Sarakstījis
Hušmāns Fate-Azāms
© Rīgas Bahai Ticības draudze
Rīga, 1994. g.
"Sludiniet tiem bērniem, kas stipri pārliecībā, ka svētuma telpā, tuvu debesu paradīzei, parādījies jauns dārzs, ap ko pulcējas augstākās valstības mājotāji un nemirstīgie iemītnieki no izcilās paradīzes. Cenšaties tad sasniegt to stāvokli, lai varētu atrisināt mīlestības mīklas ar anemonēm un varētu mācīties dievišķās un pilnīgās gudrības noslēpumus no mūžīgajiem augļiem. Iepriecinātas būs to acis, kas tur ienāks un apmetīsies."
- Bahāullā -
SATURS
I Dievs un Viņa ticība
1. Mūsu dzīves jēga
2. Kā iepazīt Dievu
3. Dieva mīlestība
4. Reliģiju vienotība
5. Reliģija atkārtojas
6. Progresīvās reliģijas
II Dieva Izpausmes
1. Krišna
2. Buda
3. Mozus
4. Jēzus Kristus
5. Muhameds
6. Babs
7. Bahāullā
III Derība
1. Abdulbahā
2. Šogijs Efendijs - Ticības Aizbildnis
IV Dažas mācības un principi
1. Cilvēces vienotība
2. Aizspriedumu pārvarēšana
3. Patiesības meklējumi
4. Vispasaules valoda
5. Vīriešu un sieviešu vienlīdzība
6. Vispārēja izglītība
7. Reliģijai un zinātnei ir jāsadarbojas
8. Varas un bagātības privilēģijām jāizbeidzas
9. Laime
10. Nemirstība
11. Debesis un elle
12. Brīnumi
13. Morāle un ētikas mācības
V Administrācija
1. Reliģija bez garīdzniekiem
2. Bahājiešu administrācija
3. Garīgās Padomes ievēlēšana
4. Vietējās Garīgās Padomes pienākumi
5. Garīgās Padomes kalpotāji
6. Konsultācijas
7. Nedaudz par Deviņpadsmit Dienu Svētkiem
8. Nacionālā Garīgā Padome
9. Konvencija
10. Vispasaules Taisnīguma Nams
11. Daži svarīgi fakti par bahājiešu administrācijas sistēmu
12. Bahājiešu svētnami
13. Bahājiešu fonds
VI Daži likumi un pienākumi
1. Tīrīgums
2. Lūgšana
3. Gavēšana
4. Darbs ir lūgšana
5. Dieva ticības mācīšana
6. Alkoholiski dzērieni ir aizliegti
7. Svēto Dienu ievērošana
8. Laulības
9. Lojalitāte pret valdību
10. Kā kļūt par bahājieti
I Dievs un Viņa ticība
1. Mūsu dzīves jēga
Vai jūs kādreiz esat salīdzinājuši džungļus ar fermu? Džungļos aug savvaļas koki; tur ir biezokņi un nepieradināti rāpuļi. Fermai ir ģeometriskas robežas, apstrādāta zeme, kanālu un straumju tīkls - šeit rudzu lauks, tur cukurniedru audzīte.
Kāda tad ir atšķirība starp džungļiem un fermu?
Fermā var visur redzēt kārtību, bet džungļos tās nav. Fermā par augiem rūpējas, bet džungļos viss aug uz labu laimi un bez īpašas kārtības.
Kur ir kārtība, tur ir jēga.
Mēs netaisām lauku tāpat vien. Mēs nerokam kanālus un akas bez jēgas. Mēs to visu darām ar kādu nodomu. Ja nebūtu šī nodoma, mēs atstātu lauku lietiem, vējam un saulei. Mēs to pamestu, lai tas pāraug džungļos ar visu tā savvaļas dzīvi.
Laukam ir kārtība. Laukam ir jēga.
Paskatieties uz radību kopumā. Vai jūs redzat pilnīgu kārtību visur? Paskatieties uz mēnesi, kā tas uzlec un kā tas noriet! Nākošajā mēnesī jaunā mēness pusloks atkal spīdēs debesīs kā zelta duncis. Pagaidiet vēl 14 dienas un pavērojiet, kā pilnais mēness uzlēks visā savā skaistumā kā sudraba vairogs. Jūs varat saskaitīt mēness dienas tāpēc, ka tas uzlec un noriet zināmā kārtībā. Paraugieties uz sauli, gadalaiku maiņu, bērna dzimšanu, lauka augšanu. Visur ir kārtība, un tātad aiz šīm lietām slēpjas kāda jēga. Tās nevar būt bez iemesla.
Kāda ir radības jēga? Pazīt Dievu, mūsu Radītāju, un pielūgt Viņu.
Ja mēs Viņu pazīstam, mūsu dzīves jēga ir piepildīta. Lampas jēga ir dot gaismu. Fleites jēga ir atskaņot melodiskas notis. Lai mūsu dzīves mērķis piepildītos, mums ir jāiepazīst Dievs. Ja mēs Viņu neiepazīsim, mēs būsim kā neaizdegtas lampas, kā klusējošas fleites.
Bahāullā, Dieva lielā mūsdienu Izpausme, atklāj lūgšanu:
"Es apliecinu, ak mans Dievs, ka Tu esi radījis mani, lai es zinātu Tevi un pielūgtu Tevi. Es apliecinu šai brīdī savu bezspēcību un Tavu visspēcību, savu nabadzību un Tavu bagātību."
"Nav neviena cita Dieva kā vien Tu, Palīgs briesmās, Neatkarīgais."
Bahāullā ir mums licis skaitīt šo lūgšanu katru dienu ap pusdienas laiku, lai mēs neaizmirstu, kāpēc mēs esam radīti. Būsim kā vibrējošas, melodiskas fleites, slavinot Dievu! Nebūsim klusējošas fleites.
2. Kā iepazīt Dievu
Mūsu dzīve uz zemes ir atkarīga galvenokārt no saules. Tā dod mums gaismu un dzīvību. Ja kaut uz sekundi saules svētību no mums novērstu, viss uz zemes izmirtu. Tomēr mums nav iespējams piekļūt ļoti tuvu saulei, neiespējami tikt līdz tai. Ja mēs to izdarīsim, saule, šis pats dzīvības un gaismas avots, mūs sadedzinās. Mēs esam pārāk vāji, lai izturētu tiešo varenās saules karstumu un gaismu. Bet ar saviem stariem saule dod mums enerģiju, karstumu, gaismu un dzīvību. Saules stari savieno mūs ar sauli.
Dievs, Visspēcīgais, Radītājs, Visvarenais, ir neizmērojami varenāks nekā mēs varam iedomāties. Viņš ir "Nezināmā Būtība". Kā mēs varam Viņu sasniegt ar saviem pašu pūliņiem? Mēs sadegsim, mēģinot piekļūt tuvāk saulei. Tad kā gan mēs varam cerēt, ka mēs varēsim aizsniegt Dievu, visu lietu Radītāju – Godību, Visaugstāko? Mēs nevaram tikt pie Viņa, bet Viņš var vērsties pie mums. Saule sūta mums savu enerģiju ar saviem stariem. Dieva vadība un krāšņums atnāk pie mums caur Praviešiem kā Krišna, Jēzus, Muhameds un Bahāullā. Dieva Pravieši ir vienīgie, kas var mūs aizvest pie Viņa. Ja nebūtu viņu, mūsu pasaule būtu palikusi tumša un mūsu dzīve tik tiešām būtu bezjēdzīga.
Ja mēs atzīstam Dieva Izpausmes, tad mēs esam atzinuši Dievu. Ja mēs viņus noliedzam, mēs esam nolieguši Dievu.
Bahāullā, Dieva Izpausme mūsu laikiem, saka mums:
"Durvis uz Senās Būtnes izzināšanu ir vienmēr bijušas un mūžīgi būs slēgtas cilvēka skatam. Cilvēka sapratnei nav lemts iekļūt Viņa svētajā galmā. Taču par savas žēlastības zīmi, par zīmi savai mīlošajai labestībai, Viņš ir atsedzis cilvēkiem savas dievišķās vadības Rīta Zvaigznes, kas ir Viņa dievišķās vienības simboli, un ir nolicis, ka šo svēto būtņu izzināšana nozīmē Viņa paša izzināšanu. Ikviens, kas atzinis tās, ir atzinis Dievu. Ikviens, kas ir uzklausījis to aicinājumu, ir dzirdējis Dieva balsi, un ikviens, kas ir apliecinājis viņu Atklāsmes patiesību, ir apliecinājis paša Dieva esību.... Ikviens, kas no tām ir novērsies, ir novērsies no Dieva, un ikviens, kas tām netic, ir neticējis Dievam. Ikviena no tām ir Dieva ceļš, kas saista šo pasauli ar valstībām augstumos un sniedz Viņa patiesības karogu ikvienam zemes un debesu valstībās. Tās ir Dieva Izpausmes cilvēku vidū, Viņa patiesības liecinieces un Viņa slavas zīmes."
3. Dieva mīlestība
Dieva Izpausmju pazīšana rada Dieva mīlestību mūsu sirdīs. Dieva mīlestība ir mūžīgās laimes avots. Mīlestība ir mūsu radības cēlonis, kā Bahāullā saka:
"Tu, Cilvēka Dēls! Ieslēpts savā neatminamā esībā un būtības bezgalībā, Es apzinos glabājam savu mīlestību tev; tāpēc Es radīju tevi, atainoju tevī savu attēlu un atklāju tev savu daiļumu."
Dievs mūs mīlēja un radīja mūs. Dievs nekad neatstās mūs vienus pašus mūsu bezpalīdzībā, jo Viņš mūs mīl un vienmēr turpinās mūs mīlēt. Viņš laiku pa laikam atklāj mums sevi. Abdulbahā saka:
"Padomā, kādā mērā izpaužas Dieva mīlestība. Starp Viņa mīlestības zīmēm, kas nāk redzamas pasaulē, ir Viņa Izpausmju rītausmas apvāršņi. Cik bezgalīgu mīlestību uz cilvēci atstaro dievišķās Izpausmes! Lai virzītu cilvēkus, lai atdzīvinātu viņu sirdis, tās ar labu prātu ķīlā lika savu dzīvi. Tās pieņēma krustu. Lai cilvēku dvēseles spētu pacelties, cik augstu vien iespējams, tās savas īsas dzīves gados izcieta vislielākos pārbaudījumus un grūtības...."
"Ievēro, cik reti cilvēku dvēseles atsakās citu labā no personīgajiem priekiem un ērtībām; cik neticami ir, ka kāds par labu otram piedāvātu savu redzi vai atļautu sevi saraustīt gabalos. Taču visas dievišķās Izpausmes cieta, lēja savas asinis, atdeva savas dzīvības, cilvēces dēļ ziedoja savu ērtību, savu eksistenci, visu, kas tām bija. Tāpēc ņem vērā, cik ļoti tās mīl. Ja nebūtu viņu apgaismības, cilvēku dvēseles nestarotu. Kāds ietekmējošs spēks ir viņu mīlestībai! ... Tā ir Dieva mīlestības zīme; tas ir stars no Patiesības Saules."
Dievs mīl mūs. Viņš grib, lai arī mēs Viņu mīlētu. Bahāullā saka:
"Tu, Brīnišķās Parādības Dēls! Es esmu tevī iedvesis sava gara dvesmu, lai tu varētu būt Mans iemīļotais. Kāpēc tu Mani atstāji un meklēji citu iemīļoto, nevis Mani?"
"Būt Dieva mīlētājam! Tas ir vienīgais bahājieša dzīves mērķis. Lai Dievs ir viņa tuvākais biedrs un visintīmākais draugs, viņa nesalīdzināmais iemīļotais, kura klātbūtne ir prieka pilnība! Un mīlēt Dievu nozīmē mīlēt visu un ikvienu, jo viss nāk no Dieva. Īstens bahājietis būs ideāls mīlētājs. Viņš mīlēs visus ar tīru sirdi, kvēli. Viņš neienīdīs nevienu. Viņš nenicinās nevienu, jo viņš būs iemācījies saskatīt Iemīļotā seju ikkatrā sejā, un atrast Viņa pēdas it visur. Viņa mīlestība nepazīs sektu, nāciju, kastu un rasu robežas." [Bahāullā un Jaunā Ēra]
Cilvēkam mīlēt cilvēku būs vienkārši, ja mūsu sirdīs būs Dieva mīlestība. Abdulbahā vārdos: "Mīlestību, kura eksistē starp ticīgo sirdīm, ir pamudinājis gara vienotības ideāls. Šī mīlestība ir panākama caur Dieva pazīšanu, lai cilvēki redz dievišķo mīlestību, kas atspīd mūsu sirdīs. Katrs otra dvēselē redz atspoguļotu Dieva skaistumu, un, atrodot šo līdzību, viņi tuvojas viens otram mīlestībā. Šī mīlestība padarīs visus cilvēkus par vienas jūras viļņiem. Šī mīlestība padarīs viņus par vienas debess zvaigznēm un viena koka augļiem. Šī mīlestība atnesīs patiesu saskaņu, īstenās vienotības pamatu."
Atceries Dieva aicinājumu:
"Tu, Esamības Dēls! Mīli Mani, lai Es varu tevi mīlēt. Ja tu Mani nemīlēsi, Mana mīlestība nekādi nevarēs tevi sasniegt. Ak, saproti to, kalps!"
4. Reliģiju vienotība
Ja mēs esam bahājieši, mēs ticam, ka visas pagātnes reliģijas pēc izcelšanās ir dievišķas. Lai kļūtu bahājieši, mēs savu reliģiju neizmainām, tāpēc, ka mēs uzskatām, ka Dievam ir tikai viena reliģija, kas nāk pie mums no reizes uz reizi. Pieņemot visu laiku reliģijas, mēs pilnveidojam savu ticību Dievam. Faktiski mēs neesam to izmainījuši. Sēkliņa izdzen saknītes, tad tā dod stublāju un lapas, ziedus un augļus. Koks paliek tas pats visu laiku. Tas neizmainās. Tas tikai aug. Saule ir tā pati saule. Tā tikai ataust no dažādiem apvāršņiem. Aklā nezināšanā un atdarināšanā cilvēki pielūdz to ausmas apvārsni, kurā viņi ieraudzīja uzlecam Dieva Izpausmes Sauli. Ja tā pati saule paceļas no dažādiem rītausmas punktiem pie apvāršņa, tie apmulst un nepievērš tai uzmanību. Bet, paraugoties uz sauli, mēs pazīstam to kā to pašu sauli, kas atmirdz no dažādiem apvāršņa punktiem.
Bahājieši uzskata, ka visi pagātnes Pravieši ir pēc nodoma un pēc stāvokļa vienlīdzīgi. Tie visi ir Dieva Dārznieki, kas palīdz augt svētītajam Dieva kokam. Tāpēc kā bahājiešus mūs visus vieno viena kopēja ticība.
Bahāullā raksta:
"Parunāsim par sauli. Ja tā tagad sacītu: "Es esmu vakardienas saule", tā runātu patiesību. Un ja tā, domādama laika secību, apgalvotu, ka ir cita saule, tā joprojām teiktu patiesību. Tāpat, ja sakām, ka visas dienas ir viena un tā pati diena, atkal mums ir taisnība. Un līdzīgā veidā ir pareizi un patiesi, ja teiktu, ka tās atšķiras viena no otras ar saviem nosaukumiem un uzdevumiem. Jo, lai gan tās ir tās pašas, ikkatrā, atsevišķi ņemtā, saskatām noteiktu sūtību, īpašu iezīmi, sevišķu raksturu. Saskatiet atšķirības, dažādību un vienotību, kas raksturīga dažādajām svētuma Izpausmēm, un jūs sapratīsiet netiešos norādījumus, kādus visu vārdu un īpašību Radītājs ir devis attiecībā uz to noslēpumu, kādā tīts atšķirīgais un vienojošais, un jūs arī radīsiet atbildi uz jautājumu, kāpēc Mūžīgā Daile dažādos laikos nes dažādus vārdus un titulus...."
Tāpat Bahāullā apgalvo mums, ka nav nekādu atšķirību starp dažādajām Dieva Izpausmēm. Lai arī to vārdi ir dažādi, tās pārstāv vienu un to pašu patiesību, tās ieņem vienu un to pašu troni un ir Dievam vienlīdz tuvu. Viņš aicina mūs ticēt tām visām, kad Viņš saka:
"Jūs, kas ticat Dieva vienesmei, raugiet, ka nekrītat kārdināšanā meklēt atšķirības starp Viņa mācības Izpausmēm vai arī noliegt tās zīmes, kas vēstī un pavada Viņa atklāsmi. Tik tiešām, še slēpjas Dieva vienesmes patiesā nozīme, ja vien tu spēj aptvert šo patiesību un ticēt tai. Vēl jo vairāk, esiet droši, ka ikvienas šīs Dieva atklāsmes iedarbība un iespaids, nē, itin viss, kas attiecas uz tām, un itin viss, kas varbūt atklāsies nākamībā, viss tas ir Dieva vēlēts un atspoguļo Viņa gribu un nolūku. Ikviens, kas vai par matu šķiro viņu personības, viņu vārdus, viņu vēstis un darbus, un rīcību, tik tiešām, nav Dievam ticējis, ir noraidījis Viņa zīmes un ir noliedzis Viņa Vēstnešu mācību."
5. Reliģija atkārtojas
Ik gadus ir dažādi gadalaiki. Vispirms visā savā košumā nāk pavasaris, tad vasara, un tad pilnības un ražas ievākšanas laiks. Pēc kāda laika iestājas ziema un dabai noģērbj tās pārpilnības un goda tērpu. Bet ikvienas ziemas izbeigšanās nozīmē jauna pavasara nākšanu, kam atkal seko jauns ražas novākšanas laiks.
Ik rītu pamazām ceļas saule, līdz tā sasniedz zenītu, tad tā atkal pamazām sliecas lejup, līdz tā noriet. Saulei no zemes vaiga nozūdot, it viss tinas tumsā. Bet, kad visas sveces un lampas pasaulē nav spējušas izkliedēt tumsu, atkal uzlec saule – tā pati skaistā, tā pati dižā saule. Gluži tas pats notiek ar lielajām reliģijām.
Kad paceļas Īstenības Saule, visā godībā iestājas jauna diena. Visur ir gaisma. Visi ir laimīgi, jo tumsas laiks ir pagājis. Sākas jauna diena, un pakāpeniski tā tuvojas savam noslēgumam. Ikvienā reliģijā iestājas laiks, kad patiesību aizsedz cilvēku sacerētās mācības. Jo vairāk cilvēks aizmirst Dieva mācības, jo vairāk pietumst viņa garīgā dzīve. Kad cilvēks ievieš pats savas mācības un skaidro reliģiju, pielāgojot to pats saviem savtīgiem mērķiem, pasauli pārņem tumsas laiks. Vienīgie gaismas avoti tādā tumšā naktī ir tie nedaudzie svētie un gudrie, kas ir uz zemes kā mazas svecītes un lampas, kas deg, kad saule ir norietējusi. Arī šīs mazās svecītes izdeg viena pēc otras, un pasaule atkal slīgst neziņas snaudā. Tā pienāk laiks, kad atkal atmirdz Patiesības Saule. Pagātnē Patiesības Saule atausa caur Krišnu, Budu, Kristu, Muhamedu un citiem. Šai tumšajā laikā, Patiesības Saule atkal atmirdz caur Bahāullā, Dieva Godību. Neapmierināsimies ar savām zemes lampām un izdegošajām svecēm. Spīd saule. Mostieties! Mostieties!
