Viljams S. Hečers un J. Duglass Martins
© Rīgas Bahai ticības draudze
Rīga, 2004.g.
ISBN 9984-507-73-4
Veltījums vīriešiem un sievietēm, kas savas dzīvības ziedojuši Bahai ticībai Irānā 1844.-1984.g.
"Šie cilvēki ir pārcēlušies pāri vārdu pasaules šaurajiem līčiem un savas teltis uzslējuši atsacīšanās jūras krastos."
- Bahāullā -
SATURS
Priekšvārds ..........................................
Ievads ...............................................
1. Saites ar islāmu .................................. 1
2. Babi ticība ....................................... 5
3. Bahāullā .......................................... 25
4. Valdības pēctecība ................................ 46
5. Galvenās mācības .................................. 67
6. Dievs, Viņa Izpausmes un cilvēks .................. 92
7. Bahāullā Pasaules Iekārta ......................... 121
8. Pārvalde un likumi ................................ 135
9. Bahai kopiena ..................................... 156
10. Panākumi un izredzes ............................. 175
Pielikums: Edvards Grenvils Brauns ................... 193
Piezīmes ............................................. 197
PRIEKŠVĀRDS
Kanādas bahājiešu Nacionālās Garīgas Padomes pamudināta, zinātnieku un studentu grupa 1974.gadā nodibināja biedrību, lai sekmētu Bahai ticības sistemātiskas studijas universitātes apjomā. Grupa sekmīgi darbojās, nolasot lekcijas, organizējot konferences un izdodot virkni publikāciju. Šodien Bahai studiju biedrība ar centru Otavā, Kanādā, lepojas ar nacionālām filiālēm vairākās pasaules valstīs.
Organizācijai paplašinoties, radās atziņa, ka neviens no esošajiem avotiem nespēj aizstāt rokasgrāmatu, uz ko varētu balstīties pēdējo kursu studentu apmācība. Un tā tapa pasūtīts šis darbs. Rezultātā autori ir ļoti pateicīgi biedrībai ne tikai par ierosmi, kas deva iespēju darbu uzsākt, bet arī par to pastāvīgo palīdzību, ko biedrība sniedza, lai darbu pabeigtu.
Mēs arī vēlētos izteikt savu pateicību Todam Losonam (Todd Lawson) no Islāma Studiju Institūta pie Mekgilas (McGill) universitātes, kurš recenzēja nodaļu par islāmu; Braunlijai Tomasei (Brownlee Thomas), kas augstsirdīgi sniedza savus profesionālos pakalpojumus kā tehniskā redaktore, un Marionai Finlejai (Marion Finley) Lavalas universitātē, kas bija tik laipna un veica persiešu un arābu terminu transliterāciju. Tāpat esam pateicīgi Lerijam Baknelam (Larry Bucknell) un Betijai Fišerei (Betty Fisher) no Savienoto Valstu Bahai Izdevniecības par visāda veida prakstisko palīdzību, ko viņi sniedza. Mēs abi esam lielu pateicību parādā Suzannai Laionai (Susan Lyons), kas strādāja pie vairākiem manuskripta varianatiem.
Un beidzot, mēs pateicamies daudzajiem Bahai draugiem, kas iedrošināja mūs šo darbu uzņemties, un it īpašs paldies mūsu dzīves biedrēm, kuru izpratne un atbalsts ļāva to pabeigt.
V. S. H. un J. D. M.
Toronto, 1984.g. 8.jūlijā.
IEVADS
Bahai ticība ir visjaunākā no pasaules neatkarīgajām reliģijām. Kopš saviem neskaidrajiem sākumiem 19. gadsimta vidū Irānā, tā ir tagad faktiski izplatījusies ikvienā pasaules daļā, nodibinājusi savas administratīvās institūcijas vairāk nekā divi simts neatkarīgās valstīs un lielākās teritorijās un patiesi aptver visus ticīgos no katras kultūras, rasu, sabiedriskās un reliģiskās vides.
Jaunā ticība ir atšķirīga reliģija, kas balstās vienīgi uz sava dibinātāja Bahāullā mācībām. Tā nav kults, reformējoša kustība vai sekta kādas citas ticības ietvaros, nedz arī tikai filozofiska sistēma. Tā arī nav mēģinājums radīt jaunu reliģiju apvienošanas un samierināšanas ceļā, savācot dažādas mācības, kas izvēlētas no citām reliģijām. Arnolds Toinbijs (Arnold Toynbee) saka:
"Bahai Ticība ir patstāvīga reliģija, kas ir līdzvērtīga islāmam, kristiānismam un citām pasaulē atzītām reliģijām. Bahaisms nav kādas citas reliģijas sekta; tā ir savrupa reliģija, un tai ir tāds pats statuss kā citām atzītām reliģijām."
Šis temats ir mēģinājums aplūkot plašu Bahai mācību sfēru. Sākumā ir svarīgi atzīmēt Bahai ticības galveno priekšstatu: cilvēces vienotību. Bahāullā galvenais vēstījums ir, ka pienākusi diena, lai cilvēci apvienotu vienā globālā ģimenē. Viņš apagalvo, ka Dievs ir iedarbinājis vēstures spēkus, kas visā pasaulē rada atziņu, ka cilvēce ir vienota, īpaša dzimta. Šis vēsturiskais process, kurā, kā cer bahājieši, viņu ticībai ir galvenā loma, būs saistīts ar globālas civilizācijas rašanos.
Bez šīs elpu aizraujošās iztēles, Bahai ticība īpaši saista reliģijas vēstures studentu interesi. Tas ir tādēļ, ka ir viegli pieejami empīriski dati. Būtu grūti vai varbūt neiespējami skaidri noteikt tos impulsus, kas radīja un attīstīja kādu no pasaules agrākajām svarīgākajām reliģijām. Budas mācību rakstura izskaidrojums, Jēzus dzīves patiesie notikumi, ēra, kurā dzīvoja Zaratustra, viņa ietekme, pat "Krišnas" vēsturiskās eksistences pamatojums – tās visas, šķiet, paliek neatrisināmas problēmas. Materiāli par Muhameda dzīvi un personību ir vairāk pieejami, bet pat šeit valda diskusija par daudziem būtiskiem sīkumiem.
Edvards Grenvils Brauns (Edward Granville Browne), ievērojams Kembridzas orientālists, bija viens no pirmajiem rietumu vēsturniekiem, kuru ieinteresēja Bahai vēsture. Pēc Brauna domām, tai laikā maz pazīstamā ticība deva vienreizēju iespēju sīki izpētīt, kā rodās jauna un neatkarīga reliģija. Viņš sacīja:
"...jo šeit viņam (reliģijas studentam) ir iespēja apcerēt tādas personības, kas laika gaitā kļūst par varoņiem un pusdieviem, kurus mīts un izdomājums vēl nav aptumšojis; sakrītošu un neatkarīgu liecību gaismā viņš var aplūkot vienu no tiem dīvainajiem sajūsmas, paļāvības, kvēlas uzticības un nevaldāmas varonības – vai, ja gribat, fanātisma uzliesmojumiem, ko mēs mēdzam saistīt ar cilvēces agrīno vēsturi; vārdu sakot, viņš var kļūt par liecinieku ticības piedzimšanai, kas noteikti izcīnīs vietu starp pasaules lielajām reliģijām."
To pašu apgalvo mūsdienu apskata autori ārpus Bahai kopienas:
"Kā neviena cita reliģija Babi – Bahai kustība sagādā reliģijas vēsturniekam nenovērtējamus avotus, lai pētītu tās izcelsmi un attīstību. Tam ir vismaz divi iemesli. Pirmkārt, Bahai ticība ir visjaunākā reliģija. Citas reliģijas sākās pirms simtiem vai tūkstošiem gadu. No tā saucamajām vienpadsmit pasaules svarīgākajām mūslaiku reliģijām tikai islāms (septītais gadsimts p.m.ē.) un sikhisms (sešpadsmitais gadsimts p.m.ē.) ir gadsimtu veci: citas – hinduisms, budisms, džainisms, taoisms, konfuciānisms, šinto, zaratustras un jūdu ticība, un kristiānisms - ir tūkstošiem gadu vecas. Bahai ticība radās tikai pagājušajā gadsimtā (1844.g.), un tikai kopš 1963.gada tā, iespējams, ir sasniegusi savas izveidošanās pēdējo pakāpi, kas, starp citu, padara patreizējo laiku par visvairāk noderīgu, lai pētītu tās attīstību. Tāpēc Bahai ticība ir mūslaiku reliģija un, protams, ir vairāk pieejama izpētei un izpratnei nekā vecākas reliģijas."
Pavisam nesen Irānas bahājiešu pieaugoša vajāšana savā zemē, ko piekopj islāma režīms, piesaistīja visas pasaules uzmanību. Tā kā uzbrukumiem par cēloni bija galvenokārt cietušo reliģiskā piederība, arvien vairāk pieaugusi interese par pašu Bahai ticību. Uzskati, kas atšķir bahājiešus it īpaši no musulmaņiem, un vēsturisko notikumu secība, kas noveda pie kārtējā uzliesmojuma, ir bijuši lielu diskusiju temats rietumu informācijas līdzekļos.
Visu iepriekšminēto iemeslu dēļ Bahai ticību arvien biežāk ietver koledžas un universitātes mācību programmās par pasaules reliģijām. Bahai ticības dibinātāja darbi kopā ar padziļinātām viņa nozīmēto iztulkotāju interpretācijām ir viegli pieejami rakstu sakopojumos, kas publicēti angļu valodā. Bez šiem diviem galveniem avotiem literatūrā par Bahai ticību ir atrodami divi mazāk svarīgu materiālu veidi: ticības piekritēju komentāri, kas uzrakstīti, lai izglītotu bahājiešus un piesaistītu atbalstu, un virkne kritisku rakstu, kurus uzrakstījuši pretinieki no kristīgo garīdzniecības vidus. Nevienu no mazāk svarīgo avotu publikācijām nevar uzskatīt par kompetentu vai noderīgu Bahai ticības mācību un vēstures objektīvai interpretācijai.
Dotais teksts aptver četrus galvenos izpētes virzienus: 1. Babi un Bahai ticību vēsturi; 2. Bahāullā galvenās mācības; 3. Bahai ticības institūciju struktūru; un 4. Bahai kopienas attīstību. Pēdējā nodaļa min dažas jaunas problēmas, kas jauno reliģiju skar saviļņošo panākumu dēļ, kādus tā ir baudījusi savas 140 gadu izaugsmes laikā.
Ikvienas jaunas reliģijas izpēte izvirza īpašas problēmas. Atšķirībā no vairuma parādību, ko pēta zinātne, reliģija grib saprast pašus cilvēkus. Reliģija prasa ne tikai uzmanību, bet galu galā ziedošanos un saistības. Tādēļ daudz reliģisku domātāju uzskata, ka galvenais konflikts rodas starp ticību un zinātni un ka ticības valstības būtība atrodas ārpus zinātniskās izpētes sfēras.
Šeit Bahai ticība nāk palīgā tiem, kas apņemas to pētīt. Viena no tās pamatlicēja Bahāullā mācībām ir, ka vislielākā dāvana, ar ko Dievs cilvēci apveltījis, ir saprāts. Bahājieši pieņem, ka saprātu ir jāpielieto, izskaidrojot visas eksistences formas, ieskaitot garīgās, un šai nolūkā kā līdzekli ir jālieto zinātniskā metode. Abdulbahā, Bahāullā dēls un ieceltais viņa mācību iztulkotājs, apgalvoja: "Ikviena reliģija, kas ir pretrunā ar zinātni vai to noraida, ir gara tumsība - jo gara tumsība ir zināšanu pretstats."
Tādēļ lielā mērā tas, kas studē Bahai ticību, atrod, ka temats ir vēl jāpētī. Neizprotamas parādības, ar kurām sastopamies, piemēram, materiālajā visumā, atspoguļo tikai cilvēka zināšanu ierobežotību. Tas ir, tās neko neapgalvo par dabas pasauli, kas būtu pretrunā ar zinātni un saprātu. Rituālu minimums un ar sevišķām spējām un zināšanām apveltītas garīdznieku elites trūkums atstāj arī diezgan brīvu pieeju Bahai ticības galvenajām īpatnībām.
Tomēr reliģijas studijas nav paleontoloģija. Tā ir dzīvu parādību izpēte, kurās iespējami pilnīgi jāiedziļinās ne tikai ar prātu, bet arī ar sirdi, ja jārod skaidra izpratne. Bahai ticība ir temats, kas pārstāv vairāku miljonu cilvēku visdziļāko pārliecību, to pārliecību, kas nosaka vissvarīgākos lēmumus cilvēka dzīvē, un par kuru daudzi tūkstoši bahājiešu ir pakļāvušies un šodien pakļaujas vajāšanai un nāvei.
Darba autori ir mēģinājuši apsvērt šīs saprāta un sirds prasības, ko reliģijas izpēte izvirza tiem, kas ar tām nodarbojas.
1. Saites ar islāmu
Apgalvojums, ka kāda reliģija ir neatkarīga no citām ticībām, nepierāda, ka tā sākās reliģiskā vakuumā. Budisms radās uz tradicionālā hinduisma pamata, un, tikai šķērsojis Himalaju kalnus, tas ieguva savu patieso raksturu, ka īpaša reliģija, kam bija lemts stipri ietekmēt kultūru Čīnā, Japānā un dienvidaustrumu Āzijas zemēs. Līdzīgi Jēzus Kristus un viņa tiešo sekotāju misija izrietēja no jūdu ticības, un apmēram divus gadsimtus kaimiņu tautas šo virzienu uzskatīja par pamatreliģijas reformētu atzarojumu. Kristiānisms neizveidojās par atsevišķu reliģiju ar saviem svētajiem rakstiem, likumiem, institūcijām un rituāliem, iekams tas nebija piesaistījis lielus piekritēju pulkus no daudzām semītiem nepiederošām rasēm Vidusjūras reģionā.
Bahai ticība dzima no islāma. Tāpat kā kristiānisms izveidojās no jūdu ticības gaidām pēc mesijas, reliģija, kurai bija jākļūst par Bahai ticību, radās no eskatoloģiskām (t.i. doktrīna par pastarā tiesu) nesaskaņām pašā islāmā. Tomēr Bahai ticība ir pilnīgi neatkarīga no savas pamatreliģijas. Šī uzskata pamatotību ir nesen atkal atzinis viens no visražīgākajiem mūslaiku islāma zinātniekiem. Olamā (pagodinoša uzruna "ļoti izglītots") Sejeds Tabatabai (Siyyid Tabataba'i) kategoriski apgalvo, ka "Babi un Bahai sektas...nekādā ziņā nevajadzētu uzskatīt par šia islāma (Shi'ism) atzarojumiem".
Jaunā ticība vispirms parādījās Persijā, ko pārsvarā apdzīvo musulmaņi. Tad tā izplatījās kaimiņos esošajās musulmaņu zemēs, Turku un Krievijas impērijās un Indijas ziemeļos. Lai gan daži no pirmajiem sekotājiem bija no jūdu, kristīgās vai Zaratustras ticības, lielākais vairākums bija islāma piekritēji. Savas reliģiskās idejas viņi smēla no Korāna, un viņus vispirms interesēja tie jaunās ticības aspekti, kas pauda islāma pravietojumu piepildīšanos un musulmaņu mācības interpretāciju. Līdzīgi tam sākumā islāma garīdznieki uzskatīja tos, kas sekoja jaunajai ticībai, par musulmaņu ķeceriem.
Bahai ticības islāmiskās izcelsmes dēļ ir svarīgi mūsu izpēti uzsākt ar islāma pirmsākuma aplūkošanu, no kura Bahai ticība izveidojās. Šāds apskats ir nozīmīgs arī otra iemesla dēļ: islāms iederas Bahai ticības galvenajā priekšstatā par reliģijas vēsturi un attiecībām starp reliģijām. Bahai ticība ir varbūt vienreizēja ar to, ka tā bez iebildumiem atzīst citu lielo reliģiju pamatotību. Bahājieši tic, ka Ābrahāms, Mozus, Zaratustra, Buda, Jēzus un Muhmeds ir visi īsti viena Dieva vēstneši. Šo dievišķo sūtņu mācības tiek uzskatītas par ceļu uz pestīšanu, kas sekmē "vienmēr progresējošās civilizācijas turpinājumu". Bahājieši uzskata, ka šīs atkārtotās Dieva iejaukšanās cilvēces vēsturē ir progresīvas, katra no Dieva atklāsmēm ir bijusi pilnīgāka par iepriekšējām, un katra sagatavoja ceļu nākošajai. No šī viedokļa islāms kā visjaunākā no agrākajām reliģijām vēsturiski tieši sagatavoja Bahai ticību. Tādēļ nav jābrīnās, ka Bahai rakstos atrodam daudz Korāna terminu un jēdzienu.
Daži islāma principi ir īpaši nozīmīgi Bahai ticības skaidrai izpratnei. Līdzīgi musulmaņien bahājieši tic, ka ir Viens un pēc savas būtības pilnīgi transcendentāls Dievs. Viņš savu gribu "pauž" cilvēcei ar daudziem vēstnešiem, kurus bahājieši dēvē par "Dieva Izpausmēm". Izpausmes nolūks ir pilnīgi vadīt ne tikai atsevišķa ticīgā cilvēka garīgo izaugsmi, bet arī veidot visu sabiedrību. Šai ziņā abas ticības galvenokārt atšķiras ar to, ka, kamēr no esošajām reliģijān Korāns nosauc tikai jūdu ticību, kristiānismu un pašu islāmu kā dievišķi iedvesmotus, bahājieši uzskata, ka visas reliģijas ir viena dievišķa plāna būtiskas sastāvdaļas.
Nevar būt šaubu, ka, lai kādai rasei vai reliģijai tās piederētu, pasaules tautas sev iedvesmu gūst no viena debesu Avota un ir viena Dieva pavalstnieki. Starpību starp norādījumiem, pēc kuriem viņi dzīvo, vajadzētu saistīt ar dažādām prasībām un tiem laikmeta apstākļiem, kuros tie radās. Tos visus, izņemot dažus, kas ir cilvēku samaitātības sekas, ir noteicis Dievs, un tie ir Viņa gribas un Nolūka atspoguļojums.
Tomēr ir vēl viens islāma paveids, kas ietekmēja jaunās reliģijas attīstību un noteica musulmaņu reakciju uz to. Līdzīgi kristiānismam pirms tā islāms pakāpeniski saira daudzās lielās sektās. Viena no visnozīmīgākajām ir šia (Shiah) sekta, kas tic, ka tieši Muhamedam bija nodoms, lai viņa pēcteči iemantotu ticīgo cilvēku garīgo un laicīgo vadību. Uzskatīja, ka šie izredzētie, kurus dēvēja par imamiem vai "vadoņiem", ir apveltīti ar noteiktu nekļūdīgumu, izpildot savus uzticētos pienākumus. Taču musulmaņu lielākā daļa noraidīja tādas pretenzijas, uzskatot, ka sunna - "ceļš" vai vadīšanas veids, ko tradicionāli piedēvē pravietim Muhamedam - ir pietiekams ceļvedis. Tie, kas piekrita šim ticējumam, kļuva pazīstami kā sunnīti. Lai gan šodien sunnītu musulmaņu skaits daudzkārt pārsniedz šia piekritējus un rietumu zinātnieki viņus dēvē par "ortodoksāliem" pretstatā "šiajiešu ķecerībai", šia islāmam ir ilga un godājama tradīcija, kas tikai nesen ir kļuvusi par pieaugošās nemusulmaņu grupas zinātnieku nopietnu izpētes objektu.
Līdz 661.g.m.ē., tikai divdesmit deviņus gadus pēc Muhameda nāves, varu musulmaņu valstī ieguva pirmais no dinastijas daudzajiem valdniekiem, kuru šķietami ievēlēja ticīgie, bet patiesībā viņš pārstāvēja daudzu iespaidīgu ģimeņu kundzību. No šīm sunnītu dinastijām divas pirmās Omeijadi (Umayyads) un Abāsidi (Abbasids) uzskatīja imamu par izaicinājumu savai likumīgajai varai. Rezultātā, pēc šiajiešu nostāstiem, sākot ar Hasanu (Hasan) un Huseinu (Husayn), Muhameda mazdēliem, vienam imamam pēc otra piesprieda nāves sodu. Šos imamus vai Pravieša pēcnācējus šia islāms savā laikā uzskatīja par svētajiem un mocekļiem.
Lai gan šia islāms sākās starp arābiem, savu vislielāko ietekmi tas guva Persijā. Sākumā tos persiešus, kas pievērsās islāmam, valdzināja doma, ka imams ir dievišķi nozīmētais vadonis. Pretēji arābiem persiešus jau sen valdīja dievišķi iecelti monarhi, un padevību, ko šai personai veltīja, ar laiku piešķīra arī tam, kas nāca no Pravieša pēcnācējiem vai ieceltajiem mantiniekiem. Pēc gadsimtiem ilgās apspiešanas no sunnītu kalifu puses, imamata tradīcija beidzot uzvarēja Persijā, pateicoties šia ticības atbalstītājas Safavidu dinastijas sākumam sešpadsmitajā gadsimtā.
Taču līdz tam laikam imamu pēctecība bija izbeigusies. Viens no irāņu šiajiešu tradicionālajiem uzskatiem ir, ka 873.gadā, divpadsmitais un pēdējais ieceltais imams – tai laikā vēl tikai bērns – atteicās no varas un dzīvoja "slepenībā", lai izbēgtu no savu senču likteņa. Domā, ka viņš parādīsies "beigu laikā", lai ieviestu taisnības varu visā pasaulē. Šai esketoloģiskai tradīcijai ir daudz kas kopējs ar kristiešu cerībām par Kristus atgriešanos un mahajana budisma solījumu par Maitreja Budas, "vispārēja taisnīguma Budas" atnākšanu. Starp citiem nosaukumiem, kurus musulmaņi deva šim apsolītajam atbrīvotājam, "Paslēptajam Imamam", ir Mahdi (Vadītais) un Ghaims (Qa'im – Tas, Kas nāks - t.i. no Pravieša ģimenes).
Sešdesmit deviņus gadus pēc viņa pazušanas teica, ka divpadsmitais, vai Paslēptais Imams, ir sazinājies ar saviem sekotājiem ar daudzu pārstāvju palīdzību. Šie starpnieki pieņēma nosaukumu "Bab" (vārti), jo viņi bija vienīgais ceļš pie Paslēptā Imama. Līdz 941.gadam bija bijuši jau četri babi, kad ceturtais nomira, nenosaucot pēcnācēju.
