās dienas visa pasaules greznība šī Jaunekļa acīs ir šķitusi līdzīga šai izrādei. Tai nekad nav bijis un nekad nebūs pat sinepju graudiņa vērtības.... drīz visa šī ārišķīgā greznība, šīs bagātību kaudzes, šī pasaules iedomība, šie sapulcētie bataljoni, šie krāšņie tērpi, šīs lepnās un pašpārliecinātās dvēseles - tas viss nonāks kapa skavās, gluži kā tajā kastē. To ļaužu acīs, kuriem ir dota spēja saprast, visi šie konflikti, strīdi un uzpūtība vienmēr ir bijuši un vienmēr būs līdzīgi bērnu spēlēm."3

Kāds cits stāsts no Bahāullā bērnības ir saistīts ar sapni, kuru redzēja Viņa tēvs un kurā Bahāullā:
"...peldēja plašā, bezgalīgā okeānā. Viņa ķermenis izstaroja mirdzumu, kas apgaismoja ūdeņus. Viņa garo, piķmelno matu cirtas, skalojoties ūdenī, vijās uz visām pusēm. Viņu bija ielencis milzīgs zivju bars, un katra zivs bija satvērusi mutē viena mata galiņu. Viņa sejas mirdzuma apburtas, tās sekoja Viņam visur, kur Viņš peldēja. Lai arī to skaits bija milzīgs un tās jo stingri turējās pie Viņa cirtām, Viņam nenokrita neviens matiņš. Brīvi un 'nepiespiesti Viņš slīdēja pa ūdens virsmu, un visas zivis Viņam sekoja."4

Šis sapnis atstāja uz Bahāullā tēvu dziļu iespaidu, tāpēc viņš ataicināja pie sevis kādu vīru, kurš bija pazīstams ar savu spēju tulkot sapņus, un palūdza viņam to izskaidrot. Šis vīrs, Bahāullā nākotnes slavas vīzijas iedvesmots, sacīja:
"Bezgalīgais okeāns, ko tu redzēji savā sapnī, nav nekas cits kā esamības pasaule. Patstāvīgi un bez citu palīdzības tavs dēls iegūs absolūtu varu pār to. Neviena netraucēts, Viņš dosies visur, kurp vien Viņš vēlēsies. Neviens nespēs stāties Viņam ceļā, un neviens nespēs aizkavēt Viņa gaitu. Zivju bars simbolizē satraukumu, ko Viņš radīs pasaules tautu vidū. Tās pulcēsies ap Viņu un turēsies pie Viņa. Paļaujoties uz Visuvarenā drošo aizsardzību, Viņš nekad necietīs no šī nemiera, un arī Viņa vientulība, peldot dzīves jūras ūdeņos, neapdraudēs Viņa drošību."5

Dievišķās Izpausmes ir apdāvinātas ar iedzimtām zināšanām, un Viņiem nav nepieciešama izglītība, ko var sniegt skolas un universitātes. Viņi ir skolotāji, nevis skolnieki. Bahāullā saka:
"Šis no netaisnības Cietušais nav pabeidzis nevienu skolu, nedz arī piedalījies mācītu vīru diskusijās. Pie Manas dzīvības! Ne no paša gribas Es esmu Sevi atklājis, bet gan Dievs Mani ir izraudzījis un atklājis."6

Runājot par Bahāullā iedzimtajām zināšanām, Abdulbahā saka:
"Ikvienu, kurš tikās ar Viņu vaigā, pārņēma godbijība Viņa varenības priekšā. Mācītos vīrus, kas griezās pie Viņa, pārsteidza Viņa zināšanas, tomēr Viņš nekad nebija apmeklējis skolu vai mācījies no cilvēkiem. Viņa draugi un Viņa ģimene to apliecina, tomēr Viņa Mācības ir šī laikmeta dvēsele.
Saule izstaro gaismu pati no sevis un neuzsūc šo gaismu no citiem avotiem. Dievišķajiem Skolotājiem piemīt iekšēja gaisma; Viņiem piemīt zināšanas un sapratne par visu, kas notiek visumā; no Viņiem visa pārējā pasaule saņem gaismu, un caur Viņiem katrā laikmetā uzplaukst zinātne un māksla."7

Bahāullā pieaugot, Viņa diženuma pazīmes sāka izpausties arvien skaidrāk. Jau jaunekļa gados Viņš bija slavens ar Savām asajām prāta spējām, lielisko raksturu, dāsnumu un līdzjūtību. Viņš prata atrisināt visgrūtākos uzdevumus un atbildēt uz vissarežģītākajiem un nopietnākajiem jautājumiem. Tomēr, neraugoties uz Savām neparastajām spējām, Viņš nekad netiecās pēc augsta stāvokļa vai slavas. Kad nomira Bahāullā tēvs, Viņu aicināja iet tēva pēdās un pārņemt viņa posteni karaļa galmā. Taču Viņš no tā atteicās. Viņu neinteresēja šīs pasaules tituli un slava. Viņš vairāk vēlējās aizstāvēt nabagus un trūcīgos. Astoņpadsmit gadu vecumā Bahāullā apprecējās ar Asije Hanumu, un viņu nams kļuva par patvērumu visiem. Nevienam netika liegta viesmīlība.
1844. gada 23. maijā, kad Bābs Širāzā pavēstīja Mullam Huseinam par Savu misiju, Bahāullā bija divdesmit septiņus gadus vecs. Nepilnus trīs mēnešus pēc šī vēsturiskā notikuma Bahāullā saņēma no Bāba pergamenta tīstokli, uz kura bija izklāstītas dažas no Viņa Mācībām. Viņš nekavējoties atzina Bāba Atklāsmes patiesīgumu un cēlās, lai sekmētu Viņa Mācību izplatīšanos. Tālāk seko stāsts par to, kā Bahāullā saņēma šo pergamenta tīstokli.
Neilgi pēc tam, kad Bābs bija nosaucis Savus izredzētos mācekļus, astoņpadsmit Dzīvos Burtus, Viņš ataicināja tos pie Sevis un pavēlēja tiem izklīst un mācīt Viņa Ticību. Katram no viņiem Viņš uzticēja kādu īpašu uzdevumu, dažiem par darba lauku izvēloties viņu dzimtās provinces. Par Savu pavadoni svētceļojumā uz Meku, kur Viņš gatavojās pasludināt Savu misiju, Viņš no šīm astoņpadsmit svētītajām dvēselēm izvēlējās Kudūsu. Mullam Huseinam, pirmajam cilvēkam, kurš pievērsās Viņa ticībai, Viņš veltīja šādus vārdus: "Nesēro par to, ka tu netiki izraudzīts par Manu pavadoni Manā svētceļojumā uz Hidžāzu. Tā vietā Es virzīšu tavus soļus uz pilsētu, kas glabā sevī tik neparasti svētu Noslēpumu, ka nedz Hidžāza, nedz Širāza nevar sapņot ar to sacensties."8 Viņš iedeva Mullam Huseinam pergamenta tīstokli un pavēlēja viņam doties uz Teherānu. Viņš teica, ka Mullam Huseinam jālūdz Dievs, lai Viņš ļautu viņam saskatīt šajā pilsētā apslēptā noslēpuma diženumu un nonākt Iemīļotā tuvumā.
Mulla Huseins devās veikt savu misiju, un, savā ceļā apmeklējis vairākas pilsētas, ieradās Teherānā. Tur viņš noīrēja istabiņu kādā reliģiskā skolā. Viens no viņa pirmajiem darbiem bija sludināt Bāba Vēsti skolas vadītājam, kurš to augstprātīgi noliedza. Taču viņu sarunu negribot noklausījās kāds no šīs skola audzēkņiem, kuru Mullas Huseina vārdi ļoti aizkustināja. Viņš nolēma pusnaktī apciemot Mullu Huseinu un uzzināt kaut ko vairāk par Vēsti, ko viņš ar tādu aizrautību bija sludinājis. Mulla Huseins uzņēma jaunekli un runāja ar viņu ar visdziļāko labestību un laipnību. Viņš pateica jauneklim, ka tagad viņš saprotot, kādēļ viņš šeit ir ieradies. Skolas galva bija nievājoši noraidījis viņa atnesto vēsti. "Es ceru," sacīja Mulla Huseins, "ka viņa skolnieks, atšķirībā no sava skolotāja, spēs atzīt patiesību."9
Sarunas laikā Mulla Huseins pajautāja audzēknim, kur ir viņa dzimtā puse. Audzēknis atbildēja, ka viņš nāk no Nuras apgabala, Mazindarānas provincē. "Saki man, lūdzu," Mulla Huseins ievaicājās, "vai nelaiķa Mirzas Buzurga-i-Nuri, kurš bija tik plaši pazīstams ar savu brīnišķīgo raksturu, pievilcību, kā arī ar savām mākslinieciskajām un garīgajām spējām, ģimenē ir kāds, kurš būtu pierādījis, ka ir spējīgs uzturēt šī slavenā nama cildenās tradīcijas.?"10
"Jā," jauneklis atbildēja, "starp viņa dēliem ir viens, Kurš izceļas ar tādām pašām rakstura īpašībām, kādas piemita Viņa tēvam. Ar Savu tikumīgo dzīvi, augstajiem sasniegumiem un mīlestības pilno laipnību un dāsnumu Viņš ir apliecinājis sevi kā Sava cildenā tēva cienīgs cildens dēls. "Kāda ir Viņa nodarbošanās?" jautāja Mulla Huseins. "Viņš uzmundrina bēdu sagrauztos un baro izsalkušos." "Kāds ir Viņa ieņemamais amats un sabiedriskais stāvoklis?" 'Viņam tāda nav, ja neskaita to, ka Viņš ir nabagu un klaidoņu draugs." "Kā Viņu sauc?" "Huseins Ali."11
Ar katru atbildi Mullu Huseinu pārņēma arvien lielāks prieks. "Kā Viņš pavada Savu laiku?" viņš turpināja izjautāt jaunekli. 'Viņš klejo pa mežiem un priecājas par lauku ainavu skaistumu." "Cik Viņam ir gadu?" "Divdesmit astoņi." Mullas Huseina seja staroja priekā un gandarījumā, kad viņš uzdeva jauneklim nākamo jautājumu: "Es pieņemu, ka tu bieži Viņu satiec?" "Jā, es itin bieži ciemojos Viņa namā," viņš atbildēja. "Vai tu nenodotu Viņam rokās kādu dāvanu no manis?" "Protams," skanēja atbilde. Tad Mulla Huseins pasniedza jauneklim drānas gabalā ietīto pergamenta tīstokli un palūdza nodot to Bahāullā nākošajā dienā līdz ar rītausmu. "Ja Viņam labpatiks man atbildēt," Mulla Huseins piebilda, "vai tad tu nebūtu tik laipns un nedarītu man zināmu Viņa atbildi?"12 Audzēknis paņēma pergamenta tīstokli un, gaismai austot, piecēlās, lai izpildītu Mullas Huseina lūgumu.
Tuvodamies Bahāullā namam viņš pamanīja pie vārtiem Viņa brāli, Mirzu Mušu, un jauneklis izskaidroja viņam sava apciemojuma iemeslu. Mirza Muša pavadīja jaunekli pie Bahāullā, un tīstoklis tika nolikts Viņa priekšā. Bahāullā palūdza viņus apsēsties. Atritinājis tīstokli, Viņš sāka lasīt skaļi dažus fragmentus. Viņš bija izlasījis tikai vienu lappusi, kad Viņš, vērsdamies pie brāļa, sacīja: "Muša, ko tu par šo teiksi? Patiesi, Es saku, ikviens, kurš tic Korānam un atzīst tā Dievišķo izcelsmi un tomēr vilcinās, kaut uz mirkli, atzīt, ka šiem sirdi saviļņojošajiem vārdiem piemīt tāds pats atjaunojošs spēks, pilnīgi noteikti ir maldījies savā spriedumā un noklīdis tālu no taisnīguma ceļa."13 Atvadoties no jaunekļa, Bahāullā palūdza viņu aiznest Mullam Huseinam kā dāvanu no Viņa cukura galvu un tējas paciņu un nodot viņam Viņa pateicības un mīlestības apliecinājumus.
Laimes pārņemtais jauneklis piecēlās un steidzās atpakaļ pie Mullas Huseina. Viņš nodeva viņam Bahāullā dāvanu un pateicības vārdus. Nav iespējams aprakstīt prieku, ar kādu Mulla Huseins tos uzņēma. Pazemīgi nodūris galvu, viņš pieņēma dāvanu un to kvēli noskūpstīja. Tad viņš apskāva jaunekli, noskūpstīja viņa acis un sacīja: "Mans mīļotais draugs! Es lūdzu Dievu, lai Viņš tev dāvā mūžīgu svētlaimi un piepilda tavu sirdi ar nebeidzamu prieku, tāpat kā tu esi darījis laimīgu manu sirdi."14 Jaunekli krietni vien samulsināja Mullas Huseina izturēšanās. Kāda saikne varētu vienot abus šos cilvēkus, viņš brīnījās? Kāds gan varētu būt šīs abpusējās draudzības cēlonis? Kāpēc Mulla Huseins šķita tik laimīgs, saņemot no Bahāullā šo niecīgo dāvanu? Jaunekļa priekšā bija mīkla, ko viņš nespēja atšķetināt.
Pēc dažām dienām Mulla Huseins devās ceļā uz Kurasānas provinci, kas atrodas Irānas ziemeļaustrumos. Atvadoties no jaunā Nuras studenta, viņš tam sacīja: "Nestāsti nevienam par to, ko tu šeit dzirdēji un redzēji. Glabā šo noslēpumu savā sirdī. Neizpaud nevienam Viņa vārdu, jo tie, kuriem skauž Viņa stāvoklis, celsies, lai Viņam kaitētu. Pārdomu brīžos lūdzies, lai Visuvarenais Viņu pasargā, lai caur Viņu Viņš iejūsminātu nomāktos, darītu bagātus nabagos un izpirktu grēkā kritušos. Visu lietu noslēpums ir apsiets mūsu acīm. Mūsu pienākums ir iezvanīt Jaunās Dienas atnākšanu un sludināt šo Dievišķo Vēsti visiem cilvēkiem. Daudz ļaužu šajā pilsētā izlies savas asinis šīs lietas labad. Ar šīm asinīm tiks slacīts Dieva Koks, liekot tam uzplaukt un savā pavēnī dot patvērumu visai cilvēcei."15
Bābs runāja par Bahāullā kā par "To, Kuru atklās Dievs". Bāba Svētie Raksti, to skaitā Viņa Vissvētākā Grāmata - Bajāns, satur neskaitāmus fragmentus, kuros tiek slavināts Tas, Kuru atklās Dievs. Zemāk ir doti tikai daži citāti no Bāba Svētajiem Rakstiem, lai sniegtu kaut vai nelielu priekšstatu par Bahāullā stāvokli un saikni starp abām Dieva Izpausmēm.