Bahāullā pasludina:
"Patiesi, es saku jums: šī ir tā diena, kad cilvēce var skatīt vaigā Apsolīto un dzirdēt viņa balsi. Ir atskanējis Dieva aicinājums, un no Viņa vaiga plūstošā gaisma apspīd cilvēkus. Katram cilvēkam no savas sirds jāizdzēš tukši vārdi un ar uzņēmīgu un atklātu prātu jāieskatās Viņa Atklāsmes zīmēs, kas pierāda Viņa sūtību un pauž Viņa lielumu."
6. Progresīvās reliģijas
Abdulbahā saka:
"No īstenības sēklas reliģija ir izaugusi par koku, kas ir dzinis lapas, zarus un ziedus un ir nesis augļus. Pēc kāda laika šis koks sāk kalst. Lapas un ziedi ir novītuši un ir nonīkuši, un koks ir bojāts, un tas vairs nenes augļus. Nav prātīgi cilvēkiem turēties pie vecā koka un apgalvot, ka tā dzīvības sulas nav izsīkušas, ka tā augļiem līdzīgu nav, ka tas pastāvēs mūžīgi. Cilvēku sirdīs no jauna ir jāiesēj īstenības sēkla, lai no tās var izaugt jauns koks un jauni dievišķi augļi var atspirdzināt pasauli. Šādējādi nācijas un tautas, kuras tagad reliģijā iet dažādus ceļus, apvienosies kopībā, izbeigs atdarināt, un tiks nodibināta vispasaules brālība pašā īstenībā. Cilvēku vidū mitēsies ķildas un kari, kā Dieva kalpi cilvēki būs izlīguši...."
Reliģija ir garīguma skola, kurā cilvēki apgūst Dieva mācības un aug gan fiziski, gan garīgi. Šīs skolas dibinātājs ir Dievs. Cilvēku bērniem ir jāiziet šī dievišķā skola, ja viņi meklē izaugsmi un laimību. No sākuma ir jāiet skolas pirmajā klasē, un tur mīlošais skolotājs iesāk ar alfabētu, ar pamatiem. Kad, pateicoties mūsu skolotāja mīlestībai un rūpēm, mūsu prāti ir pietiekami attīstīti, mūs sūta uz otro klasi, kur mēs atrodam citu skolotāju, kas savas mācības ceļ uz mūsu iepriekšējā klasē iemācītām zināšanām, bet pielieto citas zināšanu mērauklas. Tādējādi mūsu skolotāja vadībā mēs izaugam garīgi un fiziski.
Vai mēs varam sacīt, ka kāds no šiem skolotājiem, kas māca dažādās klasēs, ir labāks par citiem? Vai mums var nepatikt otrās klases skolotājs vienkārši tāpēc, ka mēs bijām iemīlējuši pirmās klases skolotāju? Vai mēs varam sacīt, ka tas, ko mums mācīja pirmajā klasē, bija labāks par otrās klases mācībām? Protams, ka nē! Šīs dažādās klases pieder pie tās pašas skolas. Tajās lieto tādu pat mācīšanas sistēmu, bet mūsu vecums un mūsu spējas mainās ik ar klasi. Kad mums bija seši gadi, mūsu spējas bija nelielas, un tā mūsu skolas gudrais dibinātājs ieteica mūsu klases skolotājam dot mums tik daudz zināšanu, cik mēs varējām saprast. Tas, ko mums mācīja tai klasē, bija labākās mācības, kādas mēs tai vecumā varējām uzņemt. Ja mums tai klasē sākšanai dotu trešās klases vielu, mēs nevarētu gūt nekādas sekmes. Ar reliģiju ir tāpat. Dievs ir viens, un Viņa reliģijas iestādījums ir viens. Mēs esam tie, kuru spējas mainās ar gadiem.
Mūsu dievišķie skolotāji, Dieva Izpausmes, ir gudri skolotāji. Viņiem visiem ir viens nolūks, palīdzēt mums tikt tālāk Dieva Ķēniņvalstī. Bet cilvēks attīstās cauri laikmetiem, un viņa spējas mainās līdz ar augšanu. Mums ir jāsaskata šī pakāpeniskā progresa likuma gudrība, kuru Dievs dažādos laikmetos nodrošina mums caur savām Izpausmēm. Mēs nevaram atļauties palikt šī dievišķā iestādījuma vienā pakāpē tikai tāpēc vien, ka mēs mīlējām mūsu skolotāju tai pakāpē. Ja mēs paliekam viņa klasē, tā nav patiesa mīlestība uz mūsu skolotāju. Tāpēc, ja mēs paliksim viņa klasē, viņš būs bēdīgs. Viņš grib, lai mēs virzāmies tālāk un saņemam arī tālāko klašu zināšanas. Tas nenozīmē, ka viena skolotāja dotās zināšanas ir mazākas par otrā gūtajām. Nē. Visiem šiem skolotājiem ir vienādi augstas zināšanas. Viņi visi ir vienlīdz gudri un svarīgi. Tā kā viņi ir gudri, viņi dod mums tik daudz zināšanu, cik mums dotajā laikā ir vajadzīgs. Bet viņi mūs iedrošina, ka tad, kad mēs būsim darījuši, cik ir mūsu spēkos un ievērosim viņu norādījumus, mums būs cits skolotājs, kas mums palīdzēs virzīties tālāk. Mūsu nākamais skolotājs, savukārt, slavē iepriekšējā skolotāja, iepriekšējā zinību devēja pūles un spējas. Tāpat mēs redzam, ka visi Dieva Pravieši ir cildinājuši pirms viņiem nākušās Izpausmes un ir solījuši tālāku izglītību no skolotāja, kam jānāk pēc viņiem.
Ja kāds no mums Dieva reliģijas skolā apstājas savā virzībā, viņš būs neveiksminieks, bet, ja viņš tic Dieva Izpausmju augšup virzībai un gudrībai, viņš mēģinās pilnveidoties, lai tādējādi varētu iemantot lielāku zināšanu devu no dievišķā skolotāja kas ir atnesis mācības savam laikmetam.
Bahāullā māca, ka pamats visām reliģijām ir viens. Visās skolas klasēs māca būt godīgiem, patiesīgiem, labestīgiem utt. Mums virzoties uz augstāku klasi, šie pamatnoteikumi nemainās. Gan pirmajā, gan otrajā, gan trešajā klasē vienmēr izceļ šos debesu tikumus. Tās ir mūžīgas patiesības, patiesas ikvienā laikmetā. Tie ir pamati. Bet pamatu vien nepietiek. Uz šiem pamatiem ir jāuzceļ kaut kas tāds, kas atbilstu mūsu vajadzībām dažādos laikmetos. Tieši to dara Dieva reliģijas. Uz tā paša patiesības pamata, kas ir nemaināms, tās ikvienā viņa izaugsmes pakāpē attīsta cilvēka zināšanas un spējas līdz augstākam līmenim. To darot, tās balsta savus noteikumus uz iepriekšējo Dieva Izpausmju iemācīto zināšanu pamata tieši tāpat, kā skolas augstākajās klasēs algebru māca uz to elementāro aritmētikas likumu pamata, kurus mēs mācāmies bērnībā.
Tagad mēs dzīvojam jaunā cilvēka varēšanas ciklā, kas nozīmē, ka mēs dzīvojam jaunā laikmetā un mums ir lielākas spējas un iespējas, nekā mums bija jebkad agrāk. Pateicoties pagātnes Dieva Izpausmēm, mēs esam tikuši sagatavoti uzņemt lielāku mēru zināšanu par Dievu caur Viņa Paudēju šim jaunajam laikam, caur Bahāullā.
Bahāullā māca mums, ka ir viens Dievs, viena reliģija un viena cilvēku cilts. Viņš ir cildinājis visus pagājušo laiku Praviešus un ir atzīmējis, ka viņi visi ir nesuši mums prieka vēsti, ka tad, kad būs pienācis laiks, nāks viņu Solītais un Mīļotais. Šai pravietības zelta ķēdītei posmus ir kopā salicis Bahāullā. Tas ir skaists stāsts.
II Dieva Izpausmes
1. Krišna
Krišna bija Dieva Sūtnis. Viņa vēsts bija mīlestības vēsts. Viņš piedzima cietumā. Tā bija zīme, lai mēs zinātu, ka mēs visi piedzimstam patības cietumā, pasaules cietumā. Brīnumainā kārtā Krišna izbēga no cietuma. Ja mēs cenšamies būt labi un krietni, arī mēs varam kļūt arā no savtības ieslodzījuma.
Kā visas pārējās Dieva Izpausmes, arī Krišnam pretim bija ļaunie spēki. Viņš cīnījās pret ļaunumu un uzvarēja. Lai cik arī spēcīgs ir ļaunums, patiesības spēks vienmēr uzvar.
Krišna kļuva par Dvarkas ķēniņu. Vārds Dvarka nozīmē "mazie vārti". Viņš bija vārti uz paša Dieva atziņu. Viņa mācības bija domātas cilvēku laimei. Bet, diemžēl, cilvēki noraidīja tās.
Krišnu skumdināja tas, ka ļaudis nespēja viņu saprast. Viņš Žēlojās, ka ļaudis viņam netic tāpēc, ka viņš nāca pie viņiem cilvēka veidolā. Viņiem bija pašu iedomāts priekšstats par Dievu un Viņa Izpausmēm. Tāpēc, kad Krišna apgalvoja, ka viņš pauž Dievu, ļaudis atraidīja viņu. Lūk, ko Krišna saka Gītā:
"Maldu pārņemtie nievā mani cilvēka veidolā, jo nezina manu augstāko visa pastāvēšanas Kunga dabu." [Gīta, IX, 2.]
Pat viņa mīļotais māceklis Arjuna nespēja izprast dievišķo spēku Krišnā. Arjuna nespēja ticēt, ka svētnams, kas saucas cilvēks, var kļūt par mājokli dievišķai būtnei. Runā, ka Krišnam nācās pārveidoties dievišķā veidolā, lai Arjuna redzētu viņa spēku un ticētu viņam.
Tas nozīmē, ka Krišna palīdzēja Arjunam apjēgt viņa garīgo cēlumu un diŽumu, iekams Arjuna spēja rast ticību Dievam. Kurukšetras kauja guva citu pagriezienu, kad Arjuna tvēra ieročus, paklausot tam Kungam.
Jūs zināt, ka tā bija kauja starp labo un ļauno. To izraisīja Kaurvas, Pandavas brālēni. Arjunu, vareno starp pandaviešiem, cīnīties ar tumsas spēkiem veda Krišna. Krišna bija Arjunas triumfa ratu vadītājs. Bet Arjuna negribēja cīnīties pret saviem radiniekiem. Karvas armijā bija viņa draugi un mīļotais skolotājs. Arjuna mēģināja iebilst un nolika savu vareno loku zemē. Bet Krišna pieprasīja, lai Arjuna pakļaujas un seko viņam.
Kad mēs satopam Dieva Izpausmi un pieņemam viņa ticību, mums ir jāpaklausa viņa pavēles. To Gītā mācīja Krišna.
"Domās pakļaujot visu savu rīcību man, uzlūkojot mani par augstāko un meklējot pastāvīgumu sapratnē, esi pastāvīgi domās ar mani." [Gīta, XVIII, 57.]
Krišna bija miera nams. Viņš aicināja mūs pie sevis, sacīdams:
"Pamezdams visus pienākumus, nāc pēc patvēruma tikai pie manis, neskumsti, jo es atbrīvošu tevi no visa ļauna." [Gīta, XVIII, 66.]
Krišna, Dieva Izpausme, atnesa jaunu civilizāciju. Viņš atbrīvoja cilvēku no ļauna un no bēdām. Viņš apgalvoja saviem sekotājiem, ka nākotnē arī Dievs pats nāks redzams, lai atkārtotu to pašu, ko bija darījis Krišna. Lai pasaules klīstošās tautas uzvestu uz Dieva taisnā ceļa, viņš sacīja:
"Vienmēr, kad pagrimst taisnīgums un pieaug netaisnība, ak Barta (Arjuna), es lieku sev pašam iet pasargāt labo, iznīcināt ļauno un nodibināt taisnību. Es nāku pasaulē no laikmeta laikmetā." [Gīta, IV, 7.-8.].
Sekojošajās lappusēs mēs redzēsim, kā tā Kunga solījums ir piepildījies.
2. Buda
Buda piedzima karaliskā ģimenē kādā ķēniņvalstī Himalajos. Viņš vēl bija maziņš, kad pili apmeklēja kāds gudrais, vārdā Asita. Viņš bija dievbijīgs vīrs un pateica Budas tēvam labo vēsti, ka viņa dēls kļūs cilvēka glābējs.
Pēc tam Budu no sauca par princi Gautamu. Viņa tēvs gādāja, lai viņa mīļotais dēls varētu baudīt visus dzīves priekus. Viņš gribēja, lai no viņa dēla iznāktu labs ķēniņš. Bet Gautama atklāja, ka pasaulīgie prieki vien apmierinājumu nenes. Kādu dienu viņš redzēja kādu vecu vīru, tad kādu vīru, kas bija slims, un tad cilvēku, kas bija nomiris. Viņš atklāja, ka visi cilvēki pakļauti ciešanām un nāvei. Tā viņš saprata, ka īsteni laimīgus cilvēkus spēj darīt vien garīgā laime. Viņš atstāja savas mājas, savu sievu un bērnu, lai meklētu garīgu patiesību. Sākumā viņš devās uz tāliem džungļiem un liedza sev uzturu un ērtības. Tas nepalīdzēja. Ja miesas tiek vājinātas, vājš kļūst arī gars. Apskaidrību Buda guva zem Bodi koka Indijā. Sākot ar to dienu, Buda uzsāka savu cēlo misiju glābt cilvēkus no ciešanām. Viņš vēlēja ļaudīm šķīstīt dvēseles un prātu, vairīties alkatības un negodīguma un apjēgt, ka šai ciešanu pasaulē ir jāgatavojas mūžīgam un garīgam priekam, un laimei.
Ar savu svētīto dzīvi viņš deva mums paraugu. Kad viņš sēdēja zem koka, iegrimis apcerē, Mara, ļaunais gars, mēģināja viņu kārdināt, piedāvājot viņam pasaules bagātības un jutekliskās baudas. Bet Buda, Apskaidrotais, pārvarēja ļaunos spēkus. Viņa spēks bija gara spēks.
Ar savām brīnišķīgajām mācībām Buda palīdzēja miljoniem dažādu tautību cilvēku iemantot garīgo glābšanu.
Budas dienās viņa tautieši Dieva vārdā cīnījās viens ar otru. Patiesībā viņi bija sev iecēluši daudzus dažādus dievus un dievietes. Buda zināja, ka ceļš pie Dieva ved tikai caur Viņa Izpausmēm. Viņš bija Dieva Izpausme, tāpēc viņš negribēja, ka ļaudis cīnās viens pret otru Dieva vārdā, kuru iepazīt viņi varēja tikai caur viņu. Viņš bija gudrs skolotājs. Lai neizraisītu strīdus starp cilvēkiem, viņš par Dievu lielākoties klusēja, bet aicināja viņus klausīt sev, Patiesības Izpausmei. Tādā ceļā viņam izdevās apvienot miljoniem cilvēku, kas bija savā starpā sašķēlušies vai nu Dieva vārdā, vai arī aiz kastu aizspriedumiem. Viņš sacīja: "Par braminu nepiedzimst, par nepieskaramo nepiedzimst, par braminu kļūst caur darbiem, par nepieskaramo kļūst caur darbiem."
Īsi pirms viņš aizgāja no šīs zemes, Buda saviem sekotājiem, kas baidījās, ka viņa ticība varētu pakāpeniski atmirt, apsolīja kaut ko lielu. Viņš sacīja:
"Es neesmu pirmais Buda, kas nāca uz zemes, un es nebūšu pēdējais. Kad būs pienācis laiks, pasaulē pacelsies cits Buda, svēts, augstākā mērā apskaidrots, gudrības svētīts rīcībā, labestīgs, visumu zinošs, nesalīdzināms cilvēku vadītājs, valdnieks pār eņģeļiem un mirstīgajiem. Viņš sludinās jums tās pašas mūžīgās patiesības, godībā dzimušas, godībā audzētas un godībā mērķi sasniegušas, gan pēc gara, gan pēc burta. Viņš izsludinās dzīvi ticībā, pilnskanīgu un tīru, tādu, kādu tagad jums sludinu es. Viņa mācekļu skaits būs daudzos tūkstošos, kā manējie tagad ir daudzos simtos."
Šis solījums viesa budistos cerības, ka viņus šai zemē neatstās vienus, ka viņi saņems vadības gaismu no cita slavas apņemta Budas. Budam viņa mūžīgajā miteklī tagad ir prieks, jo viņš redz savu lielo solījumu piepildāmies Bahāullā, Dieva Godības personā.
3. Mozus
Kādā tālā, tālā zemē bija grupa vergu, kas dzīvoja ļoti grūtu dzīvi. Viņus sauca par "Izraēla bērniem", un viņi strādāja kā vergi zem varenā Ēģiptes faraona. Šie ļaudis piederēja pie citas zemes, kuru tagad sauc par Izraēlu, bet viņi ar spēku bija tikuši aizvesti no dzimtenes. No viņu ciešanām glābt viņus varēja tikai Dieva Izpausme. Un tā Mozus tika likteņa izraudzīts celties un glābt šo tautu. Viņš bija viens, un Ēģiptes faraonam bija it viss, lai iznīcinātu viņu. Bet, kad nāk Dieva Izpausme, tā ir ar tādu spēku apveltīta, ka pārvarēt to nespēj nekāds zemes spēks. Bez palīga un uz savu roku, Mozus cēlās, lai nestu savai tautai prieka vēsti par Dieva Ķēniņvalsti.
Kad Mozus pieteica sevi par Dieva Izpausmi, Izraēla bērni zināja, ka viņu ciešanu laiks ir beidzies. Viņi sekoja viņam. Viņi atgriezās uz Izraēlu, Svēto Zemi, un uzsāka jaunu dzīvi. Ar visu savu varu un visu savu spēku Ēģiptes faraons nespēja viņus aizkavēt. Kad viņš un viņa armija mēģināja to darīt, viņi apslīka Sarkanajā jūrā.
Dieva vārdi pārveidoja Izraēla bērnu dzīvi. Lai gan viņi bija bijuši tikai vergi, viņi nodibināja bagātu ķēniņvalsti. Viņi kļuva par lieliskiem skolotājiem cilvēcei. Daudzi no citu zemju skolotājiem un filozofiem ieguva savas zināšanas no Mozus sekotājiem. Jo, kad Dieva Izpausme nāk, tā nes ne tikai laimi, bet lielu gudrības un atziņu avotu.