Imama vai pēdēja Baba atteikšanās nosaukt pēcnācēju nozīmēja, ka ticīgajiem lieta bija jāatstāj pilnīgi Dieva ziņā. Pēc kāda laika parādīšoties vēstnesis vai Dieva sūtņi, no kuriem viens būs Imams Mahdi vai Ghaims, kuri atkal Dievišķajai Gribai rādīs ceļu pie cilvēkiem. Bahai reliģija un tās priekšgājēja, Babi ticība, parādījas 19. gadsimta vidū saskaņā ar šo tradīciju.
2. Babi Ticība
19. gadsmita sākums bija mesijas gaidu laiks kā islāma, tā arī kristietības pasaulē: Persijā divi ievērojami teologi, Šeihs Ahmads Ahsaji (Shaykh Ahmad-i-Ahsa'i) un viņa skolnieks un pēctecis, Sejeds Kazims Rašti (Siyyid Kazim-i-Rashti), mācīja doktrīnu, kas radikāli atšķīrās no ortodoksālās šia ticības. Tulkojot Korānu drīzāk alegoriskā, nekā burtiskā veidā, "šeihīzi" (Shaykhis), kā dēvēja viņa sekotājus, sludināja, ka Muhameda nozīmētā atbrīvotāja un pēcteča Imama Madhi atgriešanās ir nenovēršama. Viņu mācības visur izraisīja lielu interesi un radīja gaidīšanas noskaņu, kas atgādināja tādas kristiešu grupas kā millerītus Eiropā un Amerikā, kuri tai pašā laikā satraukti gaidīja Jēzus Kristus atgriešanos.
Pirms savas nāves 1843.gadā Sejeds Kazims skubināja savus mācekļus izklīst, lai meklētu Apsolīto Pravieti, kas drīz parādīsies. Viņš norādīja, ka pēc islāma kalendāra tas bija 1260.g. vai tieši tūkstoš mēness gadu kopš Paslēptā Imama pazušanas.
Kādam cilvēkam, vārdā Mulla Huseins (Mulla Husayn), vienam no izciliem šeihīziem, meklējums pēkšņi izbeidzās Širāzas (Shiraz) pilsētā 1844.gada 23.maija vakarā, kad viņš satika jaunu vīrieti Sejedu (t.i. vārds attiecas uz Muhameda pēcnācējiem) Alī Muhamedu (Siyyid `Ali-Muhammad), kas paziņoja, ka viņš bija tas Apsolītais Pravietis, ko šeihīzi meklēja. Teikto apstiprināja pagarš dokuments ar virsrakstu "Qayyumu'l-Asma", ko jaunais sejeds sāka rakstīt tai pašā naktī un kas kļuva par Babi ticības pamatakmeni. Dokuments apstiprina, ka tā autors ir Dieva Sūtnis līdzīgi Jēzum, Muhamedam un tiem, kas bija pirms viņiem. Sekojošos apgalvojumos Sejeds Alī Muhameds uz sevi attiecināja tradicionālo musulmaņu nosaukumu "Bab" (vārti), lai gan no konteksta bija saprotams, ka ar šo vārdu viņš domāja tā garīgo saturu, kas pilnīgi atšķīrās no tā, ko agrāk minēja šī vārda sakarā.
Baba personības pievilcība un spēks un viņa neparastā spēja izprast visnesaprotamāko Korāna fragmentu nozīmi, pamudināja Mullu Huseinu pieņemt viņa ticību. Viņš pats kļuva par pirmo Babi ticības atbalstītāju. Dažās nedēļās septiņpadsmit citi meklētāji noticēja Baba paziņojumam, ka viņš ir apsolītais vēstnesis. Viņš norīkoja šos pirmos astoņpadsmit ticīgos par "Dzīvajiem Burtiem" (Letters of the Living) un sūtīja viņus pa visu Irānu paziņot, ka ir uzaususi Tā Kunga diena, kas pavēstīta Korānā un visos agrākajos reliģiskajos rakstos.
Sejeds Alī-Muhameds, kas vēsturē kļuva pazīstams kā Babs, piedzima Širāzā 1819.gada 20.oktobrī tirgotāju ģimenē. Viņa tēvs un māte bija pravieša Muhameda pēcnācēji. Baba tēvs nomira, kad viņa dēls vēl bija bērns, un Babu uzaudzināja mātes brālis Hadži Mirza Sejeds Alī (Haji Mirza Siyyid `Ali), kas vēlākos gados kļuva par vienu no Baba visuzticamākajiem sekotājiem un jaunās ticības pirmajiem mocekļiem. Visi saglabājušies viedokļi piekrīt, ka Babs bija neparasts bērns. Lai gan viņš apguva tikai elementāras zināšanas lasīšanā un rakstīšanā, kā tas bija pieņemts to nedaudzo persiešu nepilngadīgo bērnu starpā, kuri vispār ieguva kaut kādu izglītību, viņš parādīja iedzimtu gudrību, kas pārsteidza kā viņa skolotājus, tā arī citus pieaugušos, ar kuriem viņš nonāca saskarē. Šīm prāta spējām pievienojās dziļi apgarots raksturs. Vēl jauns zēns būdams, viņš pavadīja garas stundas apcerēs un lūgšanās. Kādreiz, kad viņa skolotājs iebilda, ka nav vajadzīgas tik garas lūgšanās, Babs teicis, ka viņš esot bijis sava "vectēva" mājā un mēģinājis ar viņu sacensties. Viņš ar to domāja pravieti Muhamedu, par kuru šādi runāt mēdza tie, kas varēja pierādīt tiešu izcelsmi no viņa.
Babs aizgāja no skolas īsi pirms savas trīspadsmitās dzimšanas dienas un piecpadsmit gadu vecumā iestājās darbā sava tēvoča ģimenes uzņēmumā Širāzā. Drīz pēc tam viņu nosūtīja pārņemt ģimenes tirdzniecības nama vadību Bušērā (Búshihr). Kamēr viņš nodevās uzņēmēja karjerai, kas, pateicoties godīgumam un spējām, sagādāja viņam labu slavu, viņš turpināja savas meditācijas, dažas no kurām viņš pierakstīja.
1841.gada pavasarī viņš aizbrauca no Bušēras, lai dotos apmeklēt dažādas musulamaņu svētās pilsētas, kuras saistītas ar mocekļu nāvē mirušo imamu svētnīcām. Karbilas (Karbila) apciemojuma laikā Babs satika Sejedu Kazimu, kurš viņu apsveica ar tādu godbijību un sajūsmu, ko sejeds citiem nevēlējās paskaidrot un kas viņa studentus ļoti pārsteidza. Babs neilgi pakavējās pie Sejeda Kazima un viņa grupas un tad atgriezās Irānā, kur viņš apprecēja Hadidžu (Khadijih), kāda tirgotāja meitu, ar kuras ģimeni viņam bija attāla radniecība.
Pēc nepilniem diviem gadiem Širāzā viņš apliecināja Mullam Huseinam savu ticību.
Nākošais solis bija publiski paziņot par savu jauno ticību. Tas sākās ar Baba došanos uz radniecīgajām pilsētām Meku un Medinu, musulmaņu pasaules svētceļojumu centru Arābijā. Piektdien, 1844.gada 20.decembrī, pielicis roku visā islāma pasaulē vissvētākās svētnīcas Kaabas durvju rokturim, Babs publiski paziņoja: "Es esmu tas Ghaim (kuru Dievs sūtīs kā zīmi), kura atnākšanu jūs gaidījāt." Speciālu "plāksnīti" vai vēstuli viņš adresēja arī Mekas šarifam (Sharif), svētnīcu uzraugam. Tajā Babs veica tādu pašu pieteikumu. Lai gan pret viņu izturējās ar lielu cieņu, nevienā gadījumā sunnītu islāma autoritātes neveltīja viņa pieteikumiem nopietnu vērību. Neizbiedēts Babs devās ar kuģi uz Persiju, kur "Dzīvo Burtu" grupas mācību norise sāka sacelt uztraukuma vētru kā garīdzniecībā, tā arī pārējā sabiedrībā.
Šia musulmaņu garīdziecībai Baba paziņojumi šķita ne tikai ķecerīgi, bet arī drauds islāma pamatiem. Ortodoksālais islāms uzskata, ka Muhameds bija "Praviešu zīmogs", un tādā veidā pēdējās Dieva atklāsmes nesējs cilvēcei. Tikai islāms ir palicis tīrs un nemazināts, jo tā krātuve, Korāns, satur tos īstos vārdus, kurus pats pravietis izrunājis. No tā vadoties, musulmaņu teologi ir turpinājuši apgalvot, ka islāms satur visu, kas cilvēcei jebkad būs vajadzīgs līdz Lielās Tiesas dienai un ka nekāda tālāka dievišķā nolūka atklāsme nevarēja notikt un nenotiks.
Tāpēc Baba misijas pieteikums bija izaicinājums šīs teoloģijas sistēmas galvenajam balstam. Sevišķi liels izaicinājums tas šķita šiajiešiem, islāma galvenajam atzarojumam Persijā. Gadsimtiem ilgi šia dogma bija piešķīrusi neierobežotu varu pār visām cilvēces lietām "Paslēptajam Imamam", kura atnākšanai vajadzēja pavēstīt Tā Kunga Dienu. Patiesi, apgalvoja, ka paši šahi valdīja tikai kā šī Imama pilnvarotie. Tādēļ, tikko sadzirdējuši Baba paziņojumu, visā Persijā mullas izveidoja stipru opozīciju pret Babu. Šo pretestību stipri palielināja tas, ka Babs apsūdzēja garīdzniecību par izglītības trūkumu un izvirtību, ko viņš uzskatīja par galveno šķērsli persiešu tautas progresam.
Mullu opozīcija neapmierinājās tikai ar nosodījumiem no kanceles. 19. gadsimta Persijā šia garīdzniecība līdztekus šaham pārstāvēja varas un autoritātes sistēmu. Daudz ko ikdienas dzīvē noteica islāma reliģiskais likums pēc mudžtahedu vai teoloģijas doktoru jurisdikcijas. Teorētiski šo baznīcas tiesu spriedumu izpildīšana atkarājās no laicīgās valdības atbalsta. Praktiski šia garīdzniecībai bija pašai savi līdzekļi, ar kuriem tā varēja piespiest viņu lēmumiem pakļauties. Viens no mūsdienu izcilajiem speciālistiem šai jautājumā apraksta apstākļus, kādi valdīja Persijā laikā, kad Babs pieteica savu misiju:
Gandrīz visā Ghadžāru (Qajar) dinastijas valdīšanas laikā sastopami gadījumi, kad, it īpaši Isfahanā un Tabrīzā, mudžtahedu (mujtahids – mācīti teologi) rīcībā ir armijas, kuras varētu dēvēt par privātām. Sākumā tās parasti sastāvēja no vienkāršiem laupītājiem (luti's), nevis no mullām. Luti, kas sākotnēji veidoja bruņnieciskas brālības līdzīgas fatu brālībām Anatolijā un arābu zemēs, darbojās, lai atbalstītu garīdzniecības varu, ignorējot valsts varu un uzspiežot fatvas (mullu izdots likums). Viņiem, savukārt, atļāva nodarboties ar laupīšanu un zagšanu, un, kad viņiem draudēja vajāšana, tie meklēja patvērumu bastos, kas atradās mošejās un ulamu (`ulama - mācīti teologi) mājokļos.
Šīs privātās armijas bija kā šķēpa smaile vēl spēcīgākam līdzeklim, ko mullas varēja izmantot. Paziņojot, ka ienaidnieks ir neticīgais, garīdzniecība varēja sacelt fanatisku un neizglītotu ļaužu pūļus pilsētās un ciemos, lai tie izietu ielās un aizstāvētu to ticību, ko uzskatīja par vienīgi patieso. Ne tikai ķecerīgas grupas, bet pati valsts bija bieži izbaudījusi šī garīdznieku ieroča spēku.
Neraugoties uz pieaugošiem draudiem, ko radīja šis spēks, laikā no 1845. līdz 1847.gadam stipri pieauga to cilvēku skaits, kuri paziņoja sevi par "Babis" vai Baba atbalstītājiem. Patiesi, to skaitā bija daudz cilvēku, kas nāca no garīdzniecības. Viens no jaunajiem ticīgiem bija izcils un ļoti ietekmīgs teologs Sejeds Jahja Darabi (Siyyid Yahyay-i-Darabi), kam vēlāk deva vārdu Vahids (Vahid – Vienreizējs). Musulmaņu garīdznieku uzkūdīts, Širāzās gubernātors noteica Babam mājas arestu. Viņu nopratināt nosūtīja Vahidu pēc Persijas valdnieka Šāha Muhameda rīkojuma, kurš bija dzirdējis baumas par jauno kustību un gribēja iegūt drošas, tiešas ziņas. Nav brīnums, ka, uzzinot par Vahida pāriešanu citā ticībā, šāhs nosūtīja pavēli, lai eskorta pavadībā Babu nekavējoties nogādātu Teherānā, galvaspilsētā, bet izturētos pret viņu kā pret cienījamu viesi. Jau agrāk Babs bija pats izteicis vēlēšanos satikt valdnieku un pilnīgi izskaidrot savu misiju.
Par nožēlu, šis nodoms cieta neveiksmi. Šāhs Muhameds bija nespēcīgs un svārstīgs cilvēks smagas slimības beigu stadijā, kas viņu pieveica gada laikā. Bez tam viņu stipri ietekmēja viņa premjerministrs Hadži Mirza Aghasi (Haji Mirza Aqasi), viena no visdīvainākajām personībām Irānas vēsturē. Bērnībā premjerministrs bija šāha audzinātājs un baudīja viņa pilnīgu uzticību. Baidīdmies, ka šāha tikšanās ar Babu varētu liktenīgi mazināt viņa paša ietekmi, premjerministrs pavēlēja lielā slepenība nogādāt Babu Māh-Kū (Mah-Kú) cietoksnī, kas atradās Azerbaidžānas (Adhirbayjan) ziemeļu provincē pie Krievijas robežas. Kā ieganstu tam viņš paziņoja šāham, ka Baba ierašanās galvaspilsētā varētu izraisīt konfrontāciju starp Baba sekotājiem un ortodoksālās garīdzniecības piekritējiem un, iespējams, tas varētu novest pie tādām sabiedriskām nekārtībām, kādas parasti notika tai laikā.
Taču premjerministrs, kas nāca no Azerbaidžānas, nešaubīdamies izvēlējās to apgabalu, cerot, ka tā mežonīgā kalnu tauta kurdi pilnīgi nepiekritīs Babam un viņa misijai. Viņam par lielu vilšanos notika pretējais. Jaunā ticība izplatījās pat Azerbaidžānā, un gubernātoru un citus ierēdņus no Mā-Kū cietokšņa pilnīgi atbruņoja viņu gūstekņa valdzinošā sirsnība. Beigās, mēģinot novērst šķietami pieaugošo draudu, Hadži Mirza Aghasi lika pārvest Babu no Māh-Kū uz tikpat tālo Čehrigas (Chihriq) cietoksni. Atkārtojās tas pats, un Jahja Hāns (Yahya Khan), kurdu virsaitis, kas bija atbildīgs par cietoksni, kļuva par vēl vienu uzticamu Baba cienītāju.
Jūtot, ka šāhs bija tuvu pie miršanas un baidīdamies no naida, ko Persijas ietekmīgās aprindās izraisīja viņa paša sliktā pārvaldīšana, Hadži Mirza Aghasi pats mēģināja pielabināties varenajai musulmaņu garīdzniecībai, kas bija stipri noskaņota pret Babu un bija skubinājusi oficiāli nosodīt jauno kustību. Pēc viņu pamudinājuma premjerministrs pavēlēja pārvest Babu uz Tabrīzu un nodot zvērinātās vadošās garīdzniecības tiesai.
Tiesa notika 1848.gada vasarā, un, pēc visiem atzinumiem, izvērtās par farsu. Skaidrs, ka tās vienīgais nolūks bija gūstekni pazemot. Tiesas sēde beidzās ar lēmumu piespriest Babam miesas sodu, un pēc tam viņu sodīja ar nūjas sitieniem. Miesas bojājumiem bija necerētas sekas: Babs nonāca saskarē ar vienīgo cilvēku no rietumiem, kas atstāja aprakstu par tikšanos ar viņu. Izpildot miesas sodu, kāds mulla iesita Babam ar nūju pa seju, un angļu ārstu Dr. Viljamu Kormiku (William Cormick) lūdza sniegt Babam medicīnisku palīdzību. Lūk, viņa atstāstījums par notikušo:
"(Babs) bija ļoti maigs, pēc izskata trausls cilvēks, diezgan pamazs augumā un priekš persieša ar ļoti gaišu ādu, melodisku maigu balsi, kas atstāja uz mani lielu iespaidu. ...Patiesībā, viss viņa izskats un izturēšanās ļoti noskaņoja viņam par labu. No viņa paša mutes es nekā par viņa mācību nedzirdēju, lai gan valdīja priekšstats, ka viņa reliģijai bija noteikts sakars ar kristietību. ...Droši vien viņa reliģijā nav musulmaņu fanātisma attiecībā pret kristiešiem, tāpat kā nav tā ierobežojuma sievietēm, kāds pastāv (islāmā)."
Kamēr Babu turēja cietumā, viņa sekotājiem arvien biežāk uzbruka pūļi, kurus uzkūdīja šia mullas. Tas viņus pamudināja domāt par pašaizsardzību. Pretēji kristietībai islāmā ir stipri pārprasta doktrīna par džihadu (jihad – svēto karu), kas pieļauj pagānu tautu pievēršanu ticībai ar ieroču palīdzību. Tā arī atļauj musulmaņiem aizstāvēties, kad viņiem uzbrūk, bet aizliedz jebkāda veida agresīvu karu un citu "Tautu no Grāmatas" (t.i. citu zināmo reliģiju piekritēju, kurus uzskata par ebrejiem vai kristīgajiem) piespiedu pievēršanu citai reliģijai. Šai musulmaņu vērtību pasaulē uzauguši, Baba piekritēji juta, ka viņus var attaisnot par to, ka viņi aizstāv sevi un savas ģimenes no mullu uzbrukumiem. Daži pat varēja cerēt, ka Babs iesniegs pats savu doktrīnu par džihadu.
Ja tā, viņi pievīlās. Grāmatā "Qayyumu'l-Asma" Babs sīki izskatīja Korāna galvenos principus par džihadu un aicināja savus piekritējus ievērot valdošo kārtību sabiedrībā, kurā viņi dzīvoja. Tāpēc viņiem bija aizliegts uzbrukt musulmaņiem kā vienai no Grāmatas tautām. Babs pieļāva varbūtēju džihadu ar viņa paša piekrišanu, ko viņš tomēr nedeva, neskatoties uz to, ka konflikts ar šia garīdzniecību kļuva arvien varmācīgāks.
Izrādījās, ka šie ierobežojumi bija pirmais solis, lai pakāpeniski atteiktos no jēdziena, kas ilgi bija viena no galvenēm islāma reliģijas doktrīnām. Pēc tam, kad publicēja grāmatu Baijāna (Bayan – Interpretācija), kas saturēja Baba ticības likumus, tur nebija nekādas džihada doktrīnas. Baba piekritēji varēja paši izlemt, vai sevi aizstāvēt uzbrukšanas gadījumā, bet viņiem bija aizliegts sludināt Babi ticību ar zobena palīdzību kā barbariskos apstākļos, kādi bija pirms-islāma Arābijā. To saviem piekritējiem bija atļāvis darīt pravietis Muhameds. Babs sacīja, ka viņa ticības aizsargāšana un galīgais triumfs ir Dieva rokās.
Kamēr Babs atradās ieslodzījumā un tika tiesāts Irānas ziemeļos, viņa piekritēju pulks turpināja pieaugt citās zemes malās. Ap to laiku, kad viņš publiski sniedza savu paziņojumu Tabrīzā, liela vadošo Baba piekritēju grupa satikās Badaštas (Badasht) ciemā. Izrādījās, ka šai konferencei bija liela nozīme Babi ticības tālākajā attīstībā. Viena no izcilākajām saieta dalībniecēm bija kāda neparasta sieviete vārdā Ghoratula Aina (Qurratu'l-`Ayn), Bahai vēsturē pasīstama ka Tahereha (Tahirih – Skaidrā).
Dzimusi zinātnieku un teologu ģimenē, Tahereha bija kļuvusi pazīstama kā viena no apdāvinātākajām dzejniecēm Persijā. Lai novērtētu šo sasniegumu, ir jāņem vērā, cik nošķirtas no sabiedrības un ierobežotas musulmaņu sievietes bija tai laikā. Pateicoties tēvoča un brālēna ietekmei, kas bija kļuvuši par Šeiha Ahmada skolniekiem, Tahereha nonāca saskarsmē ar daΩiem pirmajiem Baba piekritējiem. Lai gan viņa nekad Babu nebija satikusi, viņa sarakstījās ar viņu, paziņoja, ka atzīst ticību, un viņš nosauca viņu par vienu no pirmajām "Dzīvajo Burtu" pārstāvēm.
Viens no galvenajiem Badaštas konferences noturēšanas iemesliem bija izlemt, ko darīt, lai atbrīvotu Babu no Čehrigas cietokšņa. Taču saietu pēkšņi satrauca Tahereha, kas drosmīgi runāja par Baba vēstījuma nozīmi. Daži Baba piekritēji varbūt uzskatīja savas reliģijas dibinātāju par reliģijas reformatoru: citus varbūt apmulsināja vārda "Bab" tradicionālās nozīmes. Tahereha precīzi izskaidroja paša Baba norādījumus par savu misiju, kurus viņš izteica naktī, kad viņš deva Mullam Huseinam savus ticības apliecinājumus: viņš bija ilgi gaidītais Imams Mahdi, tas, kuram bija jānāk no Muhameda mājas. Tādā veidā viņš bija Dieva sūtnis, jaunas un neatkarīgas reliģijas laikmeta pamatlicējs. Tāpat kā pirmajiem kristiešiem vajadzēja atbrīvoties no Tora (Torah – jūdu svētie raksti, pirmās piecas Mozus grāmatas) likumiem un rituāliem, arī Baba piekritējus aicināja atbrīvoties no islāmiskā šariata (Shari'ah - kanona likuma) prasībām. Babs noteica jaunas sabiedriskās mācības, un Baba piekritējiem pēc tiem vajadzēja vadīties.