"Un esiet pilnīgi droši, ka iemantot Paradīzi nozīmē atzīt To, Kuru atklās Dievs, un pakļauties Viņam, un nokļūt ugunī nozīmē nonākt to cilvēku sabiedrībā, kas Viņam nebūs pakļāvušies vai nebūs samierinājušies ar Viņa labo gribu."16
"...attīri savu dzirdi, lai tu nedzirdētu pieminam neko citu, kā vien Dievu, un attīri savu skatu, lai tas neredzētu neko citu, kā vien Dievu, un savu apziņu, lai tā neuztvertu neko citu, kā vien Dievu, un savu mēli, lai tā nesludinātu neko citu, kā vien Dieva mācību, un savu roku, lai tā nerakstītu neko citu, kā vien Dieva vārdus, un savu prātu, lai tas neaptvertu neko, izņemot Dievu, un savu sirdi, lai tā nealktu nekā cita, kā vien Dieva, un līdzīgā veidā attīri visus savus darbus un centienus, lai tu varētu augt skaidras mīlestības paradīzē un varbūt nonāktu Tā tuvumā, Kuru atklās Dievs, rotājies šķīstībā, ko Viņš augstu vērtē, un attīries no visiem, kas no Viņa ir novērsušies un kas Viņu neatbalsta."17
"Saki, patiesi, labvēlība, ko pauž Tas, Kuru atklās Dievs, ir Dieva labvēlība, savukārt nelabvēlība, kas nāk no Tā, Kuru atklās Dievs, ir Dieva nelabvēlība."18

Pēc tam, kad Bahāullā apliecināja Bāba Atklāsmes patiesīgumu, Viņš cēlās, lai to sludinātu. Pirmais ceļa mērķis, kurp Viņš devās mācīt jauno Ticību, bija Viņa senču dzimtene Nurā, Mazindarānas provincē. Tur Viņš ieradās Savas ģimenes namā Takuras ciematā.
Ziņa par Bahāullā ierašanos Takurā, ātri pāršalca visu novadu. Daudzi vietējās varas pārstāvji un augstas amatpersonas nāca Viņu sveikt un uzzināt pēdējos jaunumus par karali, viņa galmu un valstiskām lietām. Taču Bahāullā atbildēja uz šiem jautājumiem bez sevišķas intereses. Viņš ātri vien mainīja sarunas tematu un sāka ar vislielāko daiļrunību izklāstīt Bāba sludināto Vēsti. Viņa vārdi skanēja tik pārliecinoši un Viņa argumenti bija tik saprātīgi, ka visi bija izbrīnīti. Tie, kas Viņu dzirdēja, bija pārsteigti, ka tik augstdzimusi persona izrāda tik dziļu interesi par jautājumiem, kas parasti nodarbina garīdzniecību un reliģiskos vadītājus. Viņa entuziasms un zināšanu dziļums drīz vien piesaistīja jaunajai Ticībai lielu laužu skaitu, starp kuriem bija daudz izcilu personu un arī Viņa paša ģimenes locekli. Nevienam, kurš nonāca Viņa tuvumā, negāja secen Viņa saldās runas plūsma, un neviens neuzdrīkstējās apšaubīt Viņa vārdu patiesumu, neviens, izņemot Viņa paša tēvoci.
Šis tēvocis darīja visu iespējamo, lai nomelnotu Bahāullā un Viņa sludinātās Vēsts patiesību. Taču, kad viņš saprata, ka viņam nekas neizdosies, viņš griezās pēc palīdzības pie kāda labi pazīstama musulmaņu garīdznieka. Viņš žēlojās, ka Bahāullā esot ieradies Nurā un, nebūdams garīdzniecības pārstāvis, runājot par reliģiskiem jautājumiem. Viņš brīdināja šo teologu, ka ikviens, kurš tiekoties ar Bahāullā, kļūstot kā apburts un nonākot pilnīgā Viņa vārdu varā. "Nezinu, vai viņš ir burvis," viņš sacīja, "vai arī viņš piemaisa tējai kaut kādu noslēpumainu vielu, kas padara ikvienu, kas šo tēju dzer, par viņa valdzinājuma upuri."19
Zinādams, ka viņš nespēs mēroties spēkos ar Bahāullā, teologs atstāja tēvoča lūgumu bez ievērības. Taču Bāba Vēsts turpināja izplatīties pa novadu ar meža ugunsgrēka ātrumu. Satrauktie teologa sekotāji sāka izdarīt uz viņu spiedienu, lai viņš kaut ko uzsāktu, un beigu beigās teologs nolēma sūtīt pie Bahāullā divus no saviem izcilākajiem skolniekiem, kuriem bija sīkāk jāiepazīstas ar Viņa sludināto Vēsti. Tālāk seko to notikumu apraksts, kas risinājās, kad abi šie pārstāvji tikās ar Bahāullā.
Kad abi teologa skolnieki ieradās Takurā, viņi uzzināja, ka Bahāullā ir devies uz Savu ziemas mītni, tāpēc viņi nolēma Viņam uz turieni sekot. Viņi ieradās brīdī, kad Bahāullā izklāstīja Savas domas par kādu no Korāna nodaļām, un viņi apsēdās un klausījās Viņa vārdos. Viņa daiļrunība un neparastais runas veids atstāja uz viņiem dziļu iespaidu. Viens no viņiem, nespēdams ilgāk apvaldīt jūtas, piecēlās, aizgāja līdz istabas otram galam un nostājās pie durvīm, ar savu stāju pauzdams bijību un pazemību. Drebot, ar asarām acīs, viņš sacīja savam biedram: "Es nespēju iztaujāt Bahāullā. Jautājumi, kurus es biju plānojis Viņam uzdot, ir pēkšņi izgaisuši no manas atmiņas. Tu vari pats Viņu iztaujāt vai arī atgriezties pie mūsu skolotāja un pavēstīt viņam, kādā stāvoklī es atrodos. Nodod viņam no manis ziņu, ka es nekad vairs nespēšu pie viņa atgriezties. Es nevaru pamest šī nama slieksni." Taču otro skolnieku Bahāullā vārdi bija skāruši tik pat spēcīgi, un viņš sekoja sava drauga piemēram. "Es vairs neatzīstu savu skolotāju," viņš atbildēja. "No šī brīža es apsolu Dievam, ka es veltīšu sava mūža atlikušo daļu, lai kalpotu Bahāullā, savam vienīgajam patiesajam Skolotājam."20
Vēsts par abu teologa skolnieku pāriešanu jaunajā Ticībā ātri nonāca Nuras iedzīvotāju ausīs. Augstas amatpersonas, valsts ierēdņi, reliģiskie vadītāji, tirgotāji un zemnieki bariem pulcējās ap Bahāullā. Simtiem cilvēku stājās zem jaunās Ticības karoga. Taču neviens, izņemot Bahāullā, nezināja, ka drīz bija jāsākas drausmīgām vajāšanām, vajāšanām, kas izraus ar visām saknēm daudzus no šiem tikko uzdīgušajiem, maigajiem asniņiem.
Tas, ko Bahāullā paveica Nurās apgabalā, ir tas pats, ko Viņš mudina darīt mūs - celties un mācīt Dieva Mācību. Tāpēc izstudēsim un pārdomāsim zemāk minētos Bahāullā vārdus, atceroties, ka pirmais darbs, ko Viņš paveica pēc tam, kad bija pieņēmis Bāba Atklāsmi, bija celties un mācīt simtiem un simtiem dvēseļu.

"Ak ceļiniek, kas staigā Dieva ceļu! Lai krīt tev tava tiesa no Dieva žēlastības, tās dziļumi slēpj sevī daudz dārgumu, neliedz sev tos! Lai arī tevi tie priecē! Ja visiem tiem, kas mīt debesīs un virs zemes, par tiesu kristu tik daudz Viņa žēlīgās mīlestības, cik sevī slēpj rasas piliens, tās pietiktu, lai debesis un zemi aplaimotu ar šo visgudrā, viszinošā, visvarenā Dieva bagātīgo balvu. Atsacīšanās tev dos spēku, lai tu spētu smelt no tās dzīvības ūdeņiem un apslacīt ar tiem visu radību, nomazgājot no tās cilvēka radītos netikumus, lai tā tuvotos Dieva tronim, šai svaidītajai un spožajai vietai.
"Neskumsti, ja tu esi vienīgais, kas to dara! Lai pietiek tev Dieva viena paša. Ar Viņa Svēto Garu runā un esi pateicīgs par šo tuvību! Viņa mācību sludini visiem, kas ir debesīs un virs zemes! Ja kāds izdzird tavu aicinājumu, atsedz viņam Dieva, tava Kunga, Gara sniegtās gudrības pērles un tici patiesi un kvēli! Un ja kāds atraida to, ko tu viņam pretī nes, novērsies no viņa un pilnīgā uzticībā paļaujies uz Dievu, tavu Kungu, visu pasauļu Kungu!"21

Dievišķā Atklāsme ir progresējoša. Dievs atklāj Savu Gribu pakāpeniski caur Savām Izpausmēm, kas laiku pa laikam ierodas uz zemes atbilstoši cilvēces pārejai no vienas attīstības stadijas uz nākamo. Tas pats attiecas arī uz katras Dieva Izpausmes Atklāsmi. Dieva Izpausme atklāj Savas Mācības pamazām, atbilstoši tam, kā pieaug Viņa sekotāju izpratnes spēja. Sākumā bieži vien pat Viņa tuvākie mācekļi nav spējīgi pilnībā aptvert Viņa Atklāsmes nozīmi. Viņi turpina pieturēties pie iepriekšējās reliģijas baušļiem un mācībām. Tikai ar laiku viņi sāk saprast, ka jaunā Dieva Izpausme izmaina dažus no Sava priekšteča ieviestajiem likumiem. Viņa mērķis ir iedibināt jaunus likumus cilvēces nākamajai attīstības stadijai.
Tāpat notika arī ar Bāba Atklāsmi. Musulmaņi, kuru vidū Bābs parādījās, uzskatīja, ka līdz pat pasaules galam nedrīkst izzust neviens "burts" no Pravieša Muhameda Mācībām. Tāpēc Bābs Savu Vēsti atklāja pakāpeniski. Sākotnēji Viņa, kā Apsolītā, augstais Stāvoklis nedrīkstēja nākt atklātībā. Viņa mācekļiem bija uzticēts izplatīt labo vēsti par to, ka Vārti, caur kuriem jāienāk Apsolītajam, ir atvērti. Pamazām Bāba personība kļuva arvien plašāk pazīstama, taču vairums cilvēku vēl aizvien neizprata Viņa patieso Stāvokli.
Viņa kalpošanas pirmo gadu laikā nekādas izmaiņas Islāma likumos netika veiktas. Patiesībā pat Viņa tuvākajiem sekotājiem kaut kas tāds šķistu pilnīgi neiedomājams. Taču, kā jūs jau zināt, Savas Kalpošanas beigu posmā, atrodoties ieslodzījumā Mah-Ku cietoksnī, Bābs atklāja jaunu likumu krājumu Persiešu Bajānā. Tagad Viņa sekotājiem bija pienācis laiks nepārprotami saraut saites ar pagātni un pasludināt Viņa patieso Stāvokli. Tas tika izdarīts Badaštas Konferencē.
Badašta ir ciemats, kas atrodas netālu no Teherānas, valsts ziemeļaustrumu daļā. Badaštas Konference notika 1848. gada jūlijā. Uz šo konferenci sapulcējās astoņdesmit viens no Bāba izcilākajiem sekotājiem. Galvenie tās dalībnieki bija Bahāullā, Kudūss un Tahire.
Kaut arī sākumā Bahāullā Bāba sekotāja vidū neieņēma nozīmīgu stāvokli, tomēr Viņa loma šajā konferencē izrādījās izšķiroša. Viņš noīrēja dārzus, kuros notika konference, un divdesmit divas dienas visi tās dalībnieki baudīja Viņa dāsno viesmīlību. Ik dienas Bahāullā atklāja vienu Vēstuli, kas tika nolasīta visiem klātesošajiem. Katram no viņiem Viņš piešķīra jaunu vārdu. Kudūsam un Tahirei Viņš piešķīra titulus, ar kuriem viņi būs pazīstami visā vēstures gaitā. Tituls "Tahire" tulkojumā nozīmē "Šķīstā", un "Kudūss" nozīmē "Svētais". Pats Viņš kopš tā brīža kļuva pazīstams ar vārdu Bahā. Vēlāk Bābs katram konferences dalībniekam atklāja pa īpašai vēstulei, uzrunādams viņus tajos vārdos, kurus viņi bija saņēmuši konferences laikā.
Kādu dienu Bahāullā bija sasirdzis, un draugi sanāca kopā pie Viņa slimības gultas. Te pēkšņi Tahire, kuru uzskatīja par skaidrības un šķīstības iemiesojumu, parādījās viņu priekšā bez parandžas, kas, saskaņā ar Irānas musulmaņu tradīcijām, visām sievietēm sabiedrībā bija jāvalkā. Dažiem no klātesošajiem Bāba sekotājiem šķita, ka viņa ir apkaunojusi gan sevi, gan jauno Ticību. Kudūss bija acīmredzami dusmīgs. Taču Tahire, priekā starodama un nesatricināma, daiļrunīgi uzrunāja savus biedrus. Viņa tos aicināja saraut saites ar pagātni - ar tās reliģiskajām dogmām, tradīcijām un rituāliem. Bahāullā iejaukšanās mazināja spriedzi, kas bija radusies Kudūsa un Tahire starpā. Neraugoties uz to, ka daži Bāba sekotāji pēc šī uzsaukuma atstāja Ticību, vairums palika nesatricināmi un pilni jauna entuziasma. Bahāullā bija prasmīgi izmantojis šo gadījumu, lai nosvinētu jaunās Dienas rītausmu. Tahire ar savu drosmīgo rīcību bija pasludinājusi vecās Ticības norietu un jaunas Ticības piedzimšanu.
Badaštas Konference arī iezīmēja visvētrainākā perioda sākumu Bāba Ticības attīstības gaitā. Drīz vien tās sekotāju vajāšanas uzsākās ar jaunu sparu, un daudzi tika aizsaukti mūžībā kā mocekļi. Šī konference kļuva par sava veida atvadu sapulci, pēc kuras viņi devās veikt dižus varoņdarbus, lai satiktos no jauna Abha Valstībā.
Konferences dalībnieki kopīgi devās ceļā uz Mazindarānu, taču pie kāda ciemata, kur viņi bija apstājušies, lai atvilktu elpu, viņiem uzbruka neizglītotie ciemata iedzīvotāji. Ticīgie bija spiesti glābties bēgot un tika izkaisīti dažādos virzienos. Bahāullā turpināja ceļu uz Nuru, Mazindarānas provincē.
Vēsts par Badaštas konferenci drīz vien sasniedza Teherānu, un karalis un viņa ministri uzzināja par notikumiem, kas tur bija risinājušies, un par Bahāullā lomu šajā konferencē. Premjerministrs ieteica nāvējošas slimības novārdzinātajam karalim izdot pavēli, kas ļautu viņam apcietināt Bahāullā. Kādam no Mazindarānas vietējās varas pārstāvjiem tika atsūtīts rīkojums apcietināt Bahāullā un nogādāt Viņu galvaspilsētā. Taču gadījās, ka šis ierēdnis saņēma rīkojumu vienu dienu pirms viņa iecerētās pieņemšanas par godu Bahāullā, Kuram viņš bija no sirds pieķēries. Viņš bija loti apbēdināts un nolēma nevienam neko nestāstīt. Nākamajā dienā Mazindarānā nonāca ziņa par karaļa nāvi; apcietinājuma pavēle vairs nebija spēkā.
Badaštas Konference iezīmēja atteikšanos no vecā un jaunā pieņemšanu. Zemāk minētajā Svēto Rakstu fragmentā Abdulbahā raksta par to, ka laikmetu griežos Dieva reliģija laiku pa laikam jāatjauno. Pārdomājiet šo fragmentu, ņemot vērā to, ko jūs jau zināt par Badaštas Konferenci.

"No esamības sēklas reliģija izaug par koku, kas izdzen zarus ar lapām, ziediem un augļiem. Pēc zināma laika šis koks nokalst. Tā lapas un ziedi novīst un iet bojā; koks ir miris un augļus vairs nedod. Nav prātīgi turēties pie šī vecā koka, apgalvojot, ka tā dzīvības spēks ir neizsīkstošs, ka tā augļiem nav līdzīgu un ka tas ir mūžam dzīvs. Ļaužu sirdīs no jauna jāiesēj esamības sēkla, lai no tās izaugtu jauns koks un jauni dievišķie augļi atspirdzinātu pasauli. Ar tā palīdzību nācijas un tautas, kuras tagad šķir reliģija, vienosies kopībā, viltus ticības tiks atmestas un tiks nodibināta īstena vispasaules brālība. Cilvēce pārtrauks karus un ķildas; visi iemantos mieru kā Dieva kalpi, jo Viņa valdīšanas un žēlastības koks sniedz patvērumu visiem. Dievs ir vienlīdz žēlīgs pret visiem; Viņš Savā dāsnumā apdāvina visus vienādi; tieši par to runāja Jēzus Kristus, kad Viņš sacīja, ka Dievs "liek lietum līt pār taisniem un netaisniem"- proti, Dieva žēlastība ir visaptveroša. Visa cilvēce mīt Viņa mīlestības un vēlības pavēnī, un visiem Viņš ir norādījis izaugsmes un attīstības ceļu."22