Savas mācības Mozus apkopoja desmit likumos. Tie bija skaisti likumi. Viņš vēlēja mums mīlēt Dievu, neko nemīlēt vairāk par Dievu, mīlēt tēvu un māti un klausīt viņiem. Viņš vēlēja mums nezagt, nedarīt pāri citiem cilvēkiem, būt tīriem un šķīstiem, būt vienmēr patiesiem. Bez šīm skaistajām mācībām, Mozus savai tautai apsolīja, ka, kad būs nobriedis laiks, nāks Debesu Pulku Valdnieks atbrīvot viņus no ciešanām. Viņš apsolīja, ka tad, kad atnāks Debesu Pulku Valdnieks, Izraēla bērni pēc ilgiem laikiem svešatnē atkal atgriezīsies uz Svēto Zemi un atkal apvienosies savu senču zemē.
Debesu Pulku Valdnieks ir atnācis. Bahāullā ir pasludinājis, ka pagājības svētajās grāmatās apsolītā Dieva Diena ir atnākusi. Mozus sekotājiem viņš atnesa prieka vēsti, ka viņu lolotais solījums ir piepildījies. Visu zemju ebreji pēc vesela laikmeta svešatnē, kurā viņi izturēja visādus pazemojumus un ciešanas, ir tagad savienojušies Svētajā Zemē. Viņi ir nodibinājuši atsevišķu dzimteni, ko sauc par Izraēlu. Pēc Mozus solījuma visam tam bija jāpiepildās, kad Debesu Pulku Valdnieks pastarā tiesā sēdēs tronī uz šīs zemes. Daudzi ebreji, kad tie redzēja, kā Izraēla bērni bija sapulcējušies Svētajā Zemē atbilstoši solījumam viņu Svētajā Grāmatā, saprata, ka Debesu Pulku Valdnieks ir atnācis. Citādi viņiem nebūtu bijis iespējams sapulcēties kopā.
Pasaules bahājiešu kopienā ir daudz ebreju, kas tic Bahāullā kā savam slavas apmirdzētajam Apsolītajam.
4. Jēzus Kristus
Stāsts par Jēzu Kristu ir ļoti skaists stāsts par Dieva mīlestību un par cilvēku mīlestību. Tas ir stāsts par Dieva Izpausmi.
Iekams Jēzus atklāja savu sūtību cilvēkiem, dzīvoja kāds svēts cilvēks, vārdā Jānis Kristītājs. Mēs jau redzējām stāstā par Budu, kā kāds svēts cilvēks pavēstīja labo vēsti, ka drīz ieradīsies cilvēces glābējs. Tieši tas pats notika, pirms Jēzus atklāja savu sūtību. Sava laika ļaudīm Jānis Kristītājs pavēstīja labo vēsti, ka atnāks Dieva Izpausme, lai atpestītu viņus no visām bēdām. Tā laika cilvēkiem nepatika mainīt savus priekšstatus. Viņi vēlējās turpināt darīt to pašu, ko gadsimtus pirms viņiem bija darījuši viņu tēvu tēvi. Priesteri, kas vadīja tautu, negribēja, lai nāktu Dieva Izpausme, jo viņi baidījās, ka, ja viņš atnāks, viņi zaudēs savu stāvokli. Tāpēc viņi iemeta Jāni Kristītāju cietumā un pēc kāda laika nocirta viņam galvu. Ejot Dieva ceļu, Jānis labprāt atdeva pat savu dzīvību.
Jēzus Kristus piedzima ļoti pieticīgā mītnē. Jāzeps, par kuru bija zināms, ka viņš ir Jēzus tēvs, bija namdaris. Jēzus piedzima Svētajā Zemē. Viņš bija labs un laipns pret cilvēkiem, pat būdams jauns zēns un strādādams kā namdaris kopā ar savu tēvu. Kad viņš bija jauneklis, Viņš sacīja: "Ir pienācis laiks man darīt sava īstā Debesu Tēva darbu".
Viņš aizgāja un daudzas dienas pavadīja apcerē, un tad atgriezās un atklāja ļaudīm savu īsto sūtību. Viņš nesa prieka vēsti par Dieva Valstību. Kādreiz viņš devās uz kādu svētu vietu. Tas bija jūdu svētceļnieku un Dieva lūdzēju centrs, bet to arī bija pārvērtuši par darījumu centru. Jēzus atnāca un apgāza viņu veikalu galdus un padzina viņus no svētnīcas. Viņš sacīja: "Šis ir Dieva Nams. Jums nebūs to ar savām pasaulīgajām interesēm apgānīt." Viņš gribēja parādīt, ka Dieva ticība nedrīkst kļūt par materiālās peļņas avotu.
Jēzus laikā bija ļoti daudz cilvēku, kas bija dvēselē slimi un garīgi miruši. Viņš dziedināja viņus un ar Dieva vārdu deva tiem dzīvības spēku. Drīz viņš kļuva tautā pazīstams. Priesterus pārņēma skaudība, un tiem bija nepatīkami, ka viņu sekotājus piesaista šis vienkāršais vīrs, kas māca ļaudīm dzīvot jaunu dzīvi. Kad viņš tiem sacīja, ka viņš ir viņu garīgais Ķēniņš, viņu Svētajās Grāmatās Apsolītais, priesteri kļuva ļoti dusmīgi, jo viņi bija gaidījuši, ka viņu ķēniņš būs pasaulīgā dižuma nesējs, bet Jēzus bija vienkāršs cilvēks. Viņam nebija pat kurpju. Un tomēr viņš pasludināja, ka viņš ir Izraēlas ķēniņš. "Es esmu jūsu patiesais ķēniņš", viņš sacīja, "Es esmu jaunās ķēniņvalsts valdnieks. Šīs pasaulīgās ķēniņvalstis nav nekas salīdzinājumā ar Dieva mūžīgo Ķēniņvalsti". Bet ebreji negribēja viņam ticēt. Viņi sacēlās pret viņu un lika viņu sist krustā kopā ar diviem zagļiem. Pat krustā sists, Jēzus Kristus lūdza, lai viņa ienaidniekiem tiktu piedots.
Ebreji nesaprata savas Svētās Grāmatas patieso nozīmi; viņi pat nezināja, ka, nokaujot Dieva Izpausmi, viņi nespēs nokaut viņa balsi, jo tā bija Dieva balss, un to dzirdēs ikvienā zemē.
Kad Jēzus mira, starp tiem, kas ticēja viņam, bija vienkārši un parasti ļaudis. Caur Jēzus vārda spēku tie bija ieguvuši jaunu garīgu dzīvošanu un bija cēlušies no nezināšanas kapa. Lai gan šie pirmie Jēzus mācekļi bija pazemīgi zvejnieki, parasti ierēdņi un zemes kopēji, viņus vadīja Dieva Izpausme, un caur viņu tie ieguva jaunu spēku. Viņi izklīda tālu plašā pasaulē un pauda sava skolotāja, Jēzus Kristus, labo vēsti. Daudzi no viņiem pat atdeva savu dzīvību par viņa mācību. Pārvarot milzu grūtības un zem zobena drauda, viņi nesa viņa vēsti dažādām tautām un pilnā balsī vēstīja, ka caur Jēzu uz zemes ir tikusi nodibināta Dieva Ķēniņvalsts. Lai gan viņi bija vienkārši zvejnieki un zemkopji, viņi izturēja visas pasaules spēku spiedienu. Ar Dieva vārdu tie ieguva tautu pēc tautas, un visiem, kas nonāca viņu ietekmes lokā, tie nesa jaunu garīgo dzīvošanu. Tas bija Dieva Izpausmes, Jēzus Kristus, dievišķais spēks.
Atstādams šo pasauli, Kristus tāpat kā Krišna un Mozus, apliecināja pasaules ļaudīm, ka tad, kad tam būs pienācis laiks, viņš atkal nāks sava Debesu Tēva godībā. Viņš teica sava laikmeta cilvēkiem, ka sakāms viņam vēl ir ļoti daudz kas, bet, ka viņi vēl nespēs viņu saprast. Tomēr viņš apsolīja, ka vēlāk nāks kāds cits liels Vēstnesis un vēstīs tiem vairāk par Dievu un ticību.
Bahājieši saviem kristiešu brāļiem nes labo vēsti, ka Jēzus ir atkal atnācis Tēva godībā. Lūk, ko Bahāullā sacīja kristiešu vadītājiem: "Nav šaubu, ka Tēvs ir atnācis un ir piepildījis to, ko jums apsolīja Dieva Ķēniņvalstī....".
5. Muhameds
Ir zeme, ko sauc par Arābiju. Lielākajā daļā tā ir tuksnesis, kur ir ļoti maz ūdens un klimats ir karsts un nelabvēlīgs. Šai skarbajā zemē kādreiz dzīvoja mežonīgas ciltis, kas vienmēr karoja viena ar otru. Tik mežonīgi un tumši tie bija, ka mēdza dzīvas aprakt paši savas meitas tāpēc vien, ka viņas bija meitenes, un tajās dienās sievietes bija viņiem tikai verdzenes.
Bet, lai cik arī nežēlīgi tie ļaudis bija, tomēr viņi bija Dieva bērni, un viņi bija jāizglīto. Tā viņu vidū piedzima Muhameds, Dieva Pravietis.
Muhameds bija vienkāršs vīrs. Viņam bija uzticēta karavāna, kas uz kamieļu mugurām veda preču nastas no Arābu zemes, ko pārdot citās zemēs. Gandrīz visi Dieva Izpausmes bija vienkārši ļaudis. Pat tie, kas kā Buda dzīvē nāca no augstākām aprindām, atteicās no sava izcilā stāvokļa, lai dzīvotu vienkāršu dzīvi. Dievs grib rādīt, ka caur Viņa Izpausmēm iedarbojas Viņa pilnība un Viņa iespaids. Dieva spēka pārņemts, visnecilākais cilvēks kļūst pārāks par visiem spēkiem pasaulē.
Kādu dienu, kad Muhameds skaitīja lūgsnas kalna virsotnē, viņš saņēma iedvesmu no Dieva. Viņš nekad nebija bijis nekādā skolā. Viņš pat nemācēja uzrakstīt pats savu vārdu, bet, sākot ar to stundu, caur viņu tika pausti svētā Korāna panti. No tā brīža Muhameds vairs nebija karavānas vadītājs. Viņš bija Dieva Sūtnis. Ar Viņa vēsti viņš devās ļaudīs. No sākuma neviens viņā neklausījās. Kad viņš neatlaidās un sacīja, ka viņiem jāpārstāj pielūgt pašu veidotos elkus un ir jātic vienīgajam patiesajam Dievam, Arābijas ļaudis sacēlās pret viņu. Tie sauca viņu par ārprātīgu. Tie izsmēja viņu kā sliktu dzejnieku. Bet Muhameds gāja ļaudīs un sacīja: "Ak ļaudis, es esmu Dieva Sūtnis. Es esmu nācis jūs glābt un vest jūs uz patiesības ceļa". Tas jau bija par daudz Arābijas lepnajiem ļaudīm. No sākuma viņi Muhamedu bija piecietuši, tad viņi bija vajājuši viņu un viņa sekotājus, bet pēc 13 ilgiem ciešanu gadiem Muhameds vēl arvien aicināja viņus pievērsties vienīgajam līdzjūtīgajam Dievam un klausīt Viņa baušļiem. "Kāpēc gan mums atmest mūsu pašu dievus?" viņi domāja. Bez tam viņus pārāk nodarbināja viņu pašu nemitīgā karošana. Viņiem vairs pret Muhamedu nebija pacietības. Tā viņi nolēma viņu un pulciņu viņa sekotāju nogalināt. Bet Muhameds savu sūtību vēl nebija piepildījis. Sava laika cilvēkiem viņam vēl bija dodami citi likumi. Viņš atstāja savu dzimto vietu Meku un devās uz citu vietu, kuru tagad sauc par Medīnu.
Dieva mācības ienaidnieki pulcēja milzu armijas, lai nogalinātu Muhamedu un viņa sekotāju grupu. Muhamedam bija jāaizstāv Dieva Lieta un tie, kas bija sākuši ticēt Dievam, un tā viņš atļāva saviem sekotājiem cīnīties pret mežoņiem, kas vēlējās viņus iznīcināt. Tādējādi Muhameda dienās, tāpat kā Krišnas dzīves laikā, gaismas un tumsas spēki pulcējās cīņai.
Muhameds bija dievišķs Gans. Viņam bija jāaizstāv savs nevainīgo pulks no niknu vilku uzbrukuma. No sākuma Muhamedam un viņa sekotājiem gāja grūti. Aizstāvoties pret naidnieku niknajiem uzbrukumiem, daudzus no viņiem nogalināja. Bet visu laiku Muhameds viņus drošināja, ka Dieva mācība ir vienmēr bijusi uzvaroša un tāda būs vienmēr. Kad muhamedāņus, viņa sekotājus, ielenca spēcīgi ienaidnieki, Muhameds pareģoja, ka viņu priekšā drīz sabruks varenas impērijas tāpēc, ka viņus iedzīvina Dieva Gars, kamēr citi bija garīgā ziņā miruši.
Kā mēs visi to zinām, tas ir piepildījies. Saujiņa arābu, kuru dzīve pārvērtās, kad tie sāka ticēt Dieva Pravietim Muhamedam, sagrāva lielās Persijas un Romas impērijas. Dieva vēsts tāpat pārveidoja dzīvi miljoniem citu cilvēku, jo islāma mācības izplatījās arī Indijā un Spānijā. Islāma civilizācijas zelta laikmetā daudzas Dažādas tautas apvienojās lielā brālībā. Ar savām ikdienas lūgšanām viņi griezās pie vienīgā Dieva, Līdzjūtīgā, Žēlsirdīgā. Viņi skaitīja svēto Korānu, kas māca dzīvot tikumīgi un pazemīgi pēc Visvarenā gribas. Pat šodien miljoniem cilvēku visā pasaulē skaita tās pašas lūgšanas un lasa to pašu Svēto Grāmatu. Muhameds, tāpat kā visas citas Dieva Izpausmes pagātnē, drošināja savus sekotājus, ka pēc viņa nāks kāds liels Sūtnis. Viņš sacīja, ka Dieva ticība, kas caur viņu nākusi no debesīm, atkal pēc tūkstoš gadiem atgriezīsies pie Dieva. Ar to viņš gribēja teikt, ka cilvēce tūkstošgadu ritumā aizmirsīs viņa mācības. Bet pēc tam, viņš sacīja, kad uz zemes vairs nebūs palicis nekādu Dieva ticības pēdu, atskanēs varena taures skaņa – ne tikai reizi, bet divas - un pasaules ļaudis skatīs vaigā pašu Dievu.
Taures skaņa nozīmē Dieva aicinājumu. Dieva aicinājums šajā laikmetā, kuru pareģoja Muhameds, ir jau atskanējis divas reizes. Babs ieradās tieši vienu tūkstoti gadu pēc islāma atklāsmes. Gandrīz tūlīt pēc viņa savu sūtību pieteica Bahāullā. Vai tad tas nebija tieši Babs, kas aicināja cilvēkus pie Dieva un atgādināja viņiem par Dieva lielo solījumu? Un vai tas nebija Bahāullā, kas aicinājumam lika atskanēt otro reizi tūlīt pēc Baba, saucot Dieva bērnus skatīt Viņu vaigā?
6. Babs
Babs nozīmē „Vārti! Babs pavēra vārtus uz jaunu ķēniņvalsti, Dieva Ķēniņvalsti zemes virsū.
Babs bija ļoti jauns, kad viņš pastāstīja cilvēkiem par vēsti, kādu viņam devis Dievs. Viņam bija tikai 25 gadi. Baba dzimtā vieta bija Širāza, skaista pilsēta Irānas dienvidos. Irānas tauta bija muhamedāņi, un tāpēc viņam deva tanī zemē biezi lietotu vārdu. Viņu nosauca par Alī Muhamedu, un viņš bija Muhameda, paša Pravieša pēctecis. Baba tēvs nomira drīz pēc viņa dzimšanas, un par viņu rūpējās viņa tēvocis no mātes puses. Bērnībā viņu sūtīja pie skolotāja, kas mācīja viņam Korānu un pamata priekšmetus. Bet jau no agras bērnības Babs atšķīrās no citiem bērniem. Viņš vienmēr uzstādīja grūtus jautājumus un tad atbildēja uz tiem pats tādā veidā, kas pārsteidza visus, kas bija par viņu vecāki. Bieži, kad citus bērnus aizņēma rotaļas, Babu varēja atrast iegrimušu lūgšanās kāda koka ēnā vai arī kādā citā mierīgā vietā.
Vēlāk, kad Babs bija atsedzis savu Dieva Izpausmes būtību, gan viņa tēvocis, gan skolotājs viņam ticēja, jo bija pazinuši viņu kopš bērnības un saskatījuši atšķirību starp viņu un citiem bērniem. Viņa tēvocis pat mira mocekļa nāvē par Dieva mācību, kura atklājās caur viņa māsas dēlu Babu.
Pirms Babs pasludināja savu Dieva Vēstneša sūtību, bija divi izcili skolotāji, kas teica, ka saskaņā ar Korānu un svētajām tradīcijām drīz ieradīsies islāma Apsolītais. Šie divi skolotāji bija Šeihs Ahmads un viņa galvenais māceklis Sejeds Kazims. Tā kā viņi bija svēti un ļoti mācīti vīri, daudzi ļaudis ticēja viņu vārdiem un gatavojās pieņemt Apsolīto.
Kad Sejeds Kazims nomira, viņa sekotāji izklīda uz dažādām pusēm, lai atrastu Apsolīto. Daži no viņiem dievbijīga un mācīta jaunekļa Mullas Huseina vadībā aizvadīja 40 dienas lūgšanās un gavējot un tad devās ceļā uz Širāzu.
Viņu lūgšanas tika uzklausītas. Širāzas vārtu tuvumā Mulla Huseins satika smaidā starojošu jaunekli, kas bija iznācis ārā, lai pieņemtu viņu. Šis jaunais vīrs nebija neviens cits kā pats Babs.
Viņš ieaicināja Mullu Huseinu savā namā, un tur 1844.gada 23.maijā, gandrīz pirms 125 gadiem, Babs pieteica sevi par Apsolīto.
Mullas Huseina sirds tiecās uz Babu no brīža, kad viņa skats krita uz viņu ārpus Širāzas vārtiem, bet tagad, kad viņa namatēvs izteica savu lielo paziņojumu, viņš lūdza viņam kādu pierādījumu, pēc kura viņš varētu pazīt viņu kā Apsolīto. Babs sacīja, ka nav lielāka pierādījuma kā Dieva Izpausmes atklātās vārsmas. Tad, paņēmis spalvu un papīru, viņš uzrakstīja savu pirmo svēto vēstuli. Lai gan viņš nebija apmeklējis nekādu skolu, izņemot īsu posmu viņa bērnībā, Babs, kā visas cita Dieva Izpausmes, bija apveltīts ar dziļām zināšanām, kas bija Dieva dāvana. Viņš rakstīja ļoti ātri, un rakstot viņš šos pantus dziedāja debešķīgā un mierīgā balsī. Mullam Huseinam nekādu tālāku pierādījumu nevajadzēja. Asarām acīs viņš zemojās Dieva Izpausmes priekšā.