Lai šo interpretāciju uzskatāmi parādītu, uz kādu no konferences sēdēm Tahereha ieradās bez plīvura, ko pēc musulmaņu tradīcijas bija jāvalkā. Viņas rīcība un dažas tamlīdzīgas, izrādījās par smagu ticības pārbaudījumu daudziem konservatīviem Baba piekritējiem un vēl vairāk palielināja ortodoksālo musulmaņu naidu. Mullas, kuri bija apņēmušies jauno kustību attēlot kā tādu, kas bija vērsta pret pieklājību un sabiedrisko kārtību, izplatīja nekrietnus nostāstus, ka Baba piekritēji esot ateisti, kas atzīst seksuālo izlaidību un īpašuma kopību.
1848.gada septembrī stāvoklis kļuva vēl nestabilāks, kad Šāhu Muhamedu pieveica daudzās slimības. Viņa nāve paātrināja parasto politisku juku laiku, kamēr apsprieda pēctecības jautājumu. (14) Politiskie pretinieki nometa no troņa Hadži Mirzu Aghasi, un tam sekojošās jukas izmantoja mullas, lai pastiprinātu savu kampaņu un izskaustu Babi ticību.
Mazindarānas (Mazindaran) provincē kāda trīs simts Baba piekritēju grupa, ko vadīja Mulla Huseins un Baba izcilais audzēknis, jauns cilvēks vārdā Ghuduss (Quddús) (kas bija pavadījis Babu viņa svētceļojumā uz Meku), izrādījās aplenkta mazā cietoksnī, ko viņi bija steidzīgi uzbūvējuši pie vientuļas svētnīcas, kas uzcelta Šeiham Tabarsi (Shaykh Tabarsi), musulmaņu svētajam. Viņi bija sajūsmināti traukušies pa provinci un paziņojuši, ka bija parādījies apslītais Ghaim, un visus, kas viņus dzirdēja, aicināja celties un viņiem sekot. Vietējā šia garīdzniecība bija pasludinājusi viņus par ķeceriem un sacēlusi vairāku ciemu iemītniekus, lai tiem uzbruktu. Tiklīdz Baba piekritēji bija sagājuši aiz pāļu žoga, ko viņi bija uzcēluši pie Šeiha Tabarsi svētnīcas, kad mullas viņus apvainoja par sabiedrisku nekārtību celšanu, kuras patiesībā bija radījuši pašu garīdznieku uzbrukumi ķecerībai un atkrišanai no ticības. Ļoti uzlādētā atmosfērā, kurā norisa cīņa par varu starp Šāha Muhameda mantiniekiem, šis neprātīgais, jaunais apvainojums bija kā dzirkstele mucai. Mirza Taghi Hāns (Mirza Taqi Khan), cilvēks ar lielām spējām, bet nežēlīgs un dziļu aizdomu pilns, kas kā lielvezīrs bija nācis Hadži Mirzas Aghasi vietā, nolēma, ka Babi kustība ir jāiznīcina. Lai atbalstītu mullu un viņu piekritēju uzbrukumus, tika nosūtīta apbruņota armija.
Taču aplenkums pie Tabarsi forta Baba piekritēju pretiniekiem izvērtās par apkaunojumu. Nākamā gada laikā nosūtīja vienu armiju pēc otras, kuras veidoja tūkstošiem karavīru, lai pārspētu dažus simtus forta aizstāvju, un tās visas pēc kārtas cieta pilnīgu sakāvi. Beidzot mazais garnizons, kas bija zaudējis lielu skaitu cilvēku - ieskaitot Mullu Huseinu – piekrita padoties pēc tam, kad, zvērot pie Korāna, tos svinīgi apsolīja atbrīvot. Bet kolīdz viņi pameta cietokšaņa sienas, aplencēji viņiem uzbruka. Daudzus tūlīt nogalināja, citus spīdzināja līdz nāvei, un pārējiem atņēma viņu personīgās mantas un pārdeva verdzībā. Ghudusu nodeva apgabala noteicošā garīdznieka rokās, kurš viņu pavēlēja vilkt pa ielām, sakropļot un beidzot nogalināt.
Līdzīgi notikumi norisinājās divos citos lielos centros, Neirīzā (Nayriz) un Zandžanā (Zanjan). Abās vietās Ghadžāru prinču karaspēki devās atbalstīt pūļus, kurus līdz fanātiskam neprātam bija satricinājuši šia garīdznieki, kas bija nolēmuši iznīcināt visus jaunās reliģijas atbalstītājus. Neirīzā pat tas apstāklis, ka Baba piekritējus vadīja tik izcila persona kā Vahids, nevarēja nomierināt vietējo varas vīru dusmas un uzbudināto, saniknoto pūli. Vahids gāja bojā slaktiņā, kas notika pēc mazā forta sagrābšanas, kur aplenktie Baba piekritēji bija atraduši patvērumu. Zandžanā, tāpat kā Šeiha Tabarsi fortā, Babi aizstāvjus padoties spieda viltīgi miera un draudzības solījumi, ko parakstīja un apzīmogoja uz Korāna, bet pēc padošanās gūstekņus tādā pašā veidā noslepkavoja.
Vardarbība notika visā zemē. Mullas apgalvoja, ka "atkritēju" īpašums ir jāatsavina, un daudzi vietējie varas organi piedalījās Baba piekritēju medībās. Sabiedriskais stāvoklis nedeva nekādu drošību. Ap to laiku, kad notika slaktiņš Zandžanā, Teherānā nežēlīgi ar nāvi sodīja septiņus ievērojamus un ļoti cienījamus vadītājus no tirgotāju un zinātieku aprindām, kad viņi nepiekrita atteikties no savas tikko pieņemtās ticības. Uz tautā izraisīto niknumu norāda tas, ka Mirza Ghurbans Alī (Mirza Qurban `Ali), viens no nogalinātajiem, ko uzskatīja par neparasta svētuma cilvēku, bija kalpojis par garīgo padomdevēju karaļa ģimenei, tāpat arī vairākiem valdības locekļiem.
Atbildīga par šo zvērību lielāko daļu un tām, kas sekoja, bija ne tikai šia garīdzniecība, bet arī Mirza Taghi Hāns, jaunais premjerministrs. Jaunais valdnieks Šāhs Nāsiridīns (Nasiri'd-Din Shah) bija vēl tikai sešpadsmit gadus vecs zēns; tādā veidā monarha vara atkal nonāca galvenā ministra rokās. Mirza Taghi Hāns bija tās frakcijas vadonis, kas bija nosēdinājusi tronī jauno valdnieku pēc tam, kad bija uzvarējusi divu citu troņmantinieku piekritējus. Nospriedis, ka savu varu, tāpat kā vispārēju valsts stabilitāti vislabāk varētu nodrošināt, aizliedzot Babi kustību, viņš bija līdzdalībnieks Šeiha Tabarsi forta, Neirīzas un Zandžanas šausmu darbos, arī "Teherānas septiņu mocekļu", kā viņus vēlāk dēvēja, nāvē. Tagad viņš nolēma dot kustībai triecienu paša sirdī.
Kamēr vēl turpinājās Zandžanas aplenkums, Mirza Taghi Hāns pavēlēja Azerbaidžānas gubernatoram nogādāt Babu Tabrīzā un tur publiski izpildīt nāves sodu. Mirza Taghi Hānam nebija likumīgu tiesību dot tādu pavēli, viņš neprasīja padomu arī citiem valdības locekļiem. Šī iemesla dēļ Azerbaidžānas gubernators, kas bija sācis cienīt savu gūstekni, atteicās pildīt Mirza Taghi Hāna pavēli. Tādēļ pēdējais bija beidzot spiests sūtīt savu brāli Mirzu Hasanu Hānu (Mirza Hasan Khan) veikt šo uzdevumu. Babu steidzīgi nogādāja uz Tabrīzu, kur izciliem mudžtahediem lika šo lietu izlemt pēc reliģiskā, nevis pēc civiltiesību likuma. Kā Mirza Taghi Hāns bija cerējis, garīdzniecība labprāt sadarbojās, parakstot formālu pavēli par nāves soda piespriešanu sakarā ar apvainojumu ķecerībā. 1850.gada 9.jūlijā, tūkstošiem liela cilvēku pūļa klātbūtnē, kas bija sakāpuši uz publiskā laukuma māju jumtiem un logiem, gatavojās sprieduma izpildīšanai. Sekoja ļoti neparasts notikums.
Babu un vienu no viņa audzēkņiem ar virvēm piekāra pie karavīru kazarmas sienas, un 750 vīru lielu kristīgo armēņu pulku, nostādīja ierindā, lai izveidotu šāvēju vadu. Pulka komandieris Sams Hāns (Sam Khan) nevēlējās izpildīt pavēli par nāves soda izpildīšanu, jo viņš baidījās, ka pār viņa galvu nāks Dieva dusmas. Stāsta, ka Babs viņu esot pārliecinājis ar šādiem vārdiem: "Izpildiet savas pavēles, un, ja jūsu nodoms būs patiess, varenais Dievs jūs noteikti spēs atbrīvot no apmulsuma."
Daudzi cilvēki bija aculiecinieki tam, kas sekoja. Pulku nostādīja ierindā, un norībēja 750 šautenes. Dūmi no ieročiem, ko pielādē no stobra, ietina laukumu tumsā. Kad dūmi izklīda, izbrīnītie skatītāji redzēja, ka Baba biedrs neievainots stāvēja pie sienas; Babs bija nozudis no redzes lauka! Lodes bija pārrāvušas virves, pie kurām abi cilvēki bija karājušies. Sekoja neprātīga meklēšana, un Babu atrada neskartu tai istabā, kur viņš bija pavadījis iepriekšējo nakti. Viņš mierīgi beidza dot pēdējos norādījumus savam sekretāram.
Pūlī valdīja elles troksnis, un armēņu pulks atteicās ņemt tālāku dalību notikumos. Mirzam Hasanam Hānam bija jāatzīst varbūtība, ka svārstīgais pūlis, kas vispirms bija apsveicis Babu un tad viņu apsūdzējis, varētu viņa atbrīvošanu uzskatīt kā Dieva dotu zīmi un celties, lai viņu atbalstītu. Un tā steidzīgi savāca musulmaņu pulku, Babu un viņa biedru atkal piekāra pie sienas, un norībēja otra zalve. Šoreiz lodes caururba abu gūstekņu ķermeņus. Pēdējie Baba vārdi pūlim bija:
"Ak dumpīgā paaudze! Ja jūs man būtu ticējuši, ikviens no jums būtu sekojis šī jaunekļa piemēram, kurš ieņēma augstāku stāvokli par jums visiem, un jūs būtu labprāt sevi uzupurējuši manam nolūkam. Pienāks diena, kad jūs būsit mani atzinuši, tai dienā es vairs nebūšu ar jums."
Neparastie Baba nāves apstākļi no jauna palielināja interesi par viņa misiju. Runas par to zibens ātrumā izplatījās ne tikai persiešu, bet arī diplomātu, tirgotāju, militāro konsultantu un žurnālistu vidū, kas tā laikā Persijā veidoja iespaidīgu Eiropas sabiedrību. Franču konsulāta ierēdņa A. L. M. Nikolasa (Nicolas) vārdi pauž ietekmi, ko uz izglītotiem rietumniekiem atstāja drāma Persijā:
"Šis ir viens no apbrīnojamākiem drošsirdības piemēriem, ko cilvēce jebkad ir pieredzējusi, un tas ir arī apbrīnojams pierādījums tai mīlestībai, ko mūsu varonis juta pret saviem tautiešiem. Viņš ziedoja sevi cilvēcei; viņš tai atdeva savu miesu un savu dvēseli, tās labā viņš pārcieta grūtības, apvainojumus, necieņu, spīdzināšanu un mokpilnu dzīvi. Ar savām asinīm viņš apzīmogoja vispasaules brālības paktu, un kā Jēzus viņš ziedoja savu dzīvību, lai pavēstītu saviem līdzcilvēkiem par saskaņas, taisnības un mīlestības valdīšanas laiku."
Taču Baba nāve, kas sekoja tik drīz pēc lielākās daļas ticības vadītāju iznīcināšanas, ieskaitot vairumu no "Dzīvo Burtu" grupas, Babi kopienai bija iznīcinošs trieciens. Tā atņēma kopienai vadību, kas bija vajadzīga ne tikai, lai izturētu pieaugošās vajāšanas, ko tā piedzīvoja, bet arī lai bez izmaiņām saglabātu to izturēšanās veidu, ko viņiem Babs mācīja.
Baba sekotaji bija atkārtoti uzsvēruši, ka viņu vienīgās rūpes bija sludināt jaunās garīgās un sabiedriskās mācības, kuras Babs pavēstīja. Tā kā viņu reliģiskā nostāja un idejas balstījās uz islāma pamatiem, viņi tai pašā laikā uzskatīja, ka viņiem ir visas tiesības aizstāvēt sevi un savas ģimenes, pieņemot, ka viņi nepiedalās agresijā, lai sekmētu savus reliģiskos mērķus. Tagad, kad brutālās represijas rezultātā, ko veica Mirza Taghi Hāns, viņi bija zaudējuši tos izcilos cilvēkus, kas Baba mācību saprata, bija paredzams, ka nepastāvīgi cilvēki Baba piekritēju vidū varētu izrādīties nespējīgi uzturēt sākotnējo disciplīnu.
Tas atgadījās, kad l852.gada 15.augustā, pieredzēto ciešanu pārņemti un nonākuši izmisumā varas orgānu rīcības dēļ, divi jaunekļi, Baba piekriteji, izšāva no pistoles uz šāhu. Valdnieks izglābās no ievainojuma, jo pistole bija pielādēta tikai ar skrotīm, bet mēģinājums nogalināt monarhu radīja tādu jaunu vajāšanu vilni, kas tālu pārsniedza visu, ko zeme bija jau pieredzējusi. Sākās terora laiks.
Vienu aprakstu ir atstājis austriešu kara atašejs šāha dienestā, kapteinis Alfrēds fon Gomons (Alfred von Goumoens). Sašutis par redzēto nežēlību, viņš iesniedza atlūgumu un pēc tam vēstulē, ko publicēja kāds Vīnes laikraksts, uzrakstīja sekojošo:
"Seko man, draugs, tu, kam ir sirds un eiropeiska ētika, seko man pie nelaimīgiem, kuriem ar izdurtām acīm notikuma vietā bez mērces ir jāēd savas amputētās ausis; vai kuriem ar necilvēcīgu varmācību bende ir izrāvis zobus; vai kuru kailos galvaskausus vienkārši sadauza āmura cirtieni; vai kur tirgus laukumu apgaismo ar nelaimīgajiem upuriem, jo visur cilvēki izcērt caurumus viņu krūtīs un plecos un brūcēs iesprauž liesmojošus degļus. Es redzēju, kā, ieslēgtus ķēdēs, kara orķestra pavadījumā, dažus vilka pa tirgus laukumu, un viņu ķermeņos šie degļi bija deguši tik dziļi miesās, ka tauki brūcēs saraustīti plaiksnījās kā tikko nodzēsta lampa. Nereti notiek, ka austrumnieku neizsīkstošā izdoma spēj novest pie vēl nedzirdētas spīdzināšanas. Viņi novelk ādu no Baba sekotāju kājām, iemērcē brūces degošā eļļā, apsit kāju, līdzīgi zirga pakavam, ar dzelzi un liek upurim skriet. No nelaimīgā krūtīm neizlauzās neviens kliedziens; nejūtīgie fanātiķi turpina spīdzināšanu pilnīgā klusumā; tagad viņam ir jāskrien; miesa nespēj izturēt to, ko ir pārcietusi dvēsele; viņš nokrīt. Nobeidz viņu! Atbrīvo viņu no sāpēm! Nē! Bende pavicina pātagu, un - man pašam ir tas bijis jāredz – ar simtkārtīgām mokām nelaimīgais upuris skrien! Tas ir beigu sākums. Kas attiecas uz beigām, viņi apdegušos un sadurstītos ķermeņus aiz rokām un kājām pakar pie koka ar galvu uz leju, un nu katrs persietis no zināma, bet ne pārāk tuva, attāluma, pēc sirds patikas var pārbaudīt savu šaušanas māku pie dižā medījuma, kas atrodas viņa rīcībā. Es redzēju līķus, kurus caururbušas simts piecdesmit lodes.
Jauno vajāšanu visievērojamākais upuris bija dzejniece Tahereha, ko kādu laiku turēja mājas arestā. Viena no jauna laikmeta pazīmēm, kuru, kā viņa sludināja, Baba atklāsme radīs, ir ierobežojumu atcelšana, kas sievietes tur pakļautībā. Kad viņai paziņoja, ka viņa ir notiesāta uz nāvi, Tahereha cietuma uzraugam sacīja: "Jūs varat mani nogalināt, kad vien jūs gribat, bet jūs nevarat apturēt sieviešu emancipāciju."
Tā beidzās Bahai vēstures pirmais posms, ko Baba piekritēji dēvē par Baba laikmetu". Kādu brīdi visa Persija bija atradusies uz bīstamas radikālu sabiedrisku izmaiņu robežas: Ja Babs būtu nodomājis, kā viņa ienaidnieki uzskatīja, sagrābt politisko varu, maz bija to, kas šaubījās, ka viņš būtu varējis tapt par zemes valdnieku. Viņa vadošo piekritēju neparastās spējas, sabiedrības parādītā gatavība pieņemt jauno reliģiju, demoralizācija un plaši izplatītā sadrumstalotība kā valsts, tā arī garīdzniecības vadībā, un pagaidu pilsonisko juku laiks, kas pavadīja Šāha Muhameda slimību un nāvi, tas viss kopā radīja situāciju, kurā Babam būtu vajadzējis vienīgi izmantot palīdzības piedāvājumus, kurus viņam neatlaidīgi piedāvāja.
1846.gada beigās Isfahanas ģenerālgubernātors Manučirs Hāns (Manúchihr Khan), viens no varenākajiem cilvēkiem karalistē, bija piesolījis nodot Baba rīcībā visu savu armiju un lielu bagātību, mudinot viņu doties uz Teherānu un stāties pretī kā garīdzniecībai, tā šāham. Pēc šia ticības šāda rīcība būtu bijusi pilnīgi attaisnojama. Persijas monarhijas pamatprincips bija, ka šāhs veic tikai reģenta pienākumus Imama Mahdi karalistē. Tā kā galvenais, ko Babs pieprasīja, bija atzīt, ka viņš ir šī ilgi gaidītā garīgā autoritāte, un daži no karalistes slavenākiem prātiem un dižgariem viņu par tādu pieņēma, uzticība šia mācībai būtu prasījusi, lai Šāhs Muhameds un Šāhs Nāsiridīns viņa prasības izskatītu ar vislielako cieņu un uzmanību. Viņi to neizdarīja tikai reliģisko un politisko vadītāju iejaukšanās dēļ, kuri baidījās, ka Babs apdraudēs varu, kādu viņu stāvoklis tiem piešķīra.
Atsakoties ar varu risināt šo problēmu un riskējot pat ar savu dzīvību, Babs pārliecinoši pierādīja savas misijas miermīlīgo raksturu un savu pilnīgo paļāvību uz garīgajiem spēkiem, kas, kā viņš jau sākumā teica, bija viņa vienīgais atbalsts.
Kādas bija tās mācības, kas izraisīja tik spēcīgu reakciju un kuru dēļ Babs un tūkstošiem citu cilvēku labprāt atdeva savas dzīvības? Atbilde nav tik vienkārša. Tā kā Baba misija konkrēti skāra šia islāma teoloģiskās intereses, rietumnieku prātiem ir grūti aptvert daudzas no problēmām, ko viņa raksti risina. Patiesi, svarīgs iemesls panākumam, ko Babs baudīja, pievēršot savai ticībai slavenus teologus un lielu semināristu pulku, acīmredzot bija tas, ka viņš viegli apguva visgrūtāk saprotamus un strīdīgus islāma tiesību zinātnes, pravietojumu un ticības jautājumus.
Viņa klausītājiem šķita neparasti, ka jauns cilvēks ar mazu pieredzi zinātnē, ar ko galvenokārt nodarbojās persiešu inteliģence, varētu tik viegli apmulsināt godājamus teologus, kas pie šīm studijām pavadīja visu savu mūžu un uz tām dibināja savu sabiedrisko karjeru. Baba sekotāju pirmie vēsturiskie nostāsti plaši kavējas pie atsevišķām šo paskaidrojumu nozīmēm un ietekmes, kādu tā atstāja uz klausītājiem. Eiropiešu vai Ziemeļamerikas lasītājam šie jautājumi bieži šķiet pavisam nesaprotami.
Neraugoties uz savu kompetenci, Babs nemudināja zinātniekus, garīdzniekus un semināristus, kas atbalstīja viņa mērķi, nodarboties ar tādām gudrībām. Varbūt iemeslus tam var vislabāk saprast, ja atceras to šia teoloģisko studiju novērtējumu, ko sniedza angļu orientālists Edvards Grenvils Brauns. Brauns ir uzrakstījis apcerējumus, komentārus, apkopojošus komentārus un piezīmes, ko intelektuālie censoņi 19. gadsimtā Persijā uzskatīja par garlaicīgām "blēņām", kuras nopietniem zinātniekiem ir "jānožēlo". Brauns piebilst, ka viņa domām piekrīt izcili islāma domātāji.
Šeihs Muhameds Abdu (Shaykh Muhammad `Abduh), mirušais Ēģiptes muhamedāņu virspriesteris un Azaras Universitātes (University of al-Azhar) rektors, par kuru lielāku apgaismotu domātāju un entuziasma pilnu arābu valodas un literatūras cienītāju mūslaiku islāms nav radījis, mēdza teikt, ka visus šos materiālus vajadzētu sadedzināt, jo tie tikai noslogo grāmatu plauktus, vairo ķirmjus un padara neskaidras patiesas zināšanas. Tāds bija liela un izglītota muhamedāņu teologa uzskats, un mums nav jāšaubās to pieņemt.