Nasredīns Šahs, karalis, kurš kāpa tronī 1848. gadā, bija daudz nežēlīgāks par savu tēvu, iepriekšējo karali. Kopš viņa valdīšanas sākuma Bāba sekotāju vajāšana dramatiski pieņēmās spēkā. 1950. gada jūlijā mocekļa nāvē gāja bojā pats Bābs. Viņa apspiestie sekotāji, kas bija kļuvuši par tūkstošiem savu ticības brāļu nāves lieciniekiem, bija zaudējuši savu Sirdsmīļoto. Klusībā daudzi par nežēlīgajām mocībām, kurām viņi šo gadu laikā tika pakļauti, vainoja karali. Tomēr, neraugoties uz šīm emocijām, viņi palika labvēlīgi noskaņoti pret valdību un tautu. Viņu centieni bija vērsti uz jaunās Ticības izplatīšanu ar labu darbu un pārliecinošu argumentu palīdzību. Tomēr bija kāda saujiņa cilvēku, kas, spēcīgu dusmu vadīti, rotaļājās ar bīstamām idejām. Dziļa izmisuma dzīti, šie pāris neprātīgie uzskatīja, ka Bāba sekotāju kopienas likteni var atvieglot, iznīcinot tirānijas saknes. Viņi sāka plānot pret karali vērstu atentātu.
Bahāullā par šīs grupas nodomiem uzzināja caur vienu no tās vadoņiem. Viņš skaidri un nepārprotami aicināja viņus atteikties no savas ieceres. Viņš tos brīdināja, ka šāda rīcība izsauks jaunu posta vilni pār Bāba sekotājiem, kuri jau tā bija daudz cietuši. Taču sazvērnieku sarūgtinājums bija tik dziļš un atriebības liesma kvēloja viņu sirdīs ar tādu spēku, ka pat Bahāullā padomi nespēja tos apturēt. Tas, ko viņi izdarīja, uz mūžiem paliks kā traips Bāba sekotāju vēstures lappusēs, kuras citādi izdaiļo vienīgi skaidri un nesavtīgi varoņdarbi.
1852. gada 15. augustā karalis atstāja savu vasaras rezidenci, kas atradās netālu no Teherānas, lai dotos rīta izjādē. Viņa personīgā apsardze jāja viņam dažus soļus priekšā. Visapkārt valdīja miers; nekas neliecināja par viņa majestātei draudošajām briesmām. Tad visiem par pārsteigumu kāds jauneklis, kurš stāvēja ceļa malā, izlikdamies, ka viņš grib iesniegt karalim petīciju, izvilka pistoli un izšāva uz karali. Šis "slepkava" bija tik neprasmīgs, ka viņš bija pielādējis savu pistoli ar izvēlētajam mērķim pilnīgi neatbilstošām lodēm. Karalis tika cauri ar viegliem ievainojumiem, taču dusmas, ko izsauca mēģinājums laupīt viņa dzīvību, palīdzēja Ticības ienaidniekiem samusināt tautu, kas vērsās pret Bāba sekotājiem ar neiedomājami nežēlīgu vardarbību.
Jauneklis, kurš šāva uz karali, uzreiz tika nogalināts; viņa līķis tika piesiets pie mūļa astes un vilkts visu ceļu līdz pat Teherānai, kur to pārcirta uz pusēm un pakāra vietā, kur to visi varēja aplūkot. Viņa biedrs vispirms tika nežēlīgi spīdzināts, bet pēc tam, kad viņš bija atteicies izpaust savu draugu vārdus, viņam rīklē ielēja izkausētu svinu. Trešajam līdzdalībniekam tika novilktas visas drēbes, viņa miesā tika izdurti caurumi, kuros ievietoja degošas sveces. Šādi viņu veda cauri pūlim, kas viņu apbēra ar lamuvārdiem un lāstiem.
To, kas notika tālāk, nav iespējams vārdos aprakstīt. Valdība, garīdzniecība un viņu neizglītotie piekritēji vienotiem spēkiem sāka iznīcināt Bāba sekotājus. Pilsētas vārtus noslēdza, un neviens nedrīkstēja atstāt pilsētu bez nopratināšanas. Bāba sekotājus meklēja katrā namā; viņus apcietināja un nonāvēja ar vēl neredzētu cietsirdību. Zemāk minētās rindas no vēstules, ko rakstījis kāds karaļa armijā dienošs austriešu virsnieks, sniedz mums ieskatu to tālo dienu šausmās. Kaut arī, lasot viņa vārdus mūs pārņem dziļas bēdas, mēs to darām, lai atcerētos tās varonīgās dvēseles, kas upurēja sevi un baroja šīs Ticības koka saknes ar savām asinīm.

"Nāc man līdzi, man draugs, tu, kura krūtīs pukst sirds un kura dzīvē valda eiropiešu tikumi, nāc man līdzi pie tiem nelaimīgajiem, kas ir spiesti turpat soda vietā izdurtām acīm ēst ausis, kas viņiem tikko nogrieztas, vai kuru zobus ar necilvēcīgu cietsirdību izrauj bendes roka, vai kuru kailās galvas tiek sašķaidītas ar veseru sitieniem. Iedomājies tirgus laukumu, ko apgaismo šie nelaimīgie upuri, jo cilvēki pa labi un pa kreisi iegriež viņu krūtīs un plecos dziļas rētas, kurās tie iesprauž degošas sveces. Es pats redzēju dažus, kas kareivju vienības pavadībā, ķēdēs iekalti, tika vilkti pa tirgus laukumu un kuru miesā sveču daktis bija iekusušas tik dziļi, ka atvērtajās rētās tauki čurkstēja un sprēgāja kā tikko nodzēstai eļļas lampai. Nereti austrumnieku neierobežotās izdomas spējas izpaudās vēl neredzētos mocību veidos. Viņi novilka ādu no Bāba sekotāju pēdām, iemērca viņu kājas verdošā eļļā, apkala tos kā zirgus un lika skriet. Drūmā klusumā upuris gluži kā fanātiķis, kura ķermenis ir nejūtīgs pret sāpēm, izcieš šīs mocības; no viņa krūtīm neizlaužas ne skaņa. Tagad viņam jāskrien. Miesa neiztur to, ko ir izturējis gars. Viņš krīt. Apžēlojieties par viņu un nošaujiet viņu! Atbrīvojiet taču viņu no ciešanām! Taču, nē! Nozib pātaga bendes rokā, un - es esmu to redzējis pats savām acīm -tūkstoškārt cietušais upuris skrien! Tas ir beigu sākums. Pašas beigas ir šādas: samocīto un izkropļoto ķermeni aiz rokām un kājām ar galvu uz leju pakar kokā, un nu katrs persietis pēc sirds patikas var pārbaudīt savu šaušanas māku, izmantojot par mērķi šo cēlo upuri. Es esmu redzējis ķermeņus, kurus sakapājušas gandrīz simt piecdesmit lodes.... Atkal un atkal no jauna pārlasot uzrakstīto, mani neatstāj doma, ka tie, kas ir kopā ar tevi mūsu mīļajā Austrijā, varētu apšaubīt manu vārdu patiesumu un pārmest man tieksmi pārspīlēt. Ak, kaut Dievs man nebūtu ļāvis to piedzīvot! Taču, pildot savus dienesta pienākumus, man bieži, diemžēl pārāk bieži, nācās skatīt tamlīdzīgas neģēlības. Pašreiz es vairs neizeju no mājām, lai man nebūtu jāredz jauni šausmu darbi.... Visa mana dvēsele saceļas pret šo kaunpilno rīcību.... Es vairs nevēlos, lai mani kas saista ar zemi, kur notiek šie briesmīgie noziegumi."23

Dienā, kad notika uzbrukums karalim, Bahāullā ciemojās pie premjerministra brāļa kādā ciematā netālu no Teherānas. Vēsts par notikušo nelaimi drīz nonāca Viņa ausīs, un Viņam tika ieteikts paslēpties un nogaidīt, līdz vētra norims. Karaļa māte sava dēla slepkavības mēģinājumā vainoja Bahāullā un pieprasīja Viņa arestu. Taču Bahāullā atteicās bēguļot; gluži otrādi, nākamajā dienā Viņš apsegloja zirgu un jāja uz karaļa pili. Karalis un viņa galminieki bija pārsteigti, uzzinot par Bahāullā tuvošanos. Kā gan cilvēks, kurš bija apsūdzēts tik šaušalīgā noziegumā, tā vietā, lai bēgtu projām, varēja tik droši doties pretī briesmām? Karalis nekavējoties pavēlēja apcietināt Bahāullā. Dažu Viņa draugu pūliņi atrast Viņam patvērumu premjerministra namā cieta neveiksmi. Viņš tika apcietināts un iekalts važās Šimirānas ciematā, kādu 30 kilometru attālumā no galvaspilsētas.
Saulei svelmaini cepinot, Bahāullā ar kājām tika vests no Šimirānas uz Teherānu. Ļaužu bari, kuriem bija pateikts, ka Viņš ir viņu karaļa ienaidnieks, apbēra Viņu ar lamuvārdiem un lāstiem visa ceļa garumā. Stāsts par veco sievieti, kas gribēja Viņam iemest ar akmeni brīdī, kad Viņš tuvojās apakšzemes cietumam, kuram bija jākļūst par Viņa ieslodzījuma vietu, atspoguļo trakuma vilni, kas todien bija pārņēmis pūli, un uzskatāmi parāda mīlestību, kas mājoja Viņa sirdi šajā visdziļākā posta stundā.
Kad Viņš tuvojās cietuma mūriem, kāda veca, nevarīga večiņa lauzās cauri pūlim, turot rokā akmeni, ko tā dedzīgi vēlējās iesviest Bahāullā sejā. Viņas skatienā bija tāda apņēmība un fanātisms, kādu reti var novērot pie viņas vecuma sievietēm. Viņa dusmās trīcēja pie visām miesām, sperot soli uz priekšu un atvēzējot roku metienam. "Es jūs lūdzu," viņa sauca, skrienot nopakaļ sargiem, kas veda Bahāullā uz cietumu, "ļaujiet man iesviest šo akmeni Viņa sejā!" "Nelieciet šai sievietei vilties," Bahāullā uzrunāja sargus, ieraugot večiņu, kas metās Viņam virsū. "Neliedziet viņai to, kas viņasprāt ir Dievam tīkama rīcība."24
Visas Savas dzīves laikā Bahāullā visapkārt bija ienaidnieki, kas centās Viņam kaitēt. Taču Viņš nekad nemēģināja slēpties un aizsargāties. Gluži otrādi, Viņš vienmēr uzturējās laužu acu priekšā un sagaidīja Savu pretinieku uzbrukumus ar rāmu mieru. Kaut arī viņi bija cieši apņēmušies noslāpēt Viņa gaismu, viņiem tas nebija pa spēkam, un Viņa daile kļuva spožāka no dienas dienā.
"Ne uz mirkli šis no netaisnības Cietušais nav aizsedzies ar slepenības plīvuru. Nē, Viņš vienmēr ir palicis nelokāms un ļaužu acīm labi redzams. Mēs nekad neesam atkāpušies, un Mēs nekad nemeklēsim glābiņu bēgot. Patiesi, muļķi ir tie, kas bēg no Mūsu vaiga tuvuma.... Lai slavēts Dievs! Mācība, ko nes šis no netaisnības Cietušais, ir pacēlusies debesu augstumos un mirdz spožāk par sauli. Šim stāvoklim nepiedien slēpšanās, tāpat kā nav nekāda pamata bailēm un klusēšanai."25
"Atklāti un neslēpti šis no netaisnības Cietušais visu pasaules tautu acu priekšā ir sludinājis to, kas kalpos par atslēgu, lai atvērtu durvis uz zinātni, mākslu, zināšanām, labklājību, uzplaukumu un bagātību. Apspiedēju ļaundarība nav spējusi apklusināt Visaugstākās Spalvas skaļo balsi, nedz arī izvirtuļu un musinātāju šaubas ir spējušas traucēt Viņam atklāt Visaugstāko Vārdu."26

Cietumu, uz kuru Bahāullā tika aizvests tajā nelaimīgajā dienā, sauca Sījah Čāls, kas tulkojumā nozīmē "Melnā bedre". Sākotnēji šī celtne bija kalpojusi par ūdens rezervuāru vienai no Teherānas sabiedriskajām pirtīm, taču tolaik tā bija pārtapusi par pazemes cietumu, kurā tika ieslodzīti visbīstamākie noziedznieki.
Lai nokļūtu cietumā, bija jāiet cauri piķa melnam koridoram un pēc tam jānokāpj pazemē trīs stāvu kāpņu posmu dziļumā. Cietumā valdīja akla tumsa. Tajā nebija nedz logu, nedz vēdināšanas lūku – gaiss ieplūda vienīgi pa koridoru, caur kuru ieveda ieslodzītos. Šajā tumšajā, stindzinoši aukstajā vietā bija nometināti gandrīz simt piecdesmit ieslodzīto – zagļi, slepkavas un lielceļa laupītāji. Grīdu klāja mēsli un netīrumi, un tā mudžēt mudžēja no kukaiņiem. Lielākajai daļai ieslodzīto nebija nekādu drēbju, pat ne maisa, ko paklāt apakšā gulēšanai. Briesmīgo smaku nav iespējams pat aprakstīt.
Šādiem necilvēciskiem ieslodzījuma apstākļiem karalis pakļāva Bahāullā un vairākus citus Bāba sekotājus. Bahāullā kājas bija ieslēgtas siekstā, un ap Viņa kaklu karājās 50 kilogramu smaga ķēde. Pirmās trīs dienas un naktis viņiem nedeva ne ēst, ne dzert. Bahāullā ģimene lūdza sargus nodot Viņam ēdienu, ko ģimene Viņam bija sagatavojusi. Sākumā sargi atteicās, taču pamazām viņi kļuva pielaidīgāki. Taču arī tad neviens nevarēja droši zināt, vai ēdiens nokļūs Viņa rokās un vai Viņš būs ar mieru to ēst, zinot, ka Viņa biedri cietumā cieš badu.
Bahāullā un Viņa biedri, kuri tāpat kā Viņš bija ieslēgti siekstās un ķēdēs, bija saspiesti kopā vienā kamerā. Viņi sēdēja divās rindās, ar sejām cits pret citu. Bahāullā iemācīja viņiem dažus pantus, ko viņi ik vakarus ar lielu dedzību skaitīja. "Man nevajag nekā, kā vien Dieva; Viņš patiesi ir Visa Piepildījums," skaitīja viena rinda, un otra atbildēja: "Uz Viņu lai ticīgie paļaujas." Viņu priecīgās balsis bija dzirdamas visu nakti līdz pat rīta agrumam. Šī melodija bija tik spēcīga, ka to izdzirdēja arī karalis, kura pils atradās netālu no Sījah Čāla. Nostāsti vēstī, ka reiz viņš esot jautājis: "Kas tā par skaņu?" "Tā ir himna, ko Bāba sekotāji skandē savā cietumā," viņam atbildēja. Karalis esot apklusis.
Katru dienu kamerā ienāca cietuma uzraugi un nosauca vienu no Bāba sekotāju vārdiem, pavēlot nosauktajam piecelties un sekot viņiem uz karātavām. Izsauktais ar prieku atsaucās uz šo aicinājumu. Atbrīvojies no ķēdēm, viņš pielēca kājās un, neaprakstāmā laimē starodams, piegāja pie Bahāullā un Viņu apskāva. Pēc tam viņš apskāva visus savus kameras biedrus pēc kārtas un tad ar cerību un prieku sirdī devās pretī savai nāvei. Pēc katram nāvessoda izpildīšanas bende, kurš bija kļuvis par Bahāullā apbrīnotāju, ieradās pie Viņa un stāstīja Viņam par to, kā moceklis bija uzņēmis nāvi, un par to, ar kādu prieku viņš bija izturējis līdz galam visas mocības.
Šausmīgos apstākļus, kuriem bija pakļauts Bahāullā un Viņa biedri Sījah Čālā, ir aprakstījis arī Pats Bahāullā. Jums būtu svarīgi pārdomāt Viņa Paša vārdus, ar kuriem Viņš apraksta tumšajā pazemes cietumā pavadīto laiku. Vienā no fragmentiem Viņš raksta:
"Kad Mēs tur ieradāmies, Mūs vispirms veda pa piķa melnu koridoru, no kurienes Mēs nokāpām pazemē trīs stāvu kāpņu posmu dziļumā, kur atradās Mums paredzētā kamera. Cietumā valdīja akla tumsa, un bez Mums tajā uzturējās aptuveni simt piecdesmit ieslodzīto: zagļi, slepkavas un lielceļa laupītāji. Par spīti pārmērīgajam ieslodzīto skaitam, tur nebija ne logu, ne durvju; vienīgā izeja bija koridors, caur kuru Mūs ieveda. Nav tādas spalvas, kas spētu šo vietu attēlot, nedz arī tādas mēles, kas varētu aprakstīt pretīgo smaku, kas tajā valdīja. Vairumam šo vīru nebija ne drēbju, ne guļvietas. Tikai Dievam vien ir zināms, kas mūs piemeklēja šajā smakojošajā un drūmajā vietā!"28
Nemirstīgais Bahaī Ticības vēsturnieks Nabils ir pierakstījis vārdus, ko viņš pats dzirdēja no Bahāullā lūpām:
"Visi tie, kurus bija salauzusi vētra, kas tajā neaizmirstamajā gadā plosījās Teherānā, bija Mūsu biedri Sījah Čālā, kur Mūs turēja ieslodzītus. Mēs visi bijām saspiesti vienā kamerā; mūsu kājas saistīja koka sieksta un mūsu kaklus nospieda vissmagākās no ķēdēm. Mēs elpojām gaisu, kas bija piesūcies ar visderdzīgāko smārdu, un mēsliem klāto grīdu, uz kuras mēs sēdējām, bija apsēduši pretīgi kukaiņi. Šaušalīgā cietuma stindzinoši auksto gaisu neiesildīja neviens saules stariņš. Mūs nosēdināja divās rindās, vienu pretī otrai. Mēs iemācījām viņiem skandēt vārsmas, ko viņi ar kvēlu dedzību atkārtoja katru nakti. "Man nevajag nekā, kā vien Dieva; Viņš patiesi ir Visa Piepildījums!" skandēja viena rinda, bet otra atbildēja: "Uz Viņu lai ticīgie paļaujas." Šo līksmo balsu koris nemitējās skanēt līdz pat agrai rīta stundai....
Ik dienas uzraugi, ienākot Mūsu kamerā, izsauca vārdā kādu no Mūsu biedriem, aicinot viņu piecelties un sekot viņiem uz karātavām. Ar kādu degsmi šī vārda īpašnieks atsaucās uz šo svinīgo aicinājumu! Brīvs no važām, viņš pielēca kājās, pienāca Mums klāt un nevaldāmā priekā Mūs apskāva. Mēs lūkojām viņu mierināt, iedvešot viņam pārliecību par mūžīgo dzīvību nākamajā pasaulē, un, iesējuši viņa sirdī cerības un laimes sēklu, sūtījām viņu iekarot godības kroni. Pēc tam viņš apskāva pēc kārtas visus savus kameras biedrus un devās nāvē tikpat bezbailīgi, kā bija dzīvojis. Drīz pēc katra nāvessoda izpildīšanas bende, kurš bija kļuvis pret Mums draudzīgs, sīki aprakstīja Mums sava upura nāves apstākļus un stāstīja Mums par to, ar kādu prieku tas izcieta līdz galam visas mocības."29