Mulla Huseins bija Baba pirmais māceklis. Babs iesauca viņu par Babul-Babs, kas nozīmē "Vārti uz Vārtiem". Tanī naktī iesākās jauns laikmets. Ar to gadu iesākas bahājiešu kalendārs.
Drīz vien daudzi cilvēki sāka ticēt Babam. Daži sastapa viņu, Daži izlasīja viņa svētos rakstus, un citi iepazina viņu caur sapņiem un vīzijām.
Dieva Izpausme ir kā saule. Kad saule paceļas, it visi to redz, izņemot tos, kas ir cieši aizmiguši. Pat tie, kas guļ, agrāk vai vēlāk jūt, ka saule spīd.
Baba vēsti pirmie saņēma irāņi. Bet citu zemju musulmaņi vēl nezināja, ka atnācis viņiem Apsolītais. Tāpēc, kad Mekā svētceļojumam sapulcējās tūkstošiem musulmaņu, Babs devās uz šo svētāko no islāma vietām, lai pavēstītu viņiem, ka viņu pielūgsmes mērķis ir šeit un ka viņš ir viņiem Apsolītais. Neviens viņā neklausījās, bet Babs bija pateicis savu vēsti.
Kad Babs atgriezās savā dzimtajā zemē, viņu sagaidīja grupa kareivju, kas bija ieradušies viņu apcietināt, jo fanātiskie mullas nevēlējās, ka jaunā ticība izplatās. Šie mullas pielika visas pūles, lai izdzēstu to Dieva gaismu, kas dega svētītā Baba krūtīs. Sākot ar to dienu, Babam nācās izciest daudz grūtību. Viņa īsā, bet spilgtā dzīve pēc tam, kad viņš bija pasludinājis savu vēsti, galvenokārt tika nodzīvota cietumos. Divreiz viņu nosūtīja uz cietumu drūmos kalnos, kur valdīja liels aukstums. Bet nekādas važas un nekādi cietumi nespēja aizkavēt Dieva aicinājuma izplatīšanos. Kad Babs bija cietumā, viņa uzticīgie mācekļi izplatīja viņa vēsti visā zemē, un tai īsajā laikā tūkstošiem cilvēku atdeva dzīvību par viņa mācību.
Babs bija vēl jauns, viņam bija apmēram 31 gads, kad viņu nolēma nogalināt. Babs zināja, ka, Dieva ceļu ejot, viņu nomocīs. Viņš ar prieku atdeva savu dzīvību, lai pasaules cilvēki sāktu izprast savas dzīves mērķi un pievērstos Dievam un viņa mūžības valstībai. Viņa moku ceļa diena bija 1850.gada 9.jūlijs. No rīta virsnieks, kam bija uzdots viņu nogalināt, ienāca pie viņa cietumā. Babs pašreiz runāja ar vienu no saviem sekotājiem, kas pierakstīja viņa pēdējos norādījumus. Virsnieks pateica viņam, ka ir pienācis laiks viņa nāves soda izpildei un ka pilsētas laukumā kareivji ir gatavi izpildīt viņa pavēles. Babs sacīja, ka viņam jānobeidz saruna ar savu mācekli, bet virsnieks smējās un sacīja, ka cietumnieks nevarot rīkoties, kā vēlas. Kad Babu veda projām, viņš sacīja, ka nekāda vara uz zemes nespēj viņam kaitēt, līdz viņš būs izpildījis savu sūtību šinī pasaulē un būs pabeidzis to, ko gribēja sacīt. Virsnieks tam neiegrieza nekādu vērību un aizveda Babu uz pilsētas laukumu. Šai brīdī viens no Baba mācekļiem, kāds jauns cilvēks, vārdā Muhameds Ali Zunuzi, izrāvās uz priekšu un, mezdamies pie sava mīļotā skolotāja kājām, lūdza atļauju mirt kopā ar viņu. Virsnieks mēģināja to atgrūst, bet Muhameds Ali Zunuzi raudāja un lūdzās tik ļoti, ka virsniekam nācās arī viņu paņemt.
Laukumā, kur kareivji gaidīja, lai nošautu Babu, bija sapulcējies liels pūlis. Viņi visi vēroja, kā Babu un viņa jauno mācekli sasien tā, ka mācekļa galva atbalstījās uz viņa mīļotā skolotāja krūtīm. Tad pienāca lielais brīdis. Tika sistas bungas, skanēja taures. Un tad, tauru skaņām noklustot, bija dzirdama baisā pavēle: "Uguni!" Simtiem kareivju, kas bija mērķējuši, izšāva. Visu laukumu apņēma dūmu mākonis. Gaisu piepildīja pulvera smaka. Pēc kāda laika, kad dūmi izklīda, nāca milzīgs pārsteigums. No Baba nebija ne miņas, bet viņa uzticīgais māceklis stāvēja neskarts. Neviens nezināja, ko domāt. Daudzi teica, ka ir noticis brīnums, un ka Babs ir pacēlies debesīs. Šāvēju rota un tās komandieris nekad neko tik ārkārtēju nebija redzējuši. Virsniekus izsūtīja uz visām pusēm meklēt Babu. Tas pats virsnieks, kas bija izvedis Babu no cietuma kameras, tagad atrada viņu mierīgi sēžam tajā pašā vietā, noslēdzam sarunu, kas bija tikusi rupjā veidā pārtraukta. Babs pagriezās pret virsnieku un smaidot sacīja, ka tagad viņa sūtība virs zemes ir piepildīta un ka viņš ir gatavs upurēt savu dzīvību, lai pierādītu savas sūtības patiesību.
Babu no jauna aizveda uz laukumu, bet šāvēju rotas komandieris atteicās piedalīties soda izpildīšanā. Viņš aizveda savus kareivjus no laukuma un zvērēja, ka nekas viņu nepiespiedīs atņemt dzīvību tik svētam un nevainīgam jauneklim. Nāves soda izpildīšanai atrada citu zaldātu grupu, un šoreiz simtiem ložu caururba Baba un viņa uzticamā mācekļa ķermeņus. Viņa sejā, kas nebija ložu skarta, vēl rotājās mīļš smaids, kas pauda to mieru un laimi, kāda ir tam, kas atdevis savu dzīvību, lai pasludinātu jaunas ēras sākumu cilvēcei.
Babs bija cildena Dieva Izpausme. Visos savos rakstos viņš sacīja, ka viņa nākšanas galvenais mērķis esot paust prieka vēsti, ka jo drīz ieradīsies visu laikmetu Apsolītais. Viņš brīdināja savus sekotājus, lai tie nekļūdās un pazīst "To, Kam Dievs liks nākt redzamam". Viņš sacīja, ka tiem būs atlikt malā visu pārējo un būs sekot viņam, tiklīdz tie dzirdēs viņa vēsti. Babs uzrakstīja daudzas lūgšanas, kurās viņš lūdza Dievu, lai viņa dzīvība tiktu pieņemta par upuri viņa sirds Mīļotajam, kas nāks redzams pēc Dieva gribas. Savos rakstos viņš pat atsaucās uz Bahāullā iecerēto Pasaules Iekārtu un sacīja: "Labi ir tam, kas seko Bahāullā".
Baba lūgšanas tika uzklausītas un viņa solījums piepildīts. Deviņpadsmit gadus pēc viņa sūtības Bahāullā atklāti pasludināja, ka viņš ir tas Apsolītais, kura nākšanu bija pareģojuši iepriekšējo laikmetu Dieva Izpausmes.
7. Bahāullā
1863.gada 21.aprīlī Bahāullā pasludināja pasaulei, ka "tā Atklāsme, kas kopš neatminamiem laikiem tika apsveikta kā visu Dieva Praviešu mērķis un solījums, un visu vēstnešu vislolotākā vēlēšanās, ir tagad tikusi atsegta cilvēcei". Kad Bahāullā izteica šo brīnišķo paziņojumu, viņš bija cietumnieks divu varenu monarhu rokās un viņu sūtīja trimdā uz Akku, "no visām zemēm to drūmāko".
Apmēram 46 gadus pirms šī paziņojuma Bahāullā piedzima Irānas karaliskā galma izcila ministra namā. Lai gan jau no viņa agras bērnības ikviens varēja ievērot, ka Bahāullā atšķiras no citiem bērniem, neviens faktiski nezināja, ka šim brīnišķīgajam zēnam būs lemts drīz izmainīt visas cilvēces likteni. Jau četrpadsmit gadu vecumā Bahāullā galmā pazina dēļ viņa zināšanām un gudrības. Viņam bija 22 gadi, kad nomira viņa tēvs. Valdība vēlējās, lai viņš pārņem viņa tēva posteni. Viņi domāja, ka no šī apdāvinātā zēna iznāks ļoti labs ministrs, bet Bahāullā netiecās izšķiest savu laiku, vadot pasaulīgas lietas. Piederot Dievam, viņš neinteresējās par to karalisko dzīvi, kādu viņam piedāvāja. Viņš atstāja galmu un tā ministrus, lai ietu to ceļu, kādu viņam bija nospraudis Visvarenais.
Kad Babs pieteica savu sūtību, Bahāullā bija 27 gadi. Viņš uzreiz pieņēma Babu kā Dieva Izpausmi un kļuva par vienu no viņa visietekmīgākajiem un izcilākajiem sekotājiem.
Laikā, kad valdība un fanātisma pārņemtie mullas vajāja Baba sekotājus, Bahāullā nekādā ziņā netika saudzēts. Divas reizes viņu ieslodzīja, un vienreiz viņu ar pātagām un nūjām sasita tik smagi, ka viņam sāka asiņot kāju pēdas. Deviņus gadus pēc Baba paziņojuma Bahāullā iemeta Sijahčālā (t.i. tumšajā cietumā). Tā bija drausmīga pazemes telpa bez jebkādiem logiem vai atverēm, izņemot durvis, pa kurām viņi ienāca. Šai pagrabā Bahāullā ieslodzīja kopā ar 150 slepkavām, lielceļu laupītājiem un citiem līdzīgiem noziedzniekiem. Ap viņa kaklu apliktās ķēdes bija tik smagas, ka viņš nevarēja pacelt galvu. Šeit Bahāullā pavadīja četrus drausmīgus ciešanu mēnešus, bet tomēr tieši šai pagrabā viņa dvēseli pārņēma Dieva Godība. Viņš raksta, ka kādu nakti viņš izdzirda sekojošos vārdus, vibrējam no visām pusēm:
"Patiesi, Mēs padarīsim tevi par uzvarētāju caur tevi pašu un caur tavu spalvu."
Bahāullā izcieta visas šīs pārestības mūsu un nākamo paaudžu dēļ. Ap savu svēto kaklu viņš nesa ķēdes, lai atbrīvotu mūs no aizspriedumu, liekulības un naida ķēdēm un važām.
Beidzot Bahāullā un viņa ģimenei atņēma visas viņu mantotās bagātības, un viņiem pavēlēja atstāt zemi. Bargajā ziemas aukstumā viņus izsūtīja trimdā uz Bagdādi. Ceļš veda pāri Irānas kalnu apgabaliem, kur zemi klāja biezs sniegs un ledus. Bahāullā, viņa sievai un mazajiem bērniem bija jānoiet kājām simtiem jūdžu līdz viņu galamērķim, un tāpēc, ka viņiem nebija pienācīgu drēbju, ceļojums bija vēl grūtāk panesams. Beidzot viņi sasniedza Bagdādi, bet Bahāullā ciešanas neizbeidzās tai pilsētā. Tomēr, ja Bahāullā būtu baidījies grūtību un pārestību, viņš varētu baudīt greznu dzīvi Irānas šāha galmā. Dieva ceļu ejot, viņš bija gatavs panest jebkādus pārbaudījumus.
Bahāullā slava drīz izplatījās pa visu Bagdādi un citām Irānas pilsētām, un jo daudzi cilvēki nāca pie šī trimdā izraidītā cietumnieka, lai saņemtu no viņa svētību. No Dažādām Irānas un Irākas pusēm ap viņu pulcējās Baba sekotāji, meklēdami vadību un iedvesmi. Bet bija arī tādi, kuri Bahāullā slavu sāka skaust. Starp tādiem bija viņa paša brālis Jahja, kas dzīvoja Bahāullā mīlas un gādības aprūpēts. Jahja domāja, ka tāpēc, ka Baba sekotāji viņu cienīja viņu varbūt, pieņemtu par vadoni, ja viņam Bahāullā izdotos nomelnot. Viņš neapjauta, ka, vērzdamies pret Dieva Izpausmi, viņš sevi pašu gandrīz iznīcina. Jo, Izpausmei parādoties, uz patiesu lielumu var cerēt tikai tie, kas ir gatavi kalpot viņai. Izņēmums nav pat viņa tuvākie radinieki, jo Dieva Izpausme stāv pāri visām citām cilvēciskām būtnēm, un Viņai ir stāvoklis, kurā ar viņu dalīties nespēj neviens. Visām Izpausmēm pagātnē ir bijuši brāļi un māsas vai citi radinieki, bet tagad pat to vārdi ir aizmirsti.
Jahjas intrigas izraisīja šķelšanos Baba sekotāju vidū, un tas Bahāullā ļoti sarūgtināja. Kādu nakti, nevienam neko neteicis, viņš aizgāja Kurdistānas kalnos. Divus gadus viņš dzīvoja vientuļnieka dzīvi šajos kalnos, visu laiku nododamies lūgšanām un meditācijai. Viņš uzturējās mazā alā un pārtika no ļoti vienkāršas barības. Viņa vārdu neviens nezināja. Neviens nezināja, no kurienes viņš bija atnācis. Bet drīz kā mēness tumšā naktī viņa gaisma atspīdēja pār visu Kurdistānu, un ikviens dzirdēja par "Bezvārdi". Visu šo laiku viņa ģimene un draugi Bagdādē, kuriem sirdis lūza, jo viņš bija aizgājis, nezināja, kur viņš atrodas. Tad arī viņi dzirdēja par "Bezvārdi", dižo svēto, par kuru bija zināms, ka Dievs viņam devis iekšēju gudrību. Bahāullā dēls Abdulbahā uzreiz saprata, ka tas varēja būt tikai viņa mīļotais tēvs. Viņš sūtīja vēstules un īpašu sūtni, lūdzot viņu atgriezties, jo ne tikai viņa paša ģimene, bet visi Baba sekotāji cieta viņa prombūtnes dēļ.
Tādējādi, pavadījis divus gadus lūgšanās un apcerē, Bahāullā atgriezās Bagdādē, un ar viņu visiem Baba sekotājiem atgriezās prieks. Vienīgie ļaudis, kam bija dusmas par viņa atgriešanos, bija fanātiskie mullas un viņa nodevīgais un skaudīgais brālis Jahja. Mullas negribēja, ka Bahāullā paliek Bagdādē, tāpēc, ka viņš atradās pārāk tuvu musulmaņu svētajām vietām, un svētceļniekus, kas nāca šīs vietas apmeklēt, bieži saistīja Bahāullā personība un pievilcība. Šie mullas nemitējās sūdzēties, līdz Irānas valdība sadevās rokās ar Turku Impērijas pārstāvjiem, lai aizvāktu Bahāullā uz nomaļāku vietu, uz Istanbulu. Bet tas pats notika Istanbulā, kas bija musulmaņu kalifu mītne. Bahāullā lielā gudrība un personīgā pievilcība šarms saistīja daudzus ļaudis. "Viņš vairs ilgāk Istanbulā nedrīkst palikt", sacīja fanātiķi mullas, un tā atkal viņu nosūtīja uz mazāku pilsētu, uz Adrianopoli (Edirni). No turienes viņu izraidīja atkal, bet šoreiz uz Akku Svētajā Zemē. Akkā bija īpaša soda apmetne, paredzēta slepkavām, zagļiem un lielceļu laupītājiem, kas izcieta savu sodu. Tā bija drausmīga vieta, un Dažas pirmās dienas pēc viņu ierašanās Bahāullā, viņa ģimenei un draugiem tika liegts pat ūdens. Par daudz pārestību un ciešanu bija Bahāullā, lai varētu tās aprakstīt. No sākuma viņu ieslodzīja vieninieku kamerā, kur viņu apmeklēt neatļāva pat viņa bērniem. Viņam bija liegts jebkāds komforts, un dienu un nakti apkārt viņam bija ienaidnieki. Taču tieši no Akkas viņš izsūtīja savas slavenās vēstules sava laika visvarenākajiem ķēniņiem un valdniekiem, aicinot tos uzklausīt Dieva vēsti un pakļauties Ķēniņu Ķēniņa baušļiem. Neviens cits, tikai Dieva Izpausme varēja iedrīkstēties griezties pie tiem, kas bija ieslodzījuši viņu, kā pie saviem vasaļiem griežas ķēniņš.
No sava cietuma sienām Bahāullā pacēla miera un vispasaules brālības karogu, un, lai gan pasaulīgas varas apvienojās spēkiem pret viņu, uzvarētājs pār viņiem bija viņš, kā viņam sapnī to bija solījis Dievs. Bahāullā vēsts ietekmēja tūkstošiem cilvēku sirdis, un daudzi no viņiem par viņa mācību atdeva savas dzīvības. Caur Dieva vārda spēku un Bahāullā sekotāju upuriem, simtiem tūkstošiem cilvēku, kas kādreiz bija sašķelti zem dažādiem nosaukumiem, ir tagad tapuši kā vienas ģimenes locekļi.
Lai gan Bahāullā tika nosūtīts uz Akku kā trimdinieks mūža ieslodzījumam, viņš nolēma atstāt šo pilsētu – cietoksni, deviņus gadus pēc savas ierašanās. Ap šo laiku viņa personības lielā pievilcība bija ieguvusi visapkārt viņam draugus, pat viņa cietumsarga nocietināto sirdi, tāpēc neviens neiebilda, ka viņš atstāj savu cietumu. Savas dzīves atlikušos gadus Bahāullā pavadīja kādā vietā ārpus Akkas, kur 1892. gada 29. maijā viņš aizgāja savā debesu ķēniņvalstī.
Bahāullā vēsts no Svētās Zemes izplatījās uz dažādām pasaules malām, kā tas bija ticis pareģots pagātnē uzrakstītajās svētajās grāmatās. Budistu svētajos rakstos par Svēto Zemi runā kā par Rietumu Paradīzi, Apsolītā Mītni – Amitabhu. Ebrejiem tā ir "tā Apsolītā Zeme", no kurienes Dieva likums atkal izies pa visu pasauli. Kristiešiem un musulmaņiem arī ir brīnišķi pareģojumi par šo zemi, kas bija viņu Svētā Zeme daudzus gadsimtus. Kopš tā laika, kad Bahāullā izraidīja uz Akku, pagātnes reliģiju Svētā Zeme ir kļuvusi par bahājiešu ticības Pasaules Centru.
Bahāullā ir tā lielā Dieva Izpausme, kuras nākšanu ir pareģojušas visas lielās Izpausmes pagātnē. Visu laikmetu dievišķās reliģijas ved tajā pašā virzienā un māca par to pašu mērķi – par bahājiešu ticību. Tās ir it kā daudzas upes, kas ieplūst jūrā. Katra upe apūdeņo tūkstošiem akru zemes, bet neviena atsevišķa upe, pati par sevi, nav tik plaša un spēcīga kā varenā jūra, jo jūra ir visu šo upju sastapšanās vieta. Bahājiešu kopienā ir kopā sanākuši un apvienojušies visu reliģiju sekotāji. Lai gan viņi nāk no visām četrām debess pusēm, viņi ir tagad sadevušies rokās vienā kopīgā ticībā.