Babs jau bija pārliecinoši izteicis tamlīdzīgus uzskatus. Viņa nozīmīgākā grāmata "Bajāna" paredzēja to laiku, kad Persijā uzkrātās, nevietā izmantotās enerģijas mantojumu pilnīgi iznīcinās, un tās tautas intelektuālās dotības būs atbrīvotas no māņticības. Viņš runāja par nākamo laikmetu, kurā parādīsies pilnīgi jaunas zinātnes un zināšanu nozares un kad pat mazu bērnu zināšanas tālu pārspēs zināšanu kopumu viņa paša laikā.
Tāpēc Baba sabiedrības mācība bija daudz interesantāka par viņa plašajiem teoloģiskajiem komentāriem. Viena no galvenām atšķirībām starp islāmu un kristietību ir islāma uzsvars uz atlāsmēm, kas ir galvenais princips tālākai sabiedrības organizēšanai, Korāns paredzēja pilnīgi musulmaniskas sabiedrības nodibināšanu. Muhameds spēra pirmo soli šai virzienā, kad viņš nodibināja pirmo musulmaņu valsti Medinas pilsētā. Bez šaubām, ir svarīgi ņemt vērā to, ka kristietības kalendārs sākas ar pieņemto Jēzus dzimšanas datumu, bet islāmiskais kalendārs sākas no hižres (Hijrah) un musulmaņu valsts nodibināšanas laika Medinā. Nemaz neuzskatīdami, ka "Cēzaram jāatstāj, kas ir Cēzara", islāma mācībā ir liels daudzums morālu norādījumu par to, kā valstij jāvada sabiedriskas lietas. Šia musulmaņi nopietni cerēja, ka tad, kad parādīsies Imams Mahdi, viņš ne tikai pavērs ceļu uz atsevišķas dvēseles glābšanu, bet vēlreiz apstiprinās priekšstatu par "nāciju, kas aicinās cilvēci uz taisnīgumu".
Tieši no tā vadoties, ir jāsaprot Baba mācība. Viņa klausītāju prāti un sirdis bija ieslēgti garīgā pasaulē, kas bija maz izmainījusies kopš viduslaikiem, izņemot to, ka tās bija pārņēmusi vēl lielāka tumsonība, izolācija un fatālisms. Bābs vēlējas atrisināt šo problēmu, radot priekšstatu par pilnīgi jaunu sabiedrību, tādu, kas lielā mērā saglabāja kultūras un reliģiskos elementus, kuri bija zināmi viņa klausītājiem, bet kas, kā notikumiem bija jāapliecina, varētu radīt spēcīgu, jaunu virzītājspēku. Viņš griezās ar aicinājumu pie šāha un Persijas tautas sekot viņam un palīdzēt nodibināt tādu sabiedrību. Viņam atvēlētajā īsajā laikā viņš izstradāja likumu sistēmu sabiedrisku lietu vadīšanai, miera un sabiedriskās kārtības uzturēšanai, ekonomiskās darbības vadīšanai, tādām sabiedriskām institūcijām kā laulība, laulības šķiršana un mantojums, attiecībām starp Babi valsti un citām nācijām. Katram ticīgajam bija izskaidrotas lūgšanas, apceres, morālas pamācības un pravietiski pareģojumi. Kāds bahājiešu vēsturnieks aprakstīja šīs mācības kā tīši "stingras, sarežģītas un bargas". To nolūks bija izskaust kristīgos cilvēkos musulmanisko domāšanas veidu un mobilizēt viņus īpašai lomai cilvēces vēsturē.
Šī loma bija tēma, kas aplūkota katrā "Baijānas" nodaļā, un Persijas garīgai un sabiedriskai pārveidošanai bija jākļūst par sagatavošanos šai lomai. Babs pavēstīja, ka viņa misijas galvenais nolūks ir sagatavot gaidāmajai vispārējai Dieva Izpausmei. Babs norādīja uz šo apsolīto atbrīvotāju kā "to, kam Dievs liks izpausties". Pats Babs, kas bija patstāvīgs Dieva sūtnis līdzīgi Mozum, Kristum un Muhamedam, bija tā ziņnesis, ko gaidīja visas pasaules reliģijas. Jaunajā atklāsmē vārdam Babs bija daudz lielāka nozīme nekā islāmā; Babs bija "durvis" uz Dieva Izpausmi, kura mācību nesīs visā pasaulē.
Šī galvenā doma ir plaši aplūkota fragmentos no "Baijānas" un citos Baba rakstos. Tie skaidri liecina, ka Babs savu reliģisko laikmetu uzskatīja tikai par pārejošu. Kad Apsolītais parādīsies, viņš izskaidros mācības nākamajam laikmetam un izlems, kuru, ja vien tas būs iespējams, Babi sistēmas daļu būs jāsaglabā:
"Tūkstoškārtīgu "Baijānas" pārlasīšanu nevar salīdzināt ar vienas vienīgas vārsmas izlasīšanu, ko atklās "tas, kam Dievs liks izpausties". ...Šodien "Baijāna" ir sēkla. Kad atklāsies "tas, kam Dievs liks izpausties", "Baijānas" pilnvērtība kļūs acīmredzama. ..."Baijāna" visu savu slavu gūst no "tā, kam Dievs liks izpausties".
Babs atteicās skaidri pateikt, kad Apsolītais parādīsies, bet norādīja, ka tas būs ļoti drīz. Dažiem no viņa sekotājiem tika paziņots, ka viņi ar savām pašu acīm redzēs to, kam Dievs liks izpausties, un viņiem atļaus tam kalpot. "Bajānā" un citos rakstos ir mistiska norāde un "devīto gadu" un "deviņpadsmito gadu". Pie tam Babs kategoriski paziņoja, ka neviens nevar nepatiesi uzdoties par to, kam Dievs liks izpausties, un izlikšanās rezultātā gūt panākumus. Baba sekotājus brīdināja nepretoties nevienam, kas izvirzīs šādu prasību, bet drīzāk saglabāt mieru, lai Dievs šai ziņā varētu izteikt savu gribu. Piemēram, uzticīgajam un izcilajam Vahidam Babs rakstīja:
"Tik tiešām, kā Viņš ir taisnīgs un kā Viņa spēks liek sēklai dīgt, un kā Viņš visās parādībās iedveš dzīvību, ja man apgalvotu, ka Viņa izpausmes dienā, tu Viņu noliegsi, es nevilcinoties no tevis atteikšos un noliegšu tavu ticību. ...No otras puses, ja man sacīs, ka kāds kristīgais, kas nepieder manai ticībai, Viņam ticēs, tad es viņu uzskatīšu par savu acuraugu."
Tādēļ, ja Babi valsts tiktu nodibināta, tai galvenokārt būtu bijis jākalpo par starpnieku vēstījumam no Apsolītā, kuram jānāk, un ātri tas jāizplata visā pasaulē. Baba un viņa tuvāko audzēkņu mokpilnā dzīve un vairāku tūkstošu viņa piekritēju noslepkavošana lika šai izvēlei izplēnēt, pirms to varēja realizēt. Patiesi, izrādījās, ka līdz 1852.gadam Baba misija bija beigusies ar neveiksmi un viņa ticība bija uz iznīkšanas robežas.
3. Bahāullā
Starp nedaudziem ievērojamiem Babi kustības vadītājiem, kas izbēga no 1848.-1853.gada slaktiņiem, bija augstmanis Mirza Huseins Alī (Mirza Husayn `Ali). Viņa ģimenei, kas piederēja pie Persijas visvecākiem dižciltīgajiem, bija lieli īpašumi Nuras rajonā Mazindarānas provincē. Mirza Huseins Alī viens no pirmajiem 1844.gadā paziņoja, ka viņš tic Babam, kad Mulla Huseins viņu apmeklēja ģimenes muižā Teherānā. No Mullas Huseina atstāstījuma par šo gadījumu kļūst saprotams, ka viņš bija meklējis Mirzu Huseinu Alī pēc Baba īpašiem norādījumiem. Patiesi, Babs novilcināja ilgi plānoto svētceļojumu uz Meku, kur viņš pirmo reizi publiski paziņoja par savu misiju, kamēr viņš nesaņēma Mullas Huseina vēstuli, kas pavēstīja, kāds iznākums bija viņa vizītei pie Mirzas Huseina Alī. Visi četri brāļi, ieskaitot jaunāko pusbrāli Mirzu Jahiju (Mirza Yahya), kopā ar viņu pievērsās jaunajai ticībai. Tā kā lielum lielā daļa no Baba sekotājiem nāca no garīdzniekiem, tirgotājiem un zemniekiem, tad valdošajai kastai piederošu ietekmīgas ģimenes locekļu pāriešana citā ticībā bija svarīgs notikums.
Mirza Huseins Alī kļuva par aktīvu jaunās ticības sludinātāju, un pirmajos trijos vai četros gados sabiedriskais stāvoklis zināmā mērā pasargāja viņu no tiem fiziskiem uzbrukumiem, kādus piedzīvoja viņa ticības brāļi. Paglāba arī viņa godīga cilvēka reputācija, kas bija pavisam neparasta parādība tā laika valdības aprindās, kur kukuļošanu piekopa valsts mērogā, un no tās atkarājās visa karjera. Viņa ģimenes locekļi vairākās paaudzēs bija ieņēmuši amatus, kam bija liela politiska ietekme. Mirza Abbas (Mirza `Abbas) tēvs bija bijis galvenais ministrs Mazindarānas provincē. Kaut arī Mirzam Huseinam Alī bija tikai divdesmit divi gadi, kad 1839.gadā nomira viņa tēvs, viņam piedāvāja tēva amatu valdībā. Viņa ģimenei un biedriem par pārsteigumu viņš atteicās no šīs izdevīgās vietas. Tā vietā dažus turpmākos gadus viņš pārvaldīja ģimenes muižas, audzināja un skoloja jaunākos ģimenes locekļus un nodevās plašai labdarībai, ar ko viņš no apvidus ļaudīm izpelnījās populāro nosaukumu "Nabago tēvs".
Kļuvis par Baba piekritēju divdesmit septiņu gadu vecumā, Mirza Huseins Alī sāka enerģiski nodarboties ar jaunās ticības lietām, ko sāka apdraudēt vajāšanas, kuras drīz sekoja. Viņš daudz ceļoja, bija atbildīgs par daudzu spējīgu cilvēku, ieskaitot savu radinieku, pievēršanu ticībai un sagādāja finansiālus līdzekļus Babi mācību izplatībai dažādās zemes malās.
Ļoti drīz pēc savas ticības apliecinājuma, Mirza Huseins Alī sāka sarakstīties ar Babu, kas ilga līdz Baba nāves sodam 1850.gadā. Pateicoties šai korespondencei un ciešiem sakariem ar tādiem izciliem Baba sekotājiem kā Vahids, Mulla Huseins un Tahereha, ticības brāļi uzskatīja viņu par padomdevēju ticības mācību izskaidrošanā. Mirza Huseins Alī kā Babi kustības vadītāj guva vislielāko ietekmi Badaštas konferencē 1848.gadā, ko viņš pats noorganizēja un netieši vadīja. Konference pārliecinoši atklāja Baba mācību revolucionāro vērienu.
Otram notikumam Badaštā arī bija tālu ejoša nozīme. Atzīstot jauno Tā Kunga dienu, kas bija uzaususi, Mirza Huseins Alī deva astoņdesmit vienam piekritējam jaunu vārdu, kas atbilda katra cilvēka sevišķajām garīgajām īpašībām. Tieši Badaštā Ghoratulu Ainu, lielo dzejnieci no Kazvinas (Qazvin), nosauca par Taherehu (skaidrā), kas apklusināja tos, kuri iebilda pret viņas parādīšanos sapulcē bez plīvura. Pats Mirza Huseins Alī sev izvēlējās nosaukumu Baha (Godība). Drīz pēc konferences beigām viņa tiesības piešķirt tādus nosaukumus tika apstiprinātas, kad Babs uzrakstīja Badaštas konferences dalībniekiem virkni vēstuļu, kur viņš katru uzrunāja ar to vārdu, kādu konferencē tiem iedeva Mirza Huseins Alī. Pašam Baha Babs nosūtīja īpašu dokumentu, ko zvaigznei līdzīgu izveidoja pats ar savu roku. Tajā bija pāri par trīs simts īsām vārsmām, kas visas bija atvasinātas no vārda "Bahā", ieskaitot nosaukumu Bahāullā, "Dieva Godība".
Kaligrāfijas mākslu Persijas rakstnieki augsti vērtēja kā kultūras sasniegumu, un minēto manuskriptu uzskatīja par meistardarbu, ko nevarēja paveikt neviens mācīts kaligrāfists. Pēc kāda rakstnieka vārdiem, "tas bija tik smalks un sarežģīts, ka no tālienes uzrakstītais izskatījās kā viens vienīgs tintes pieskāriens papīram." Ar Bahāullā vārdu Mirza Huseins Alī kļuva pazīstams Babi biedriem un vēsturei.
Badaštas konferences rezultāts sacēla jaunus vardarbības uzplūdus, un tās atskaņas radīja situāciju, kurā neviens jaunās ticības piekritējs nebija pasargāts no uzbrukuma. Kad Bahāullā iejaucās, lai pasargātu Taherehu un dažas viņas biedrenes, kuras pēc konferences bija arestētas, viņu pašu ielika cietumā un sita ar nūjām. Viņš pārcieta tādas mocības arī vēlāk, kad tika apcietināts ceļā, kurā viņš devās, lai satiktu Ghudusu un Mullu Huseinu Šeiha Tabarsi svētnīcā. Brīvībā viņš vairākkārt mēģināja pārliecināt draugus un radiniekus, kas ieņēma augstus amatus un iebilda pret viņa darbību, ka Baba sekotāji ir miermīlīgi un ievēro likumu. Viņš brīdināja valsts ierēdņus, ka gadījumā, ja valdība nepildīs savu pienākumu un nenovērsīs vajāšanas, uz kurām garīdzniecība musina, karaļvalsti piemeklēs masveidīga vardarbība un sabiedriska nekārtība.
Brīdinājums izrādījās ļoti pareizs, kad 1853.gada vasarā divi Babi jaunekļi mēģināja nogalināt šāhu. Kopā ar citiem ievērojamiem Baba piekritējiem Bahāullā arestēja, aizveda uz Teherānu un ieslodzīja bēdīgi slavenajā "Sijahčala" (Siyah-Chal – melnā bedre) cietumā. Tas ir aprakstīts kā "apakšzemes cietums Teherānā - atbaidoša bedre, kas kādreiz bija kādas pirts ūdens tvertne".
Sijačala cietumā Bahāullā pavadīja četrus mēnešus, un šai laikā visā Persijā trakoja pret Baba piekritējiem vērstu uzbrukumu viesulis. Sijahčala cietumā ieslodzītie atradās tuvās nāves briesmās. Katru dienu bendes nokāpa pa kāpnēm, izvēlējās upuri un aizstiepa, lai izpildītu nāves sodu. Vairākus no apcietinātajiem nogalināja uz vietas. Dažos gadījumos lietoja āmuru un tapu, lai upura kaklā iedzītu smagu spundi un atstātu ķermeni stundām vai dienām ilgi guļot, pieķēdētu pie vēl dzīvi palikušajiem.
Viens no Sijačala cietuma upuriem, kura stāsti ir kļuvuši nemirstīgi Bahai vēsturē, bija kāds jauns vīrietis Suleimans Hāns (Sulayman Khan), bijušais jātnieks impērijas armijā. Bezbailīgais Suleimans Hāns bija jau riskējis ar savu dzīvību, lai atgūtu Baba mirstīgās atliekas, kas pēc nāves soda izpildīšanas bija atstātas uz grāvja malas Tabrīzā. Kad pienāca viņa paša kārta mirt, bendes ar asiem nažiem izgrieza daudz caurumu Suleimana Hāna miesās un katrā iesprauda aizdedzinātu sveci. Tādu viņu veda pa ielām uz nāvi. Persiešu kultūra visaugstāk vērtēja stilu. Suleimans Hāns gāja pa galvaspilsētas ielām, uzsmaidot paziņām un skandējot lielo persiešu klasisko dzejnieku vārsmas, kas izsauca garīgas sajūsmas un traģēdijas izjūtu. Kad viņam prasīja, kāpēc viņš nedejo, ja ir tik laimīgs, viņš mocītājiem paklausīja, izpildot lēni virpuļojošas, cēlas kustības no dejas, ko bija radījuši Mavlavi (Mawlavi) mistiķi.
Šādi dramatiski nāves demonstrējumi neatvairāmi iekvēlināja rietumu zinātnieku un mākslinieku iztēli. Tik dažādus cilvēkus kā grāfu de Gobino, Sāru Bernāru, Ļevu Tolstoju un Ernestu Renānu aizkustināja jauneklīgā Baba un viņa varoņu grupas traģiskā vēsture. Edvards Brauns pirmo reizi šo stāstu atrada grāfa de Gobino literārajas sacerējumos un veltīja lielu savas dzīves daļu, lai pētītu Babi un Bahai ticības. Jaunos mocekļus Brauns aprakstīja šādi:
"Šo cilvēku dzīve un nāve, cerība, kas nepazīst izmisumu, mīlestība, kas nekad neatdziest, viņu neatlaidība, kas nekad nesvārstās, šai brīnišķajai kustībai uzspiež tikai tai vien raksturīgu zīmogu. Jo, lai kādi nopelni vai trūkumi nebūtu tām mācībām, par kurām mira neskaitāmi simti mūsu līdzcilvēku, viņi vismaz atrada kaut ko tādu, ka viņi bija ar mieru "... atstāt zem debesīm visu, un kailiem iet saulē un lietū, un strādāt, un gaidīt, un vienmēr būt nomodā."
Nav nieka lieta pārciest to, ko tie izcieta, un, protams, to, ko viņi uzskatīja par dzīvības vērtu, ir vērts mēģināt saprast. Es nesaku neko par lielo ietekmi, kādu, es ceru, Babi ticība atstās nākotnē, nedz arī par jaunu dzīvību, ko tā varbūt var iedvest nedzīvā tautā; jo, vai tā gūtu panākumus vai ciestu neveiksmi, Babi mocekļu brīnišķīgā varonība ir mūžīga un neiznīcināma...
Es neceru, ka varētu jums likt saprast šo cilvēku milzīgo nopietnību un to neaprakstāmo ietekmi, kādu šī nopietnība kopā ar citām īpašībām atstāj uz katru, kas tiešām nonācis ar viņiem saskarē. Par to es galvoju..."
Brīnumainā kārtā Bahāullā pārdzīvoja šo sliktāko no visiem vajāšanu uzplūdiem. Civilās varas iestādes negribēja viņu atbrīvot, zinot, kāda nozīme viņam bija Babi kopienā. Taču viņa ģimenes sabiedriskā stāvokļa un Krievijas sūtņa prinča Dolgorukova personiskās iejaukšanās dēļ būtu ļoti nesaprātīgi bez tiesas izpildīt viņam nāves sodu. Tiesa bija neiespējama. Savas apsūdzības laikā, klātesot pārstāvim, ko bija atsūtījusi Krievijas valdība, šāha varbūtējais slepkava bija kategoriski noliedzis Babi vadoņu un Bahāullā līdzdalību viņa rīcībā.
Tāpēc premjerministrs, kāds Bahāullā radinieks, beidzot spēja pārliecināt karaliskās ģimenes locekļus, kas gribēja savu gūstekni notiesāt uz nāvi, ka būtu vēlams izraidīt viņu no Persijas. Izraidīšanu trimdā paziņoja pēc tam, kad šāhs bija konfiscējis Bahāullā īpašumus. Viņa muiža Teherānā tika izlaupīta, viņa lauku māja noslaucīta no zemes virsas, un viņam piederošie mākslas darbi un manuskripti bija nonākuši Persijas valdības ierēdņu (ieskaitot pašu premjerministru) rokās.
Aplaupītu, novājinātu un ar nedziedināmām rētām, kuras atstāja Sijahčala cietumā pārciestie fiziskie sodi, bez tiesas un bez cerības uz palīdzību Bahāullā izraidīja no dzimtās zemes. Tie, kas viņu redzēja, bija pārsteigti, ka tik šausmīga pieredze, šķiet, bija apveltījusi viņu ar jaunu pārliecību un spēku. Patiesībā tieši tumšajā Sijahčala bedrē bija noticis visnozīmīgākais atgadījums Babi un Bahai vēsturē. Tieši tur Bahāullā saņēma apstiprinājumu, ka viņš ir "tas, kuru Dievs sūtīs kā zīmi". Bahāullā aprakstīja piedzīvojumu apakšzemes cietumā, kur viņš saņēma pirmo vēsti par savu misiju:
"Kādu nakti sapnī no visām pusēm bija dzirdami šie cildenie vārdi: "Patiesi, Mēs nesīsim tev uzvaru caur tevi pašu un tavu spalvu. Neskumsti par likteni, kas tevi piemeklējis, un arī nebaidies, tu esi drošībā. No šī brīža Dievs cels augšā visus dārgumus uz zemes – cilvēkus, kas sniegs tev palīdzību caur tevi pašu un tavu vārdu, ar kuru Dievs ir atdzīvinājis to sirdis, kas viņu atzinušas..." Tajās dienās, kad es gulēju Teherānas cietumā, kaut gan manā miesā bija iegrauzušās važas un smirdoņas pilnais gaiss tikpat kā neļāva aizmigt, tomēr tajos nedaudzajos snauda mirkļos man bija tāda sajūta, it kā kaut kas plūstu no manas galvas pār krūtīm, likās, ka varena straume gāztos lejup uz zemi no augsta kalna virsotnes. No tā visa katrs manas miesas loceklis dega kā ugunī. Tādos brīžos mana mēle runāja vārdus, ko neviens cilvēks nespētu panest."
Un tā Bahāullā kļuva par Baba atklāsmes objektu un taisnības centru tiem, kas bija viņam sekojuši. Ir skaidra liecība par to, ka jau no paša sākuma Babs uzskatīja Bahāullā par to, kuram viņš pats bija atnācis sagatavot ceļu. Viņš bija licis to saprast dažiem saviem tuvākajiem audzēkņiem, un izteicis brīnišķīgos vārdos grāmatā "Baijāna":
"Labi klāsies tam, kas tic Bahāullā iekārtai un pateicas savam Kungam! Jo viņam noteikti dos zīmi. Dievs, patiesi, to ir iepriekš noteicis Baijāna."