Dieva Ticība savā attīstības ceļā piedzīvo veselu virkni krīžu un uzvaru. Barbariskie netaisnības, ļaunuma un fanātisma spēki nepārtraukti uzbrūk Bahaī kopienai, tādējādi izraisot krīzes. Taču katru reizi, saskaņā ar Dieva Gribu, tumsas spēki tiek sakauti, un rezultāts ir uzvara. Ticība attīstās no krīzes līdz uzvarai, no uzvaras līdz krīzei, un nekādi zemes spēki nespēj apturēt tās triumfa maršu.
Bāba īsā Kalpošana noritēja tieši pēc šīs formulas. Tomēr parasts vērotājs, droši vien, nodomātu, ka pēdējo krīzi nebūs iespējams pārvarēt: Bābs taču bija nogalināts. Tūkstošiem Viņa sekotāju bija gājuši bojā nežēlīgā masu slaktiņā. Visi Viņa izcilākie mācekļi bija noslepkavoti, un Vienīgais, Kurš varēja atdzīvināt cerību, bija saslēgts ķēdēs un ieslodzīts vistumšākajā no visiem cietumiem. Krīze patiešām bija pamatīga, taču uzvara, kas tai sekoja, bija vēl spožāka.
Sījah Čālā Dievs atklāja Bahāullā Viņa augsto Stāvokli. Tumsas gūstā, elpojot sasmakušo gaisu, ieslēgts siekstā un salīcis zem milzīgās ķēdes smaguma, Bahāullā pirmo reizi saņēma Dieva Atklāsmi, kas saviļņoja Viņa dvēseli. Šajos drausmīgajos apstākļos Viņam atklājās "Visdižākais Gars", aicinot Viņu celties un sludināt Dieva Vārdu.
Brīžiem Viņš sajuta tādu kā straumi plūstam no Viņa galvas pār krūtīm, it kā varenas ūdens šaltis triektos pret zemi no augsta gaina virsotnes. Viņš redzēja Savā priekšā Debesu Jaunavu, kas runāja ar Viņa iekšējo un ārējo būtni, uzrunājot Viņu par pašauju Iemīļoto, Dieva Daili un Dieva virsvaldības spēku. Viņš saņēma solījumu, ka Viņam tiks dāvāta uzvara caur Viņu Pašu, caur Viņa Spalvu, un arto cilvēku palīdzību, kuriem Dievs liks celties.
Tā no Melnās Bedres tumsības uzausa Patiesības Saule. Bāba solījums bija piepildījies. Bahaī Atklāsme bija dzimusi. Tomēr Bahāullā par notikušo nevienam nestāstīja. Lai pavēstītu par Savu Misiju, Viņam bija jānogaida Dieva nolemtā un svētītā stunda.
Cilvēcei ir laimējies, jo tai ir iespēja uzzināt par šo reliģijas vēsturē ārkārtīgi svarīgo notikumu no Paša Bahāullā vārdiem. Atsaucot atmiņā pirmo reizi, kad Viņa dvēseli piepildīja Dieva Atklāsme, Viņš saka:
“Kādu nakti sapnī no visām pusēm bija dzirdami šie pacilātie vārdi: "Patiesi, Mēs nesīsim Tev uzvaru caur Tevi Pašu un Tavu Spalvu. Neskumsti par likteni, kas Tevi piemeklējis, un arī nebaidies, jo Tu esi drošībā. No šī brīža Dievs cels augšā visus dārgumus uz zemes -cilvēkus, kas sniegs tev palīdzību caur Tevi Pašu un Tavu vārdu, ar kuru Dievs ir atdzīvinājis to sirdis, kas Viņu atzinušas."”30

Kādā citā fragmentā Viņš runā par iespaidu, ko Dieva Atklāsme atstāja uz Viņa būtni:
"Tajās dienās, kad es gulēju Teherānas cietumā, kaut gan manā miesā bija iegrauzušās važas un smirdoņas pilnais gaiss tikpat kā neļāva aizmigt, tomēr tajos nedaudzajos miega mirkļos Man bija sajūta, it kā kaut kas plūstu no manas galvas pāri krūtīm, likās, ka varena straume gāztos lejup uz zemi no augsta kalna virsotnes. No tā visa katrs Manas miesas loceklis likās degam ugunīs. Tādos brīžos Mana mēle runāja vārdus, ko neviens cilvēks dzirdēdams nepanestu."31

Vēl citā fragmentā Viņš stāsta par to, kā Viņam parādījās Jaunava, kas simbolizē "Visdižāko Garu":
“Melnā stundā Es saklausīju virs Savas galvas visbrīnumaināko, vissaldāko balsi. Pavērsis skatu uz augšu, es redzēju gaisā Savā priekšā Jaunavu - Mana Kunga vārda piemiņas iemiesojumu. Viņas dvēsele gavilēja, un viņas vaigs zaigoja Dieva labvēlības daiļumā un izstaroja Visžēlīgā spožumu. Starp zemi un debesīm viņa pacēla savu balsi, kas valdzināja cilvēku sirdis un prātus. Viņa pauda Manai iekšējai un ārējai būtnei prieka vēsti, kas ielīksmoja Manu dvēseli un Dieva godājamo kalpu dvēseles. Norādot ar pirkstu uz Manu galvu, viņa vērsās pie visiem, kas mīt debesīs un uz zemes: "Dieva vārdā! Šis ir pasauļu Iemīļotais, un tomēr jūs to neaptverat. Viņš ir Dieva Daile jūsu vidū un Viņa virsvaldības spēks jūsos, kaut jūs to spētu saprast. Viņš ir Dieva Noslēpums un Dārgums, Dieva Mācība un Godība visiem, kas mīt Atklāsmes un radības ķēniņvalstīs, ja jūs esat no tiem, kas ir redzīgi."”32

Krīžu un uzvaru koncepcija ir ļoti svarīga. Zemāk ir minētas citātas - viena no Bahāullā Svētajiem Rakstiem un otra no vēstules, kas uzrakstīta Šogi Efendi vārdā – par Ticības spēku, kas savā ceļā pārvar visus šķēršļus.

"Raugi, kā šīs Izpausmes laikā necienīgie un nejēgas ir savā muļķībā iedomājušies, ka ar masu slaktiņiem, sirošanu un izraidīšanu viņi spēs izdzēst Dieva rokas aizdegto Lāpu vai aptumšot mūžīgā spožuma nesēju Sauli. Šķiet, ka viņi pavisam neapjauš to patiesību, ka posts ir eļļa, kas baro patiesības lāpu. Tāds ir Dieva pārveidotājs spēks! Viņš pārveido, ko vien Viņš grib, patiesi, Viņam ir teikšana par visām lietām..."33
"Šī Mācība, kā jau ikkatra Dievišķā Mācība, nevar laist dziļas saknes, nesastopoties ar naidīgiem spēkiem un negūstot pār tiem varonīgu uzvaru. Tam par apliecinājumu kalpo pati Ticības vēsture. Dieva izredzētajiem vienmēr ir bijis un būs lemts piedzīvot nelaimes un vajāšanas. Taču viņiem tās jāuzlūko kā apslēpta svētība, jo caur tām attīstās, attīrās un nostiprinās viņu ticība. Bahāullā salīdzina šos mokošos pārbaudījumus ar eļļu, kas baro Dieva Ticības lāpu".34

Kamēr Bahaullā važās saslēgts smaka Sījah Čāla. pagrabos, Viņa ienaidnieki neatlaidīgi pūlējās panākt, lai karalis Viņam piespriestu nāvessodu. Taču Bahaullā bija iemīļots visos tautas slāņos - gan starp parastajiem ļaudīm, gan starp augstdzimušajiem - un Viņu notiesāt nebija tik viegli. Bija nepieciešami pierādījumi, kas apliecinātu Viņa līdzdalību pret karali vērstajā atentātā. Taču jo centīgāk viņi šos pierādījumus meklēja, jo skaidrāk kļuva redzams, ka Viņš ir pilnīgi bez vainas. Nespēdami pierādīt Viņa vainu, šie nežēlīgie ienaidnieki mēģināja saindēt Viņa ēdienu. Taču inde bija tik stipra, ka Bahaullā uzreiz sajuta tās iedarbību un pārtrauca ēst saindēto ēdienu, kas Viņam tika piedāvāts. Beigu beigās varas vīriem neatlika nekas cits, kā atbrīvot Viņu no ieslodzījuma, taču ar nosacījumu, ka Viņš atstās valsti un dosies trimdā.
Bahaullā bija pavadījis cietumā četrus mēnešus. Viņš bija slims un novārdzis. Necilvēciskie apstākļi, kas valdīja cietumā, 50 kilogramu smagās važas un visbeidzot inde bija Viņu tā novājinājušas, ka Viņš ilgāku laiku bija uz gultas un tika rūpīgi kopts. Ķēde bija ieberzusi dziļas brūces uz Viņa kakla, un kaut arī tās ar laiku sadzija, rētas palika uz visu mūžu. Pie visa iepriekš minētā ģimenei vēl bija jāgatavojas grūtajam ceļojumam, kurā tai bija jādodas pēc viena mēneša. Bahaullā atļāva izvēlēties izsūtījuma vietu. Viņš izvēlējās Bagdādi, pilsētu, kas toreiz piederēja Osmaņu Impērijai, tagadējo Irākas galvaspilsētu.
Viņi uzsāka ceļojumu 1853. gada 12. janvārī un sasniedza galamērķi tā paša gada 8. aprīlī. Bija ziemas vidus, un Bahaullā ģimenei nācās šķērsot Irānas rietumu teritoriju, kur ziemas ir sevišķi bargas. Līdzpaņemtie pārtikas krājumi bija nepietiekami, tāpēc ēst nācās ļoti taupīgi. Taču šī mazā ceļinieku pulciņa Aizstāvis bija Pats Visuvarenais Dievs, un, pateicoties Viņa neizsīkstošajai palīdzībai, viņi veiksmīgi nokļuva Bagdādē.
Izraidot Bahaullā no dzimtenes un aizliedzot Viņam jebkad tajā atgriezties, Irāna bija liegusi sev žēlastību, kas tai bija dāvāta caur Viņa klātbūtni. Tagad Irākai bija jākļūst par pasaules visdārgākās Būtnes mājvietu. Kāds izcils Bahaī Ticības vēsturnieks, runājot par Bahaullā izsūtīšanu no Irānas, ir sacījis šādus vārdus:
"Līdz ar Bahaullā tuvošanos robežai, nobeigumam tuvojās kāds noteikts laika posms. Vai Irānas tauta apzinājās, kādu zaudējumu tā bija cietusi? Ieslīguši neizglītotības purvā, fanātisma apsēsta, akla savos aizspriedumos, savtīgu vīru vadīta, ar meliem pievilta, tā neko neredzēja un nesaprata. To, Kuru reiz vienlīdz stipri mīlēja un cienīja bagātie un nabagie, augstdzimušie un zemas kārtas ļaudis, prinči un zemnieki, tagad bija pametuši tie paši cilvēki, pār kuriem Viņš visos laikos bija dāsni izlējis Savu žēlsirdību, mīlestību, taisnīgumu un labestību. Irāna bija zaudējusi Bahaullā, bet vai Viņa garu maz bija iespējams izdeldēt no šīs vai kādas citas zemes?"35

Zemāk minētā lūgšana, ko atklājis Bahāullā, palīdzēs gūt kaut nelielu priekšstatu par ciešanām, kas Viņu piemeklēja Sījah Čālā un pirmajos mēnešos pēc Viņa atbrīvošanas.

"Ak Mans Dievs, Mans Kungs, Mans Sirdsmīļotais!... Ar Savu visaugstāko spēku un varenību Tu esi radījis šo niecīgo pīšļu saujiņu un barojis to ar Savām rokām, kuras nekas nespēj saistīt.... Kaklu, kuram Tu liki pierast pie zīda liegā pieskāriena, Tu iekali dzelžu važās, un miesai, ko Tu lutināji ar samtu un brokātu, Tu vēlāk ļāvi ciest pazemojumus cietumā. Tavs spriedums ir saslēdzis Mani neskaitāmās važās un sažņaudzis Manu kaklu ar nesaraujamām ķēdēm. Gadu no gada nelaimes ir lijušas pār mani kā žēlastības lietus. Cik daudz bija to nakšu, kad ķēžu un važu smagums neļāva Man iemigt, un kas spēj saskaitīt tās dienas, kuru laikā man nebija miera, jo cilvēku rokas un mēles Man bija to laupījušas. Maizi un ūdeni, ko Tu Savā visaptverošajā žēlastībā dāvā pat meža zvēriem, šie ļaudis uz laiku liedza Tavam kalpam, un sodus, ko tie nepiesprieda pat atkritējiem, kas bija nodevuši Tavu Mācību, tie piesprieda Man, līdz, beidzot, stājās spēkā Tavs negrozāmais spriedums, un šis kalps pēc Tavas gribas, dažu miesās vārgu vīru un mazu bērnu pavadībā atstāja Persiju - šajā bargajā gadalaikā, kad sals stindzināja elpu un visapkārt bija neizbrienamas sniega kupenas."36