Dažādu upju ūdeņi patiešām saplūst vienkopus, kad tie ielejas varenajā jūrā.
III Derība
1. Abdulbahā
Bahāullā bija Dievišķs celtnieks. Viņš uzzīmēja lielisko Dieva plānu cilvēces vienotībai. Viņš ielika stingrus pamatus svētajai celtnei un atlasīja nepieciešamos materiālus.
Bet kam bija lemts šo brīnišķo ēku celt pēc tam, kad Bahāullā bija mūs atstājis? Tiesa, viņa plāns bija nobeigts, bet pat pilnveidots plāns ir jāatstāj lietpratēja rokās, vai arī visa ēka sagrūs. Vienalga, cik pilnīgs ir plāns un cik stipri ir ēkas pamati, ja tā nav spējīga vīra pārziņa, celtne var iznākt pavisam citādāka, nekā to plānā paredzējis arhitekts.
Aizejot, Bahāullā atstāja sava dievišķā plāna izpildīšanu sava dēla rokās. Viņš nozīmēja Abdulbahā par savas derības īstenotāju un lūdza savus sekotājus pēc padoma griezties pie viņa.
Abdulbahā tulkojumā nozīmē Bahā kalps. Viņš bija Bahāullā vecākais dēls, un viņš piedzima 1844. gada 23. maijā tieši tajā naktī, kad Babs pieteica savu sūtību. Svētītā stundā, svētītā namā dzima svētīts dēls.
Abdulbahā bija tikai astoņi gadi, kad Bahāullā iemeta tanī drausmīgajā pazemes cietumā. Jau no agras bērnības viņš labprāt nesa savu daļu sava mīļotā tēva ciešanu. Viņš pavadīja Bahāullā grūtajā ceļā no Teherānas uz Bagdādi un pavadīja 40 gadus no savas dzīves ieslodzījumā un trimdā. Kad Abdulbahā beidzot atbrīvoja, viņš bija vecs vīrs. Bet Dieva mīlestība bija uzturējusi viņu laimīgu pat viņa dzīves tumšākajās stundās. Viņam piemita dziļš garīgs laimīgums, ko atņemt viņam nespēja pat vissliktākie cietumi. Abdulbahā gribēja, lai mēs arī izbaudām tādu laimes izjūtu. Viņš sacīja:
"Ir divējāda laime: fiziskā un garīgā. Fiziskajai laimei ir robežas. Tā ilgst lielākais dienu, mēnesi, gadu. Tai nav rezultātu. Garīga laime pārņem cilvēka dvēseli līdz ar Dieva mīlestību un atļauj tai apgūt cilvēcības tikumu pilnību. Tāpēc, cik vien vari, centies iedegt savas sirds lampu ar mīlas gaismu."
Bahāullā pavēstīja Dieva Vārdu Abdulbahā Bagdādē. Kaut gan viņš vēl bija mazs bērns, Abdulbahā saprata sava tēva sūtību un, mezdamies Bahāullā pie kājām, lūdza, lai viņu pieņem kā upuri viņa ticībai. No tās dienas Abdulbahā veltīja visu savu dzīvi kalpošanai Bahāullā un, viņa ceļu iedams, atteicās no jebkāda komforta. Jau ļoti agrā jaunībā Abdulbahā iemantoja Bahāullā sekotāju cieņu un mīlestību un vēlāk kļuva pazīstams viņu vidū kā "Skolotājs". Kad Bahāullā aizgāja un tika atvērts viņa testaments, ko pazīstam kā "Derību", bahājieši bija ļoti laimīgi, zinot, ka Bahāullā bija iecēlis Abdulbahā par savas Derības īstenotāju un par savu mācību autorizētu iztulkotāju.
Iecelšana par Derības īstenotāju ir iezīme, kas piemīt tikai bahājiešu ticībai. Visas reliģijas līdz tam sašķēlās pēc viņu dibinātāju nāves, tāpēc, ka to sekotāji nezināja, kurp griezties pēc tam, kad Dieva Izpausmes bija viņus atstājuši. Viņi sāka izskaidrot Dieva mācības tā, kā tie paši tās saprata, un tā kā viņi tās nesaprata vienādi, šīs mācības tika izskaidrotas Dažādi. Šis apstāklis kļuva par cēloni nevienprātībai līdzšinējo reliģiju sekotāju vidū. Tomēr ar bahājiešu ticību tas ir savādāk. Bahāullā, kas bija nācis, lai pasaules tautu starpā novāktu jebkāda veida nevienprātību, nepieļāva, ka bahājiešu ticība pati sašķeļas. Viņš uzrakstīja dokumentu, ar kuru iecēla Abdulbahā par to, pie kā pēc vadības griezties bahājiešiem jautājumos, kas attiecās uz viņa mācībām. Šis dokuments, ko sauc par Derības Grāmatu, izglāba bahājiešu no nevienprātības. Derības Grāmata saglabāja Bahāullā sekotāju vienotību, bet izraisīja Abdulbahā brāļa Muhameda Alī skaudību. Tāpat kā Jahja Bahāullā laikā Muhameds Alī mēģināja ieviest bahājiešos domstarpības Abdulbahā dienās. Viņš iedomājās, ka tāpēc, ka arī viņš bija Bahāullā dēls, arī viņš varēja pretendēt uz vadīšanu, bet viņa pūles neko nedeva, jo ārējām attiecībām ar Dieva Izpausmi nebija nekādas vērtības, kad viņš nepaklausīja tam, ko Bahāullā bija pavēlējis. Muhameds Alī bija kā zars, kas bija izaudzis no varena koka, bet kas nenesa augļus, jo bija nokaltis un kļuvis nevērtīgs. Un kā novītis zars viņš tika izgriezts un aizsviests.
Kad Muhamedam Alī neizdevās ienest nevienprātību bahājiešu vidū, viņš sadevās rokās ar ticības lietas ienaidniekiem un mēģināja kaitēt Abdulbahā. Valdības ierēdņu prātus viņš saindēja pret Skolotāju, sacīdams, ka viņš pulcējot ap sevi ļaudis ar nolūku sacelt tos pret valdību. Kad Abdulbahā Karmela kalnā cēla svētnīcu Babam, Muhameds Alī ziņoja, ka viņš būvējot cietoksni, un tas pamudināja turku valdību uz Svēto Zemi nosūtīt īpašu komisiju šīs lietas izmeklēšanai. Muhamedam Alī izdevās piekukuļot korumpēto ģenerāli, kas vadīja šo grupu, un par Bahāullā uz Turciju tika nosūtītas nepareizas ziņas.
Abdulbahā pa to laiku ikvienu savas dzīves stundu veltīja kalpošanai ticībai. Skaistās vēstules, kas plūda no viņa spalvas, nesa prieku un iedvesumi tūkstošiem bahājiešu pasaulē. Ar savām vērtīgajām vēstulēm viņš virzīja un darīja stingrākus viņu soļus, ejot kalpošanas ceļu ticībai. Kad viņš nebija nodarbināts ar rakstīšanu, viņš apmeklēja slimos un rūpējās par nabaga ļaužu vajadzībām. No sava trūcīgā maka viņš dāsni deva citiem, un no Skolotāja mājas nekad neviens neizgāja vīlies.
Abdulbahā piegrieza maz vērības tai oficiālo personu grupai, kas bija ieradusies izmeklēt pret viņu nepamatoti vērstos apvainojumus. Turpretim Muhameds Alī, no savas puses, izrādīja viņiem lielu cieņu un apbēra viņus ar dāvanām. Pirms aizbraukšanas grupas vadītājs ģenerālis zvērēja, ka viņš atgriezīsies un pakārs Abdulbahā pie pilsētas vārtiem. Skolotāja ienaidniekos tas izraisīja jo lielas gaviles, bet tos, kas viņu mīlēja, pārņēma nemiers. Daudzi no viņa draugiem lūdzās, lai Abdulbahā bēg no Svētās Zemes, kamēr vēl ir laiks, bet Skolotājs, kas vienmēr paļāvās uz Dievu, nebija ne mazākā mērā satraukts. Viņš sacīja:
"Cietums man ir brīvība, ieslodzījums man ir kā atklāts pagalms, pazemība man ir tas pats, kas godība, nelaime ir kā dāvana, un nāve ir dzīvība".
Tas ģenerālis, kas bija gribējis pakārt Abdulbahā, tika nogalināts karā drīz pēc tam, kad viņš atstāja Svēto Zemi. Turku impērija pati sagruva, un valdības lietas pārņēma cits režīms. Muhameda Alī un nedaudzo citu, kas bija lauzuši Bahāullā Derību, pūles kaitēt Abdulbahā un sašķelt bahājiešu, izvērtās veltīgas. Viņi nonāca negodā, un viņu apkaunojošās intrigas kļuva zināmas visiem.
Līdz ar valdības maiņu pēc ieslodzījumā pavadītā mūža Abdulbahā kļuva brīvs. Beidzot Skolotājs, kas, pārvarēdams skarbas grūtības, bija tik uzticīgi kalpojis Bahāullā, varēja brīvi ceļot un nest sava tēva vēsti citu zemju tautām. Rietumu bahājieši lūdza viņu apceļot Eiropu un Ameriku, un, būdams gan gados vecs un novājināts no ieslodzījuma gadiem, Abdulbahā viņu ielūgumu pieņēma.
Ceļodams uz Rietumiem, Abdulbahā tūkstošiem ļaužu stāstīja par bahājiešu ticību. Reizēm viņš lasīja vairākas lekcijas dienā. Gan bahājieši, gan citi cilvēki ieradās no tālienes apmeklēt viņu un klausīties viņa iedvesma pilnajos vārdos. Visur, kurp viņš devās, Abdulbahā no agra rīta līdz vēlam vakaram mācīja ticību. Pat kad viņš bija slims un viņa draugi lūdzās, lai viņš atpūšas, viņš pats par sevi nedomāja.
Amerikā Abdulbahā ielika stūrakmeni pirmajam bahājiešu lūgšanu namam Rietumos, kas tagad ir skaista celtne, veltīta Dieva Lietas godībai.
Abdulbahā ceļojumi Eiropā un Amerikā nesa brīnišķīgus rezultātus. Bahājiešu ticība tika iedibināta vairākās zemēs, un līdz pat savai aiziešanai Abdulbahā mudināja ticīgos jauno vēsti nest uz citām zemēm.
1921.gada 28.novembrī Svētajā Zemē Skolotājs aizgāja no dzīves. Viņa atdusas vieta atrodas Baba svētnīca celtnē, kuru viņš pats savas dzīves laikā cēla, telpā blakus Baba atdusas vietai.
Abdulbahā bija Dieva ticības skaidrotājs, Bahāullā rakstu iztulkotājs un pilnīgākais viņa mācību iemiesotājs. Bahāullā ir saucis viņu par "Dieva Noslēpumu".
2. Šogijs Efendijs - Ticības Aizbildnis
Abdulbahā bija bahājiešiem kā mīlošs tēvs. Kad viņš aizgāja, pasaules bahājieši bija patiesi noskumuši. Abdulbahā mistērija bija ilgusi apmēram 30 gadus, un šai laikā bahājieši viņa nemaldīgā vadībā bija progresējuši un padziļinājuši Bahāullā mācību izpratni. Kad Abdulbahā šo pasauli atstāja, bahājieši jutās kā bāreņi, kas zaudējuši savu gudro un mīlošo vecāku. Turpretim mācības naidnieki, kas bija lauzuši Bahāullā Derību, iedomājās, ka nu ir laiks viņiem iznākt priekšplānā un īstenot savus ļaunos plānus. Viņi domāja, ka tāpēc, ka Abdulbahā vairs nebija, lai nosargātu bahājiešu vienotību, viņiem būs jo viegli uzbrukt ticībai. Viņi nezināja, ka šinī laikmetā Dievs nepieļaus nekādu lūzumu savas ticības vienotībā.
Abdulbahā jau bija visu paredzējis Bahāullā sekotāju vienotībai. Arī viņš bija noslēdzis stingru nolīgumu ar bahājiešiem visā pasaulē. Viņš bija atstājis brīnumainu vēstuli – Pēdējo Gribu un Testamentu, kurā viņš iecēla savu mazdēlu Šogijs Efendijs par Dieva Ticības Aizbildni.
Abdulbahā aizejot, bahājieši zaudēja mīlošu tēvu, bet Šogijs Efendijs personā tie atrada "patiesu brāli". Šogijs Efendijs piedzima svētītajā Abdulbahā dzimtas lokā. Viņa māte bija Abdulbahā meita, un viņa tēvs bija tuvs Baba radinieks. Abdulbahā ir nosaucis viņu par "visbrīnišķīgāko, vienreizējo un dārgāko pērli, kas atmirdz starp divām bangojošām jūrām" un par "svēto zaru, kas izaudzis no diviem svētiem kokiem", jo viņā apvienojās Baba un Bahāullā dzimtas. Šogijs Efendijs uzauga Abdulbahā tiešā aprūpē un uzraudzībā, bet neviens nenojauta, kādai lomai Abdulbahā viņu gatavo, lai gan daudzi saskatīja viņā cildenuma zīmes ilgi pirms Abdulbahā aizgāja. Kāda amerikāņu bahājiete Skolotājam kādreiz rakstīja un jautāja, vai viņa esot pareizi sapratusi Bībelē minēto pareģojumu, pēc kura dzīvošot bērns, kam pēc Abdulbahā būšot lemts turēt ticības stūri. Skolotājs atbildēja, ka viņai esot taisnība un ka tas svētītais bērns dzīvojot un drīz apgaismošot pasauli ar savu starojumu. Kādam citam cilvēkam Abdulbahā apgalvoja, ka "svētītais bērns" pacels Dieva ticību "augstu jo augstu".
Kad viņa mīļotais Skolotājs rakstīja savu Pēdējo Gribu un Testamentu, Šogijs Efendijs vēl bija gados jauns zēns. Kad viņš kļuva par Dieva Ticības Aizbildni, viņam bija tikai 24 gadi, bet, tā kā viņam vienmēr palīdzēja Bahāullā, nebija svarīgi, ka viņš bija gados jauns. Abdulbahā iesauca Šogijs Efendijs par Dieva Zīmi uz zemes un sacīja, ka visi, kas klausa viņam, klausa Dievam. Tieši pateicoties Šogijs Efendijs lielajai gudrībai un garīgajai vadībai, Bahāullā vēsts tika aiznesta uz ikvienu pasaules zemi.
Kad Abdulbahā aizgāja, Šogijs Efendijs studēja Oksfordas universitātē Anglijā. Viņa dārgākā vēlēšanās bija visu savu dzīvi kalpot mīļotajam Skolotājam un spēt pārtulkot bahājiešu ticības Svētos Rakstus angļu valodā tiem tūkstošiem ticīgo, kas nevarēja tos izlasīt persiešu vai arābu valodās. Vēsts par Abdulbahā aiziešanu Šogijs Efendijs bija tāds trieciens, ka viņš saslima. Iekams viņš pilnībā atguvās no trieciena, ka bija tik pēkšņi šķirts no Skolotāja, viņš ieradās Svētajā Zemē un uzzināja, ka Abdulbahā ir uzlicis viņam smago atbildību būt par Dieva ticības Aizbildni. Bet, kad Dievs kādam uzliek pienākumu zemes virsū kaut ko piepildīt, Viņš arī piešķir viņam spēku to īstenot. Pavadījis vairākas nedēļas apcerē un lūgšanās, Šogijs Efendijs bija sagatavots uzsākt savu lielo dzīves darbu. Un Dievs svētīja viņu ar dievišķu gudrību un iedvesmu ik uz soļa, kādu viņš spēra Viņa ticības celšanai.
Savas aizbildnības 36 gados Šogijs Efendijs vienīgā doma bija ticības progress. Viņš strādāja dienu un nakti, sevi nekādi netaupīdams. Viņa personīgā dzīve bija ļoti vienkārša. Reti kad viņš baudīja vairāk par vienu maltīti 24 stundās, vai arī gulēja vairāk kā tikai dažas stundas naktī. Viss pārējais viņa laiks tika veltīts arvien pieaugošajam darbam Bahāullā ticības labā. Tie, kas redzēja to darba daudzumu, kādu viņš veica katru dienu, saprata, ka tikai caur Dieva spēku vienkāršs cilvēks spēja veikt tik daudz dienu pēc dienas, gadu pēc gada.
Ticības ienaidnieki, kas bija cerējuši īstenot savas intrigas pēc Abdulbahā aiziešanas, drīz apjauta, ka Bahāullā ticību tagad sarga Šogijs Efendijs stingrās rokas. Tieši viņš iemācīja pasaules bahājiešiem kopīgi strādāt, lai iedibinātu Bahāullā Pasaules Iekārtu, mācīja, kā īstenot Abdulbahā vēstulē minētos dievišķā Plāna norādījumus. Šinī vēstulē, kuru Skolotājs bahājiešiem uzrakstīja pirms aiziešanas, viņš visus aicina celties un atbalstīt ticību, atsacīties no mājām un ērtībām un aiznest Bahāullā vēsti līdz pat tālākajiem pasaules stūrīšiem. Šogijs Efendijs apmācīja bahājiešu gadiem, lai sagatavotu viņus šim lielajam uzdevumam. Viņš mācīja viņiem, kā strādāt caur vietējām un nacionālajām padomēm, tāpēc, ka, ja bahājieši neiemācīsies strādāt kā saliedēts kolektīvs, tie nespēs neko piepildīt. Un, kad viņi bija sagatavoti lielajam pasākumam, Aizbildnis drošināja viņus izklīst pa visu pasauli un aiznest Bahāullā karogu uz ikvienu zemeslodes stūri. Viņa dievišķā vadībā simtiem bahājiešu devās ar ticības lāpu uz tālīnām salām un teritorijām, lai nestu jauno vēsti cilvēkiem it visur.
Kad Abdulbahā aizgāja, bahājiešu ticība bija izplatījusies 35 zemēs, bet mīļotā Aizbildņa dzīves laikā Bahāullā vēsts tika aiznesta uz vairāk kā 251 zemi pasaulē, ieskaitot visas tās vietas, kuras Abdulbahā bija pieminējis savā dievišķā Plāna vēstulē.
Savā Pēdējā Gribā un Testamentā Abdulbahā bija uzaicinājis pasaules bahājiešu celties un kalpot ticībai, un ne mirkli nemitēties, līdz ikvienā zemeslodes daļā viņi nebūs uzstādījuši ticības karogu. Visu savu dzīvi mūsu dārgais Aizbildnis īstenoja šo lūgumu, līdz pat savai pēdējai dienai šinī pasaulē. Viņš aizgāja 1957. gada 4. novembrī Londonā, kurp viņš bija devies, lai iepirktu materiālus bahājiešu mītņu celšanai Svētajā Zemē.