Pēc četru mēnešu ieslodzījuma Sijahčala cietumā Bahāullā atbrīvoja tikpat patvaļīgi, kā viņu bija ieslodzījuši, un viņam paziņoja, ka pēc šāha oficiālās pavēles viņu kopā ar ģimeni un tiem, kas viņu vēlēsies pavadīt, izsūtīs trimdā. Svarīgi, ka viņš neizmantoja šo gadījumu un nepaziņoja ticības sekotājiem par savu misiju. Kad viņam piedāvāja patvērumu Krievijā, tās vietā viņš par trimdas vietu izvēlējās Bagdādes pilsētu, kas tagad atrodas Irākā, bet tad bija kaimiņos esošās osmaņu Turku Impērijas province. Pamazām turpmāko trīs gadu laikā ap viņu, tāpat kā ap viņa ģimenes locekļiem, kas devās viņam līdz trimdā, izveidojās maza Baba piekritēju kolonija. Viens no tiem bija viņa jaunākais pusbrālis Mirza Jahja, kas pārģērbies aizbēga no Persijas un pievienojās ģimenei drīz pēc tās ierašanās Irākā 1853.gadā. Tieši no šī negaidītā notikuma sākās jaunas grūtības un opozīcija.
Mirzas Jahjas dzīves stāsts ir intriģējošs un aizkustinošs. Jahjas darbība nopietni apdraudēja Bahāullā misiju, un šīs darbības ietekme turpina izraisīt uzbrukumus bahājiešu kopienai līdz šai dienai.
Mirza Zahja bija trīspadsmit gadus jaunāks par Bahāullā, un pēdējais, galvenokārt, pārraudzīja viņa izglītību. Būdams talantīgs kaligrāfisks, viņš kādu laiku strādāja par Bahāullā personīgo sekretāru. Paziņas raksturoja viņu kā biklu un padevīgu cilvēku, ko viegli vadīja ietekmīgākas personības. Kopā ar brāli viņš labprāt pievērsās Babi ticībai un tās labā pavadīja viņu dažos ceļojumos.
Pēc dabas draudzīgo Mirzu Zahju Babi kopiena cienīja viņa tuvo attiecību ar Bahāullā un ģimenes sabiedriskā stāvokļa dēļ. Ap to laiku, kad notika Badaštas konference, pēc konsultācijas ar Bahāullā un citiem vadošiem savas ticības piekritējiem Babs uzrakstīja paziņojumu, iesakot Jahju par Babi kopienas titulēta vadoņa kandidātu Baba nāves gadījumā. Atskatoties pagātnē, kļūst redzams, ka šī ieteikuma mērķis bija izveidot ceļu, pa kuru Bahāullā varētu turpināt vadīt jaunās ticības lietas, izvairoties no riska pievienot formālu iecelšanu amatā tam augstajam stāvoklim, kādu viņš bija sasniedzis. Laikā, kad viņu nozīmēja par kandidātu, Jahjam nedraudēja briesmas, jo pa lielākai daļai viņš dzīvoja vientulībā ģimenes muižās ziemeļos un aizbēga, kad šo apgabalu sasniedza nemieri.
Taču tikko trimdinieku grupa bija apmetusies uz dzīvi Irākā, kad Jahja piekrita piedāvājumam, ko viņu skubināja pieņemt uzstājīga personība, musulmaņu teoloģijas students Sejeds Muhameds (Siyyid Muhammad). Liekas, ka Sejeds Muhameds pats vēlējās kļūt par autoritāti Babi kopienā, kas varētu pats radīt reliģiskas doktrīnas, tāpēc viņš mudināja Jahju atbrīvoties no brāļa aizbildnības un pašam uzņemties Babi reliģijas vadību. Kādu laiku Jahja vilcinājās, bet, Sejeda Muhameda iedrošināts, viņš beidzot nošķīrās no Bahāullā un pieprasīja tās pilnvaras un privilēģijas, kuras pienākas nomocītā Baba pēctecim.
Bahāullā reakcija uz Jahjas rīcību dod skaidru priekšstatu par viņa paša raksturu. Neuzsācis strīdu, kas varētu apdraudēt jau tā nedisciplinētās Babi kopienas palieku vienotību, Bahāullā bez brīdinājuma devās kalnos netālu no Suleimanije (Sulaymaniyyih) kaimiņu Kurdistānā. Gandrīz divus gadus viņam nebija nekādu sakaru ar Babi kopienu. Šī pašuzspiestā trimda Kurdistānas tuksnesī atgādina par līdzīgiem posmiem citu lielo reliģiju nodibinātāju dzīvē. Kā vēlāk izrādījās, tas bija viņam ļoti radošs laiks. Viņš sāka apjaust savu misiju, un tas izpaudās meditācijās, lūgšanās un dzejoļos, kurus viņš sacerēja vientulības mēnešos. Daži no pirmajiem norādījumiem viņa vēstījumā pasaulei ir saglabājušies persiešu valodā.
Kamēr Bahāullā bija Suleimanije, Babi reliģijas lietas atradās pilnīgi Jahjas rokās, un viņam palīdzēja jaunais padomdevējs Sejeds Muhameds. Rezultātā mazajai Babi trimdinieku kopienai draudēja anarhija. Mazāk kā divdesmit četru mēnešu laikā vismaz divdesmit izmisīgas personas pieteica dažādas prasības ar nolūku pārņemt nestabilo vadību, un Mirza Jahja atkāpās un nodevās vientulībai, atstājot Sejedu Muhamedu, cik iespējams kārtot radušās teoloģijas problēmas. Iespējamais vadonis bija parādījis savu nepiemērotību tam amatam, kuru viņš bija tik ļoti centies iegūt. Šo mācību Babi ticības brāļu lielum lielā daļa ņēma vērā.
Kad apstākļi strauji pasliktinājās, daži trimdinieki enerģiski pūlējās sameklēt Bahāullā apmešanās vietu un mudināt viņu atgriezties. Beidzot kāds centīgs Baba sekotājs atrada Bahāullā, kad bija sadzirdējis baumas par kādu "svēto", kas dzīvo kalnos. Arī Jahja pievienojās ģimenei un citiem Baba piekritējiem un lūdza Bahāullā atgriezties un uzņemties kopienas vadību. 1856.gada 19.martā viņš šiem lūgumiem piekrita.
Turpmākie septiņi gadi pieredzēja pārsteidzošas izmaiņas Babi kopienas likteņos. Ar piemēru, pārliecināšanu un labu disciplīnu Bahāullā atjaunoja kopienā to morālo un garīgo līmeni, kādu tā bija sasniegusi Baba dzīves laikā. Mirza Jahja palika pavisam nomaļus, un Bahāullā kā garīgā skolotāja reputācija izplatījās visā Bagdādē un kaimiņu rajonos. Pie viņa ieradās prinči, zinātnieki, mistiķi un valdības ierēdņi, to vidū daudz ievērojamu personu Persijas sabiedriskajā dzīvē.
Bagdādē Bahāullā sacerēja "Kitab-i-Igan" vai "Pārliecības Grāmatu", kurā viņš deva plašu izklāstu par Dieva doto plānu cilvēces grēku izpirkšanai. Grāmatā ir sīki aprakstīta Bahāullā mācība par Dievu, Dievišķo Izpausmju secības lomu un cilvēces garīgo attīstību. Tā beidzas ar viņa paša misijas patiesības pierādījumu. Turpmākos gados "Kitab-i-Igan" kļuva par visietekmīgāko grāmatu no Bahāullā sacerējumiem un pamatu lielajam darbam, ko viņš veica, izplatīdams Bahai ticību.
Taču Bahāullā pieaugošā ietekme radīja izbailes un aizdomas šāham un viņa galmam, un viņi, savukārt, griezās pie turku valdības. 1863.gada aprīlī piepeši, bez brīdinājuma, Bahāullā un viņa ģimenei paziņoja, ka turku valdība ir piekritusi Persijas prasībai pārvietot bēgļus tālāk no viņu dzimtās zemes robežām. Viņus vajadzēja aizvest un nometināt Konstantinopolē (tagadējā Istanbulā).
Gatavodamies aizceļošanai, Bahāullā uz laiku pārcēlās uz dzīvi dārzā uz Tigris upes salas; kopš tā laika bahājieši pazīst šo dārzu ar nosaukumu Rizvāna (Ridvan – Paradīzes) dārzs. Šajā dārzā dažiem izmeklētiem cilvēkiem no saviem vistuvākajiem piekritējiem viņš paziņoja, ka viņš bija "Tas, kuru Dievs sūtīs kā zīmi", kā universālu Dieva Vēstnesi, ko solīja Babs un agrāko reliģiju svētie raksti. Bahai vēsture norāda uz Bahāullā piedzīvoto Sijahčala cietumā kā uz viņa atklāsmes sākumu. Rizvāna deklarācijā viņš precīzi noformulēja savu sūtību citiem, tādējādi Babi vēsture tika pārveidota uz visiem laikiem. Mūsu dienās šo notikumu kā galvenos Bahai ticības svētkus atzīmē visā pasaulē, kaut gan deklarācijas ietekme bija jūtama tikai pēc Bahāullā misijas publiska paziņojuma četrus gadus vēlāk.
Pēc vairāk kā trīs mēnešus ilga ceļojuma 1863.gada 16.augustā trimdinieku grupiņa ieradās turku galvaspilsētā Konstantinopolē. Viņi nepalika tur ilgi. Jau sen attiecības starp Turku un Persijas impērijām bija saspīlētas, un par to liecināja biežās sadursmes, nebeidzamās intrigas un pastāvīga teritoriju aneksija. Baidoties, ka ar saviem sakariem Persijā Babi trimdinieki varētu kļūt par Turcijas politikas ieroci, lēmums par grupas nometināšanu turku galvaspilsētā sāka arvien vairāk satraukt šāha valdību. Un tā Persijas sūtnis Mirza Huseins Hāns (Mirza Husayn Khan) uzsāka kampaņu, lai piespiestu turku varas iestādes pārvietot Baba sekotājus uz vēl tālāku impērijas malu. Šim spiedienam viņš pievienoja brīdinājumu, ka Baba sekotāji ir pastāvošās iekārtas ienaidnieki un it īpaši apdraudēja tik kosmopolitisku un nestabilu sabiedrību, kāda bija Turku Impērija. Viņa pūles vainagojās ar panākumiem. 1863.gada decembra sākumā, atkal bez iepriekšēja brīdinājuma, Bahāullā, viņa ģimeni un biedrus pēkšņi padzina uz Adrianopoli, (tagadējo Edirni) Turcijas Eiropas daļā.
Adrianopolē sākās jauns posms Bahai vēsturē. Jau pati Bahāullā personības ietekme uz nemitīgo apmeklētāju straumi, kas viņu uzmeklēja, tās šķietami brīnumainās pārvērtības, ko viņš bija izraisījis Bagdādes sabiedrībā, un plašā korespondence ar vajātām Baba sekotāju grupām, un viņa iespaids uz tām visā Persijā padarīja viņu par Babi ticības centrālo figūru. Baba piekritēju vidū atklāti apsprieda viņa Rizvāna dārza vēstījuma norādījumus. Kopiena bija to uztvērusi, un Bahāullā nolēma, ka bija pienācis laiks publiski pavēstīt par savu misiju.
Šai nolūkā viņš vispirms iepazīstināja Babi ticības nozīmēto pilnvaroto Mirzu Jahju ar savas misijas raksturu. Tādēļ Bahāullā savu prasību kļūt par "To, ko Dievs sūtīs kā zīmi" izteica savā vēstījumā, kas pazīstams kā "Suūriji-i-Amr", un aicināja Jahju viņu atzīt un atbalstīt, kā Babs to bija skaidri norādījis. Taču atsaucības nebija. Drīz pēc tam, kad trimdinieki bija nonākuši Adrianopolē, Sejeda Muhameda pamudināts, Jahja uzsāka intrigas ar nolūku atgūt savu pazaudēto stāvokli. Kad viņam tas neizdevās, viņš divas reizes mēģināja likt savu brāli nogalināt. Drīz pēc otra šāda mēģinājuma viņam tika nolasīts Bahāullā pieteikums.
Jahja brīdi vilcinājās un tad Babi kopienu pārsteidza ar paziņojumu, ka viņš, un nevis Bahāullā, esot Baba apsolītā Dieva Izpausme. Jahjas reakcija noskaidroja vismaz to, kādēļ viņa iepriekšējā uzvedība bija radījusi tādu apjukumu un postu. Gandrīz uzreiz Jahju pameta faktiski visi Baba piekritēji Adrianopolē un lielum lielā daļa piekritēju Persijā un Irākā, ieskaitot dzīvi palikušos ticīgos Baba ģimenes locekļus. Edvards Brauns vērtēja, ka ne vairāk kā trīs vai četri no simts pieslējās Jahjam, kamēr visi pārējie atzina Bahāullā sūtību. No šī brīža Baba piekritēji sāka sevi dēvēt par bahājiešiem (Bahais), un Bahai ticība kļuva par atšķirīgu reliģiju.
Nostiprinājis savu autoritāti Baba sekotāju vidū, Bahāullā pievērsās savai misijai. Sākot ar 1867.gada septembri, viņš uzrakstīja virkni vēstuļu, kuras pieskaitāmas visievērojamākiem dokumentiem reliģijas vēsturē. Tās bija adresētas visiem pasaules valdniekiem kopā un zināmiem monarhiem atsevišķi. Vēstulēs viņš sevi pasludināja par to, kas bija apsolīts Torā, evaņģēlijos un Korānā, un aicināja karaļus celties un aizstāvēt viņa ticību. Vēstulēs bija nopietni brīdinājumi par to, ka deviņpadsmitā gadsimta pasaule tiks sašķelta un piedzims pasaules civilizācija. Jaunā laikmeta vadmotīvs būs visas cilvēces vienotība. It īpaši Bahāullā aicināja varenos Eiropas valdniekus visus citus mērķus pakārtot pasaules vienotības sasniegšanai:
"Ir jānāk laikam, kad visā pasaulē apzināsies, cik ļoti nepieciešams ir visiem cilvēkiem sanākt plašā visaptverošā sanāksmē. Uz to katrā ziņā būs jāierodas visiem pasaules ķēniņiem un valdniekiem un jāapspriež, kā likt pamatus Lielajam Mieram starp cilvēkiem pasaulē... Ne tam būs lepoties, kas pats tik savu zemi mīl, bet gan tam, kas mīl visu pasauli. Pasaule ir tikai viena zeme, un cilvēce ir tās pilsoņi."
Vēstulēs apgalvots, ka Dievs ir iedarbinājis vēstures spēkus, kam nekādi cilvēku plāni nespēj pretoties. Valdniekiem teica, ka varu viņiem uzticēja Dievs, lai tie kalpotu cilvēces vajadzībām un nodibinātu starptautisku mieru, sociālu taisnīgumu un pasaules vienotību. Tās valdības, kas mēģināja izmantot savu varu, lai pretotos cilvēces apvienošanas procesam, atnesīs postu sev un savām tautām.
Publiskās deklarācijas bija tikko sākušās, kad jaunā ticība saņēma vēl vienu nopietnu triecienu, kura iedarbība jūtama vēl tagad: tas atkal nāca no Mirzas Jahjas. Atteikšanās atzīt Bahāullā misiju bija izbeigusi Jahjas ietekmi starp Baba sekotājiem. Vēlāk Jahja stāstīja profesoram Braunam, ka citi trimdinieki bija viņu galīgi pametuši un ka dažreiz viņš bija spiests pats iet uz tirgu un pirkt pārtiku. Taču viņu vēl joprojām atbalstīja Sejeds Muhameds un divi citi trimdinieki Adrianopolē. Izrādās, ka šī mazā grupiņa meklēja līdzekļus, lai apgrūtinātu Baba sekotāju pilnīgu pievēršanos Bahai ticībai, kas notika visā Persijā un turku teritorijās. Vēstulēs karaļiem Bahāullā minēja, kādi līdzekļi šim mērķim kalpoja.
Šai vēstures brīdī pussagruvusī Turku impērija bija uz sairšanas robežas. Sevišķi ass un nemitīgs bija spiediens, ko izdarīja daudzās impērijā dzīvojošās minoritātes Eiropas teritorijās viņpus Adrianopoles, kur jaunās valstis, tādas kā Grieķija, Bulgārija, Serbija un Montenegro, centās atbrīvoties no impērijas. Mirza Huseins Hāns, Persijas sūtnis Konstantinopolē, pielika daudz pūļu, lai pārliecinātu Turcijas varas orgānus, ka Bahai trimdinieku grupa rada politiskas un reliģiskas briesmas. Tādēļ Mirza Jahja un Sejeds Muhameds centās tādā veidā attēlot Bahāullā vēstījumus valdniekiem. Uz Konstantinopoli nosūtīja anonīmas vēstules, brīdinot par politisku sazvērestību. Nav šaubu, ka ticamību šiem ziņojumiem piešķīra no visām impērijas malām nemitīgi plūstošā apmeklētāju straume, kas uzmeklēja Bahāullā Adrianopolē, un arī tur varas vīri, šķiet, bija pravieša ietekmes savaldzināti.
Bija zināms, ka Babi reliģijas vajāšanas sākumā patvērumu Bahāullā bija piedāvājušas kā Anglijas, tā arī Krievijas valdības, un tas varēja osmaņu valdībai likt baidīties, ka Jahjas apvainojumiem bija savs pamats. Nolēma reizi par visām reizēm atrisināt izraidītās kopienas problēmu. Sultāns Abduls Azizs (Sultan `Abdu'l-`Aziz) izdeva kategorisku imperatora pavēli, pēc kuras Adrianopoles trimdiniekiem bez ierunām bija turpmāk jādzīvo ieslodzījumā soda kolonijā Akkā, Palestīnā. 1868.gada 21.augusta rītā Bahāullā, ap septiņdesmit līdz astoņdesmit viņa ģimenes locekļu un tuvāko biedru iekāpa kuģī Gallipolē, un pēc desmit dienu mokpilna ceļojuma bruņotas sardzes uzraudzībā, viņus izsēdināja krastā pie Jūras Vārtiem, kas veda uz briesmīgo Akkas cietoksni.
Ironiskā kārtā Mirza Jahja un Sejeds Muhameds iekrita pašu gatavotās lamatās. Aizdomu pilnas, ka Jahja pats varētu būt iesaistīts sazvērestībā, turku varas iestādes nosūtīja viņu kā ieslodzīto uz Kipras salu kopā ar trim apcietinātiem bahājiešiem, kas, viņi cerēja, viņa darbībai liks šķēršļus. Šī paša iemesla dēļ Sejedu Muhamedu un viņa pavadoni kopā ar Bahai trimdinieku grupu nosūtīja uz Akku.
Viņi izvēlējās Akku ar ciešu pārliecību, ka Bahāullā šo pārdzīvojumu neizcietīs. 1860.gados cietuma pilsēta bija nāvei nolemto pilsēta, patvērums visas impērijas noziedzniekiem ar labirintiem līdzīgām ejām un mitriem graustiem. Valdošie vēji un paisumi tās krastos izskaloja Vidusjūras atkritumus, radot tik neveselīgu klimatu, ka tautā teica, ja putns lidoja pāri Akkai, tas nokrita beigts uz ielas.
Divi pirmie bahājiešu ieslodzījuma gadi bija trūkuma un ciešanu pilni. No Konstantinopoles Persijas sūtnis atsūtīja pavēles par valdības pārstāvja norīkošanu uz Akku, lai viņš panāktu, ka ar formālu lēmumu turku varas iestādes pastiprinātu stingro režīmu. Daudz trimdinieku nomira rupjās izturēšanās dēļ. Cietuma apstākļu radītā nelaimes gadījumā traģiski gāja bojā arī Bahāullā otrais dēls Mirza Mehdi (Mirza Mihdi). Stāvoklis nedaudz uzlabojās 1870.gadā, kad saspīlējuma laikā starp Turciju un Krieviju cietoksnis bija vajadzīgs militāru baraku ierīkošanai, un trimdiniekus ieslodzīja noīrētās mājās un citās ēkās.
Neraugoties uz sabiedriskiem aizspriedumiem sākumā, Bahāullā ietekme pamazām sasniedza tādu pašu rezultātu kā Bagdādē un Adrianopolē. Līdzjūtīgi gubernātori samazināja sargu skaitu, un ietekmīgi cilvēki sāka izteikt apbrīnu un izrādīt interesi. Tad sekoja jauns trieciens. Kad ieslodzīto apstākļu uzlabošana viņu plānus sagrāva, Sejeds Muhameds ar diviem sabiedrotiem sāka aģitēt pilsētas zemākās šķiras, lai izprovocētu uzbrukumu Bahāullā mājai, un viņi cerēja, ka tas varētu beigties ar viņa nāvi.
Jaunais drauds izrādījās par tik lielu provokāciju, ka daži trimdinieki to neizturēja. Ignorējot pašu atzītos principus par vardarbības aizliegumu un paļāvību uz Dieva gribu, septiņi no viņiem nolēma rīkoties uz savu roku. Tīši izraisītā sadursmē viņi Sejedu Muhamedu un viņa līdzdalībniekus nogalināja.
Šo slepkavību sekas jaunajai ticībai lika daudz lielākus šķēršļus par tiem, ko pats Sejeds Muhameds būtu varējis radīt. Tās pielēja eļļu izdziestošā ugunī un vairoja pret trimdiniekiem vērstās oponentu apsūdzības musulmaņu garīdznieku vidū. Šis notikums deva Bahāullā daudz spēcīgāku triecienu nekā fiziskais ieslodzījums, jo tas aptraipīja viņa darba patiesīgumu. Kādā tai laikā uzrakstītā vēstulē viņš sacīja:
"Gūsts mani nespēj apkaunot. Nē, nudien, tas piešķir man slavu. Tas, kas var mani apkaunot, ir to manu sekotāju uzvedība, kas sakās mīlam mani, bet patiesībā seko ļaunajam."
Civilā tiesa laikus konstatēja, ka vardarbības uzliesmojumu nebija atbalstījis ne Bahāullā, ne arī bahājiešu vairums Akkā, un tika sodītas vienīgi vainīgās puses. Pamazām kaislības norima. Tai laikā Bahāullā bija atkal sācis rakstīt karaļiem un valdniekiem vēstules, ko bija pārtraucis darīt pēc aizbraukšanas no Adrianopoles. Atsevišķas vēstules bija adresētas imperatoram Luijam Napoleonam, karalienei Viktorijai, ķeizaram Vilhelmam I, caram Aleksandram II, šāham Nāsiridīnam Persijā, Austrijas imperatoram Francim Jozefam un turku sultānam Abdulam Azizam.