Bagdādē Bahāullā noīrēja māju vecpilsētā. Pirmajos mēnešos pēc Viņa ierašanās šajā pilsētā uz Bagdādi pārcēlās daudz Bāba sekotāju, un to skaits turpināja augt. Diemžēl daudzi no viņiem bija nolaidušies līdz nožēlojamam stāvoklim; viņu starpā valdīja neziņa un apjukums, un daži demonstrēja Bāba sekotāju necienīgu rīcību. Bahāullā pieņēma visus atbraucējus ar neizmērojamu mīlestību un palīdzēja viņiem attīrīt savas sirdis un atmodināt garu. Viņa ietekmē Bāba sekotāju kopienas nedienas sāka atkāpties, un no jauna uzplauka cerība. Taču, ak vai, jau brieda jauna krīze. Šoreiz tās iedīglis izveidojās pašā kopienas iekšienē; nelaimju cēlonis nebija neviens cits kā Bahāullā pusbrālis Mirza Jahija, kurš uzdevās par Bāba Misijas turpinātāju.
Patiesībā Bābs nebija uzskatījis par vajadzīgu nozīmēt Sev pēcteci, jo Viņš zināja, ka Visu Laikmetu Apsolītais drīz parādīsies. Viņš tikai, paklausot Bahāullā un vēl viena mācekļa padomiem, bija iecēlis Mirzu Jahiju par formālo kopienas vadītāju. Tas atļāva Bahāullā samērā droši izplatīt Mācību. Savas dzīves laikā Mirza Jahija bija saņēmis no Bahāullā lielu mīlestību un atbalstu, tomēr viņš bija godkārīgs un gļēvs cilvēks. Bāba nāve bija satriekusi viņu tik stipri, ka viņš gandrīz zaudēja ticību. Kādu laiku viņš kā dervišs klejoja Mazindarānas kalnos, uzvezdamies tik apkaunojoši, ka vairāki šajā apvidū dzīvojošie Bāba sekotāji novērsās no Ticības. Nepārtraukti maskējoties un mainot izskatu, viņš galu galā nonāca Bagdādē. Aizņēmies no Bahāullā naudu komercdarbības uzsākšanai, viņš ar svešu vārdu apmetās uz dzīvi pilsētas pievārtē.
Cieņa un mīlestība, ko Bahāullā arvien vairāk izrādīja Bāba sekotāji, kā arī Viņa augošā popularitāte pilsētas varas pārstāvju vidū atstāja graujošu iespaidu uz Mirzu Jahiju. Viņā uzliesmoja skaudība, kas kvēloja ar tādu spēku, ka tā iznīcināja viņā pēdējās cilvēcības paliekas. Kopā ar kādu domubiedru, kurš bija vēl nekaunīgāks par viņu pašu, viņš sāka sēt neuzticības sēklu starp Bāba sekotājiem, gribēdams panākt, lai viņi sāktu šaubīties par Bahāullā nolūkiem. Kārtējo reizi virs Bāba sekotāju kopienas savilkās aizdomu, baiļu un tukšu iedomu mākoņi, īsais miera periods bija beidzies, un Bahāullā ciešanas kļuva smagākas ar katru dienu.
1854. gada 10. aprīļa rītā Bahāullā ģimene pamostoties atklāja, ka Viņš ir pazudis. Viņš bija atstājis pilsētu, nevienam nesakot, kurp Viņš gatavojas doties. Saprotot, pie kādām sekām var novest Mirzas Jahijas rīcība, Bahāullā bija pieņēmis lēmumu aiziet Kurdistānas kalnos, uz ziemeļrietumiem no Bagdādes. "Mūsu aiziešanas vienīgais iemesls", Viņš Pats vēlāk izteicās, "bija Mūsu nevēlēšanās kļūt par nesaskaņu cēloni ticīgo vidū, par satraukuma izraisītāju Mūsu biedru starpā, par ieroci, kas nodarītu sāpes kādai dvēselei vai sagādātu ciešanas kādai sirdij."37
Tuksnesī, netālu no Suleimānijas pilsētiņas, Bahāullā dzīvoja vienatnē ar Dievu. Viņš iztika ar nelielu barības daudzumu. Reizēm Viņš dabūja nedaudz piena no vietējiem ganiem un laiku pa laikam ieradās pilsētā, lai iegādātos dzīvošanai visnepieciešamākās preces. Tomēr, pat šajos īsajos saskarsmes brīžos, apkārtnes iedzīvotāju acīm nepalika nepamanīts Bahāullā diženums. Viņa mīlestība un gudrība pievilka Suleimānijas iedzīvotājus, un Viņa slava ātri sasniedza kaimiņu rajonus. Ziņa par to, ka šajā Kurdistānas apvidū mitinās vīrs, kuram piemīt neparasta gudrība un daiļrunība, beidzot nonāca arī Bagdādē. Saprotot, ka šī Persona nevar būt neviens cits kā vien Bahāullā, Viņa ģimene nosūtīja pie Viņa kādu uzticamu ticīgo, lai tas lūgtu Viņu atgriezties. Bahāullā piekrita viņu lūgumam, tādējādi izbeidzot Savu divus gadus ilgo labprātīgo prombūtni.
Katra Dieva Izpausme noslēdz Derību ar Saviem sekotājiem. Bāba sekotāji bija noslēguši ar Viņu Derību, apsolot Viņam meklēt un pieņemt To, Kuru atklās Dievs, un dzīvot saskaņā ar Viņa baušļiem. Kaut arī Bahāullā vēl nebija atklājis citiem, ka Viņš ir Apsolītais, par Kuru bija runājis Bābs, Viņa diženums ar katru dienu izpaudās arvien skaidrāk, un daži jau bija sākuši apzināties Viņa Stāvokli. Mirza Jahija nevarēja nepamanīt Bahāullā majestātiskumu un diženumu. Taču viņā bija pamodusies skaudība un godkāre, kas lika viņam pastrādāt nelietības un beigu beigās atklāti lauzt Bāba Derību. Runājot par gaidāmajiem nemieriem un postu, Bahāullā brīdināja draugus:
"Klāt ir pārbaudījumu laiks. Nevienprātības un posta okeāni draudīgi bango, un Šaubu Sējēji visos zemes stūros un kaktiņos steidz veikt savu ļauno darbu un iegrūst ļaudis pazušanā.... Neļaujiet saujiņai noliedzēju viest šaubas jūsu vidū un nekļūstiet nepaklausīgi Tam, Kurš ir Patiesība, jo nesaskaņas ir bijuša ikvienā Laikmetā. Tomēr Dievs nostiprinās Savu Ticību un liks Savai Gaismai spīdēt, par spīti musinātājiem, kas to ienīst... Esiet modri ik dienas pār Dieva Ticību.... Visi ir Viņa rokā. Nevienam nav lemts no tās aizbēgt. Un neizturieties bezrūpīgi pret Dieva Ticību, jo tā jums nav dota, lai izdabātu jūsu iegribām. Jo daudzi tā šodien ir runājuši. Taču tuvu ir tā stunda, kad ... tie visi ies bojā un pazudīs, jā, tie visi tiks izdeldēti un nolemti aizmirstībai kā pīšļi."38

Bahāullā prombūtnes laikā Ticība piedzīvoja vislielāko pagrimumu visā tās pastāvēšanas vēsturē. Kā jau to varēja gaidīt, Mirza Jahija izrādījās nespējīgs vadīt pat skaitliski nelielo Bagdādes kopienu. Dažādās valsts daļās vairāku Bāba sekotāju rīcība apkaunoja dārgo Bāba Mācību. Un tā Bahāullā no jauna uzņēmās kopienas atdzīvināšanas darbu. Par Viņa ierašanos 1856. gada martā tika paziņots ticīgajiem, un Viņa durvis bija atvērtas visiem, kas ilgojās pēc patiesības. Pieticīgais mājoklis, kur Viņš dzīvoja ar Savu ģimeni, kļuva par centru, kur pulcējās meklētāji, viesi un svētceļnieki. Ikviens, kurš nonāca Viņa vaiga priekšā, mainījās Viņa laipno un mīlošo vārdu iespaidā. Tie, kuriem bija laimējies dzīvot Viņa tuvumā, jutās kā paradīzē. Viņi kļuva par jaunām radībām, kas bija pilnīgi brīvas no visa pasaulīgā. Lūk, kā agrīnās Bahaī Ticības Ēras izcilais vēsturnieks Nabils apraksta stāvokli, kādā atradās šīs dvēseles:
"Ne vienu vien vakaru vai dienu gandrīz desmit cilvēku pārtika no saujiņas dateļu. Nevienam nebija ne jausmas, kam īsti pieder kurpes, apmetņi un krekli, kas bija atrodami viņu mājās. Kurš no viņiem, ejot uz tirgu, varēja apgalvot, ka kurpes viņa kājās ir viņa paša, un kurš, nokļuvis Bahāullā tuvumā, varēja teikt, ka apmetnis un krekls, kas bija viņam mugurā, pieder viņam. Viņi bija aizmirsuši, kā viņus sauc, un viņu sirdīs nebija nekā cita kā vien sava Mīļotā pielūgsme.... Ak, šo dienu prieks, šo stundu jautrība un brīnums !"39

Pēc Savas atgriešanās no Suleimānijas Bahāullā palika Bagdādē vēl septiņus gadus. Visu šo laiku Viņš neatklāja Savu šīs Dienas Dieva Izpausmes Stāvokli. Tomēr Dievišķā mīlestība no Viņa strāvoja ar tādu spēku, ka atsaucīgas sirdis to nevarēja nesajust. Dievišķā vadība, ko Viņš atklāja sarunās, rakstītos pantos un vēstulēs, atstāja dziļu iespaidu uz Bāba sekotājiem, kas tik ilgus gadus bija atstāti bez gana, un pārveidoja viņu raksturu. Šajā laikā Viņš atklāja Pārliecības Grāmatu, kurā Viņš tik nepārprotami izskaidroja Dieva Atklāsmes būtību, ka tā sagrāva cilvēku radītās pagātnes dogmas pašos pamatos. Šajā pašā laika posmā, pastaigājoties gar Tigras upes krastiem un gremdējoties pārdomās, Viņš atklāja Apslēptos Vārdus, ko ikviens no mums glabā savā sirdī kā dārgu garīgās izaugsmes ceļvedi. Ātrums, ar kādu Viņa Spalva rakstīja šos atklātos pantus, bija pārsteidzošs. Runājot par šo neparasto spēju laiku, Viņš ir teicis šādus vārdus:
"Ar Dieva žēlastību Mēs atklājām Savus pantus, kas kā bagātīgs lietus lija no Mūsu Spalvas, un sūtījām tos uz visām pasaules malām. Ar Saviem gudrajiem padomiem un mīlošajiem brīdinājumiem Mēs pamācījām visus cilvēkus un aizliedzām tiem ielaisties musināšanā, strīdos, ķildās un nesaskaņās. Tā nu ietiepību un muļķību, ar Dieva žēlastību, nomainīja godbijība un sapratne, un ieroči tika pārvērsti par miera veicinātājiem.”40

Šie septiņi gadi, ko Bahāullā pavadīja Bagdādē, ir iegājuši vēsturē kā spožu uzvaru periods. Tāpēc bija gaidāms, ka agrāk vai vēlāk izcelsies krīze, kurai, savukārt, sekos vēl lielāka uzvara. Bahāullā pieaugošā popularitāte bija kā dadzis Ticības ienaidnieku acīs. Visaktīvākais no viņiem bija kāds Šeihs, kurš, izmantojot visus pieejamos līdzekļus, centās pārliecināt gan Persijas, gan Osmaņu valdību pārstāvjus, gan garīdzniecību uzsākt cīņu pret Viņu. Taču gadiem ilgi Bahāullā gudrība un Viņa vārdu un darbu cildenums atspēkoja Šeiha pūliņus.
Reiz, piemēram, šis Šeihs sapulcināja vienkopus novada izcilākos garīdzniecības pārstāvjus, lai pārliecinātu viņus pieņemt vienbalsīgu lēmumu par Bahāullā sodīšanu. Visi bija gatavi sākt uzbrukumu mazajam Bagdādē dzīvojošo trimdinieku pulciņam, lai satriektu Ticību pašā sirdī. Tomēr, viņiem par pārsteigumu, visaugstāk stāvošais no viņiem, kāds vīrs, kurš bija pazīstams ar savu taisnīgumu un dievbijību, atteicās pieļaut Bāba sekotāju notiesāšanu. Viņš pavēstīja grupai, ka Bāba sekotāju kopiena, cik viņam esot zināms, neesot izdarījusi neko tādu, kas attaisnotu šādu rīcību. To pateicis, Viņš atstāja sanāksmi.
Kad grupas sākotnējā iecere bija izgāzusies, tā nolēma sūtīt pie Bahāullā kādu mācītu vīru, kuram bija jāuzdod Viņam vairāki jautājumi, lai pārbaudītu Viņa zināšanas. Kad Bahāullā bija atbildējis uz visiem jautājumiem, šis sūtnis visas grupas vārdā atzina, ka Viņa zināšanas ir plašas. Taču tad viņš teica, ka Bahāullā jāparāda viņiem kāds brīnums, lai neviens vairs nešaubītos par to, ka Viņa Misija ir patiesa. "Kaut arī tev nav tiesību to no Manis prasīt," Bahāullā viņam atbildēja, "jo Dievam jāpārbauda Sava radība, un tai nebūs pārbaudīt Dievu, tomēr Es pieņemu tavu lūgumu un izpildīšu to."41 Viņš pateica sūtnim, ka vispirms garīdzniecībai jāizvēlas viens konkrēts brīnums, ko viņi vēlas redzēt, un jāiesniedz Viņam rakstisks solījums, ka pēc tam, kad Viņš šo brīnumu būs parādījis, neviens no viņiem vairs nešaubīsies par Viņu un visi kā viens atzīs Viņu un Viņa Mācības patiesīgumu. Viņiem jāapstiprina šis dokuments ar zīmogu un jāatnes Viņam.
Šī skaidrā un izaicinošā atbilde atstāja uz sūtni dziju iespaidu. Viņš tūlīt pat piecēlās, noskūpstīja Bahāullā celi un aizgāja. Viņš nodeva Bahāullā atbildi garīdznieku grupai. Trīs dienas viņi to pārrunāja, taču tā arī nespēja pieņemt nekādu lēmumu. Beidzot viņiem nekas cits neatlika, kā atmest visam ar roku.
Taču šie nežēlīgie Ticības ienaidnieki nepārstāja kalt plānus pret Bahāullā. Viņi turpināja vērpt intrigas, parādot varas orgāniem Viņa nodomus nepatiesā gaismā, līdz beidzot, 1863. gada pavasarī, viņu pūliņi vainagojās panākumiem un izcēlās nākamā krīze.

Tuvāk iepazīstoties ar Ticības mācību, jūs lasīsit Pārliecības Grāmatu un pārdomāsit tās daudzo tematu dziļo nozīmi. Jūs, bez šaubām, jau esat iepazinušies ar Apslēptajiem Vārdiem. Šī grāmata būs jūsu uzticamais pavadonis visas jūsu dzīves laikā, un tās dievišķā vadība spēcīgi ietekmēs jūsu garīgo attīstību. Šobrīd, pārdomājot tos septiņus Bahāullā dzīves gadus, kurus Viņš pavadīja Bagdādē un kuru laikā tika atklātas abas šīs ļoti svarīgās Grāmatas, jūs, iespējams, gribēsit iemācīties no galvas to ievadvārdus. Pārliecības Grāmata sākas ar šādiem vārdiem:
"Neviens nesasniegs patiesas izpratnes jūras krastu, ja viņš nebūs atraisījies no visa, kas ir debesīs un uz zemes. Šķīstiet savas dvēseles, ak jūs pasaules tautas, lai jūs spētu iemantot to stāvokli, kādu Dievs jums ir lēmis, un ieietu tajā svētnamā, kas pēc likteņa gribas ir ticis uzcelts Bajāna debesīs."42

Savukārt, Apslēpto Vārdu ievadā ir lasāmas šādas rindas:
"Te ir tas, kas nonācis no debesu valstības, Varenības un spēka izteikts un seniem Praviešiem atklājies. Mēs esam paņēmuši no tā būtību un ietērpuši to īsos vārdos kā žēlastības zīmi taisnīgajiem, lai tie paliktu uzticīgi Dieva nolikumam, lai tie piepildītu savu dzīvi ar paļāvību Viņā un lai gara valstībā viņi iegūtu dievišķīgo tikumu dārgakmeni."43

Kad Bahāullā uzturēšanās laiks Bagdādē tuvojās beigām, Viņš Savās runās šad tad sāka norādīt uz gaidāmajiem pārbaudījumiem un grūtībām. Reiz Viņš izstāstīja draugiem sapni, kas ļoti viņus satrauca.
"Es redzēju," Viņš raksta kādā no Savām Vēstulēm, "visus Praviešus un Vēstnešus; sasēdušies ap Mani, tie vaidēja, raudāja un žēli vaimanāja. Pārsteigts Es apvaicājos, par ko viņi raud, bet tad vaimanas un raudas vēl vairāk pieņēmās spēkā, un viņi Man teica: “Mēs raudam par Tevi, ak Vislielākais Noslēpums, ak Nemirstības Tabernākul!” Viņi raudāja tik gauži, ka Es sāku raudāt tiem līdzi. Tad Debesu Pulki Mani uzrunāja šādiem vārdiem: “...Nav tālu tā stunda, kad Tavām acīm atklāsies tas, ko neviens Pravietis nav skatījis... Esi pacietīgs, esi pacietīgs.” Tie runāja ar Mani visu nakti, līdz uzausa rīta gaisma."44