Aizbildnis atstāja mūs tikai pēc tam, kad viņš bija pārliecināts, ka viņa pūliņi viņa 36 aizbildnības gadu laikā bija ielikuši Bahāullā universālajai ticībai stingrus pamatus lai viņa darbu varētu turpināt pēc tam, kad viņa vairs nebūs uz šīs pasaules. Kā meistarīgs kuģa kapteinis viņš noteica virzienus, kuros mums braukt un deva mums nepieciešamos norādījumus, iekams viņš devās uz dusu. Nevarēja būt nekādu briesmu, ka mēs nomaldīsimies, tāpēc, ka Aizbildnis pats bija noteicis virzienu un kursu, kādā mums jābrauc. Viņa garīgajā vadībā šis Dieva Šķirsts droši sasniegs savu mērķi. Savas dzīves laikā Šogijs Efendijs uzmeta Desmitgadu Plānu, kurš izbeidzās 1953. gadā. Pēc šī Plāna visiem pasaules bahājiešiem bija cieši jāsadarbojas, novadot Bahāullā vēsti līdz zemeslodes atlikušajām salām un teritorijām, kur bahājiešu ticība vēl nebija tikusi iedibināta, Aizbildnis pats sekoja šī Plāna gaitai tā agrīnajos posmos, un, iekams viņš aizgāja, pasaulē bija nodibināti vairāk kā 200 bahājiešu centri, un bahājiešu literatūra bija tikusi pārtulkota vairāk kā 200 dažādās valodās.
Svētajā Zemē – Ticības Pasaules Centrā – virs Baba svētā šķirsta Aizbildnis uzcēla skaistu celtni un arī ēku Starptautiskajiem Arhīviem, kur tiek glabātas Baba un Bahāullā rakstu oriģinālas kopijas, kā arī citas svētas relikvijas. Šīs celtnes un krāšņie dārzi ap tām pieder pie pasaules visskaistākajām vietām, un tūkstošiem cilvēki dodas tās apmeklēt ik gadu.
Šogijs Efendijs noslēdza savu darbu, nozīmējot 27 Ticības Izpalīgus, kurus viņš nosauca par Ticības Galvenajiem Saimniekiem un kuriem viņš uzlika atbildību aizsargāt ticību un izplatīt Bahāullā mācības. Kad Aizbildnis aizgāja, Dieva Nolūka Izpalīgi izvēlēja deviņus cilvēkus no sava vidus, lai tie paliktu Svētajā Zemē un rūpētos par darbu Ticības Pasaules Centrā. Tos nosauca par Ticības Sargiem. Pārējie Izpalīgi izklīda pa visu pasauli, lai palīdzētu nobeigt Aizbildņa Desmit Gadu Plānu.
Desmit Gadu Plāna noslēgums 1963. gadā iezīmēja jaunu pagriezienu bahājiešu ticības vēsturē. Bija pagājis pilns gadsimts, kopš Bahāullā pieteica savu sūtību, un pasaules bahājieši izvēlēja pirmo Vispasaules Taisnīguma Namu, to augstāko instanci, kas, kā Abdulbahā mūs drošināja, būs zem Dieva tiešās vadības un visos savos lēmumos nekļūdīga.
Šī notikuma atzīmēšanai visus pasaules bahājiešu ielūdza uz lieliem svētkiem Londonā, kas notika 1963. gadā no 28. aprīļa līdz 2. maijam. Šo lielo festivālu apmeklēja vairāk kā 6200 cilvēku no visas pasaules. Šais grandiozajās svinībās iemiesojās cilvēku saimes vienotība. Tik daudzu rasu un tautu ar tik Dažādu vēsturi savos tradicionālajos nacionālajos tērpos veidoja skaistu Bahāullā dārzu. Šī kolorītā auditorija Bahājiešu Pasaules Kongresā bija, tiešām, visatbilstošākā buķete, kādu mēs varējām veltīt Šogijs Efendijs , mūsu mīļotā Aizbildņa dārgajai piemiņai, kas bija paredzējis mums šo 10 gadu garīgo krusta karu, kas nesa tik daudz uzvaru un sasniegumu.
Pateicoties mīļotā Aizbildņa nemitīgajiem pūliņiem, pasaules bahājieši ir labi sagatavoti šai milzīgajai jaunajai tendencei Dieva ticības gaitā. Šogijs Efendijs, kā Abdulbahā to pareģoja, viņam vēl bērnam esot, patiešām, augstu pacēla Dieva ticību.
IV Dažas mācības un principi
1. Cilvēces vienotība
Bahāullā māca mums cilvēces vienotībai. Visi cilvēki ir viena Dieva bērni. Ja mēs ticam vienam Debesu Tēvam, mums ir jāpieņem vienam otru kā brāļiem un māsām, kā vienas ģimenes – cilvēku saimes - locekļiem.
Pirms Bahāullā atnesa mums vienprātības gaismu, bija daudz ieganstu, lai liktu domāt, ka mēs atšķiramies viens no otra. Daži cilvēki domāja, ka tāpēc, ka viņiem ir balta ādas krāsa, viņi ir labāki par tiem, kas ir melni, dzelteni vai brūni. Bahāullā sacīja, ka tas nav taisnība. Cilvēki nav savādāki dēļ viņu krāsas. Ja viņi atšķiras, tad tāpēc, ka viņi ir saņēmuši lielāku vai mazāku izglītību, bet nevis tāpēc, ka viņiem ir atšķirīga ādas krāsa. Pasaules tautas ar atšķirīgu ādas krāsu ir kā Dažādas puķes, kuras jūs atrodat dārzā. Ja visas puķes dārzā būtu vienā krāsā, tas nebūtu tik skaistas. Bahāullā sacīja, ka Dievs ir gādīgs Gans, kam baltās avis nav labākas par melnajām vai brūnajām. Dievs mīl mūs visus neatkarīgi no mūsu ādas krāsas un no tā, no kādas pasaules puses mēs nākam. Kāpēc gan tad mums jālūkojas vienam uz otru kā uz svešiniekiem? Savu sekotāju sirdīs Bahāullā ir iededzis tādu mīlestību, ka viņi jūtas kā vienas ģimenes locekļi, pat ja viņi nāk no visām pasaules zemēm. Savos rakstos Bahāullā saka:
"Ak, mīļotie! Vienotības svētnams ir ticis uzcelts; neraugieties viens uz otru kā uz svešiem. Jūs esat viena koka augļi un viena zara lapas."
"Esiet kā vienas rokas pirksti un viena ķermeņa daļas. Šis padoms nāk no Atklāsmes Spalvas."
Abdulbahā raksta:
"Viena no Svētā Tēva Bahāullā mācībām ir cilvēku cilts vienotība; visas cilvēciskās būtnes ir Dieva avis, un Viņš ir gādīgais Gans. Šis Gans gādā par visām avīm, jo Viņš ir tās radījis, audzējis, barojis un aizsargājis. Nav nekādu šaubu, ka Gans ir laipns pret visām avīm, un, ja starp šīm avīm ir kādas nezinošas, tās ir jāizglīto; ja ir bērni, tie ir jāskolo, līdz viņi sasniedz briedumu; ja tie ir slimi, tie ir jāizdziedē. Nedrīkst būt nekāda naida vai nenovīdības, jo ar šiem nezinošajiem un vārgajiem ir jāapietas, kā to dara gādīgs ārsts."
Lūgsim par cilvēces vienotību:
"Ak, mans Dievs, ak, mans Dievs! Saliedē savu kalpu sirdis un atklāj tiem savu lielo nodomu. Lai izpilda viņi Tavus baušļus un turas pie Tava likuma. Palīdzi viņiem, ak Dievs, viņu pūlēs un dod viņiem spēku kalpot Tev. Ak, Dievs, neatstāj viņus vienus, bet ar savas zināšanas gaismu virzi viņu soļus un iepriecē viņiem sirdis ar savu mīlestību. Patiesi, Tu esi viņu Palīgs un viņu Kungs."
2. Aizspriedumu pārvarēšana
Bahāullā māca, ka visa veida aizspriedumi ir jāaizmirst, vai tie būtu nacionāla, rasiska vai reliģiska rakstura. Kamēr ļaudis turas pie aizspriedumiem, uz zemes miera nebūs.
Visi kari, kādi mums ir bijuši pagātnē, visas slepkavības un asins izliešanas ir notikušas aizspriedumu dēļ. Cilvēki ir cīnījušies par savu dzimteni vai savu ticību, nesot iznīcību pasaulē un nāvi miljoniem citu cilvēku. Abdulbahā saka:
"Ja visi šie aizspriedumi un naidīgums nāk reliģijas dēļ (padomā par to), reliģijai vajadzētu nest brālības jūtas, citādi tā ir bezauglīga. Un, ja šie aizspriedumi ir nacionālas dabas (padomā par to), cilvēce ir viena nācija; visi ir nākuši no Ādama koka, un Ādams ir šī koka sakne. Tas koks ir viens, un visas tautas ir tā zari, un atsevišķi cilvēki ir tā lapas, ziedi un augļi. Tātad Dažādu nāciju veidošana un tās rezultātā asins izliešana, un cilvēces ēkas sagraušana nāk no cilvēku nezināšanas un no savtīgiem motīviem."
"Kas attiecas uz patriotiskiem aizspriedumiem, arī tie nāk no pilnīgas nezināšanas, jo zemes virsma ir viena vienīga dzimtā zeme. Tāpēc cilvēka dzimtā vieta ir visa pasaule. Robežas un pārejas ir cilvēku izdomātas. Robežas un pārejas nebija iecerētas pie pasaules radīšanas. Eiropa ir viens kontinents, Āzija ir kontinents, Āfrika ir kontinents, Austrālija ir kontinents, bet dažas dvēseles aiz personīgiem motīviem un savtīgām interesēm ir visus šos kontinentus sadalījušas un uzskata daļu no tiem par savu zemi. Dievs nav radījis robežas starp Franciju un Vāciju, tās dabīgi pāriet viena otrā. Taču pirmajos gadsimtos, savu pašu interešu sekmēšanai, Dažas dvēseles ir uzstādījušas robežas un pārejas un ir pamazām piešķīrušas tām arvien lielāku nozīmi, līdz viss tas noveda pie stipra naida, asins izliešanas un mantkārības nākamajos gadsimtos. Un tā tas turpināsies bez gala, un, ja šāda patriotisma koncepcija paliks iežņaugta vienā šaurā lokā, tas izvērtīsies par pasaules bojā ejas galveno cēloni. Neviens saprātīgs un patiesīgs cilvēks neatzīs šādas izdomātas atšķirības. Ikvienu norobežo otu teritoriju, kurā mēs esam dzimuši, mēs uzskatām par dzimteni, bet visa zemes lode un nevis kāda norobežo ota teritorija ir dzimtene visiem. Īsi izsakoties, mēs uz šīs zemes dzīvojam Dažas dienas, un beigās mūs tajā apglabā, un tā kļūst par mūsu mūža māju. Vai ir vērts, ka mēs šīs mūža mājas dēļ lejam asinis un plosām viens otru gabalos? Nē, nebūt nē, arī Dievu neapmierina šāda rīcība, un tāpat neviens cilvēks pie vesela prāta to neatzīs par labu."
"Padomā! Dieva svētītie dzīvnieki neved patriotiskus strīdus. Tie ir visaugstākā mērā biedriski savā starpā un saskanīgi dzīvo kopā. Piemēram, ja gadās tā, ka kādā vietā tai pašā laikā ierodas dūja no austrumiem un dūja no rietumiem, dūja no ziemeļiem un dūja no dienvidiem, tās uzreiz rod savā starpā saskaņu. Tā tas ir ar visiem labajiem dzīvniekiem un putniem. Bet plēsīgie zvēri, tiklīdz tie sastopas, uzbrūk viens otram, plēšas viens ar otru, plosa viens otru gabalos, un vienā vietā mierīgi kopā dzīvot viņiem nav iespējams. Tie visi ir nesabiedriski un nikni, mežonīgi un karojoši plēsoņas."
3. Patiesības meklējumi
Ja kristiešu ģimenē piedzimst bērns, viņš kļūst par kristieti. Ja vecāki ir musulmaņi, arī bērni kļūst par musulmaņiem, ja tie ir indusi, par indusiem kļūst arī bērni. Kāpēc tā? Tāpēc, ka vairums pasaules cilvēku turpina darīt tāpat, kā to darīja viņu senči, un cilvēki nekad nevarēs apvienoties, kamēr turpināsies šāda akla atdarināšana. Viņi cīnās par saviem atdarinājumiem. Ikviens apgalvo, ka taisnība viņam un ka maldās visi pārējie. Cilvēki nekad neapstājas un nepadomā, ka, ja viņi būtu dzimuši kādā citā ģimenē ar citiem uzskatiem, viņu uzskati atšķirtos no tā, ko viņi pašreiz uzskata par patiesu.
Bahāullā māca, ka patiesība ir viena. Ja pasaules cilvēki mitētos imitēt savus tēvus un sāktu patiesību meklēt paši, viņi visi nonāktu pie vienāda slēdziena un kļūtu vienoti. Dažādās tautas ir kā bērni, kas dzīvo dažādās mājās un skatās uz sauli caur krāsainām loga rūtīm. Bet tā kā rūtis katrā mājā ir citas krāsas, viens bērns sauli redz caur zaļu stiklu un domā, ka saule ir zaļa, kamēr cits bērns skatās caur zilu stiklu un domā, ka saule ir zila, un trešais bērns domā, ka saule ir sarkana, jo loga rūtis viņa mājā ir sarkanas. Ir iespējams, ka šie bērni par saules krāsu pat strīdas, un katrs domā, ka pareizā krāsa ir tā, kādu redz viņš. Bet, ja viņi pārstātu skatīties uz sauli caur saviem mazajiem logiem un iznāktu ārā, viņi visi redzētu sauli tās īstajā krāsā, un viņiem vairs nebūtu, par ko strīdēties.
Bahāullā aicina cilvēku bērnus iznākt ārā no mājām, kuras viņi ir mantojuši no saviem vecvecākiem un neskatīties vairs uz sauli caur krāsainām loga rūtīm, jo tā saule, uz kuru mēs skatāmies, ir tā pati saule, un, ja mēs no acīm noņemsim krāsaino stiklu, mēs visi to redzēsim tās īstajā krāsā.
Dievs no mums gaida, lai mēs domātu par to, kam mēs ticam un nepieturētos pie kāda uzskata tikai tā iemesla dēļ vien, ka mūsu senči tam ir ticējuši vairākas paaudzes. Ja mēs visi meklēsim patiesību paši, mēs redzēsim, ka patiesība ir viena; tā var mūs visus apvienot un likt mums atmest pagātnes domstarpības.
Abdulbahā saka:
"... Dieva Izpausmju dievišķās reliģijas, tiešām, ir viena reliģija, kaut gan tās atšķiras nosaukumos. Cilvēkam ir jāmīl gaisma neatkarīgi no gaismas avota, no kāda tā nāk. Viņam ir jāmīl roze neatkarīgi no augsnes, kādā tā varbūt aug. Viņam ir jāmeklē patiesība neatkarīgi, no kāda avota tā nāk. Tas, ka tu esi pieķēries vienai laternai, nenozīmē, ka tu mīli gaismu. Pie zemes pieķerties nav labi, bet tajā augusī roze ir jauka. Koka godināšana nenes labumu, bet baudīt no tā augļiem ir labi, vienalga, kādā kokā tie auguši, un, lai kur tie atrasti, sulīgus augļus baudīt ir prieks. Patiess vārds ir jāvērtē neatkarīgi no mēles, kura to saka. Absolūtās patiesības, lai kādā grāmatā tās ierakstītas, ir jāpieņem. Ja mēs lolosim aizspriedumus, tas nesīs mums tikai neziņu un zaudējumus. Cīņas starp reliģijām, tautām un rasēm nāk no nepareizas izpratnes. Ja mēs papētīsim reliģijas, lai konstatētu tos principus, kādi tām ir pamatā, mums būs jāvienojas, ka to pamat realitāte ir viena un nevis daudzkārtēja. Šādi rīkojoties, pasaules reliģiju pārstāvji sasniegs vienošanos un samierināšanās punktu..."
Kādā citā vietā Abdulbahā saka:
"Ak vai! cilvēce ir pilnīgi ieslīgusi atdarinājumos un ne realitātē, kaut gan dievišķā reliģija ir vienmēr palikusi tā pati! Māņticība ir aizēnojusi pamat realitātes, pasaule ir pietumsusi, un reliģijas gaisma nav redzama. Šī tumsa veicina domstarpības un nesaskaņas; ir daudz un dažādu dogmu un rituālu, tāpēc starp reliģiju sistēmām ir izcēlusies nesaskaņa, bet reliģijai taču cilvēki ir jāvieno. Patiesa reliģija ir mīlestības un vienošanās avots cilvēkiem, tā ļauj attīstīties teicamiem tikumiem, bet cilvēki neatlaižas no viltojumiem un atdarināšanas, nepiegriežot vērību realitātei, kas vieno. Tādējādi viņiem zudumā aiziet reliģijas gaismas starojums. Viņi turas pie māņticībām, mantotām no tēviem un senčiem. Tās ir nostiprinājušās tādā mērā, ka viņi ir atmetuši dievišķās patiesības gaismu un sēž atdarinājumu un fantāziju tumsā: tas, kam bija jāveicina dzīvība, ir kļuvis par cēloni nāvei, tas, kam vajadzēja apliecināt atziņu, tagad liecina par nezināšanu, tas, kam cilvēka dabu vajadzēja cildenāku padarīt, ir izrādījies par viņa pagrimuma cēloni. Tādēļ reliģijas vadoņu joma ir pakāpeniski sašaurinājusies un pietumsusi, un materiālā joma ir paplašinājusies un izvirzījusies; jo reliģiju vadoņi ir pieķērušies atdarinājumiem un viltojumiem, atstādami novārtā vai atmezdami svētumu un reliģijas svēto realitāti. Kad saule riet, ir pienācis laiks lidot sikspārņiem. Tie nāk ārā, jo ir nakts radība. Kad pietumst reliģijas gaisma, parādās materiālisti. Viņi ir nakts sikspārņi. Reliģijas pagrimšana ir viņu darbības laiks. Kad pār pasauli savelkas mākoņi un tā pietumst, tie meklē ēnas."
"Viņa Svētība Bahāullā ir pacēlies no austrumu apvāršņa. Kā saule savā godībā viņš ir ienācis pasaulē. Viņš ir atspoguļojis dievišķās reliģijas īstenību, izkliedējis atdarinājumu tumsu, ielicis pamatu jaunām mācībām un atdzīvinājis pasauli."
"Bahāullā pirmā mācība ir īstenības izpēte. Cilvēkam ir pašam jāmeklē īstenība, jāatsakās no atdarinājumiem un vienkāršas pieķeršanās mantotām formām. Pasaules tautām patiesības vietā sekojot atdarinājumiem – un tā kā šo atdarinājumu ir tik daudz un tie ir tik dažādi – atšķirības reliģijās ir radījušas strīdus un karus. Kamēr turpinās atdarinājumi, nav iespējama cilvēces vienotība. Tāpēc mums īstenība ir jāizpētī, lai ar tās gaismu varētu izkliedēt mākoņus un tumsu. Īstenība ir tikai viena, un tā nepieļauj daudzveidību un sadalīšanu. Ja pasaules tautas izpētīs īstenību, tās kļūs vienotas. Daudzi cilvēki un sektas ... ir meklējuši īstenību caur Bahāullā mācību un vadību. Viņi ir kļuvuši vienoti un tagad dzīvo saskaņā un mīlestībā, un viņu vidū vairs nav ne mazāko naidīguma un nesaskaņu pēdu."