Šajās vēstulēs Bahāullā aicināja monarhus apvienoties un nodibināt starptautisku tribunālu, kam būtu tiesības izšķirt strīdus starp nācijām. Šo pasaules valdības aizmetni, viņš teica, vajadzētu atbalstīt starptautiskiem policijas spēkiem, kurus uztur dalībnieku valstis un izmanto, lai piespiestu mierīgā ceļā atrisināt visus starptautiskus strīdus. Vēstules deva priekšrakstus, kā radīt kopienas sajūtu pasaules tautās. Piemēram, Bahāullā aicināja izveidot starptautisku palīgvalodu, kas katrai sabiedrībai ļautu saglabāt savu kultūras identitāti un vienlaicīgi gūt labumu no spējas sazināties ar citām rasēm un nācijām. Obligāta izglītības sistēma visā pasaulē nodrošinātu lasīt un rakstīt prašanu; starptautisku svaru un mēru vienību sistēma radītu kopējus standartus globālai ekonomikas sistēmai; militārie izdevumi tiktu stipri samazināti, un nodokļus izlietotu sabiedrības labklājībai. Savu iekšlietu kārtošanai viņš monarhus mudināja pieņemt noteiktus demokrātiskus pārvaldes pamatprincipus.
Trimdinieku ieslodzījuma stingrā režīma dēļ šos svarīgos vēstījumus iznesa no cietuma slepus, paslēpjot tos līdzīgi domājošu apmeklētāju drēbēs. Francijas sūtnis Bahāullā pirmo paziņojumu personīgi nodeva imperatoram Luijam Napoleonam.
Iespaidīgas vēstules tika nosūtītas arī pasaules reliģiju vadītājiem, ieskaitot pāvestu Piju IX. To galvenais temats bija uzaicinājums baznīcas līderiem atmest dogmu, savu pieķeršanos laicīgas vadības amatiem un nopietni izskatīt Bahāullā izvirzītās prasības. Vēstulēs bija apgalvots, ka tieši garīdzniecība bija pirmā, kas atraidīja un vajāja ikvienu no pasaules reliģiju pamatlicējiem.
Vēstule pāvestam Pijam IX sevišķi interesē institūciju vēstures studentus, jo tā uzskicē priekšrakstu tām norisēm, no kurām kopš tā laika pāvesta pēcteči nav varējuši izbēgt. Pāvestam ieteica nodot laicīgai valdībai savu pagaidu varu pār baznīcai pakļautām valstīm, pamest Vatikāna piļu vientulību, lai tiktos ar nekatolisko ticību vadītājiem, ierasties pie pasaules laicīgajiem valdniekiem un aicināt viņus uz mieru un taisnīgumu, atbrīvoties no pārliecīga ceremoniālisma, kas bija izveidojies ap viņa personu, un "būt tādam, kāds ir bijis tavs Kungs". Tāpat viņš mudināja arī katoļu garīdzniekus:
"Nenoslēdzieties no cilvēkiem baznīcās un klosteros. Nāciet ar manu atļauju un nodarbojaties ar to, kas darīs labu jūsu un cilvēku dvēselēm. Tā pavēl jums Atmaksas Dienas Kungs. Ieslēdzieties manas mīlestības cietoksnī. Tā, patiesi, ir vajadzīga nošķiršanās, ja jūs esat no tiem, kas to saprot... Viņš, kas atteicās no laulības (Jēzus), neatrada vietu, kur mājot vai nolikt savu galvu nodevīgas cilvēku rīcības dēļ. Viņa svētums pastāv ne tādēļ, kam jūs ticat vai iztēlojat, bet gan lietās, kas pieder man."
Neviena vēstule neguva atsaucību no tiem, kam tās nosūtīja. Starp nedaudz atzīmētām bija karalienes Viktorijas reakcija, kura, kā ziņo, sacījusi tikai: "Ja tas ir no Dieva, tas pastāvēs; ja nē, tas nekaitēs."
Tomēr pēc kāda laika vēstulēm sāka pievērst uzmanību sakarā ar to, ka sāka pārsteidzoši piepildīties atsevišķi vēstulēs izteikti pareģojumi. Imperators Luijs Napoleons, šķietami visvarenākais tā laika Eiropas valdnieks, tika brīdināts, ka viņa liekulības un ļaunprātīgas varas izmantošanas dēļ:
"...tavā karalistē būs jukas, un tava impērija izslīdēs tev no rokām par sodu tam, ko tu esi pastrādājis. ...Vai tava slava ir padarījusi tevi augstprātīgu? Zvēru pie savas dzīvības! Ilgi tā nepastāvēs... ."
Divu gadu laikā imperators pazaudēja troni un impēriju pavisam negaidītā sakāvē pie Sedānas un pats tika izraidīts no savas dzimtās zemes. [28]
Vēlāk līdzīgu brīdinājumu saņēma ķeizars Vilhelms I, Luija Napoleona uzvarētājs, kas bija tikko kļuvis par apvienotās Vācijas imperatoru. Lepnums un alkas pēc pasaulīgas kundzības vērsīs pret Vāciju "atmaksas zobenus", un "Reinas krasti mirks asinīs". Tamlīdzīgus brīdinājumus nosūtīja arī Krievijas caram, Austrijas imperatoram Francim Jozefam un Persijas šāham.
Īpaši skaidri formulētas bija brīdinājuma vēstules turku sultānam Abdulam Azizam un viņa premjerministram Alī Pašā (`Ali Pasha), kuru rokās atradās Akkas gūstekņa dzīvība. Šīs vēstules pareģoja Alī Pašā un arī viņa kolēģa, ārlietu ministra Fuāda Pašā (Fu'ad Pasha), nāvi, Turcijas Eiropas domīniju zaudēšanu un paša sultāna krišanu. Visu šo pravietojumu piepildīšanās ievērojami pacēla prestižu, kas arvien vairāk apvija Bahāullā vārdu.
Dekāde, kas sākās 1863.gadā un veidoja Bahāullā misijas formālās deklarācijas posmu, noslēdzās ar grāmatas "Kitab-i-Agdas" (burtiski, "Vissvētākā Grāmata") pabegšanu. Tā šodien bahājiešu skatījumā satur Bahāullā atklāsmes kodolu.
"Kitab-i-Agdas" apsola tās autoritātes radīšanu un turpinājumu, ko Bahāullā aicināja cilvēci pieņemt. Tā sākas ar viņa vairākkārt izteikto apgalvojumu, ka viņš ir "Visvarenākais Karalis", kura misija ir vienīgi Dieva valstības nodibināšana uz zemes. Tās divas galvenās tēmas ir likumu pasludināšana, pēc kurām jāpārveido atsevišķu cilvēku dvēseles un jāvada cilvēce kolektīvi, un institūciju radīšana, kam jāpārvalda tā kopiena, kas viņu atzīst. Sīkāks šo divu tematu iztirzājums atrodams 7. un 8.nodaļā. Te pietiek atzīmēt, ka "Kitab-i-Agdas" sistēma bahājiešiem pilnīgi aizvietoja gan tos islāma likumus, kurus Babs nebija atcēlis, gan arī stingros priekšrakstus, kurus pats Babs bija noteicis. Džihads, spēka pielietojums, kā arī jebkāda veida reliģiska strīdi tika aizliegti. Pēc pilnīgas atdalīšanās no islāma pat Baba teoloģisko studiju asais nosodījums tika atcelts. Bahājiešus mudināja pieņemt patiesību, kur gan viņi to nesastaptu:
"Brīdini...vienīgā patiesā Dieva mīļotos neskatīt ar pārāk kritisku aci cilvēku runas un rakstus. Lai viņi labāk visam pieiet bez aizspriedumiem un ar mīlošu izpratni."
"Kitab-i-Agdas" pabeigšana pavēra Bahāullā garīgās vadības pēdējo posmu. Beidzās izolācija, ko sultāna rīkojums par izraidīšanu bija centies uzspiest. Sekoja gandrīz divdesmit radoša darba gadi, veltīti, galvenokārt, daudzu sacerējumu atklāsmei, kuros rūpīgi izstrādāts Bahāullā cilvēces nākotnes redzējums. Visā Palestīnā ievērojami ļaudis sākumā kļuva par sirsnīgiem cienītājiem un vēlāk par pārliecinātiem dievbijīgiem cilvēkiem. Kāds ievērojams musulmaņu garīdznieks, Mufti no Akkas, pievērsās jaunajai ticībai, un pilsētas gubernātors ieradās pie Bahāullā ar cieņas apliecinājumu, novilcis kurpes. Cietuma pilsētas vārti bija atvērti nemitīgai svētceļnieku straumei, kuru nostāsti par pārdzīvoto un vēstules no Akkas deva cerības bahājiešu kopienām Persijā un Irākā. Pēc Bahāullā lūguma sabiedriski darbi, piemēram, sena ūdensvada pārbūve, lai apgādātu Akku ar svaigu ūdeni, palīdzēja pārvarēt pārējo cilvēku nepatiku, ar kādu tie bija sagaidījuši trimdiniekus 1868.gadā.
1877.gadā Bahāullā piekrita pārbraukt no Akkas uz tuvējo lauku muižu Mazrae (Mazra'ih), ko draugi bija iekārtojuši viņam par mājokli. Pēc diviem gadiem trimdinieki par nominālu cenu iznomāja lielisku savrupmāju pilsētas nomalē, jo bagātais īpašnieks bija rajonu pametis aiz bailēm no draudošas epidēmijas.
Šai pēdējā dzīves vietā, kas pazīstama ar nosaukumu Bahdži (Bahji - prieks), Bahāullā uzņēma profesoru Braunu, vienu no nedaudziem rietumniekiem, kurš, kā zināms, ir apmeklējis un rakstījis par viņu. Stāsts par Babi mocekļiem profesoru ļoti aizkustināja, un Brauns nolēma uzrakstīt Babi un Bahai ticību vēsturi. Lūk, kā viņš apraksta savu tikšanos ar Bahai ticības pamatlicēju:
"Es atrados lielā istabā, kuras viņā galā bija zems dīvāns, bet pretējā pusē pie durvīm bija novietoti divi vai trīs krēsli. Lai gan man bija neskaidra nojauta, kurp es dodos un ko man būs lemts skatīt, (jo nekāds skaidrojums man netika dots), pagāja viena vai divas sekundes pirms, ar izbrīnu un pārsteigumu, es pēkšņi sajutu, ka istaba nav neapdzīvota. Stūrī, kur pie sienas atradās dīvāns, sēdēja brīnumains un cienīgs cilvēks, kam galvā bija tāda filca cepure, ko derviši sauc par tadžu (taj) (bet neparasta augstuma un veida), ap tās pamatni bija aptīts mazs, balts turbāns. To seju, ko es uzlūkoju, es nekad nespēšu aizmirst, lai gan arī nespēju to aprakstīt. Viņa caururbjošās acis šķita lasām pašu cilvēka dvēseli; augstajā pierē jaudās spēks un autoritāte.... Nebija vajadzības jautāt, kā klātbūtnē es atrodos, jo es noliecos tā cilvēka priekšā, kas ir tādas pielūgsmes un mīlestības objekts, kādu varētu apskaust ķēniņi un ar veltīgām nopūtām sapņot imperatori!
Maiga, cēla balss lūdza mani apsēsties un tad turpināja: "Lai slavēts Dievs, kuru tu esi atradis! Tu esi atnācis apciemot cietumnieku un trimdinieku.... Mēs nevēlamies neko citu kā tikai labumu cilvēcei un laimi tautām; bet viņi ieskata mūs par naida un nemiera cēlājiem, kas pelna ieslodzījumu un izraidīšanu.... Šiem strīdiem un šai asinsizliešanai un nesaskaņai ir jābeidzas, un visiem cilvēkiem jābūt kā vienai dzimtai un vienai ģimenei.... Lai cilvēks nelepojas ar to, ka viņš mīl savu zemi; lai viņš drīzāk lepojas ar to, ka viņš mīl savus tuvākos..."
Vēlāk tai gadā Bahāullā "uzcēla savu telti" Karmela kalnā līča pretējā krastā no Akkas. Tur viņš parādīja vietu, ko bija izvēlējies nomocītā Baba mirstīgo atlieku pārvietošanai. Kopš tā laika šī pakalne kļuvusi par centrālo vietu plašām svētnīcām, administratīvām celtnēm un dārziem, un te atrodas Vispasaules Bahai ticības galvenā mītne.
Pēdējos dzīves gadus Bahāullā arvien vairāk izvairījās no saskarsmes ar sabiedrību, lai veltītu sevi rakstīšanai un tiktos ar Bahai svētceļniekiem. Kopienas praktiskās lietas bija nodotas viņa vecākā dēla Abdulbahā (burtiski, Bahā kalpa) pārziņā. 1891.gada beigās Bahāullā sacīja tiem, kas ap viņu pulcējās, ka darbs ir pabeigts un kā viņš vēlas "šķirties no šīs pasaules". Viņš teica, ka viņu saucot uz "citu valstību, ko zemes cilvēku acis nekad nav skatījušas." Drīz pēc tam viņam piemetās drudzis, un pēc neilgas slimošanas, septiņdesmit piecu gadu vecumā, viņš nomira 1892.gada 29.maija rītausmā.
4. Vadības pēctecība
Pēc Bahāullā nāves Bahai ticība iegāja tai attīstības posmā, kas pēc bahājiešu domām pierādīja viņu reliģijas atšķirīgo pazīmi. Tā bija Bahāullā skaidri formulētā pilnvaru nodošana institūciju nodibināšanai, kurām jāvada, jāpasargā un jāpalielina Bahai kopiena. Pateicoties galvenokārt šai sistēmai, Bahai ticība, vienīgā starp citām neatkarīgām reliģijām, izbēga no sadalīšanās sektās.
Sistēmu radīja uz daudzu savstarpēji saistītu dokumentu pamata, kuros Bahāullā noslēdza "derību" vai svinīgu vienošanos ar saviem sekotājiem. Derībā viņa vecākais dēls Abdulbahā nosaukts par viņa mācību vienīgo pilnvaroto interpretētāju un autoritāti visās ticības lietās. Viens no nosaukumiem, ko viņš deva Abdulbahā, bija Ghusne Āazāms (Ghusn-i-A'zam - Visstiprākais Zars). Derības dokumenti ļāva saprast, ka Abdulbahā nevajadzēja uzskatīt par pravieti vai dievišķu sūtni, bet gan par teicamu Bahāullā mācību apguvuša cilvēka piemēru. Pilnvaru nodošanai bija skaidri izteikts un visaptverošs raksturs:
"Tas, kas griežas pie viņa, ir griezies arī pie Dieva, un tas, kas no viņa novēršas, ir novērsies no mana daiļuma, noliedzis manu apliecinājumu un ir no tiem, kas grēko. Patiesi, viņš jums atgādina par Dievu un Viņa paļāvību uz jums, un Viņa izpausmi jums un parādīšanos starp kalpiem, kas ir blakus. Un tā man ir uzdots nest jums Dieva, jūsu Radītāja vēsti, un es esmu jums pateicis to, ko man lika."
Bahāullā arī ļoti centās pārliecināt, ka viņa paša dzīves laikā bahājiešu kopiena pamazām pieradīs pie tās lomas, kāda būs Abdulbahā pēc viņa nāves. Bahājiešu kopienas lietu kārtošana ar valsts iestādēm un attiecības ar Palestīnas iedzīvotājiem atradās gandrīz pilnīgā Abdulbahā pārziņā. Parasti svētceļniekus no Persijas pieņēma "Skolotājs" (vēl viens nosaukums, ko Bahāullā iedeva vienīgi savam vecākajam dēlam), un tikšanās ar ticības pamatlicēju notika Abdulbahā uzraudzībā. Abdulbahā nodotās pilnvaras un pieaugošās Bahai kopienas vajadzības deva viņam iespēju izmantot savas lielās, personiskās spējas. Profesors Brauns, kas vispirms Abdulbahā satika 1890.gadā un vēlāk labi pazina, rakstīja:
"Es reti esmu redzējis kādu, kura izskats uz mani atstātu lielāku iespaidu. Garš, spēcīgs cilvēks, kas turējās tik taisni kā bulta, ar baltu turbānu un apģērbu, garām melnām cirtām, kuras sniedzās gandrīz līdz pleciem, platu, varenu pieri, kas liecināja par lielu intelektu un nelokāmu gribu, asu ērgļa skatienu, stingri iezīmētiem, bet patīkamiem vaibstiem; tāds bija mans pirmais iespaids par Abas Efendi (`Abbas Effendi), ko Baba sekotāji ar vislielāko cieņu godāja par "skolotāju" (Aqa). Turpmākajā sarunā ar viņu vēl vairāk pieauga cieņa, kādu jau sākumā man iedvesa viņa izskats. Es domāju, ka pat starp daiļrunīgiem, izglītotiem un augstas rases pārstāvjiem, pie kuriem viņš piederēja, būtu grūti atrast cilvēku, kam piemīt lielāka daiļrunība, lielāka gatavība polemizēt, spēja dot piemērus un kurš būtu labāks ebreju, kristiešu un muhamedāņu svēto grāmatu pazinējs. Šīs īpašības reizē ar majestātisku un sirsnīgu uzvešanos lika man beigt brīnīties par to ietekmi un cieņu, kādu viņš baudīja pat ārpus sava tēva piekritēju loka. Šī cilvēka lielumu un spēku nespēja apšaubīt neviens, kas viņu bija redzējis."
Atskatoties pagātnē, kļūst saprotams, ka par savu visnopietnāko problēmu Abdulbahā uzskatīja plaši izplatīt Bahai ticību visā Eiropā un Ziemeļamerikā. Pavērās iespējas, kuras lielā mērā veicināja uzmanība, kādu Babi drāma bija jau piesaistījusi inteliģences aprindās, it īpaši, Rietumeiropā. Ziemeļamerikā Bahai ticību pirmoreiz publiski minēja "Reliģiju Parlamentā", kas sanāca sakarā ar 1893.gada Pasaules Gadatirgu Čikāgā, kad kāds kristīgais runātājs nobeidza savu referātu, nolasot vārdus, ar kādiem Bahāullā griezās pie Edvarda Brauna pirms trim gadiem.
Ap šo laiku Sīriešu tirgotājs Ibrahims Heiralla (Ibrahim Kheiralla), kas Kairā, Ēģiptē, bija iestājies Bahai ticībā, ieceļoja Savienotajās Valstīs un uzsāka nodarbības ar interesentiem. Pirmais amerikāņu bahājietis bija apdrošināšanas aģents Torntons Čeiss (Thornton Chase). Pēc Heirallas ziņojuma Čikāgā un Kenošā, Viskonsinas apgabalā, ap 1897.gadu bija jau simtiem Bahai ticības piekritēju. Ticības vēlākai attīstībai bija svarīgi, ka visus ticības atzinējus iedrošināja rakstīt tieši uz Svēto Zemi Abdulbahā, apliecinot savu ticību Bahāullā mācībām un izlūdzot Skolotāja svētību.
Heirallas darbība bija nozīmīga ne tikai tādēļ, ka viņa pūles piepulcināja daudz piekritēju, bet arī tā iemesla dēļ, ka viņu vidū bija personas, kas vēlāk kļuva par izciliem ticības izskaidrotājiem rietumos. Kāda no rietumu jaunajām ticīgajām bija talantīga un enerģiska sieviete Luīza Gecingera (Louisa Getsinger), kas sāka apceļot visas Savienotās Valstis, nolasot lekcijas ieinteresētu cilvēku pulciņiem un mēģinot paplašināt jaunās kustības ietekmi ārpus Čikāgas-Kenošas apgabala robežām.
Šo ceļojumu laikā viņa satika un pievērsa ticībai filantropi miljonāri Fēbi Hērsta kundzi (Mrs. Phoebe Hearst). Pēdējā izteica vēlēšanos tikties ar Abdulbahā, un viņš piekrita vizītei 1898.gadā. Tad Hērsta kundze noorganizēja piecpadsmit svētceļnieku pulciņu, no kura pirmā grupiņa ieradās Akkā 1898.gada 10. decembrī. Starp viņiem bija Dr. Gecingera k-dze un Dr. Heiralla. Ilgstošā politiskā saspīlējuma dēļ Tuvajos Austrumos tikšanās notika ar zināmu personīgu risku. Šais saspīlētos apstākļos negaidīta rietumnieku grupas ierašanās katrā ziņā radīja diezgan daudz aizdomu.
Neskatoties uz šķēršļiem, šis īsais apciemojums izrādījās nozīmīgs Bahai ticības agrīnai attīstībai rietumos. Abdulbahā prātam un pievilcīgajai personībai bija tieša un izšķiroša ietekme uz pirmajiem Bahāullā rietumu sekotājiem. Pēdējie ticēja, ka viņā personā Jēzus Kristus garu mājo cilvēces vidū. Savā sajūsmā viņi, patiesi, bija gatavi pacelt viņa sabiedrisko stāvokli tālu pāri tām robežām, kuras Bahāullā savam dēlam bija noteicis. Tāpat kā Hērsta kundze, daži ticēja, ka Abdulbahā pats bija "Mesija", Jēzus Kristus atgriešanās. Tādēļ ir svarīgi atzīmēt, ko šai sakarā atklāj paša Abdulbahā vārdi:
"... Kas pravietojumos domāts ar "Pulku Kungu" un "Apsolīto Kristu" ir Svētā Pilnība (Bahāullā) un viņa svētība, Augstu Stāvošais (Babs). Mans vārds ir Abdulbahā (Bahā kalps). Mans arods ir Abdulbahā. Mana īstenība ir Abdulbahā. Mana uzslava ir Abdulbahā. Kalpošana Svētajai Pilnībai ir mana brīnišķā un mirdzošā diadēma un kalpošana visai cilvēcei mana mūžīgā reliģija. ... Man nav un nekad nebūs cita vārda, cita titula, citas uzrunas, citas uzslavas, kā tikai Abdulbahā. Tās ir manas vislielākās cerības. Tā ir mana nemirstība. Tāda ir mana mūžīgā slava."