1863. gada pavasara sākumā Viņš atklāja Svētā Jūrasbraucēja Vēstuli, kurā Viņš noslēpumainā valodā pareģoja nākotnes notikumus un runāja par nodevību un šķiršanos. Šī vēstule tika nolasīta draugiem, kas bija sapulcējušies pie Viņa 26. martā. Bēdas kā okeāni uzbangoja viņu sirdīs, kad tie saprata, ka Bahāullā viņiem tiks atņemts. Tajā pašā dienā ziņnesis nodeva Bahāullā paziņojumu no Bagdādes gubernatora, kurā pēdējais lūdza Viņu ierasties uz tikšanos. Nākamajā dienā Bahāullā tika iepazīstināts ar gubernatoram adresētu vēstuli no Osmaņu Impērijas premjerministra, kurā Bahāullā, loti pieklājīgā formā, tika aicināts ierasties Osmaņu Impērijas galvaspilsētā Konstantinopolē. Viņa apsardzei ceļojuma laikā bija norīkots jātnieku eskorts. Bahāullā piekrita bez ierunām, taču atteicās no naudas, ko valdība Viņam piedāvāja ceļa izdevumu segšanai. Gubernatora pārstāvis uzstāja, lai Viņš to pieņemtu, teikdams, ka, nepieņemot naudu, Viņš aizvainotu varas iestādes. Galu galā Viņš pieņēma šo diezgan lielo naudas summu un nekavējoties izdalīja to pilsētas trūcīgajiem iedzīvotājiem.
Vēsts par Bahāullā izsūtīšanu no Bagdādes satricināja Bāba sekotāju kopienu. Draugus nomāca skumjas, un pirmajā brīdī neviens nespēja nedz ēst, nedz gulēt. Taču Bahāullā laipno un mīlošo vārdu iespaidā, viņi pamazām nomierinājās un samierinājās ar domu, ka vairumam no viņiem būs liegts pavadīt Viņu uz Viņa nākamo izsūtījuma vietu. Kā Savas mīlestības apliecinājumu Viņš katram no pilsētā dzīvojošajiem draugiem - vīriešiem, sievietēm un bērniem - dāvāja ar Savu roku rakstītu Vēstuli.
Bagdādes apkārtnē bija kāds brīnumskaists dārzs, kurā auga ļoti daudz rožu, un rozes bija Bahāullā mīļākie ziedi. 1863. gada 22. aprīlī Viņš atstāja pilsētu un devās uz šo dārzu. Ticīgie un liels skaits Bagdādes iedzīvotāju bija bēdu sagrauzti. Bāba sekotāju kopiena, kas ar Bahāullā maigo gādību bija pilnībā atkopusies, tagad atradās uz jaunas krīzes sliekšņa. Kāda gan nākotne gaidīja šo jauno Ticību, kuras vienīgajai Cerībai bija jādodas tālu projām no tās sekotājiem? Atbilde, ko saņēma noskumušie Bāba sekotāji, kas bija sanākuši kopā, lai teiktu ardievas Bahāullā, pārsteidza visus. Bahāullā norāva plīvuru, kas slēpa no cilvēku acīm Viņa patieso Stāvokli, un atklāti pavēstīja, ka Viņš ir visu laikmetu Apsolītais.
Dārzā, kuru mēs šodien pazīstam kā Rizvana Dārzu, Bahāullā uzturējās divpadsmit dienas, līdz Savai aizbraukšanai uz Konstantinopoli. Viņa ienaidnieki bija mēģinājuši dot nāvējošu triecienu Viņa Mācībai, nošķirot Viņu no pārējiem ticīgajiem. Taču Dievs bija pārvērtis šķiršanās brīdi par neaprakstāmi priecīgu notikumu. Viņa Misijas pasludināšana atmodināja Viņa biedru dvēseles jaunai dzīvībai. Šī bija Dienu Diena, ko Bābs viņiem bija sagatavojis. Pats Bahāullā ir teicis, ka šajā Dienā "visa radība tika iegremdēta šķīstīšanas jūrā".45
Diemžēl nav saglabājies daudz liecību par Bahāullā sarunām ar apmeklētājiem, kas straumēm vien plūda pie Viņa Rizvana Dārzā. Zemāk minētie vēsturnieka Nabila vārdi sniedz mums tikai nelielu ieskatu to dienu godībā:
"Katru dienu pirms saullēkta dārznieki grieza rozes, kas rotāja četru dārza aleju malas, un kārtoja tās kaudzē Viņa svētītās telts vidū. Tik liela bija šī kaudze, ka Viņa biedri, kas ik rītu sanāca kopā, lai Viņa klātbūtnē baudītu rīta tēju, cits citu neredzēja. Katram, kurš devās projām, Viņš iedeva dažas no šīm rozēm, lai tas, savukārt, Viņa vārdā nodotu tās Viņa arābu un persiešu draugiem pilsētā.... Kādu nakti, devītajā augoša mēness naktī, man gadījās būt starp tiem, kas stāvēja sardzē pie Viņa svētītās telts, īsi pirms pusnakts stundas es redzēju, ka Viņš iznāk no telts, noiet gar Saviem gulošajiem biedriem un nesteidzīgā solī uzsāk pastaigu pa mēnesnīcas apspīdētajām, ziedos ieskautajām dārza alejām. Lakstīgalas visapkārt dziedāja tik skaļi, ka tikai tie, kas atradās Viņa tuvumā, spēja skaidri saklausīt Viņa balsi. Apstājies kādas alejas vidū, Viņš ierunājās: “Paraugieties uz lakstīgalām. Viņu mīlestība pret rozēm ir tik stipra, ka no krēslas stundas līdz pat rītausmai tās, neaizverot ne acu, pogo savas dziesmas un ar ugunīgu kaisli uzrunā savu pielūgsmes objektu. Tad kā gan tie, kas apgalvo, ka deg mīlestībā uz sava Iemīļotā rožu skaistumam līdzīgo daili, var gulēt ciešā miegā?” Trīs naktis pēc kārtas es Viņu sargāju, riņķodams ap Viņa svētīto telti. Ik reizi, kad es gāju gar Viņa guļvietu, es redzēju Viņu nomodā, un katru dienu no rītausmas līdz vakara krēslai Viņš sarunājās ar apmeklētājiem, kas straumēm plūda pie Viņa no Bagdādes. Ne reizi es nemanīju Viņa vārdos ne mazāko izlikšanos."46

Mūsdienās bahājieši visā pasaulē no 21. aprīļa līdz 2. maijam atzīmē divpadsmit dienu ilgos Rizvana svētkus -vissvētākos un nozīmīgākos no visiem Bahaī Ticības svētkiem.
Zemāk jūs redzat dažus fragmentus no kādas Vēstules, ko atklāja Bahāullā. Lasiet to skaļi un centieties lasīt izjusti. Lasot atsauciet atmiņā Bahāullā Misijas pasludināšanu Rizvana Dārzā un Jaujiet Viņa vārdiem piepildīt jūsu sirdi ar prieku.

"Dievišķā pavasara laiks ir atnācis, un ātri tuvojas visžēlīgā Dieva svētki. Kusties, mana spalva, un visas radības priekšā daudzini Dieva vārdu, slavē Viņu tā, lai viss, kas radīts, atdzimtu un kļūtu jauns! Neklusē, bet runā! Svētlaimes saule mirdz virs mūsu, Svētlaimīgā, vārda apvāršņa, jo Dieva valstību rotā Viņa, Debesu Radītāja, tava Kunga, vārds. Visu zemju tautu priekšā celies un bruņojies ar šī visdižākā vārda spēku un nešaubies!
Ak, mana spalva, vai tu šai Dienā vari saredzēt ko citu bez manis? Kas ir noticis ar visu radību un kā tā sevi izpauž? Kā ir ar vārdiem un ar to valstībām? Kur ir pazudušas visas redzamās un neradzamās būtnes? Kā ir ar pasaules visuma noslēpumiem un to atklāšanos? Raugi, visa radība ir aizgājusi! Ir palicis tikai mans mūžīgais, mirdzošais vaigs.
Šī ir Diena, kurā ir redzams tikai starojums no Tava žēlīgā un visu dāsnā Kunga vaiga. Patiesi, savā neatvairāmajā, visu pakļaujošajā varenībā mēs esam visām dvēselēm likuši izdzist. Par mūsu žēlastības zīmi cilvēkiem mēs pēc tam esam likuši pasaulē nākt jaunai radībai. Es, patiesi esmu mūžsenais, dāsnais Dievs.
Saki: Šī ir tā paradīze, kur lapas šalc vārdu vīna iespiestu liecību: "Varas un autoritātes apjozts, redzams ir kļuvis Viņš, kas cilvēku acīm bija slēpts." Šī ir tā paradīze, kur lapu šalkoņa vēstī: "Ak jūs, kas mītat debesīs un virs zemes! Ir atklājies Viņš, kas nekad agrāk nebija parādījies, ir atnācis Viņš, kas no mūžības savu vaigu radības skatam bija liedzis." Vēsmiņa, kas rotājas tās zaros, čukst: "Ir parādījies Viņš, kas ir augstākais Kungs pār visu. Tā valstība ir Dieva," kamēr strautu ūdeņus dzird čalojam: "Visu acīs ir prieks, jo žilbinošās gaismas plīvuru sev ir noņēmis Viņš, kuru skatījis nav neviens, kura noslēpumu neviens nav atklājis. Viņa sejas skaistums ir atsegts."
No viscēlāko kambaru augstumiem šai Paradīzē atskan debesu jaunavu balsis: "Priecājieties, jūs debesu valstības iemītnieki, jo Visaugstākā vārdā pašā debesu sirdī mūžsenais Ķēniņš liek atskanēt visskanīgākajam zvanam. Un mūžīgās dzīvības kausu visapkārt sniedz dāsnā Devēja rokas. Nāciet tuvāk un atdzerieties! Dzesējiet veselīgās slāpes, jūs, kas iemiesojat ilgas un spēcīgas alkas!"47

Bahāullā, Viņa ģimene un nelielā ticīgo grupa, kas viņus pavadīja, palika Konstantinopolē tikai dažas dienas. Pensijas valdība no tālienes turpināja vajāt Cilvēku, kurā viņi tagad skaidri saskatīja Bāba kustības vadītāju. Persijas sūtnis Osmaņu impērijas valdnieka - sultāna - galmā uzsāka sistemātisku, pret Bahāullā vērstu, kampaņu. Sultāns, viņa ministri un to palīgi dzīvoja vidē, kur valdīja nodevība, liekulība un intrigas. Bahāullā atteicās ielaisties jebkādās attiecībās ar šiem necienīgajiem cilvēkiem. Viņa vienaldzīgā nostāja tikai palīdzēja Persijas sūtnim ar melu un nepatiesu apsūdzību palīdzību noskaņot varas pārstāvjus pret Viņu. Viņa neatlaidīgās pūles vainagojās panākumiem, un tika izdota pavēle izsūtīt Bahāullā uz Adrianopoli, vēl tālāk no Persijas robežām.
Atbildot uz šo pavēli, Bahāullā izdarīja ko tādu, ko var uzskatīt par apbrīnojami drosmīgu rīcību. Bahāullā nekavējoties atklāja garu Vēstuli, kas bija adresēta pašam sultānam. Šajā vēstulē Viņš izteica pārmetumus sultānam un viņa ministriem, norādot uz viņu infantilismu un kompetences trūkumu. Vēstule aizzīmogotā aploksnē tika nodota premjerministram. Runā, ka tad, kad viņš atvēra aploksni un sāka lasīt vēstuli, viņš esot nobālējis un teicis: "Ir tā, it kā Ķēniņu Ķēniņš paustu savu gribu vispazemīgākajam no saviem vasaļiem, norādot viņam, kā uzvesties."48
Bahāullā un Viņa ģimenei, kas nu jau trešo reizi tika pārsūtīta uz citu izsūtījuma vietu, divpadsmit dienu ilgais ceļojums no Konstantinopoles uz Adrianopoli bija ārkārtīgi grūts. Bija decembra mēnesis, un laiks bija stindzinoši auksts. Vairumam trimdinieku nebija piemērotu drēbju, kas tos pasargātu no skarbajiem laika apstākļiem. Lai pa ceļam pasmeltu no avotiem ūdeni, viņiem nācās kurināt ugunskurus, lai izkausētu ledu.
Bahāullā ieradās Adrianopolē 1863. gada 12. decembrī. Šajā pilsētā Viņš palika četrarpus gadus. Arī šis periods bija bagāts ar sāpīgām krīzēm un spīdošām uzvarām. Bahāullā ietekmei augot, Mirzas Jahijas sirdī ar jaunu sparu iedegās skaudības uguns. Viņš kļuva arvien nekaunīgāks un darīja visu iespējamo, lai Bāba sekotāji neatzītu šīs Dienas Dieva Izpausmi. Viņa kaitnieciskā darbība ietekmēja ne tikai pašu kopienu. Ticības ārējiem ienaidniekiem tā ielika rokās ieročus, ko tie izmantoja, veicot jaunus uzbrukumus Bahāullā un Viņa sekotājiem. Mirzas Jahijas nodevīgumam, šķiet, nebija robežu. Viņš pat nolēma noindēt Bahāullā un kala plānus tik ilgi, līdz gandrīz paveica savu melno darbu. Inde stipri iedragāja Bahāullā veselību, un, kaut arī Viņš atveseļojās, Viņam līdz mūža beigām trīcēja roka.
Taču Adrianopole, protams, nepaliks mūsu atmiņā ar Mirzas Jahijas kaunpilnajām izdarībām, bet gan ar dižajām uzvarām, ko šajā pilsētā izcīnīja Bahāullā. Tieši no šejienes Bahāullā nosūtīja daudzas no Savām, pasaules karaļiem un valdniekiem adresētajām, vēstulēm, tuvu un tālu pasludinot Savu Ticību.
Šī publiskā pasludināšana bija trešais posms pakāpeniskajā procesā, caur kuru cilvēce tika iepazīstināta ar Bahāullā Misiju. Pirmais posms aizsākās Sījah Čāla cietumā, kad Dieva Gars parādījās Bahāullā un pavēstīja Viņam, ka Viņš ir Tas, Kurš nes Dieva Vēsti mūsdienu pasaulei. Kaut arī Viņa Atklāsmes piedzimšana palika noslēpumā vēl desmit gadu, tā līdzīgi rītausmai lika sakustēties snaudošajām dvēselēm, pakāpeniski atmodinot atsaucīgos un sagatavojot viņus Bahāullā atzīšanai. Otrais posms sākās Rizvana Dārzā, kurā Viņš pasludināja Savu Misiju noteiktam ticīgo lokam, kas bija sapulcējušies, lai no Viņa atvadītos. Tagad nelielam izredzēto pulciņam bija zināms Viņa patiesais Stāvoklis. Trešais posms bija Viņa Misijas pasludināšana visai pasaulei. Tas aizsākās Konstantinopolē, ievērojami vērtās plašumā Adrianopole un sasniedza savu kulmināciju Akkā, kas kļuva par Viņa nākamo un arī pēdējo trimdas vietu.
Atklātā pretestība, ko Mirza Jahija Adrianopolē izrādīja Bahāullā, radīja lielu apjukumu ticīgo rindās. Daudzi no viņiem tikai nupat bija sākuši apjaust Bahāullā Stāvokli. Tas deva Ticības ienaidniekiem, aiz kuriem stāvēja divu valdību - Persijas un Osmaņu impērijas - spēki, iespēju dot kārtējo triecienu jaundzimušajai Dieva Ticībai. Kādu rītu Bahāullā māju negaidīti ielenca karavīri, un visiem tika pavēlēts nekavējoties sagatavoties aizbraukšanai. Kādu laiku neviens nezināja, kāds liktenis viņus gaida. Lielākā daļa baidījās, ka viņi varētu tikt nošķirti no Bahāullā, jo bija paklīdušas baumas, ka Bahāullā un Viņa ģimene tiks izsūtīti uz kādu nezināmu vietu un pārējos vienkārši izklīdinās. Beidzot, kļuva skaidrs, ka Bahāullā gaida izsūtījums uz cietumnieku pilsētu Akku, bet Mirzu Jahiju- uz Kipras salu. Vairums trimdinieku, kopskaitā ap septiņdesmit, tika izsūtīti uz Akku; starp viņiem bija arī divi no dedzīgākajiem Mirzas Jahijas atbalstītājiem. Turpretī četri Bahāullā biedri bija spiesti doties uz Kipru kopā ar Mirzu Jahiju.
Bahāullā un Viņa ģimene atstāja Adrianopoli 1868. gada 12. augustā un pēc grūta ceļojuma pa sauszemi un jūru 31. augustā ieradās Akkā. Ieslodzīto ierašanās Akkas iedzīvotājiem nebija nekas neierasts, jo šī pilsēta Osmaņu impērijai kalpoja par trimdas vietu, uz kurieni tika nosūtīti noziedznieki un dumpinieki. Šoreiz viņiem bija izziņots, ka jaunie atbraucēji ir valsts, Dieva un Viņa reliģijas ienaidnieki. Sultāns bija pavēlējis turēt viņus stingrā ieslodzījuma režīmā, un gan viņš, gan viņa ministri bija izteikuši cerību, ka Akkas skarbie apstākļi galu galā novedīs pie viņu bojāejas. Sultāna pavēle tika nolasīta publiski mošejā, un visiem kļuva skaidrs, ka šiem persiešiem ir piespriests mūža ieslodzījums un ka biedroties ar viņiem ir stingri aizliegts.

Pēc izkāpšanas Akkas krastā trimdinieki tika nogādāti armijas barakās, kurām bija jākļūst par viņu cietumu. Pirmajā vakarā viņiem nedeva nedz ēst, nedz dzert, un pēc tam katram no viņiem kā ikdienas pārtikas devu iedalīja trīs klaipus loti sliktas kvalitātes maizes. Drīz vien visi, izņemot divus cilvēkus, saslima, un neilgi pēc tam trīs no viņiem nomira. Uzraugi atteicās apglabāt mirušos, pieprasot par to samaksu. Tika pārdots mazs lūgšanu paklājiņš, kas piederēja Bahāullā, un iegūtā nauda tika atdota uzraugiem. Tikai vēlāk atklājās, ka uzraugi nebija turējuši savu vārdu un bija apbedījuši mirušos bez zārkiem un līķautiem, iepriekš tos pat nenomazgājot. Patiesībā, uzraugi bija saņēmuši divreiz vairāk naudas, nekā bija nepieciešams apbedīšanai.
Kaut arī ieslodzījuma apstākļi pakāpeniski uzlabojās, pirmie Akkā pavadītie gadi Bahāullā bija ciešanu pilns laiks. Mocībās, ko Viņš bija pārcietis Sījah Čālā, bija vainojami tikai un vienīgi Ticības ārējie ienaidnieki. Satraucošajiem notikumiem Adrianopolē bija iekšēji cēloņi. Taču pirmo gadu krīze Akkā bija radusies gan ārējo, gan iekšējo ienaidnieku darbības rezultātā. Pats Viņš šo periodu ir aprakstījis ar šādiem vārdiem:
"Un zini, ka pēc Mūsu ierašanās šajā vietā Mēs to nodēvējām par "Vislielāko Cietumu". Kaut arī jau agrāk, citā zemē, Mēs bijām iekalti ķēdēs un važās, Mēs tomēr nenosaucām to šajā vārdā. Saki: Pārdomājiet to, ak jūs, kas spēj saprast!"49

Neraugoties uz sultāna pavēli, kas aizliedza ikvienam stāties jebkādos sakaros ar Bahāullā un Viņa ģimeni, vairāki ticīgie Persijā mēroja tālo ceļu līdz Akkai, bieži vien veicot šo ceļojumu kājām, ar cerību nokļūt Viņa tuvumā. Ieradušies un nesaņēmuši atļauju ar Viņu satikties, šie uzticīgie sekotāji stāvēja netālu no Viņa cietuma, priecīgi par iespēju kaut no tālienes ieraudzīt Viņa stāvu pavīdam aiz restotā loga. Viņa svētītās rokas mājiens bija pietiekama atlīdzība par mēnešiem ilgo ceļojumu , un vairums no viņiem pēc tam atgriezās mājup, pateicīgi par viņiem dāvāto žēlastību.