4. Vispasaules valoda
Viens no cēloņiem pārpratumiem pasaulē ir tas, ka cilvēki nevar saprast viens otra valodu. Katrai zemei ir sava valoda, un, kad kāds cilvēks aizbrauc no savas zemes uz kādu citu pasaules daļu, viņš jūt, ka viņš ir starp svešiem.
Bahāullā ir atnācis, lai apvienotu pasaules tautas un padarītu tās kā vienas ģimenes locekļus. Tāpēc viens no viņa likumiem ir, ka ikvienā pasaules daļā ir jāmāca kopēja valoda, tā, lai blakus savai dzimtajai, ikviens mācītos arī šo valodu. Šādējādi cilvēki jutīsies kā mājās, lai kurp arī viņi dotos tāpēc, ka viņi varēs saprast viens otru.
Atšķirības valodā reizēm rada pārpratumus, kas var novest pat pie bīstamiem konfliktiem. Ņemiet, piemēram, mūsu Radītāja vārdu. Indusu valodā Viņu sauc par Išvāru, arābu valodā par Allāhu un angļu valodā par God. Nezinoši ļaudis domā, ka God atšķiras no Išvāra vai Allāhā un cīnās viens ar otru šo atšķirīgo vārdu dēļ. Kad visi cilvēki varēs runāt vienā kopīgā universālā valodā, viņi sapratīs, ka viņi runā par vienu un to pašu Radītāju. Jau šis apstāklis vien novāks daudz pārpratumu viņu vidū.
Līdz šim bahājieši ir pārtulkojuši Bahāullā vēsti apmēram 800 valodās, tāpēc, ka cilvēki nezina vienu kopēju valodu. Kad pasaulē pieņems vienu kopēju valodu, kļūs daudz vieglāk nodot Bahāullā mācības dažādām tautām, un visi spēs izlasīt paša Dieva Izpausmes svētos rakstus tajā valodā.
5. Vīriešu un sieviešu vienlīdzība
Ja jūs no baloža viena spārna nogriežat spalvas, tas nespēs lidot, lai arī cik stiprs nebūtu viņa otrs spārns, jo, lai tas lidotu, putnam ir vajadzīgi divi spārni.
Abdulbahā saka:
"Cilvēce ir kā putns ar diviem spārniem, no kuriem viens ir vīrietis un otrs ir sieviete. Ja abi spārni nav vienlīdz stipri un ja tos nedarbina viens kopīgs spēks, šis putns nespēj uzlidot debesīs."
Vēl citā vietā viņš saka:
"Visu radību Dievs ir radījis pāros. Cilvēks, zvērs, augs, visas šo triju ķēniņvalstu būtnes ir divu dzimumu, un starp tiem ir absolūta vienlīdzība."
"Augu valstībā ir vīrišķie augi, tiem ir vienlīdzīgas tiesības, un abiem piemīt vienlīdzīga daļa viņu sugas skaistuma; lai gan, tiešām, varētu sacīt, ka koks, kas nes augļus, ir pārāks par to, kas ir neauglīgs."
"Dzīvnieku valstībā mēs redzam vīrišķās un sievišķās būtnes, kurām ir vienādas tiesības, un tās abas bauda savas sugas priekšrocību vienādu daļu."
"Nu abās zemākās dabas karaļvalstīs mēs esam redzējuši, ka nepastāv jautājums par viena dzimuma pārākumu pār otro. Cilvēku pasaulē mēs atrodam lielu atšķirību. Ar sieviešu dzimumu apejas it kā ar zemāku, un tam nedod vienādas tiesības un privilēģijas. Par šo apstākli mums jāpateicas ne dabai, bet audzināšanai. Dieva radībā šāda atšķirība nepastāv. Dieva acīs ne viens, ne otrs dzimums nav pārāks par otru..."
Dievs mūs visus ir radījis par cilvēkiem, un Viņam neko nenozīmē, vai mēs esam vīrieši vai sievietes. Mīlošiem vecākiem vienlīdz dārgi ir kā dēli, tā meitas.
Abdulbahā saka, ka vīrieši un sievietes "pieder cilvēku saimei un ka Dieva vērtējumā tie ir vienādi, jo ikviens papildina otru Dieva dievišķās radības plānā. Viņu vienīgā atšķirība Dieva acīs ir viņu rīcības tīrība un taisnīgums, jo Dievs dod priekšroku tam, kura garīgā seja visvairāk līdzinās Radītājam."
Tā kā Dieva labvēlība sasniedz vīriešus tāpat kā sievietes, mums nevajadzētu viņu starpā radīt nekādas atšķirības. Vīriešu pienākumi sabiedrībā var atšķirties no sievietes pienākumiem, bet viņu tiesībām un privilēģijām ir jābūt vienādām. Mums nebūtu jādomā, ka sievietes spējas ir zemākas par vīrieša. Pagātnē sievietes nesaņēma tādu pašu izglītību un iespējas kā vīrieši, lūk, kāpēc viņas nevarēja attīstīt savas dažādās spējas.
Kad bahājieši ik gadus ievēl savas padomes, viņi izvēlas tos, kas ir vispatiesīgākie un spējīgākie. Viņiem nav svarīgi, vai tie ir vīrieši vai sievietes. Mums vienmēr vajadzētu atcerēties, ka Dievam svarīgs ir cilvēka raksturs un sirds, nevis dzimums.
Abdulbahā saka:
"Kam domas ir tīras, kura izglītība ir pārāka un zinātniskie sasniegumi lielāki, un kuru cilvēku mīlestības darbi ir teicami, vienalga, vai tie ir vīrieši vai sievietes, balti vai krāsainie, tiem jāsaņem pilnas tiesības un atzīšana; nedrīkst būt nekādas atšķirības."
6. Vispārēja izglītība
Viena no Bahāullā mācībām ir, ka ikvienam bērnam – vienalga, zēnam vai meitenei – ir jāsaņem izglītība. Ja vecāki atstāj bērnu izglītību novārtā, viņi ir atbildīgi par to Dieva priekšā. Tāda ir Bahāullā pavēle:
"Ir nolikts, ka ikvienam tēvam ir jāizglīto savi dēli un meitas zinībās un rakstīšanā.... Kas atstāj novārtā to, kas viņam šinī jomā pavēlēts, ja viņš ir bagāts, tad Taisnīguma Nama aizbildņu pienākums ir iegūt no viņa tādu naudas daudzumu, kāds ir nepieciešams viņa bērnu izglītošanai; citādā gadījumā, ja vecāki to nespēj, šis pienākums krīt uz Taisnīguma Namu. Patiesi, es esmu padarījis to (Taisnīguma Namu) par patvērumu nabagiem un trūcīgajiem."
Tāpēc bērnu izglītošana visiem bahājiešiem ir obligāts un saistošs likums. Ja vecāki var atļauties izglītot savus bērnus, bet nedara to, tad Garīgajai Padomei ir jāpiespiež tos parūpēties par viņu audzināšanu. Bet ja viņi ir nabadzīgi, tad Garīgajai Padomei ir jāaprūpē bērnu izglītošana no kopienas līdzekļiem.
No Bahāullā rakstiem izriet, ka bērnu izglītošana ir svēts uzdevums. Viņš saka:
"Tas, kas izglīto savu dēlu vai arī kādus citus bērnus, ir izglītojis vienu no maniem bērniem."
Vai tā nav mums privilēģija un liels gods, izglītot vienu no Bahāullā bērniem? Un šo godu mēs varam iegūt, ja mēs izglītojam mūsu pašu vai arī citu ļaužu bērnus.
Mēs nevaram teikt, ka mums ir nepieciešams, lai mūsu mazie bērni strādātu mājās, vai lai tie dzītu lopus ganībās, tā, ka viņiem nebūtu laika iet skolā. Mums ir jāatceras, ka Dievs nav pavēlējis, ka jārūpējas par lauku apstrādāšanu un dzīvnieku kopšanu, bet, ka bērni jāizglīto, to gan. Mēs nesam atbildību, ja mēs šo pavēli neklausām. Tāpat mēs arī nevaram teikt, ka mūsu bērns ir meitene un ka meitenei izglītība nav vajadzīga. Abdulbahā sacīja, ka, lai gan vīrieši un sievietes ir tiesībās vienlīdzīgi, izglītības lietās, ja nu kādam ir jādod priekšroka, tad tā pienākas meitenēm, tāpēc, ka tās kļūs nākamās mātes, un izglītota māte spēj izaudzināt bērnus labāk.
Bet, pēc Bahāullā vārdiem, izglītība nenozīmē vienkārši iemācīties lasīt un rakstīt. Bērnu jāaudzina tā, lai viņš spētu kalpot cilvēku saimei. Pašreiz bērni, kas dzīvo dažādās pasaules daļās, tiek audzināti tā, lai tie būtu lojāli tikai pret savu pašu zemi, un reizēm viņu jaunajos prātos tiek iepotēts naids pret citām nācijām. Viņiem māca būt lepniem par to, ka viņi ir vai nu vācieši vai arābi, vai ķīnieši, un viņiem iepotē pārliecību, ka viņu rase, viņu reliģija, vai viņu īpašā kasta ir vislabākā pasaulē. Pēc Bahai ticības tas ir nepareizi. Izglītības mērķis ir izaudzināt vīriešus un sievietes tā, ka viņi "uzskata zemi par vienu valsti un cilvēkus par tās pilsoņiem", un par tādiem, kas veltīs savu mīlestību un savu kalpošanu visas pasaules uzlabošanai. Ja cilvēki pieņems šo izglītības metodi, tad būs vajadzīga tikai viena paaudze, lai iedibinātu visas cilvēces saimes vienotību.
Bahāullā tāpat arī saka:
"Skolām pirmkārt jāmāca bērniem reliģijas principus tā, lai Dieva grāmatās rakstītais solījums un drauds neļautu viņiem darīt to, kas ir aizliegts un rotātu viņus ar Dieva baušļu mantiju, bet tādā mērā, lai tas netraumētu bērnus, pārvēršot viņus par tumšiem fanātiķiem un liekuļiem."
Tas nozīmē, ka Dieva Izpausmju mācītajām garīgajām vērtībām ir jābūt par pamatu ikvienai izglītības sistēmai. Tikai caur gara gaismu cilvēki dzīvē var kļūt laimīgāki, jo viņi iemācīsies dzīvot bez jebkādiem aizspriedumiem pret citiem cilvēkiem, un tos pārņems cerība un paļāvība nākotnei.
Izglītībai ir jāatbrīvo cilvēks no māņu ticējumiem un aizspriedumiem, un tāpat arī no materiālisma skavām. Abdulbahā raksta:
"Un viena no Viņa Svētības, Bahāullā mācībām, ir mācība par brīvību. Caur garīgo spēku viņš kļūs brīvs un atraisīts no dabas pasaules gūsta, jo, kamēr cilvēks ir dabas gūsteknis, viņš ir kā plēsīgs zvērs, jo cīņa par eksistenci ir viena no dabas pasaules nepieciešamībām. Šis jautājums par izdzīvošanas cīņu ir avots visām nelaimēm un vislielākajam postam."
Nevienam bahājietim nevajadzētu liegt saviem bērniem iespēju iegūt zināšanas, jo pēc Bahāullā vārdiem:
"Zināšanas cilvēciskai būtnei ir kā spārni, tās ir kā kāpnes, lai paceltos uz augšu. Apgūt zināšanas ir ikviena pienākums, proti, tās zinātnes, kas var nest labumu zemes ļaudīm, bet ne tādas zinātnes, kas sākas tikai ar vārdiem un arī beidzas tikai ar vārdiem. Zinātnes un mākslas apguvušajiem pasaules ļaužu vidū ir lielas tiesības. Patiesi, cilvēka īstā dārgumu krātuve ir viņa zināšanas. Zināšanas ir līdzeklis, kas ved uz godu, plauksmi, prieku un līksmību, laimi un gandarījumu."
7. Reliģijai un zinātnei ir jāsadarbojas
Dievs ir mūs apveltījis ar spēju domāt, lai mēs varētu atšķirties no dzīvniekiem. Tāpēc, ka cilvēks var izmantot savu prātu, viņš cauri gadsimtiem ir varējis virzīties uz priekšu un tagad dzīvo daudz savādāk nekā dzīvoja kādreiz pirms tūkstošiem gadu. Jauni atklājumi un izgudrojumi ir devuši cilvēkiem iespēju dzīvot labākās mājās un apkarot slimības un tumsību. Bet ja mēs nevirzāmies uz priekšu arī garīgā ziņā, tad mūsu materiālajam progresam būs maza nozīme. Dievs ir devis mums reliģiju, lai palīdzētu mums tikt uz priekšu arī garīgā ziņā. Bez reliģijas zinātne var nodarīt lielu ļaunumu, bet reliģija bez zinātnes arī var būt cēlonis lielām nelaimēm. Lai cilvēku cilts patiesi spētu progresēt, abām ir jābūt kopā. Zinātnei un reliģijai ir jāiet roku rokā.
Zinātne dod mums darba rīkus, un reliģija māca mums, kā tos lietot. Cirvis vai sirpis ir ļoti noderīgi, ja mēs tos lietojam pareizi. Bet ja cirvis vai sirpis nonāk slepkavas rokās, tad tie paši darba rīki kļūst par bīstamiem ieročiem. Nelaime ar pasauli šodien ir tā, ka zinātne cilvēkiem ir devusi rīkus, bet viņi tos lieto kā ieročus, jo viņiem nav reliģijas, kas mācītu tiem, kā šos rīkus izmantot vislabāk. No otras puses, ja mēs atmetīsim zinātni un vispār pārstāsim pielietot savu prātu un saprātu, reliģija izvērtīsies nezināšanā un māņticībā un tāpēc būs kaitīga pasaules ļaudīm.
Pagātnē ļaudis ir domājuši, ka reliģija un zinātne nevar sadarboties, bet Bahāullā māca mums, ka patiesa reliģija ar patiesu zinātni ir saskaņā. Viņš māca mums, ka mūsu sirdis un mūsu prāts spēj pieņemt vienas un tās pašas patiesības.
Šo nodaļu mēs noslēgsim ar brīnišķu citātu no Abdulbahā runas:
"Dievs radīja reliģiju un zinātni, lai tās būtu mūsu saprašanas mērs. Raugiet, ka jūs šādu varenu spēju neatstājat novārtā. Izsveriet it visu šajos svaros..."
"Saskaņojiet visu, kam jūs ticat, ar zinātni; te nevar būt nekādu pretrunu, jo patiesība ir viena. Kad reliģija, attīrīta no tās māņu ticējumiem, tradīcijām un tumsonīgām dogmām, atsegs savu atbilstību zinātnei, tad pasaulē būs milzīgs apvienojošs un attīrītājs spēks, kas savā priekšā aizslaucīs visus karus, domstarpības, nesaskaņas un cīniņus, un tad visa cilvēce būs vienota Dieva mīlestības spēkā."
8. Varas un bagātības privilēģijām jāizbeidzas
Bahāullā saka, ka augstāk par visu citu pasaulē viņš stāda taisnīgumu.
"Tu, Gara Dēls!
Vismīļākā no visām lietām manās acīs ir taisnība, neaizgriezies no tās, ja tu ilgojies pēc manis."
Abdulbahā saka:
"Viens no Bahāullā mācības vissvarīgākajiem principiem ir:
"Ikvienas cilvēku būtnes tiesība uz savu dienišķo maizi, no kuras viņš pārtiek, vai iztikas līdzekļu daudzuma izlīdzināšana."
"Cilvēku dzīves apstākļi jāorganizē tā, lai izzūd nabadzība, lai ikviens iespēju robežās, atbilstoši savam rangam un stāvoklim iegūst savu daļu labklājības un ērtību."
"Savā vidū mēs no vienas puses redzam cilvēkus, kas slīgst bagātībās, un no otras puses tos nelaimīgos, kam nav nekā un kas mirst, tos, kam pieder vairākas staltas pilis, un tos, kam nav, kur nolikt savu galvu. Dažus mēs atrodam ar daudziem dažādiem dārgiem un izsmalcinātiem ēdieniem, kamēr citi ar grūtībām var atrast pietiekami garoziņu, lai paliktu pie dzīvības. Kamēr daži tērpjas samtā, kažokādās un smalkās linu drānās, citiem nepietiek pat trūcīgu un plānu drēbju, lai aizsargātu viņus no aukstuma."
"Šāda situācija ir nepareiza, un tā ir jāuzlabo."
"Protams, tāpēc, ka daži ir nenormāli bagāti, un citi ir nožēlojami nabadzīgi, ir vajadzīga organizācija, lai regulētu un pārvaldītu situāciju. Ir svarīgi ierobežot bagātību, kā arī nabadzību. Ne viena, ne otra galējība nenes laba."
"... Kad mēs redzam, ka pieļauj nabadzībai sasniegt badā miršanas līmeni, tad tā ir droša zīme, ka kaut kur mēs atradīsim tirāniju. Cilvēkiem šinī jautājumā ir jāsarosās, un tie nedrīkst ilgāk atlikt apstākļu izmainīšanu, kas ļoti lielam cilvēku skaitam nes iznīcinošas nabadzības postu..."
Bahai ticībā ir vairāki brīnišķīgi likumi un mācības līdzsvarotas sabiedrības radīšanai, kurā nebūs bagātības un nabadzības galējību. Pasaules valdībām ir daudzi no šiem likumiem jāīsteno praksē, bet mūsdienu galveno ekonomisko problēmu atrisināšana ir atkarīga no indivīda. Bahājiešu mudina pielikt visas pūles, lai virzītos uz priekšu kā materiālā, tā arī garīgā ziņā, bet viņiem nekad nevajadzētu aizmirst šos Bahāullā vārdus:
"Bagātības būtība ir mīlestība uz mani. Tas, kas mīl mani, tam pieder it viss, un tas, kas mani nemīl, tas, patiesi, ir starp nabagajiem un trūcīgajiem."
Tātad īstā bagātība bahājietim ir viņa sirds mīlestība uz Dievu. Kad viņš būs ieguvis šo bagātību, kuru atņemt viņam nespēs neviens, materiālajām bagātībām viņa acīs nebūs lielas vērtības un ārējā nabadzība nevarēs kļūt par viņa ne laimīguma cēloni. Bahāullā saka:
"Tu, Manas Kalpones Dēls!
Neraizējies nabadzībā un neesi pašapzinīgs bagātībā, jo nabadzībai seko bagātība un bagātībai nabadzība..."
Kad nu reiz mūsu sirdis ir atraisījušās no šīs pasaules bagātībām, mums kļūst viegli dalīties savās bagātībās ar tiem, kas ir trūkumā, un tieši to Bahāullā sagaida no saviem sekotājiem. Vienā no Abdulbahā vēstulēm mēs lasām:
"Viena no Bahāullā mācībām ir brīvprātīga dalīšanās savā mantā ar citiem cilvēku saimē. Šī brīvprātīgā dalīšanās ir lielāka nekā likuma uzlikta vienlīdzība un izpaužas tai apstāklī, ka cilvēkam nevajadzētu dot priekšroku pašam sev pār citiem, bet gan drīzāk uzupurēt savu dzīvi un mantu citiem. Bet to nevajadzētu ieviest ar piespiešanu tā, ka tas kļūst par likumu, kuram cilvēkam ir jāpakļaujas. Nē, cilvēkam vajag brīvprātīgi pašam pēc savas izvēles upurēt savu mantību un savu dzīvi citu labā un labprāt dot nabagajiem tā, kā bahājieši to dara Irānā.