Nozīme, kāda bija Abdulbahā un viņa tēva sekotāju attiecībām rietumos, ir izteikta pārskatā par Babi-Bahai vēstures pirmo gadsimtu, kas publicēts 1944.gadā:
"Svētceļnieki atsauca atmiņā ticības sākuma dienas, kad cilvēku acis skatīja un ausis dzirdēja pravieti, un pasaule bija ekstāzes pilna kā brīnišķas rītausmas zeltīta gaismā. ... Visu Bahāullā ticības rosmi Amerikā ir uzsākuši daži desmiti dvēseļu, kuras sasniedza visu laicīgo meklējumu mērķi Akkā un Haifā laikā no 1894.gada līdz 1911.gadam."
Hērstas grupas apciemojums bija sākums nemitīgai bahājiešu apmeklētāju straumei, kas plūda no Eiropas un Ziemeļamerikas un turpinājās gandrīz divdesmit trīs gadus līdz Abdulbahā nāvei 1921.gadā; šos apciemojumus pārtrauca tikai ieilgušais Pirmais pasaules karš.
Tika nodibinātas kopienas visās Savienotajās Valstīs un Kanādā. Organizēja publiskas sanāksmes un neoficiālas diskusiju grupas, un uzsāka nelielos daudzumos izdot brošūras par ticību. Publikācijās bija ievietoti gandrīz vienīgi fragmenti no Bahāullā un Abdulbahā rakstiem un Ziemeļamerikas ticīgo nostāstiem pēc atgriešanās no svētceļojuma uz Akku. Noorganizētās neformālās grupas izplatīja arī kopijas no mašīnraksta manuskriptiem, kuros bija garāki fragmenti no Bahāullā lūgšanām un meditācijām un izvilkumi no vēstulēm, kuras Bahāullā bija rakstījis atsevišķiem ticīgajiem.
Šis ticības attīstības posms bija tikko sācies, kad tas saņēma smagu triecienu, un radās šķērslis, kam bija dažas Jahjas epizodei raksturīgas pazīmes Babi vēsturē. Muhameds Alī (Muhammad-`Ali), Abdulbahā jaunākais pusbrālis, sāka skaisties par jaunajam ticības vadonim piešķirto autoritāti. Nespēdams apstrīdēt sava tēva derības īpašos noteikumus, Muhameds Alī, vispirms centās kavēt Abdulbahā pildīt savus amata pienākumus bahājiešu kopienā. Kad tas neizdevās, Muhameds mēģināja noorganizēt pats savu piekritēju pulciņu bahājiešu kopienā. Tam sekojošā šķelšanās notika īsi pirms pirmās rietumu svētceļnieku grupiņas ierašanās, un drīz tas piesaistīja Dr. Heirallas uzmanību.
Viņš sevi uzskatīja par visietekmīgāko ticības sludinātāju Ziemeļamerikā un galveno tās izcilu izskaidrotāju. Vēlāk Brauns publicēja Heirallas lekciju piezīmes, kuras atklāj Heirallas mācīto jēdzienu. Bahāullā sabiedriskais stāvoklis un cilvēces vienotības ideja bija vienīgās tēmas, kas bija palikušas pēc to pārceļošanas no Persijas uz Ziemeļameriku. Dr. Heirallas sniegumā šie divi priekšstati tika pasniegti juku jukām kopā ar neskaidrām doktrinām, kurām nebija nekāda sakara ar Bahai ticības pamatlicēja mācībām.
Savā Akkas apciemojuma laikā 1898.gadā Heiralla centās panākt, lai Abdulbahā apstiprina viņa pievienošanos Bahai ticībai. Tai laikā Abdulbahā laboja lielu skaitu Heirallas nepareizo priekšstatu un mudināja viņu uzsākt nopietnas Bahai rakstu studijas. Heiralla no tā atteicās un arvien vairāk atsvešinājās no Bahāullā mācībām. Šī paša apmeklējuma laikā viņu uzmeklēja Muhameds Alī. Nākošajā gadā pēc atgriešanās Amerikā Heiralla pārsteidza savus Bahai draugus un studentus, noraidot Abdulbahā, un pieprasot atzīt savu lomu ticības likteņu noteikšanā rietumos. Taču šie centieni sagrābt Bahai vadību cieta neveiksmi, un, dziļi vīlies, Heiralla beidzot atgriezās Sīrijā. Viņam aizbraucot, mitējās šķelšanās briesmas, jo, izņemot nelielu saujiņu radinieku un pavadoņu, Muhameds Alī nekad nebija spējis piesaistīt sev piekritējus.
Krīze un tās sekas bija smagi brīzi Bahai vēsturē. Šajos apstākļos jaunā ticība izvēlējās vienīgo ceļu, lai realizētu savu prasību atzīt neatkarīgas pasaules reliģijas piedzimšanu. Ja Muhamedam Alī un Heirallam būtu izdevies ieņemt vadošo stāvokli kustībā un sagrābt tās vadības kontroli, nav šaubu, ka ticība būtu ātri sarukusi par kultu.
Kaut arī skaitliski samazinājusies, pārcietusi uzbrukumus un pretuzbrukumus, bahājiešu kopiena Ziemeļamerikā griezās pie Abdulbahā ar lūgumu palīdzēt tai apgūt viņa tēva mācības. Atbildot uz lūgumu, viņš iztulkoja Bahai atklāsmes galvenās iezīmes ar lielāku neatkarību un sparu nekā agrāk. Atspēkojis metafiziskus uzskatus, Abdulbahā par savu uzdevumu uzskatīja izskaidrot pasaulei Bahāullā sociālo vēstījumu. Neskaitāmās vēstulēs, sarunās ar svētceļniekiem un paskaidrojošos rakstos Abdulbahā neatlaidīgi apgalvoja, ka jāpārveido ne tikai atsevišķa cilvēka sirds, bet arī visa sociālā iekārta. Tika uzsvērtas tādas tēmas kā visu pasaules reliģiju likumīgums, nepieciešamība likvidēt rasu aizspriedumus, vīrieša un sievietes līdztiesība, vispārēja izglītība, taisnīgums sociālās un ekonomiskās sistēmās un daudzas tamlīdzīgas. Bahāullā sabiedriskās mācības bija nepieciešamas tā laika sabiedrībai, kā to apliecināja periodiskās krīzes, kas aptvēra pasauli.
1908.gadā Jaunā turku revolūcija atbrīvoja visus osmaņu impērijas politiskos un pat reliģiskos cietumniekus. Tā rezultātā Abdulbahā pēkšņi varēja brīvi pamest Palestīnu un uzsākt atklāti nodibināt un izplatīt sava tēva ticību rietumos. Taču pirms to uzsākt, viņam bija iespēja piepildīt vienu no savas dzīves lielākajām vēlmēm un izpildīt vienu no vissvarīgākajiem Bahāullā uzliktajiem pienākumiem. 1909.gada 20.martā austrumu un rietumu ticīgo grupas klātbūtnē viņš novietoja mazu koka šķirstiņu ar Baba mirstīgajām atliekām krāšņā marmora sarkofāgā, ko bija sagādājuši bahājieši no Birmas. Bēres notika akmens svētnīcā, kas bija uzcelta tai vietā Karmela kalna pakājē, kuru Bahāullā bija izvēlējies pirms daudziem gadiem un iecerējis, kā centru dažādu pārvaldes institūciju kompleksam, kur jāizvietojas Bahai ticības vispasaules mītnei: Babi mocekļu asinis Bahai kopienas uzskata par "sēklu" pārvaldes institūcijām, kuras Bahāullā aicināja izveidot, un Abdulbahā vadībā bahājieši sāka tās iekārtot visā pasaulē. Bahai kopienas centrā Baba uzupurēšanās tika cieši saistīta ar šīs reliģiskās sistēmas galvenajām institūcijām, un Babi un Bahai ticību vēsturiskā vienotība ieguva nepieciešamo simbolisko veidolu.
1910.gada sākumā Abdulbahā varēja secināt, ka apstākļi Svētajā zemē ļaus viņam aizbraukt, ko viņš bija tik ilgi gaidījis. Ilgā ieslodzījuma bardzība bija stipri iedragājusi viņa veselību, un tādēļ ceļojuma pirmais posms bija veltīts veselības atgūšanai Ēģiptē. Tad nelielas kalpotāju grupas pavadībā 1911.gada 11.augustā viņš devās ar tvaikoni "Korsika" uz Marseļu. lai uzsāktu divdesmit astoņus mēnešus garo ceļojumu pa visu rietumu pasauli. Šai ceļojumā ietilpa divi braucieni uz Londonu, Parīzi un Štutgarti un īsāki citu Eiropas centru apciemojumi, kā arī ļoti nepieciešamais īsais ceļojums pa Ziemeļameriku.
1912.gada 11.aprīlī Abdulbahā ieradās Ņujorkas pilsētā. Ceļodams pa Ziemeļameriku, viņš apmeklēja ap četrdesmit lielas un mazākas pilsētas Savienotajās Valstīs no piekrastes līdz piekrastei. To starpā bija Čikāga, kur viņš ielika pamatakmeni celtnei, kam bija jākļūst par "Mātes Templi rietumos" (Mother Temple of the West). Viņš apciemoja arī Eliotu Menas štatā, kur Sāra Fārmera (Sarah Farmer), pieaugušo izglītības centra Zaļā Akra nodibinātāja, bija kļuvusi par bahājieti un atvērusi savu skolu Bahai vēstījuma sistemātiskai iztirzāšanai. Būdams Kanādā, Abdulbahā apmeklēja Monreālu, kur viņš viesojās pie Kanādas arhitekta Viljama Sazerlenda Maksvela (William Sutherland Maxwell) un viņa sievas Maijas Boulas Maksvelas (May Bolles Maxwell). Maksvelas kundze kļuva par bahājieti jaunībā un kopā ar pirmo Hērstas grupiņu apmeklēja Akku 1898.gadā.
Monreālas apmeklējums daudzā ziņā bija līdzīgs tām uzņemšanām, kādas Abdulbahā par godu sarīkoja citos lielos rietumu centros. Viņš pabija Notre Dame katedrālē, viņu lūdza noturēt dievkalpojumu Pestītāja un Svētā Džeimsa baznīcās, viņš runāja lielā arodorganizāciju sapulces zālē Svētā Lorensa ielā un noturēja daudz neformālu pārrunu savā Vindzoras viesnīcas apartamentā un Maksvelu mājā Priežu avēnijā, kur viņš ceļojuma pirmajā pusē uzturējās kā ģimenes viesis. Tāpat kā visur Ziemeļamerikā un Eiropā, lielie laikraksti plaši aprakstīja viņa ceļojumu.
Šim ceļojumam bija dziļas sekas. Rietumu ticīgie tikās vaigu vaigā ar savas ticības vadoni un tās atzīto izskaidrotāju. Viņi bariem nāca viņu satikt, meklēja viņa padomu un varēja noskaidrot un dziļāk izprast ticības mācību teoloģiskos, sociālos un morālos jautājumus. Rietumos sabiedrība guva ļoti labvēlīgu iespaidu par jauno ticību, kas bija svarīgi, lai tās sekotāji savos turpmākajos centienos veicinātu ticības izplatību. Abdulbahā runāja ne tikai baznīcu draudzēs, bet uzstājās miera veicināšanas sabiedriskās organizācijās, arodbiedrībās, universitāšu fakultātēs un dažādās sociālo reformu biedrībās. Ceļojuma beigās Bahāullā sociālais vēstījums bija paziņots atklātībai, un ticībai pievienojās jauna bahājiešu paaudze no visiem sabiedrības slāņiem.
Pirmā pasaules kara gadus Abdulbahā pavadīja diezgan vientuļi savā mājā Haifā, Svētajā zemē. Viņa sakari ar rietumiem un pusbrāļa Muhameda Alī šo sakaru interpretācija bija atkal palīdzējusi radīt turku varas orgānu aizdomas. Atkal atskanēja draudi sodīt viņu ar nāvi un mazo bahājiešu koloniju padzīt no Svētās Zemes trimdā. Taču 1918.gadā, kad karš beidzās ar galveno lielvalstu sakāvi un Turcija zaudēja savus īpašumus arābu Tuvajos Austrumos, šīs briesmas izzuda.
Abdulbahā atkal atjaunoja ļoti nozīmīgos pasākumus, kas bija uzsākti pēc viņa atbrīvošanas no cietuma Akkā 1908.gadā, lai izveidotu vispasaules kopienu Bahāullā mācību izskaidrošanai. Šī darba galvenais mērķis bija Bahai pārvaldes institūciju radīšana. Sekojot Bahāullā derības noteikumu aicinājumam, Abdulbahā veicināja "Garīgo Padomju", kā viņš tās nosauca, nodibināšanu Ziemeļamerikā un Persijā. Šiem ievēlētiem orgāniem bija uzdots pārzināt tādus pasākumus kā literatūras un mācību programmu izdošanu, un dievkalpojumus vietējā un valsts mērogā. Tām bija jākalpo par priekštečiem tam, ko Bahāullā nosaucis par "Taisnīguma Namiem".
1908.gadā Abdulbahā uzrakstīja uzmetumu "Pēdējai Gribai un Testamentam", kurā viņš ļoti sīki uzskicēja Bahāullā iecerēto centrālo institūciju uzdevumus savas ticības lietu kārtošanai. Kā divas galvenās institūcijas tika minētas "Aizbildnība" un "Vispasaules Taisnīguma Nams". Aizbildnība jeb vienīgās tiesības interpretēt Bahai mācības tika piešķirtas Šogijs Efendijs Rabani, Abdulbahā vecākajam mazdēlam. Līdzīgi tam kā Bahāullā Derībā Abdulbahā tika iecelts par galveno un nosaukto ticības tulkotāju, Aizbildnis bija tā persona, pie kuras jāgriežas visiem ticīgajiem ar jautājumiem Bahai ticības lietās. Otra galvenā Testamentā nosauktā institūcija bija Vispasaules Taisnīguma Nams, kas domāts kā svarīgākais Bahai kopienas likumdošanas un pārvaldes orgāns. Par ticības Aizbildņa palīgiem bija jākļūst viņa izvēlētai augsti kvalificētu cilvēku grupai ar nosaukumu "Dieva Nolūka Izpalīgi", un Bahai kopienas vispasaules pārvaldes iekārtu vajadzēja uzraudzīt Vispasaules Taisnīguma Namam. Kopienas augstākajam pārvaldes orgānam bija jāsastāv no ievēlētiem locekļiem, kurus izraudzīsies no pasaules pilngadīgiem bahājiešiem visu valstu garīgo padomju starptautiskajā kongresā.
Abdulbahā "Pēdējā Griba un Testaments" kopā ar Bahāullā "Kitab-i-Ahd" (Derības Grāmatu) bija dokumenti, ar kuriem Bahāullā Derība ieguva praktisku izteiksmi, un tur izteiktie nosacījumi pēc Abdulbahā nāves veidoja nemitīgi pieaugošo bahājiešu kopienu.
Pirmā pasaules kara laikā Abdulbahā nodiktēja virkni vēstījumu Ziemeļamerikas ticīgajiem. Četras no šīm četrpadsmit vēstulēm bija adresētas kopīgi Savienoto Valstu un Kanādas bahājiešiem. Astoņas vēstules bija uzrakstītas konkrētai ticīgo vadībai dažādos Savienoto Valstu apgabalos, un divas bija īpaši adresētas Kanādas bahājiešiem. Visu četrpadsmit vēstuļu tēmu, ko Abdulbahā nosaucis par "Dievišķo Plānu", nolūks bija paziņot Bahāullā vēstījumu visas pasaules cilvēcei. Amerikas un Kanādas bahājiešus aicināja uzņemties vadīt ticības ieviešanu visās zemeslodes malās. Abdulbahā viņus pārliecināja, ka labvēlīga atsaucība uz šo aicinājumu piešķirs viņiem "garīgu prioritāti" pateicīgo pēcnācēju acīs pasaules bahājiešu kopienu vidū. Ziemeļamerikas bahājiešu atsaucība uz vēstulēs izteikto aicinājumu izpaudās dažādos starptautiskos mācību plānos, kas pēc tam sekmēja kopienas pieaugumu, un Bahāullā vēstījums un mācības ir izplatījušās ikvienā pasaules nostūrī.
Pēc īsas slimības septiņdesmit astoņu gadu vecumā Abdulbahā nomira 1921.gada 28.novembra rīta agrumā. Apstākļi, kādos notika bēres, norādīja uz straujajām pārmaiņām, kas nedaudzu gadu laikā bija notikušas Bahai ticības stāvoklī Svētajā zemē. Tikai pirms trīspadsmit gadiem Abdulbahā kā bezpalīdzīgam trimdiniekam, draudēja reālas briesmas tikt publiski sodītam ar nāvi. Bet īsi pirms savas nāves, viņš bija ieguvis nepārspētu prātnieka un filantropa, savā ziņā svēta cilvēka reputāciju, kam izrādīja godbījību visas reliģiskās kopienas Palestīnā. Turku valdības uzspiesto ierobežojumu atcelšana ļāva šai reputācijai uzplaukt. Viņam piešķīra apbalvojumus visi iedzīvotāju slāņi. Kā atzinību par Abdulbahā humānajiem pakalpojumiem palestīniešu tautai bada laikā, kas sekoja Pirmajam pasaules karam, Lielbritānijas valdība iecēla viņu bruņinieku kārtā.
29.novembrī notika Palestīnas vēsturē nepieredzētas bēres. Kortežs sastāvēja no vairāk par desmit tūkstošiem cilvēku, tai skaitā augstiem ierēdņiem no musulmaņu, Romas katoļu, Grieķu pareizticīgās, ebreju un drūzu kopienām, Lielbritānijas Augstākā pilnvarotā un Jeruzalemes un Feniķijas (Phoenicia) gubernatoriem. Bija skaidrs, ka, lai arī kādas pārmaiņas ticībai nāksies piedzīvot dažādās pasaules malās, Abdulbahā vadības laikā ticībai bija izdevies nodibināt vispasaules centru uz stingra pamata, ko atzina valdības un augstu novērtēja sabiedrība.
Šai vēstures brīdī Bahai kopienas aptvēra ap 100 000 ticīgo, kas vairāk vai mazāk legāli dzīvoja Persijā, un nelielas grupiņas bija dažās citās zemēs. Neskaitot Persiju, Indija un Ziemeļamerika bija galvenie apgabali pasaulē, kur nodibinājās bahājiešu kopienas. Trūka organizētības un literatūras, kā arī finansu līdzekļu. Pateicoties Abdulbahā un dažu viņa tuvāko skolnieku pūlēm, bija iegūta plaša popularitāte, bet vēl vajadzēja panākt ievērojamu kopienas skaitlisku pieaugumu. Pats Abdulbahā bija ieguvis lielu atzinību no civilajām varas iestādēm, bet vēl vajadzēja parūpēties, lai Bahai ticību atzītu par dzīvotspējīgu reliģisku sistēmu.
Tagad, kad pagājis vairāk kā pusgadsimts, situācija ir ļoti izmainījusies. Bahai ticība ir vispārīgi atzīta par vienu no visstraujāk izplatītām reliģijām, kas aptver piekritējus gandrīz no visām rasēm, sociāliem slāņiem, kultūrām un nācijām un kas ir izvērsusi plašu darbību ap 232 (1992.g.) neatkarīgās valstīs un lielās teritorijās. Ir attīstīta kompleksa pārvaldes sistēma vietējā, valsts un starptautiskā līmenī, un vairumā gadījumu tā ir ieguvusi formālu civilo iestāžu atzinību.
Bahāullā, Baba un Abdulbahā, Bahai atklāsmes galveno personību, sacerējumi ir pārtulkoti un publicēti vairāk nekā 800 (1992.g.) valodās. Visā pasaulē ir uzcelti lūgšanu nami, Bahai skolas, pārvaldes un kopienu centri un iegūti īpašumi turpmākai vēl plašākai attīstībai. Vispasaules Bahai kopiena ir akreditēta pie Apvienotām Nācijām kā valdības organizācijām nepiederoša orgāna locekle ar padomdevējas tiesībām Ekonomikas un Drošības Padomēs. Visādā ziņā ir gūti milzīgi panākumi. Ticības brīnišķas izaugsmes ceļvedis bija Šogijs Efendijs Rabani, Abdulbahā mazdēls, kas bija iecelts par Bahāullā ticības Aizbildni.
Aizbildniecības institūciju bija iecerējis Bahāullā, bet tās konkrētos amata pienākumus un pilnvaras bija uzmetis Abdulbahā savā darbā "Pēdējā Griba un Testaments". Divi svarīgākie Aizbildniecības pienākumi bija Bahai mācību interpretācija un bahājiešu kopienas vadība. Nespēdams aizmirst, ar kādām pūlēm Muhameds Alī mēģināja sagrābt kontroli pār kopienas vadību, Abdulbahā lietoja noteiktus un stingrus vārdus, lai gūtu pārliecību, ka Šogijs Efendijs tiktu piešķirtas visas pilnvaras rīkoties pēc saviem ieskatiem visās ticības lietās. Opozīcija pret viņu nozīmētu opozīciju pret ticības pamatlicējiem.
"Ak, jūs, uzticīgie, Abdulbahā mīlētie! Jums tiek uzlikts par pienākumu uzņemties vislielākās rūpes par Šogijs Efendijs, zaru, kas ir atdalījies, un augli, ko nesuši divi svēti un dievišķi Lota koki, kura starojošo dabu nespēj aptraipīt nekādi bezcerības un bēdu putekļi, lai dienu no dienas viņš varētu pieaugt laimē, priekā un garīgumā un varētu izaugt un kļūt par auglīgu koku.
Jo pēc Abdulbahā viņš ir Dieva Nolūka Pilnvarotais. Afnanai (Afnan – Bahāullā ģimene), Dieva Nolūka izpalīgiem (pīlāriem) un Kunga mīlētiem ir viņu jāklausa un pie viņa jāgriežas. Tas, kas viņam neklausa, nav paklausījis Dievam; tas, kas novērsies no viņa, ir novērsies no Dieva, un tas, kas viņu noliedzis, ir noliedzis patieso Kungu. Sargieties, lai kāds nepareizi neiztulko šos vārdus un nekļūst līdzīgs tiem, kas ir lauzuši Derību pēc (Bahāullā) Debesbraukšanas Dienas un dod ieganstu, paceļ dumpja karogu, kļūst ietiepīgi un plaši atver durvis nepareizai iztulkošanai...."
Savas Aizbildniecības sākumā Šogijs Efendijs lika noprast, ka Bahai ticība ir ne tikai iegājusi jaunā izpausmes stadijā, bet, ka iepriekšminētos paziņojumos dotās pilnvaras ietver amata pienākumu, kas pilnīgi atšķiras no Abdulbahā raksturotās kopienas garīgās vadības. Bija pagājis tas, ko viņš dēvēja par "apustuļa ēru", un bija sācies "veidošanās laikmets".