Lielākā traģēdija, kas notika šajā laika posmā, bija Bahāullā dēla Mirzas Mihdi, kurš bija pazīstams kā Visskaidrākais Zars, pēkšņā nāve. Kādu vakaru, kad viņš viens pats, iegrimis lūgšanās un pārdomās, pastaigājās šurpu turpu pa baraku jumtu, viņš izkrita caur jumtā iebūvētu lūku un caurdūra krūtis uz koka redelēm. Kaut arī nekavējoties tika izsaukts ārsts, glābt viņa dzīvību nebija iespējams. Pēc divdesmit četrām stundām viņš nomira. Pirms viņa nāves Bahāullā jautāja Visskaidrākajam Zaram, ko viņš vēlas. Viņš atbildēja: "Es vēlos, lai Bahā ļaudis varētu baudīt Tavu tuvumu." "Tā notiks," Bahāullā atbildēja, "Dievs piepildīs tavu vēlēšanos."50
Lai cik smagas bija Bahāullā ciešanas Vislielākajā Cietumā, mums jāatceras, ka Viņa izsūtīšana uz Akku kļuva par senu pareģojumu piepildījumu. Tieši Akkā Patiesības Saule visā savā krāšņumā spīdēja divdesmit četrus gadus. Tieši šajā laika posmā, ciemojoties Karmela kalnā, tuvējā Haifas pilsētā, Bahāullā parādīja Abdu’l-Bahā vietu, kur celt Bāba Svētnīcu. Viņa Paša atdusas vieta netālu no Akkas kļuva par Svētāko Vietu uz zemes un par Bahā ļaužu Svēto Debespusi, pret kuru viņi griežas lūgšanu laikā (Quiblih). Tieši netālu no Bāba Svētnīcas tika ielikti pamati Vispasaules Taisnīguma Namam. Māsu pilsētas Haifa un Akka kļuva par Bahaī Ticības pasaules garīgo un administratīvo centru. Kādā no Savām vēstulēm Viņš jau bija norādījis uz Savu izsūtījumu uz Akku, sacīdams: "Mūsu atbraukšanas dienā Mūs sagaidīja ar gaismas karogiem, un Gara Balss skaļi sauca: “Drīz visi, kas mīt uz zemes, pulcēsies zem šiem karogiem.”"51

Akkā Bahāullā turpināja sludināt Savu Vēsti visai pasaulei. Zemāk ir sniegti daži fragmenti no Viņa Vēstulēm, kas tika uzrakstītas Adrianopolē un Akkā un kas bija adresētās pasaules karaļiem un valdniekiem:
Francijas imperatoram, Napoleonam III:
"Ak Parīzes valdniek! Saki, lai priesteris vairs nezvana zvanus. Patiesā Dieva vārdā! Visdižākais Zvans ir parādījies Visdižākā Vārda izskatā..."52
Aleksandram II, Krievijas caram:
"Celies, jel tu, starp cilvēkiem šīs, visus pakļaujošās, Mācības vārdā un aicini tautas pie Dieva, Visu Augstākā, Visu Dižākā."53
Viktorijai, Anglijas karalienei:
"Atsakies no savām vēlmēm un vērs savu sirdi uz to Kungu, Kurš valda kopš sendienām. Mēs pieminam tevi Dieva dēļ un vēlamies, lai tavs vārds top paaugstināts caur tavu bijību pret Dievu, debesu un zemes radītāju."54
Vilhelmam I, Prūsijas karalim:
"Piesargies, lai lepnība tev neliegtu saredzēt Dievišķās Atklāsmes Rītausmu, lai pasaulīgās vēlmes, gluži kā plīvurs, nenošķirtu tevi no tā Kunga, Kurš no Sava troņa augstumiem valda pār zemi."55
Francim Jozefam, Austrijas imperatoram:
"Atver savas acis, lai tu spētu saredzēt šo brīnišķo Parādību un atzīt To, Kuru tu piesauc gan dienā, gan nakts stundā, un uzlūko gaismu, kas mirdz virs šī spožā Apvāršņa."56
Abdul Azizam, Osmaņu impērijas sultānam:
"Neatmet bijību Dieva priekšā un esi no tiem, kuru darbi ir taisni. Pulcē ap sevi tos ministrus, no kuriem vēdī ticības un taisnīguma vēsma, apspriedies ar viņiem un izvēlies to, kas tavās acīs ir labs, un esi no tiem, kas rīkojas dāsni."57
Nasredīnam Šaham, Persijas valdniekam:
“Mēs lūdzamies, lai Viņš Savā žēlsirdībā - lai top Viņš augstu slavēts - šī ieslodzījuma dēļ atbrīvotu ļaudis no važām un ķēdēm un liktu tiem no visas sirds vērsties pie Viņa, Kurš ir Visuvarenais, Visdāsnais. Viņš ir gatavs atbildēt ikvienam, kurš Viņu piesauks, Viņš ir tuvs katram, kas Viņu uzrunā.”58
Amerikas valdniekiem un tās republiku prezidentiem:
"Ar taisnības rokām savienojiet to, kas iziris, un satrieciet pārticībā plaukstošo apspiedēju ar jūsu Kunga, Visgudrā, Visuvaldītāja, baušļu pātagu."59
Pāvestam Pijam IX:
"Vārds, ko Dēls turēja apslēptu, nu ir tapis atklāts. Šodien tas ir atsūtīts uz zemes miesas tempļa veidolā. Lai svētīts tas Kungs, Kurš ir Tēvs. Patiesi, Viņš ir nācis pie tautām Savā visdižākajā godībā."60
Visiem Kristīgās baznīcas mūkiem:
"Ak mūku pulki! Nenoslēdzieties baznīcās un klosteros. Es atļauju jums nākt ārā un darīt darbus, kas nesīs labumu jūsu un cilvēku dvēselēm."61

Četrus mēnešus pēc Visskaidrākā Zara pēkšņās bojāejas Bahāullā un Viņa biedriem nācās atstāt barakas, lai atbrīvotu telpas dažām armijas vienībām. Viņš un Viņa ģimene tika vairākkārt uz īsu laiku izmitināti dažādās mājās, līdz beidzot viņus pārcēla uz māju, ko mēs šodien pazīstam kā Abuda Namu. Viņi joprojām tika stingri uzraudzīti, un apkārtējie iedzīvotāji, sultāna pavēles iespaidoti, izturējās pret viņiem nedraudzīgi un pat naidīgi.
Tomēr ar laiku Akkas iedzīvotāji arvien vairāk pārliecinājās par mazā trimdinieku pulciņa nevainību, un ieslodzījuma apstākli uzlabojās. Par šīm pārmaiņām viņi lielā mērā varēja pateikties Abdulbahā, kurš bieži tikās ar pilsētas iedzīvotājiem un spēja parādīt viņiem bahājiešu nolūkus un Viņa Tēva Mācību garu patiesā gaismā. Ar laiku Bahāullā atļāva atstāt pilsētu un apciemot apkārtējos rajonus. Pēc tik ilga ieslodzījuma vientuļās pilsētas sienās Bahāullā beidzot varēja pavadīt zināmu laiku pie dabas, ko Viņš tik ļoti mīlēja, un baudīt tās skaistumu.

Pēdējos Savas dzīves gadus Bahāullā pavadīja Bāhdži savrupmājā, Akkas pievārtē. Tā bija celta laikā, kad Bahāullā bija ieslodzīts pilsētas mūros. Saimnieks māju bija pametis, kad tās apkārtnē izcēlās epidēmija. Abdulbahā izdevās to iegādāties Savam mīļotajam Tēvam, sākumā to īrējot un vēlāk iegūstot to Savā īpašumā.
Ap to laiku ne tikai Akkas iedzīvotāju, bet arī apkārtējo Sīrijas un Libānas novadu iedzīvotāju attieksme pret Bahāullā un Viņa sekotājiem bija pilnībā mainījusies. Kaut arī sultāna pavēles joprojām bija spēkā un formāli Viņš vēl aizvien skaitījās ieslodzītais, Kurš jātur stingrā uzraudzībā, patiesībā Viņu cienīja un godāja kā karali. Pat novada varas pārstāvji nāca lūgt Viņa padomu. Tāds bija Bahāullā Atklāsmes spēks, kas spēja pārveidot ļaužu sirdis.
Laikā, ko Bahāullā pavadīja Akkā un Bāhdži, Viņa Spalva atklāja veseliem sējumiem vadošu norādījumu, kas palīdzēs cilvēcei radīt lielisku pasaules civilizāciju. Visdižākais no Darbiem, ko sarakstīja Viņa Spalva, bija Kitab-i-Agdas, Viņa Laikmeta Vissvētākā Grāmata, kuru Viņš atklāja Abuda namā aptuveni 1873. gadā. Runājot par Bahāullā Svētajiem Rakstiem, kas tapuši Svētajā Zemē, Šogi Efendi ir teicis:
"Bahāullā raksti šajā laika posmā, ja mēs aplūkojam plašo tēmu loku, ko tie skar, iedalās trīs dažādās kategorijās. Pie pirmās kategorijas pieder tie raksti, kas ir turpinājums Viņa Misijas pasludināšanai Adrianopolē. Otrajā ir iekļauti Viņa Laikmeta likumi un baušļi, lielākā daļa no kuriem ir pierakstīti Kitab-i-Agdas, Viņa Vissvētākajā Grāmatā. Pie trešās kategorijas var pieskaitīt tos Vēstījumus, kuros daļēji ir pasludināti un daļēji nostiprināti no jauna šo Laikmetu raksturojošie pamatprincipi ."62

Bahāullā nepiedzīvoja Savas Ticības plašo izplatīšanos Rietumu pasaulē; tā sākās tikai Abdulbahā Kalpošanas laikā. Tomēr Rietumu zemes bija iepazīstinātas ar Viņa Mācībām, un daži bija dzirdējuši par Akkas Gūstekni, Kurš atstāja neizdzēšamu iespaidu uz visiem, kas ar Viņu saskārās. 1890. gada pavasarī, pašā Bahāullā dzīves novakarā, Viņu apciemoja kāds labi pazīstams angļu zinātnieks no Kembridžas, Edvards Grenvils Brauns. Zemāk minētās rindas ir fragmenti no viņa pierakstiem, kuros viņš stāsta par šo vēsturisko tikšanos:
"...mans pavadonis pagaidīja, kamēr es noāvu kājas. Tad viņš ar ašu rokas kustību pavēra aizkaru, palaižot mani pa priekšu, un es nonācu plašā istabā. Stūrī pie tuvākās sienas atradās zems dīvāns, bet pretī durvīm bija novietoti divi vai trīs krēsli. Kaut arī man bija neskaidra nojauta, kurp es dodos un ko man būs lemts skatīt, jo nekas man skaidri netika iepriekš pateikts), pagāja sekunde vai divas, pirms ar izbrīnu un pārsteigumu es skaidri sapratu, ka istaba nav neapdzīvota. Stūrī, kur pie sienas atradās dīvāns, sēdēja brīnumains un cienīgs cilvēks, kam galvā bija tāda filca cepure, ko derviši sauc par tadžu (bet neparasta augstuma un formas), ap tās pamatni bija aptīts mazs, balts turbāns. To seju, ko es uzlūkoju, es nekad nespēšu aizmirst, lai gan arī nespēju to aprakstīt. Viņa caururbjošās acis šķita lasām pašu cilvēka dvēseli; augstajā pierē jaudās spēks un autoritāte; dziļās grumbas Viņa sejā norādīja uz vecumu, ko šķietami slēpa piķa melnie mati un krāšņā bārda, kas sniedzās līdz jostasvietai. Nebija vajadzības jautāt, kā klātbūtnē es atrodos, jo es noliecos tā cilvēka priekšā, kas ir tādas pielūgsmes un mīlestības objekts, kādu varētu apskaust ķēniņi un ar veltīgām nopūtām sapņot imperatori!

Maiga, cēla balss lūdza mani apsēsties un tad turpināja:
"Lai slavēts Dievs, kuru tu esi atradis! Tu esi atnācis apciemot cietumnieku un trimdinieku.... Mēs nevēlamies neko citu kā tikai labumu cilvēcei un laimi tautām; bet viņi ieskata mūs par naida un nemiera cēlājiem, kas pelna ieslodzījumu un izsūtīšanu.... Ka visām tautām jāapvienojas kopīgā ticībā un visiem ļaudīm jābūt kā brāļiem; ka jāstiprina vienotības un mīlestības saites starp cilvēku dēliem; ka jābeidzas reliģiskajām atšķirībām un ka jāatceļ atšķirības starp rasēm - kāds gan tajā visā ļaunums? Bet vienalga tas piepildīsies: šie neauglīgie strīdi, šie iznīcinošie kari paliks pagātnē, un nāks “Vislielākais Miers”.... Vai arī jums Eiropā nav vajadzīgs tas pats? Vai tad tieši to nepareģoja Kristus? Tomēr mēs redzam, kā jūsu karaļi un valdnieki ar vieglu roku izšķiež savas bagātības uz lietām, kas iznīcina cilvēku dzimtu, nevis uz lietām, kas varētu nest cilvēcei laimi.... Šiem strīdiem un šai asinsizliešanai un nesaskaņām jābeidzas, un visiem cilvēkiem jābūt kā vienai dzimtai un vienai ģimenei... Lai cilvēks nelepojas ar to, ka viņš mīl savu zemi; lai viņš drīzāk lepojas ar to, ka viņš mīl visu cilvēci."63

Kitab-i-Agdas nav liela grāmata; tā sastāv tikai no 190 paragrāfiem. Tomēr tajā ir ietverti visi galvenie likumi un baušļi, kas jāievēro pasaules nākotnes civilizācijai. Šogi Efendi to ir nosaucis par Bahāullā laikmeta Grāmatu Māti un par Viņa Jaunās Pasaules Iekārtas Hartu.
"Pirmais pienākums, ko Dievs uzliek Saviem kalpiem, ir atzīt Viņu, Kurš ir Viņa Atklāsmes Rītausma, Viņa Bauslības Avots un Dievišķuma Pārstāvis gan Viņa Sūtības ķeniņvalstī, gan radītajā pasaulē. Kas šo pienākumu ir izpildījis, ir guvis sev labumu, bet kas to nav spējis, ir nomaldījies no ceļa, pat ja visi viņa darbi ir taisni. Katram, kurš ir sasniedzis šo visaugstāko stāvokli, šo izcilākās slavas virsotni, pieklājas pildīt katru bausli, ko ir devis Viņš, Kurš ir pasaules līgojums. Abi šie pienākumi ir neatdalāmi. Neviens no tiem nav pieņemams bez otra. Tā ir lēmis Tas, Kurš ir Dievišķās iedvesmas Avots.
Tie, ko Dievs ir apveltījis ar vērīgumu, sapratīs, ka Dieva noliktie priekšraksti ir galvenais līdzeklis, kā pasaulē uzturēt kārtību un tautu drošību. Tie, kas novēršas no tiem, ir pieskaitāmi pie nekrietnajiem un neprātīgajiem. Patiesi, es esmu licis jums noraidīt jūsu Jauno kaislību un tumšo dziņu pavēles un nepārkāpt tos priekšrakstus, kādus ir nospraudusi Visaugstākā Spalva, jo tie ir dzīvības elpa visai radībai. Dievišķās gudrības un Dievišķās izpausmes jūras ir uzbangojušas no Visžēlīgā elpas vēsmām. Steidzieties atdzerties, ak sapratnes ļaudis! Tie, kas ir lauzuši Dieva Derību, pārkāpjot Viņa baušļus un novēršoties, ir smagi grēkojuši Dieva, Visuvaldītāja, Visaugstā acīs.
Ak jūs pasaules tautas! Ziniet droši, ka mani baušļi ir lāpas, kuras es savā gādībā esmu devis nest maniem kalpiem, tie ir atslēgas uz manu žēlastību, kuru esmu devis savai radībai. Tā ir sūtīta uz zemi no jūsu Kunga, Atklāsmes Kunga debesīm. Ikviens cilvēks, kas izjutis no Dieva lūpām nākošo vārdu saldmi, pat ja tam piederētu pasaules vislielākās bagātības, atteiktos no tām visām, lai apstiprinātu kaut viena Viņa baušļa patiesības spēku, baušļa, kas radies no Viņa dāsnajām rūpēm un mīlošās laipnības.
Saki: No maniem baušļiem vēdī mana tērpa saldais aromāts un ar to palīdzību Uzvaras karogi tiks uzstādīti visaugstākajās virsotnēs. No manas visuvarenās godības debesīm manas varas Mēle ir uzrunājusi manu radību ar šādiem vārdiem: "Pildiet Manus baušļus, mīlot Manu daili." Laimīgs ir tas mīlētājs, kurš ir ieelpojis sava Iemīļotā dievišķo smaržu no šiem vārdiem, kas piesātināti ar tādas žēlastības aromātu, ko neviena mēle nespēj aprakstīt. Pie Manas dzīvības! Tas, kurš ir baudījis visizmeklētāko taisnības vīnu no Manas dāsnās vēlības rokām, turēsies pie Maniem baušļiem, kas spoži mirdz Manas radības Rītausmā.
Nedomājiet, ka Mēs jums esam atklājuši tikai likumu kodeksu. Nē, drīzāk, mēs esam atvēruši vislabāko Vīnu ar spēka un varas pirkstiem. Par to liecina Atklāsmes Spalva. Apceriet to, ak redzīgie!"64

Tajā laikā, kad Dieva Izpausme dzīvo starp cilvēkiem, Viņa neparastās spējas izplatās pa visu pasauli, izsaucot dziļas izmaiņas visas radības esībā. Šajā Dižajā Dienā Bahāullā gandrīz četrdesmit gadu garumā atklāja cilvēcei Dieva Vārdu, dāvinot pasaulei neierobežotas iespējas, kas ļaus radīt neiedomājami skaistu civilizāciju. Šie četrdesmit neizsīkstošas dievišķās atklāsmes gadi beidzās 1892. gada 29. maijā.
Deviņus mēnešus pirms Savas debesbraukšanas Bahāullā izteica vēlmi atstāt šo pasauli. Kopš tās dienas, pēc toņa, kādā Viņš izteica Savas piezīmes, kļuva arvien skaidrāk saprotams, ka Viņa dzīve uz šīs zemes tuvojas nobeigumam. 1892. gada 8. maija naktī Viņam sākās viegls drudzis. Nākamajā dienā drudzis pastiprinājās, taču pēc tam it kā atkāpās. Viņš joprojām ļāva Sevi apciemot dažiem draugiem un svētceļniekiem, taču drīz vien kļuva skaidrs, ka Viņš nav īsti vesels. No jauna parādījās drudzis, šoreiz stiprāks nekā pirms tam, un Viņa stāvoklis lēnām pasliktinājās. 1892. gada 29. maija rītausmā, Viņa dzīves 75. gadā, Viņa gars atstāja šo pasauli.

Sešas dienas pirms Savas aiziešanas Viņš ataicināja pie Sevis visus ticīgos, kas bija sanākuši Bāhdži savrupmājā, uz pēdējo tikšanos. Guļot gultā, viena no Saviem dēliem atbalstīts, Viņš tos uzrunāja. "Man uz jums visiem ir labs prāts," Viņš teica. "Jūs esat krietni kalpojuši un centīgi strādājuši. Jūs nācāt šurp katru rītu un katru vakaru. Lai Dievs jums palīdz palikt vienotiem arī turpmāk. Lai Viņš jums palīdz augsti godāt esības Kunga Mācību."65 No sanākušo acīm straumēm plūda asaras.
Vēsts par Viņa nāvi nekavējoties tika telegrafēta sultānam. Telegramma sākās ar vārdiem: "Bahā Saule ir norietējusi," un tā informēja sultānu par ticīgo ieceri apglabāt svētos pīšļus savrupmājas tuvumā. Šim nolūkam tika izraudzīta atsevišķa celtne tieši pretī savrupmājai, un neilgi pēc saulrieta, Viņa debesbraukšanas dienas vakarā, Viņa miesas tika guldītas zemes klēpī. Tagad šis zemes stūrītis kļuva par Bahā ļaužu Svēto Vietu, uz kurieni vērst skatus lūgšanu laikā. To dienu ciešanas Nabils apraksta ar šādiem vārdiem:
"Šķita, ka garīgais sajukums, kas valdīja pīšļu pasaulē, lika nodrebēt visām Dieva pasaulēm... Ne mana sirds, ne mēle nespēj attēlot stāvokli, kādā mēs bijām ieslīguši... Visā šajā apjukumā, mēs redzējām Akkas un tuvējo ciematu iedzīvotājus, kas pulkiem drūzmējās ap namu, vaimanājot, sitot sev pa galvām un skaļi izkliedzot savas bēdas."66
Veselu nedēļu sērotāji, gan bagāti, gan nabagi, bariem ieradās izteikt līdzjūtības Bahāullā ģimenei. Izcili cilvēki no visiem sabiedrības slāņiem, to skaitā musulmaņi, kristieši, jūdi, dzejnieki, garīdznieki un valdības ierēdņi vienojās šajās sērās, skumstot par šo zaudējumu un slavējot Viņa tikumus un diženumu. Daudzi atstāja rakstiskus cieņas apliecinājumus. Šādi cieņas apliecinājumi tika saņemti arī no daudzām novada pilsētām, un tie visi tika nodoti Abdulbahā, kas tagad pārstāvēja Bahāullā Mācību. Taču šī sēru izpausme, runājot Aizbildņa vārdiem, bija tikai "piliens, salīdzinot ar bēdu okeānu un neskaitāmajiem visdziļākās pieķeršanās apliecinājumiem, kas Patiesības Saules rieta stundā izlija no daudzu tūkstošu cilvēku sirdīm, kas bija atbalstījuši Viņa Mācību un tagad bija apņēmības pilni pacelt tās karogu Persijā, Indijā, Krievijā, Irākā, Turcijā, Palestīnā, Ēģiptē un Sīrijā."67

Pēc Bahāullā nāves Abdulbahā uzdeva Nabilam izvēlēties fragmentus un no tiem sastādīt Svētceļojuma Vēstījuma tekstu. Šis vēstījums tiek skandēts Bahāullā un Bāba svētnīcās.
"Tā slava, kas ir ataususi no Tavas cēlās Būtnes, un tā godība, kas atmirdz no Tavas starojošās Dailes, lai ir ar Tevi, ak godības Izpausme un mūžības Ķēniņ, un Valdniek pār visu, kas ir debesīs un uz zemes! Es apliecinu, ka caur Tevi Dieva valdīšana un Viņa Valstība, un Dieva augstība, un Viņa lielums tapa atsegti un Tava neapgāžamā likuma debesīs savā sendienu spožumā atmirdzēja Saule, un virs radības apvāršņa atspīdēja Neredzamā Daile. Vēl jo vairāk, es apliecinu, ka ar Tavas Spalvas kustību spēkā stājās Tavs lēmums: "Esi!" un Dieva glabātais noslēpums tapa zināms, un visai radībai tika dota esamība, un lejup nāca visas Atklāsmes.
Vēl jo vairāk, es apliecinu, ka caur Tavu daili ir tikusi atsegta Dievinātā daile un caur Tavu vaigu ir iemirdzējies Ilgotā vaigs, un ka ar Savu vārdu Tu esi lēmis par visām radītām būtnēm, ļaudams tām, kas Tev ir uzticīgas, pacelties godības virsotnē un neticīgajiem krist visdziļākajā bezdibenī.
Es apliecinu, ka tas, kas ir pazinis Tevi, ir pazinis Dievu un tas, kas ir iemantojis Tavu tuvumu, ir iemantojis Dieva tuvumu. Liela tādēļ ir svētība tam, kas ir ticējis Tev un Tavām zīmēm un zemojies Tavas varas priekšā, un kam ir bijis gods sastapt Tevi, un kas ir guvis Tavu labvēlību un Tavu tuvumu un pie Tava troņa stāvējis. Ak vai tam, kas ir grēkojis pret Tevi, noliedzis Tevi, pulgojis Tavas zīmes, Tavai valdīšanai pretī runājis un pret Tevi cēlies, un Tava vaiga priekšā lepnumam ļāvies, Tavas liecības apšaubījis un no Taviem likumiem un no Tavas valstības bēguļojis, un tapis pieskaitīts pie neticīgajiem, kuru vārdi uz Tavu pirkstu mājienu ir tikuši ierakstīti Tavās svētajās Vēstulēs.
Tad vēdī pār mani, ak mans Dievs un mans Mīļotais, ar Savas žēlastības labo roku Savas labestības svētās dvašas vēsmas, lai aiznes tās mani projām no manis paša un pasaules uz Tavas klātienes un Tavas tuvības pagalmiem. Tevi ir tas spēks piepildīt Savu gribu. Patiesi, Tu valdi pār visām lietām.
Dieva pieminēšana un Viņa slavināšana, un Dieva godība, un Viņa gaišums balstās uz Tevi, Viņa Daili. Es apliecinu, ka radības acs nekad nav skatījusi kādu, kam būtu vairāk pāri darīts kā Tev. Visās Savas dzīves dienās Tu biji iegremdēts nelaimju jūrā. Bija laiks, kad Tu biji ķēdēs un važās kalts, bija laiks, kad Tev draudēja Tavu naidnieku zobens. Tomēr, neraugoties uz visu to, Tu prasīji, lai visi cilvēki ievēro to, ko lēmis Tev bija Visu Zinošais, Visu Gudrais.
Lai mans gars kļūst par ziedojumu par tām pārestībām, kādas izcieti Tu, un lai mana dvēsele izpērk tās nelaimes, kādām tiki pakļauts Tu! Piesaucot Tevi un tos, pār kuru sejām ir atspīdējis Tava vaiga gaismas spožums un kas aiz mīlas uz Tevi ir ievērojuši visu, kas tiem bija likts, es lūdzu Dievu, lai Viņš norauj tos plīvurus, kas ir nostājušies starp Tevi un Tavu radību, un dāvā man šīs pasaules un nākamās pasaules labumus. Patiesi, Tu esi Visvarenais, Viscēlais, Visgodātais, Mūžam Piedodošais, Vislīdzjūtīgais.
Svētī, ak Kungs mans Dievs, dievišķo Lota Koku un tā lapas, un tā zarus, un atzarus, un stumbru, un tā atvases tik ilgi, kamēr pastāvēs Tavi visdižākie tituli un Tavas viscildenākās īpašības. Tad pasargi to no uzbrucēju tīkojumiem un tirānijas pulkiem! Tu, patiesi, esi Visvarenais un Visspēcīgais. Tāpat svētī, ak Kungs mans Dievs, Savus kalpus un Savas kalpones, kas ir iemantojušas Tavu tuvumu. Patiesi, Tu esi Visdāsnais, un Tava žēlastība ir nebeidzama. Nav cita Dieva bez Tevis, Mūžam Piedodošā, Visaugstsirdīgā."68



AVOTU SARAKSTS

Bāba dzīve

1 The Dawn Breakers: Nabil's Narrative of the Early Days of the Bahaī Revelation (Wilmette: Bahaī Publishing Trust, 1974), pp. 75-76.
2 Shoghi Effendi, God Passes By (Wilmette: Bahaī Publishing Trust, 1995), p. xiv.
3 The Dawn Breakers, p. 57.
4 Turpat, lpp. 63.
5 Turpat, lpp. 65.
6 The Promulgation of Universal Peace: Talks Delivered by "Abdu'l-Baha during His Visit to the United States and Canada in 1912 (Wilmette: Bahaī Publishing Trust, 1995), p. 138.
7 The Dawn Breakers, pp. 85-86.
8 The Dawn Breakers, pp. 92-94.
9 Turpat, lpp. 142-43.
10 The Dawn Breakers, p. 146.
11 The Promulgation of Universal Peace, p. 138.
12 The Dawn Breakers, pp. 148-50.
13 Turpat, lpp. 198.
14 The Dawn Breakers, p. 212.
15 The Dawn Breakers, p. 213.
16 The Dawn Breakers, p. 249.
17 The Dawn Breakers, p. 315-16.
18 Some Answered Questions (Wilmette: Bahaī Publishing Trust, 1994), pp. 25-26.
19 The Dawn Breakers, p. 507.
20 The Dawn Breakers, p. 307-08.
21 Turpat, lpp. 508.
22 Turpat, lpp. 509.
23 Turpat, lpp. 512.
24 The Dawn Breakers, p. 513.
25 Turpat, lpp. 514.
31 The Bāb, Bahaī Prayers: A Selection of Prayers Revealed by Bahaullā, the Bāb, and 'Abdu'l-Baha (Wilmette: Bahaī Publishing Trust, 1993), p. 28.
32 Turpat, lpp. 29.
33 The Dawn Breakers, pp. 92-94.
26 Will and Testament of 'Abdu'l-Baha (Wilmette: Bahaī Publishing Trust, 1991), p. 19.
27 Shoghi Effendi, God Passes By, p. 57.
28 Bahaullā, cited in The World Order of Bahaullā: Selected Letters (Wilmette: Bahaī Publishing Trust, 1991), p. 124.
29 Shoghi Effendi, introduction to The Dawn-Breakers, p. xxxiii.
30 'Abdu'l-Baha on Divine Philosophy (Boston: Tudor Press, 1918), pp. 47-48.

Bahāullā dzīve

1 The Promulgation of Universal Peace: Talks Delivered by Abdulbahā during His Visit to the United States and Canada in 1912 (Wilmette: Bahaī Publishing Trust, 1995), p. 25.
2 No nepublicētas Bahaullā vēstules rajiešiem tulkojuma.
3 Turpat
4 The Dawn-Breakers: Nabil's Narrative of the Early Days of the Bahaī Revelation (Wilmette: Bahaī Publishing Trust, 1974),p. 119.
5 Turpat, lpp. 119-120.
6 Epistle to the Son of the Wolf, p. 11.
7 ‘Abdu’l-Baha on the Divine Philosophy, p. 47.
8 The Dawn Breakers, p. 96.
9 The Dawn Breakers, p. 104.
10 Turpat, lpp. 104-105.
11 Turpat, lpp. 105-106.
12 Turpat, lpp. 106.
13 Turpat, lpp. 107.
14 Turpat, p. 107.
15 The Dawn-Breakers, pp. 107-108.
16 Selection from the Writing of the Bāb, pp. 82-83.
17 Turpat, lpp. 98.
18 Turpat, lpp. 149.
19 The Dawn Breakers, p. 113.
20 Turpat, lpp. 116.
21 Bahaullā, Domu Vārpas, lpp. 170.
22 Promulgation of Universal Peace, pp. 141-142.
23 Shoghi Effendi, God Passes By, pp. 65-66.
24 The Dawn-Breakers, pp. 607-608.
25 Tablets of Baha’u’llah Revealed after Kitab-i-Aqdas, p. 40.
26 Turpat, lpp. 96.
28 Epistle to the Son of the Wolf, pp. 20-21.
29 The Dawn Breakers, p. 31-33.
30 Epistle to the Son of the Wolf, p. 21.
31 Turpat, lpp. 22.
32 Shoghi Effendi, God Passes By, pp. 101-102.
33 Bahaullā, Domu vārpes, lpp. 51.
34 Shoghi Effendi, Crisis and Vicroties, p. 15.
36 Shoghi Effendi, God Passes By, p. 109.
37 Bahaullā, Kitab-i-Igan, lpp. 251.
38 Shoghi Effendi, God Passes By, p. 115.
39 Shoghi Effendi, God Passes By, p. 137.
40 Epistle to the Son of the Wolf, p. 22
41 Shoghi Effendi, God Passes By, p. 144.
42 Bahaullā, Kitab-i-Igan, lpp. 3.
43 Bahaullā, Apslēptie Vārdi, lpp. 3.
44 Shoghi Effendi, God Passes By, p. 147.
45 Baha’u’llah, Kitab-i-Aqdas, p. 48
46 Shoghi Effendi, God Passes By, p. 153.
47 Bahaullā, Domu Vārpas, lpp. 26-28.
48 Shoghi Effendi, God Passes By, p. 160.
49 Shoghi Effendi, God Passes By, p. 185.
50 Baha’u’llah, King of Glory, pp. 311-313.
51 Shoghi Effendi, God Passes By, p. 184.
52 The Proclamation of Baha’u’llan to the Kings and Leaders of the World, p. 17.
53 The Proclamation of Baha’u’llan to the Kings and Leaders of the World, p. 28.
54 Turpat, lpp. 33.
55 Turpat, lpp. 43.
56 Turpat, lpp. 43.
57 Turpat, lpp. 47.
58 Turpat, lpp. 60.
59 Turpat, lpp. 63.
60 Turpat, lpp. 84.
61 Turpat, lpp. 95.
62 Shoghi Effendi, God Passes By, pp. 205-206.
63 Baha’u’llah, King of Glory, pp. 371-373.
64 Baha’u’llah, Kitab-i-Aqdas, # 1-5
65 Shoghi Effendi, God Passes By, p. 222.
66 Shoghi Effendi, God Passes By, p. 222.
67 Turpat, lpp. 223.
68 Baha’u’llan, Baha’i Prayers: A Selection of Prayers Revealed by Baha’u’llah, the Bāb and ‘Abdu’l-Baha (Wilmette: Baha’I Publishing trust, 1993), pp. 230-233.