Šajā jaunajā periodā tieši Aizbildniecības institūcijai vajadzētu iemantot ticīgo mīlestību un uzticību. Ieceltā Aizbildņa personai bija pakārtota nozīme. Ticīgiem bija noliegts atzīmēt jebkādus ar Aizbildņa dzīvi saistītus notikumus; neieteica lietot fotoattēlus; nozīmētie vietnieki pārstāvēja viņu publiskās ceremonijās Aizbildņa vietā; un amata, goda, izskaidrošanas pienākumi un rakstīšana neļāva Šogijs Efendijs atlicināt laiku tādām pārrunu turnejām, kādas savas dzīves laikā veica Abdulbahā.
Vienīgais izņēmums, kas bija atlicis no Aizbildņa sabiedrisko pienākumu pildīšanas, bija tie nedaudzie brīži, kurus viņš veltīja lai nemitīgajai svētceļnieku straumei, kas plūda uz Bahai Pasaules centru no austrumiem un rietumiem. Bet pat šīs tikšanās galvenokārt aprobežojās ar maltīšu reizēm "Svētceļnieku Namā" Haifā.
Bahai vēstures periodu no 1921.gada līdz 1963.gadam vislabāk raksturo lielie Šogijs Efendijs projekti, kurus, kā Aizbildnis viņš uzņēmās realizēt. Īpaši izceļas četri viņa darbības lauki: Bahai Pasaules Centra izveidošana, Bahai mācību tulkošana un izskaidrošana, pārvaldes sistēmas paplašināšana un Abdulbahā Dievišķā Plāna ieviešana dzīvē.
Stājoties pie saviem pienākumiem un tos visu mūžu pildot, Šogijs Efendijs veltīja daudz laika, lai dzīvē realizētu ticības Pasaules Mītnes uzcelšanu Haifas līča apvidū. Bahāullā un Abdulbahā dzīves laikā kopienas trimdinieki pamazām bija savā īpašumā ieguvuši nelielus zemes gabalus. No tiem divi visnozīmīgākie bija svētnīcas atrašanās vieta, kur apglabāts Bahāullā (Bāhdži muižas apkārtnē tieši aiz Akkas), un svētnīca Karmela kalna piekājē pie Haifas pilsētas, kur guldītas Baba mirstīgās atliekas. Pateicoties atsevišķu bahājiešu devībai, novēlējumiem un atsaucībai uz īpašiem Šogijs Efendijs aicinājumiem, Aizbildņa pārvaldes laikā īpašumi strauji pieauga. Tika ierīkoti brīnišķīgi dārzi, uzcelta pirmā no daudzajām monumentālajām celtnēm un radīts lielisks projekts garīgā centra un pārvaldes kompleksa attīstībai, kas atbilstu strauji pieaugošās internacionālās kopienas vajadzībām un kas varētu reizē ar tām paplašināties, komplekss, kam vajadzētu ierindoties starp visskaistākajiem pasaulē. Tādā veidā plaši izkaisītā reliģiskā kopiena bija ieguvusi svētceļojumu un vadības centru, kas vēlāk deva lielu ieguldījumu kopības sajūtas radīšanā.
Galvenais no ikvienas reliģiskās sistēmas priekšnoteikumiem ir tās svēto rakstu kanona noteikšana un tā pielietošana atsevišķu cilvēku un kopienas dzīvē. Saskaņā ar Abdulbahā Testamentu, saņēmis pilnvaru būt par vienīgo iecelto Bahai rakstu iztulkotāju, Šogijs Efendijs interpretēja pasaules notikumus Bahai svēto rakstu gaismā un pagaru vēstuļu veidā, kas adresētas visai pasaulei, dalījās ar Bahai kopienu šo analīžu rezultātos.
Tai pašā laikā visur pasaulē topošās Bahai kopienas apbēra Haifu ar milzīgu daudzumu jautājumu, kas attiecās uz Bahai rakstiem, un Aizbildņa atbildes uz šiem pieprasījumiem veidoja ievērojamu daļu no Bahāullā Atklāsmes interpretācijas. 1940.gadu sākumā Šogijs Efendijs veltīja uzmanību Bahai vēstures notikumu analīzei. Atzīmējot Baba ticības apliecinājuma simtgadi, viņš 1944.gadā publicēja ļoti izsmeļošu pētījumu, kas aptvēra veselu gadsimtu, sākot ar Baba pirmo paziņojumu mullam Huseinam par savu misiju līdz pirmā "Septiņgades Plāna" pabeigšanai.
Šogijs Efendijs nodomu iztulkot Bahai rakstus ievērojami veicināja tas, ka viņš spēja darboties par galveno rakstu tulkotāju angļu valodā no persiešu un arābu valodām. Viņš bija mācījies angļu valodu agrā bērnībā, un jaunekļa gados varēja turpināt studijas amerikāņu universitātē Beirutā un vēlāk Oksfordas universitātē, kur viņš mācījās līdz Abdulbahā nāvei 1921.gadā. Tā kā vadības pirmo kritisko desmit gadu laikā Bahai ticības galvenie pārvaldes orgāni atradās zemēs, kur runāja angliski, Šogijs Efendijs prasme izteikt un pārtulkot Bahai vispārējos priekšstatus angļu valodā deva nenovērtējamu iespēju vadīt jauno ticību rietumu pasaulē.
Viņa tulkotāja lomai bija tālejoša nozīme Bahai kopienas attīstībā. Ticības globālās attīstības sākuma gados tas nostiprināja doktrīnas vienotību un tādā veidā stipri mazināja šķelšanās briesmas.
Līdztekus tulkošanai un ticības Pasaules Centra attīstībai Šogijs Efendijs veltīja daudz pūļu, lai radītu pārvaldes institūciju sistēmu, kā to bija iecerējis Bahāullā un sākotnēji vēl neattīstītā veidā īstenojis Abdulbahā. Katru apvidu ar deviņiem vai vairāk pilngadīgiem ticīgajiem pamudināja ievēlēt "Vietējo Garīgo Padomi" savu ticības lietu pārzināšanai. Tiklīdz vietējām garīgām padomēm kādā zemē bija pietiekami plaša bāze, Aizbildnis ieteica ievēlēt Nacionālo Garīgo Padomi, kam ir visas legālas tiesības vadīt ticības lietas tai valstī.
Nemitīga korespondences straume no Haifas deva šīm topošajām institūcijām iespēju pielietot Bahai rakstus kopienas dzīves vadīšanā. Vispārējie sakari pamudināja visus ticīgos enerģiski atbalstīt ievēlētās organizācijas un tām paklausīt. Tika radīti Bahai konsultāciju principi, un padomes mudināja apzinīgi mācīties pieņemt lēmumus grupās.
Saskaņā ar Abdulbahā Testamentu laikā no 1951.gada līdz 1957.gadam Aizbildnis nozīmēja zināmu skaitu izcilu ticīgo par Dieva Nolūka Izpalīgiem un uzlika viņiem atbildību par ticības mācīšanu un tās institūciju aizsargāšanu. Šīs globālās pārvaldes struktūras galvenā sastāvdaļa bija Bahāullā iecerētais un tā īpaši nosauktais Vispasaules Taisnīguma Nams. Šogijs Efendijs norādīja, ka tiklīdz to atļaus Bahai kopienas pieaugums, Vispasaules Taisnīguma Nama institūciju ievēlēs visa Starptautiskā Bahai kopiena ar savu nacionālo garīgo padomju līdzdalību.
Kāds vārds sakāms par to, kāda loma ticības izveidošanā bija Ziemeļamerikas bahājiešu kopienai, bet īpaši bahājiešiem Savienotajās Valstīs. Abdulbahā ļoti uzslavēja tās locekļu garīgās spējas un pakalpojumus. Viņš arī augstu novērtēja Savienoto Valstu, kā nācijas, raksturīgās īpašības. Un, kas ir jo svarīgāk, viņš bija norādījis, ka Amerika kalpos par Bahāullā iecerētās pārvaldes iekārtas "šūpuli". Sakarā ar šo svarīgo pagrieziena punktu cilvēces vēsturē "tuvojas diena, kad jūs pieredzēsit, kā, ... izstarojot dievišķās vadības gaismu, rietumi būs aizstājuši austrumus."
Tādēļ, kad Šogijs Efendijs uzsāka veidot savu pārvaldes iekārtu, viņš griezās pie Amerikas bahājiešiem kā saviem galvāniem līdzstrādniekiem. Daži no tiem jau bija iesaistīti Bahai mācību plānos aiz okeāna, un viena no viņiem, Marta Rūta (Martha Root), kādas ievērojamas amerikāņu ģimenes locekle, bija guvusi panākumus, pievēršot ticībai īpašu personu, Rumānijas karalieni Mariju. Amerikas bahājieši bija arī Abdulbahā Testamenta "Galvenie Izpildītāji". Galvenokārt izmantojot sarakstīšanos ar Savienoto Valstu un Kanādas Nacionālo Garīgo Padomi, Šogijs Efendijs pamazām saliedēja vietējās un nacionālās institūcijas, kas darbojās saskaņā ar ticības mācību principiem. Citu zemju kopienas tika mudinātas sekot šai iniciatīvai. Kultūras atšķirības ir mazāk svarīgas, bet pārvaldes iekārtai galvenajos vilcienos vajadzētu būt vienveidīgai, un šim nolūkam bija vajadzīgs paraugs.
Šo modeli vajadzēja dot amerikāņu kopienai, bet Šogijs Efendijs brīdināja tās locekļus, ka par šim pilnvarām viņiem nav jāpateicas savai politiskajai sistēmai. Gluži otrādi, Bahāullā bija ieradies Persijā ne tādēļ, ka nācijai bija augsta kultūra, bet gan tās dziļā morālā pagrimuma dēļ. Līdzīgi tam viņa pārvaldes iekārta vispirms tiks nodibināta sociālā vidē, ko raksturo materiālisms, patvaļība un politisks pagrimums. Tad, tāpat kā tas bija noticis Persijā, Bahāullā pierādīja, ka tikai Dieva vara var atjaunot tautu un sabiedrību.
Drīz kļuva redzams, kādēļ savas aizbildniecības sākuma gados Šogijs Efendijs veltīja tik daudz laika un enerģijas Bahai pārvaldes iekārtas attīstībai. Ticības pārvaldes institūcijas deva nepieciešamos līdzekļus Abdulbahā "Dievišķā Plāna" ieviešanai, lai izpildītu Bahai misiju visā pasaulē. Iekams plaši izkaisītā kopiena varēja uzņemties tik lielu risku, bija nepieciešams nodibināt lemt spējīgus pārvaldes orgānus, kas spētu mobilizēt personālo sastāvu un līdzekļus. Bez tam bija svarīgi dot šīm institūcijām laiku apgūt Bahai pārvaldes un konsultāciju pamatprincipus.
Tādējādi tikai sešpadsmit gadus pēc Abdulbahā nāves Šogijs Efendijs 1937.gadā sāka sistemātiski strādāt, lai realizētu mērķus, kas bija izklāstīti virknē vēstuļu, kuras Abdulbahā nosūtīja Ziemeļamerikas bahājiešiem. 1937.gada aprīlī tika sastādīts pirmās septiņgades plāns ar trim galvenajiem uzdevumiem: (1) nodibināt vismaz vienu vietējo garīgo padomi katrā Savienoto Valstu štatā un katrā Kanādas provincē; (2) parūpēties, lai katrā Latīņamerikas republikā dzīvotu vismaz viens bahājiešu skolotājs; un (3) pabeigt pirmā Ziemeļamerikas bahājiešu lūgšanu nama ārpuses projektu, celtni, kuras pamatakmeni bija ielicis Abdulbahā sava apmeklējuma laikā 1912.gadā un kas daudzējādā ziņā simbolizēja pašu starptautisko bahājiešu kopienu. Neskatoties uz Otrā pasaules kara uzliesmojuma radītiem šķēršļiem, šis plāns tika sekmīgi pabeigts Baba ticības apliecinājuma simtgadu jubilejā 1944.gada maijā.
Pēc divu gadu starplaika tika sastādīts otrās septiņgades plāns. Šo pūļu uzmanības centrs bija Eiropa, kur tai laikā bija tikai divas nacionālās garīgās padomes - Lielbritānijā un Vācijā. Plāns paredzēja nodibināt vietējās garīgās padomes visā Latīņamerikā un daudzkārt palielināt to skaitu Ziemeļamerikā. Šī plāna sekmīga izpildīšana sakrita ar lielu Bahai jubileju, simto gadadienu kopš Bahāullā misijas uzsākšanas Sijahčalā 1953.gadā. Viens no šīs septiņgades plāna galvenajiem uzdevumiem bija neatkarīgas nacionālas garīgās padomes nodibināšana Kanādā. To panāca 1948.gadā un 1949.gadā, ar īpašu parlamenta lēmumu notika tās inkorporācija, notikums, kas, Šogijs Efendijs norādīja, bija "unikāls ticības vēsturē austrumos un rietumos".
Diviem šī otrā plāna visiespaidīgākiem, vienreizējiem panākumiem ir īpašs sakars ar Ziemeļamerikas bahājiešu kopienu: 1953.gada aprīlī Vilmetā (Wilmette), Ilionoisas štatā, tika svinīgi atklāts lūgšanu nams, kas bija pirmais no tādām būvēm, kādas bija jāuzceļ piecos pasaules kontinentos. To projektēja franču-kanādiešu arhitekts Ūans-Luīss Buržuā (Jean-Louis Bourgeois). Itāļu arhitekts Luidži Kvaglino (Luigi Quaglino) augstu novērtēja šo lielisko ieceri kā "jaunu mākslas darbu, kas radikāli pārveidos pasaules arhitektūru". "Nav šaubu", viņš piebilda, "ka tam būs paliekoša lappuse vēsturē". Otrs liels panākums šais gados arī bija celtne, brīnišķa svētnīca, kas veiksmīgi nobeidza Abdulbahā uzcelto akmens ēku, kas kalpoja par Baba mauzoleju. Šīs svētnīcas arhitekts arī bija kanādietis – Viljams Sazerlends Maksvelss, pie kura Abdulbahā bija apmeties Monreālas apmeklējuma laikā. Brīnišķīgā celtne, kuras marmora arkādi un sārtos granīta pīlārus grezno zeltīts kupols, ir padarījusi Bahai Pasaules Centru Karmela kalnā par vienu no visskaistākajiem skatiem Vidusjūras krastos.
Pēc neilga laika 1953.gadā Šogijs Efendijs lika Bahai kopienai uzsākt visdrosmīgāko pasākumu vēsturē – globālu plānu, ko viņš nosauca par "Pasaules Desmit gadu Krusta karu". Šis plāns bija jānobeidz 1963.gadā, simtgadu jubilejā kopš Bahāullā paziņojuma Rizvāna dārzā. Simts trīsdesmit divās jaunās zemēs un lielās teritorijās bija jāpaver ceļš ticībai, un bija jāpaplašina jau pastāvošās kopienas 120 zemēs un teritorijās. Vajadzēja nodibināt jaunas garīgās padomes lielākajā daļā no Eiropas un Latīņamerikas valstīm, un tika aicināts stipri palielināt padomju, ticīgo un īpašumu dāvinājumu skaitu. Tāpat kā iepriekšējos, šo plānu realizēja laikā (patiesībā to stipri pārsniedza), bet pavisam citādos apstākļos, nekā bahājiešu kopiena to varēja paredzēt. Ieradies Anglijā, lai nopirktu iekārtu Bahai arhīva ēkai Karmela kalnā, 1957.gada sākumā Šogijs Efendijs saslima ar Āzijas gripu. 4.novembrī viņš mira no sirds triekas, atstājot Bahai pasauli satraukumā un uz laiku apmulsušu ar tikai pusē pabeigtu desmitgades plānu.
Teorētiski pastāvēja aizbildnības nepārtrauktība. Abdulbahā "Pēdējā Griba un Testaments" pilnvaroja Bahai ticības Aizbildni iecelt pēcteci no tiešiem Bahāullā pēcnācējiem, bet norādīja uz zināmām īpašībām, kādām ir jāpiemīt pēctecim. Šogijs Efendijs nomira, nenozīmējis pēcteci, jo, acīm redzot, neviens no citiem ģimenes locekļiem neatbilda stingrajām garīgajām prasībām, kas bija izteiktas Bahāullā Derībā un Abdulbahā "Pēdējā Gribā un Testamentā". Tādēļ nebija otra Aizbildņa. Vispasaules Taisnīguma Nams, orgāns, ko vēl vajadzēja ievēlēt, bija vēl vienīgā institūcija, kam bija pilnvaras uzņemties Bahai kopienas vadību.
Atbildi uz dilemmu, kuras priekšā atradās Bahai pasaule, deva trīs saistīti faktori: (1) no Šogijs Efendijs sniegtajiem paziņojumiem bija noprotams, ka apstākļi Vispasaules Taisnīguma Namam izvēlēšanai būs nobrieduši, kad desmitgades plāns būs sekmīgi pabeigts; (2) pa to laiku Bahai kopiena smelsies nepieciešamos galvenos norādījumus no Šogijs Efendijs jau sīki izstrādātā plāna; (3) un beidzot, vienā no pēdējiem Bahai pasaulei sniegtajiem paziņojumiem viņš bija nosaucis Dieva Nolūka Izpalīgus par ticības "Galvenajiem Pārziņiem" un aicināja cieši sadarboties ar nacionālām garīgām padomēm, lai nodrošinātu desmitgades plāna izpildi un pasargātu ticības vienotību. [28]
Šī pēdējā paziņojuma iedrošināti, Dieva Nolūka Izpalīgi savu darbu saistīja ar virkni ikgadēju apspriežu (konklāvu). Šīs apspriedes publicēja daudz svarīgu paziņojumu, ieskaitot oficiālu deklarāciju par to, ka Šogijs Efendijs nebija atstājis nekādu testamentu un nebija nozīmējis nevienu Aizbildniecības pēcteci (1957.g. Konklāvs); un ka visas pasaules Bahai nacionālāo garīgo padomju locekļi 1963.gadā ievēlēs Vispasaules Taisnīguma Namu (1959.g. Konklāvs).
Līdz 1961.gada aprīlim bija nodibināta divdesmit viena jauna nacionālā garīgā padome Latīņamerikā, un gadu vēlāk ievēlēja vēl vienpadsmit Eiropā. Arī atlikušie desmitgadu plāna uzdevumi tika vai nu paveikti vai pārsniegti. 1963.gada pavasarī, tieši simts gadus pēc tam, kad Bahāullā bija grupiņai sekotāju pirmo reizi paziņojis par savu misiju Rizvāna dārzā, sešdesmit sešu izvēlēto nacionālo garīgo padomju locekļi visā pasaulē sarīkoja pirmā Vispasaules Taisnīguma Nama vēlēšanas. Ar ievērības cienīgu atteikšanās žestu Dieva Nolūka Izpalīgi atsacījās no savām tiesībām būt par Bahai kopienas ievēlētiem augstākās pārvaldes institūcijas locekļiem.
Pirmā Vispasaules Taisnīguma Nama ievēlēšana bahājiešiem bija notikums ar izcilu nozīmi. Pēc vairāk nekā gadsimtu ilgas cīņas, vajāšanas un biežajām iekšējām krīzēm, demokrātiskās vēlēšanās Bahai kopienai bija izdevies radīt pastāvīgu institūciju visu ticības lietu vadīšanai. Pie tam tās nodibināšanu bija iecerējis pats Bahāullā, un tā bija veidota pēc viņa un Abdulbahā sacerējumos izteiktiem pamatprincipiem. Pirmā Vispasaules Taisnīguma Nama daudznāciju biedru sastāvs likās īpaši piemērots institūcijas raksturam un funkcijām: deviņi locekļi no četriem kontinentiem bija trīs lielāko reliģiju (ebreju, kristiešu un musulmaņu) un vairāku etnisko izcelsmju pārstāvji.
Bez savas organizatoriskās nozīmes, Vispasaules Taisnīguma Nama nodibināšana simbolizēja vienotību, ko bahājieši uzskata par savas ticības būtību. Vispasaules Taisnīguma Nama kā neapstrīdamas autoritātes rašanās visās kopienas lietās nozīmēja, ka Bahai ticība bija palikusi vienota visā reliģijas vēstures kritiskā laika posmā, tās nedrošajā pirmajā gadsimtā, kad gandrīz pastāvīgi rodas šķelšanās.
Kā to pietiekami pierāda Mirzas Jahjas, Muhameda Alī un Ibrahima Heirallas dzīves stāsti, bija daudz neveiksmīgu mēģinājumu šai kritiskajā laikā sašķelt bahājiešu kopienu. Tas, ka šādas pūles beidzās ar neveiksmi, izteiksmīgi apliecina Bahāullā, Abdulbahā un Šogijs Efendijs secīgās vadības panākumus. Nodibinoties atzītam, pastāvīgam autoritatīvam orgānam, kam bija pakļauti visi individuālie ticīgie un pārvaldes iestādes bahājiešu kopienā, vietējā un valsts mērogā, kopienas vienotība ieguva organizācijas veidu, kas tieši ietvēra katru ticīgo.
Vispasaules Taisnīguma Nama vēlēšanas ļāva atsākt divus svarīgus pasākumus, ko Aizstāvis bija sākumā uzņēmies paveikt: (1) jaunu institūciju un pārvaldes iestāžu radīšanu, kā to prasīja ātri pieaugošā ticības piekritēju skaita vajadzības; (2) jaunu globālu mācības plānu izstrādāšanu, lai turpinātu darbu pie Abdulbahā viedokļa par "planētas garīgu uzvaru".
Gadu pēc pirmajām vēlēšanām Vispasaules Taisnīguma Nams 1964.gadā uzsāka deviņgades plānu, ko pabeidza laikā 1973.gadā, Bahāullā "Kitab-i-Agdas" vai "Vissvētākās Grāmatas" atklāsmes simtgadu atceres gadadienā. Tam tūlīt sekoja piecgades plāns, ko paveica 1979.gadā. Tad Vispasaules Taisnīguma Nams noteica savu trešo globālo mācību projektu: vēl vienu septiņgades plānu, un Bahai pasaule apņēmās pabeigt tās uzdevumus līdz 1986.gadam.