Vienalga, lai cik varbūt cilvēks ir nabadzīgs, viņš tomēr var atrast cilvēkus, kas ir vēl nabadzīgāki par viņu un ar kuriem var dalīties tajā, kas viņam ir. Bagātajiem Bahāullā saka:
"Jūs, bagātie uz zemes!
Mani aizbildināmie ir tie, kas ir nabagi jūsu vidū; sargājiet manus aizbildināmos un neaizraujieties ar savām ērtībām."
Viņš viņus brīdina neaizmirst tos, kas cieš trūkumu, jo viņi tiks sodīti, ja domās tikai par sevi:
"Jūs, Putekļu un Pīšļu Bērni!
Stāstiet bagātajiem par nabagu pusnakts nopūtām, lai vienaldzība neaizved tos pa iznīcības ceļu un neatņem tiem Pilnības Koku. Devība un augstsirdība ir manas īpašības; labi tiem, kas grezno sevi ar maniem tikumiem."
Lai gan bagātie tiek aicināti dot no savām bagātībām, Bahāullā aizliedz nabagajiem ubagot. Viņš saka, ka viņiem jātiecas pašiem nopelnīt sev iztiku un jāpaļaujas uz Visvareno. Ikviens indivīds tiek aicināts "piepildīt savu aicinājumu šai pasaulē un darīt savu aroda darbu."
Mēs nekad nedrīkstam apskaust tos, kam ir vairāk naudas nekā mums, jo Bahāullā saka:
"Tu, Zemes Dēls!
Tik tiešām, zini, tā sirds, kurā mājo vēl vismazākā skaudības drusciņa, nekad nevarēs sasniegt manu mūžīgo valstību, ne arī ieelpot manas neaizskaramās valstības jauko svētuma smaržu."
Un citā vietā:
"Tu, Mans Kalps!
Attīri savu sirdi no ļaunprātības un ienāc dievības svētajos pagalmos bez skaudības."
Mums ir jāzina, ka pati par sevi bagātība nav kāds tikums. Tā var kļūt bīstama. Bahāullā saka, ka ar zeltu Dievs pārbauda cilvēkus tieši tāpat, kā zeltu pārbauda ar uguni. Tāpat viņš saka:
"Ziniet jūs, ka patiesībā bagātība ir milzīgs šķērslis starp meklētāju un meklēto, starp mīlētāju un iemīļoto. Bagātie, izņemot nedaudzus, nekādi nesasniegs viņa klātienes galmu, tāpat tie neienāks apmierinātības un samierināšanās pilsētā. Tātad labi ir tam, kam, kaut gan viņš ir bagāts, viņa bagātība netraucē sasniegt mūžības valstību un arī neatņem viņam to, kas neiznīkst. Piesaucu Visdižāko Vārdu! Šāda bagātnieka godība lies gaismu pār debesu iemītniekiem tāpat, kā saule lej gaismu pār zemes ļaudīm."
Mūsu mērķim dzīvē tāpēc nevajadzētu būt bagātības saraušanai, lai īsu brīdi šai pasaulē padzīvotu tīksmē. Materiālās bagātības var nest mums labumu tikai pēc tam, kad mēs esam kļuvuši garīgi bagāti un atskārtuši paši sevi un savas dzīves mērķi šai pasaulē.
Bahāullā ir rakstījis:
"Cilvēkam vajadzētu zināt pašam sevi un to, kas ved uz cēlo vai uz zemisko, uz kaunu vai uz godu, uz pārpilnību vai uz trūkumu. Pēc tam, kad cilvēks ir apzinājis pats savu būtību un ir nobriedis, viņam ir vajadzīga bagātība. Ja šī bagātība ir gudru cilvēku iegūta, pateicoties aroda prasmei vai profesijai, tā ir atzīstama un teicama, it īpaši, ja tie ir kalpi, kas ceļas, lai apskaidrotu pasauli un darītu skaistākas cilvēku dvēseles..."
Vienalga, vai mums ir šīs pasaules bagātības vai nē, atcerēsimies, ka garīgi mēs visi varam būt bagāti, ja mēs ļaujam Dieva mīlestībai ienākt mūsu sirdīs. Lūk, ko caur Bahāullā Dievs saka ikvienam no mums:
"Es radīju tevi bagātu, kāpēc tu nolaidies līdz nabadzībai? Es veidoju tevi cēlu, kāpēc tu sevi pazemo? No savu zināšanu dziļumiem Es devu tev esamību, kāpēc tu meklē apgaismību pie kāda cita, nevis pie Manis? No mīlestības kā no māliem tevi veidojis esmu, kāpēc tev jādarbojas ar kādu citu? Griez savu skatu uz sevi, lai tu atrastu Mani sevī, varenu, spēcīgu un pašu par sevi pastāvošu."
9. Laime
Viena no Bahāullā lielajām dāvanām ir tas prieks un laime, kādus viņš ir iedēstījis mūsu sirdīs. Mēs esam prieka pārņemti, jo mūsos ir Dievs. Mēs esam laimīgi tāpēc, ka zinām šīs mūsu īsās zemes dzīves jēgu un mērķi. Mēs līksmojam, jo esam atraduši Iemīļoto, un caur viņa radošajiem vārdiem tagad esam mierā ar visu pārējo pasauli.
Bahāullā saka:
"Ak, mani draugi, kas uz pīšļiem un putekļiem mītat! Traucieties augšup uz savu debesu mītni! Teiciet sev pašiem prieka vēsti! Ir atnācis Vismīļotais. Galvā viņam ir Dieva Atklāsmes godības kronis. Un cilvēces priekšā viņš ir atdarījis savas sensenās Paradīzes vārtus. Lai līksmē iemirdzas acis visiem, un lai ikviena auss saklausa prieka vēsti, jo nu ir laiks skatīt viņa skaistumu, tagad ir pareizais laiks uzklausīt viņa balsi. Pasludini ikvienam ilgu un mīlas pārņemtajam: "Raugi, jūsu ļoti Mīļotais ir atnācis cilvēku vidū", un mīļotā Valdnieka vēstnesim nodod ziņu: "Lūk, visā savas godības mirdzumā tērpies, ir ieradies viņš! Ak jūs, kas mīlat viņa daili! Vērsiet savas sāpes, ka bijāt no viņa šķirti, mūžam nemitīgas atkal savienošanās priekā!"
Prieks par to, ka esam pazinuši Mīļoto un saklausījuši viņa balsi pilda ikviena bahājieša sirdi. Šo lielo skaistumu izjuta tie tūkstoši bahājiešu mocekļu, kas par Mīļoto ar prieku atdeva savas dārgās dzīvības. Kad mūsu sirdi pārņem ticības līksme, tad nekas uz šīs zemes nespēj mums laupīt drosmi vai padarīt mūs nelaimīgus. Nabadzība, slimības un grūtības ir aizmirstamas, kad Dieva un Viņa radības mīlestība ir mūsu sirdīs. Abdulbahā bieži pieminēja šo nepārtraukto laimes sajūtu, kādu viņš juta pat tad, kad dzīvoja cietumā ļoti smagos apstākļos. Viņš rakstīja:
"Es biju laimīgs ieslodzījumā. Es biju visaugstākajā pacilātībā, jo es nebiju noziedznieks, mani bija ieslodzījuši, Dieva ceļu ejot ... Es biju laimīgs – lai Dievam slava! ka es biju ieslodzīts par Dieva ticību, par to, ka mana dzīve nav bijusi veltīga, ka tā tiek aizvadīta, kalpojot Dievam. Neviens, kas mani redzēja, neiedomājās, ka es esmu cietumā. Viņi redzēja mani visaugstā prieka pārņemtu, pateicības un veselības pārpilnu, nepievēršot cietumam nekādu vērību."
Tā laime, kas nāk no mīlestības, kādu mēs izjūtam uz Dievu un uz citiem cilvēkiem, padara mūs cienīgus slavēt Visvareno un saņemt Viņa svētību. Bahāullā ir rakstījis:
"Tu, Cilvēka Dēls!
Esi līksms savas sirds gavilēs, lai tu varētu būt cienīgs mani satikt un atspoguļot manu daiļumu!"
Bahājiešiem vienmēr vajadzētu atstarot laimes mirdzošo gaismu. Kā gan mēs varam būt nelaimīgi, kad mēs lasām šos brīnišķīgos Bahāullā vārdus:
"Tu, Gara Dēls!
Ar līksmu gaismas vēsti es tevi apsveicu: priecājies! Es tevi aicinu uz svēto galmu; paliec tur, lai tu allaž varētu dzīvot mierā."
Bahāullā saka, ka sirds ir Dieva tronis. Kad sirds ir zinājusi sava Mīļotā saņemšanas prieku, tad nekāda zemes laime ar to nav salīdzināma. Pasaules bagātības šo laimi nevar kuplināt, un arī pārticības trūkums nespēj šādu sirdi skumdināt. Tā līksme, kas nāk no šīs pasaules priekiem, nav patiesa laime, jo tā nav ilgstoša, un Bahāullā māca mūs no tās neiespaidoties:
"Tu, Cilvēka Dēls!
Ja atgadās tev ceļā labvēlība, nepriecājies, un, ja pazemojumu tu satiec, nebēdājies, jo abi izgaisīs un vairs nebūs."
Abdulbahā saka:
"Kad cilvēks ir izslāpis, viņš dzer ūdeni. Kad viņš ir izsalcis, viņš ēd. Bet, ja cilvēks nav izslāpis, ūdens tam prieku nedod un, ja viņa izsalkums jau ir ticis apmierināts, ēdiens viņam negaršo. Bet ar garīgo baudījumu nav tā. Garīgais baudījums vienmēr nes prieku. Dieva mīlestība nes bezgalīgu laimes izjūtu. Tā nes prieku pašu par sevi, tā nav tikai atvieglojums..."
"Dievs ir ielicis mūsos dievišķa svētuma garu – cilvēka garu ar tā prāta spējām, kas stāv pāri dabas spēkiem. Pateicoties tam, mēs izjūtam visaugstāko garīgo prieku un redzam pasauli gaismas pielietu. Šī spēja paceļ jūs virs pārējās radības, kāpēc gan jūs veltījat to tikai savām materiālajām interesēm? Tā ir kaut kas tāds, ko vajadzētu izmantot, lai apgūtu to, ko ir devis un izpaudis Dievs, lai jūs varētu nodibināt Dieva Valstību cilvēku vidū un iemantot abu pasauļu laimību, gan redzamās, gan neredzamās."
Būsim laimīgi tāpēc, ka mēs dzīvojam tādā brīnišķīgā laikmetā. Priecāsimies par to Paradīzi, kuru Dievs ir sagatavojis priekš mums, kurā cilvēki dzīvo kā brāļi, kurā tiek aizmirsti pagātnes strīdi un domstarpības. Lai priecē mūs šie Abdulbahā vārdi:
"Prieka vēsts!
Jo še ir mūžīgā dzīvošana.
Ak, mostieties jūs, kas guļat!
Ak, jūs vienaldzīgie, smejieties gudrību!
Ak, aklie, kļūstiet redzīgi!
Ak, kurlie, dzirdiet!
Ak, mirušie, celieties!
Esiet laimīgi!
Esiet laimīgi!
Lai pārņem jūs prieks!"
10. Nemirstība
Mūsu dzīve ir ļoti īsa. 20 vai 30 gadi var šķist mums ilgs laiks, kad mēs vēl esam ļoti jauni, bet, kad mēs šos gadus esam atstājuši aiz sevis, mēs neviļus jautājam sev, kā gan tie varēja tik ātri paiet. Tie gadi, kas mums vēl priekšā, arī paies kā gaistoši mirkļi, un drīz mūs visus panāks nāve.
Vai nāve nozīmē, ka viss mums ir beidzies? Nē. Bahai ticība māca, ka nāve nav beigas. Tā ir tikai sākums. Bahāullā saka:
"Tu, Visaugstākās Varas Dēls!
Es sūtīju tev nāvi kā prieka ziņnesi. Kādēļ tu bēdājies? Es liku, lai gaisma lej spožumu pār tevi. Kāpēc tu slēpies no tās?"
Nāve ir mūsu gara ceļojums uz Dievu. Tā ir atdzimšana. Tā ir garīga atdzimšana.
Kad mūsu dvēseles atstāj mūsu miesas, tās turpina dzīvot un attīstīties Dieva Ķēniņvalstī. Bet tās nekad neatgriežas vieliskā veidolā uz zemi.
Lakstīgala, kas ir vienmēr dzīvojusi būrī, nezina citu vietu kā tik būri. Caur sava būra restēm tā varbūt uztver ainas no dārza, bet nabaga putniņam nav priekšstata par brīvību, un tas nekad nav baudījis prieku lidot zaļos mežos vai atklātos laukos. Ja jūs atvērsiet būrīša durtiņas, lai palaistu putniņu brīvībā, tas varbūt palēksies līdz būrīša stūrim un negribēs nākt no tā ārā, un tam būs bailes, un tas mēģinās izbēgt, kad jūs iebāzīsiet iekšā roku, lai putniņu izņemtu ārā. Bet kad nu putniņš būs brīvībā, tas pacelsies augstu debesīs un dziedās zaļajos kokos. Pušķotās pļavas un smaržojošos mežus tas padara sev par mājām un nekad neatgriežas būrī, pat ja jūs tam piedāvāsiet tūkstošiem zelta būru.
Tāpat arī, kad dvēsele atbrīvojas no sava miesas būra, tiem, kas neapzinās, ka pastāv Dieva valstība un laime, kas viņus sagaidīs, kad tie aizies no šīs dzīves, ir ļoti grūti mirt. Tas ir tāpēc, ka viņi pazīst tikai būri un neapzinās, ka ir Dieva mīlestības un mūžīgās Žēlsirdības debesis.
Tomēr tie, kas ir saskatījuši Dieva Izpausmes, ir droši par dvēseles nemirstību un mūžīgo dzīvošanu. Kāds jautāja Bahāullā par dzīvi pēc nāves, un viņa atbilde bija šāda:
"Tu jautā par cilvēka dvēseli un tās pēcnāves dzīvi. Tad zini, ka patiesi pēc tās atdalīšanās no miesas dvēsele turpina attīstīties, līdz tā nokļūst pie Dieva tādā stāvoklī, ko nespēj mainīt ne laikmetu grieži, nedz visas šīs pasaules likstas un pārvērtības. Tā pastāvēs, kamēr vien pastāvēs Dieva Ķēniņvalsts, Viņa vara un Viņa spēks. Tā paudīs Dieva zīmes un Viņa īpašības un atklās Viņa mīlošo labestību un dāsnumu. Mana spalva nespēj aprakstīt šī augstā stāvokļa cildenumu un gaišumu."
Nāve ir garīga atdzimšana mums visiem. Tāpēc būsim gatavi sagaidīt šo "prieka ziņnesi", lai arī kad viņš klauvēs pie mūsu durvīm.
11. Debesis un elle
Ja jūs īstā laikā apsēsiet lauku, to regulāri apūdeņojat un aizsargājat no kaitēkļiem un putniem, jūsu atlīdzība būs bagāta raža. Bet, ja jūs sēklas neiesējat pareizā laikā, atstājat novārtā lauka laistīšanu, jums nebūs ko cerēt uz labu ražu. Par jūsu nolaidību nāks sods, kad būs pienācis laiks ievākt ražu, un kas gan cits būs vainojams zaudējumā kā tikai jūs pats.
Apbalvojums un sods ir nepieciešami, lai pasaulē būtu kārtība. Apbalvojums un sods ir mūsu pašu darbu dabiskās sekas. Visi pagātnes Vēstneši ir mēģinājuši likt mums saprast, ka tas, ko mēs darām šai pasaulē, iespaido ne tikai mūsu dzīvi šeit, bet turpinās nest augļus arī pēc mūsu nāves. Ja mūsu darbi būs labi, tie dos labus rezultātus un nesīs mums laimi, bet, ja tie būs slikti, tie dos sliktus augļus un mūžīgas ciešanas. Tas nav tāpēc, ka Dievs vēlas atriebties tiem, kas ir nodarījuši ļaunu, bet gan tāpēc, ka ļauna rīcība nevar nest labus rezultātus, tāpat kā ir neiespējami saplūkt dārzā skaistas puķes, ja mēs tur esam iesējuši nezāles. Lūk, kā jāsaprot atlīdzība un sods. Bet šis būtiskais uzskats, kādu ir potējušas visas reliģijas, ir ticis ļoti pārprasts.
Gandarījuma un soda esamību Dieva Izpausmes ir skaidrojušas ar simboliem un līdzībām. Mēs jau esam atzīmējuši, ka Dieva Izpausmes ir visteicamākie izglītotāji. Teicamam audzinātājam ir jāmāca tā, lai viņa audzēkņi saprot, jo citādi viņa mācīšanai nebūs nekādas jēgas. Lai panāktu, ka ļaudis saprot, ka viņiem būs jāatbild par saviem darbiem pat pēc tam, kad viņu dzīve šinī pasaulē būs beigusies, Dieva Vēstneši ir atainojuši prieka un līksmes pilnu dzīvi labajiem un ir runājuši par mokām un nelaimēm ļaunajiem. Dzīves prieki un mokas, kurus tie minējuši, ir tādi, kādi tie cilvēkiem ir zināmi no šīs pasaules, jo tikai tā var panākt, ka cilvēki saprot viņu mācības par dzīvi pēc nāves.
Mazam bērnam, kas jautā, kas ir zināšanas, vecāki var sacīt, ka tās ir saldākas kā jebkas, ko viņš jebkad ir baudījis. Protams, ar to viņi nedomā, ka zināšanas ir ēdiens, ko var nogaršot, un, kad bērns kļūs vecāks, viņš apjēgs, ko vecāki domāja ar šādu zināšanu raksturojumu. Vairums cilvēku pasaulē uztver Dieva Izpausmju līdzības un simbolus par dzīvi un nāvi gluži burtiski un neaptver, ka tie bija domāti garīgās pieredzes atainojumam. Tāpēc viņi ir radījuši elli un paradīzi savā iztēlē. Daži domā, ka elle ir šausmu vieta ar uguni, slimībām un drausmīgiem velniem, kur grēciniekus moka mūžīgi. Un debesis viņu uztverē ir skaists dārzs, pilns ar visgaršīgākajiem augļiem un zemes priekiem. Citi tic, ka pēc nāves mūsu dvēseles atgriezīsies šinī pasaulē, it kā visā visumā nebūtu citas vietas kā vien mūsu mazā planēta. Viņi saka, ka mēs atgriezīsimies savādākā veidolā un ka ir iespējams, ka mēs pat atgriežamies dzīvnieku veidā, atkarībā no tiem darbiem, kādus esam pastrādājuši savas dzīves laikā.
Ja pagātnē Dieva Izpausmēm bija jārunā par mūsu pēcnāves pieredzi simbolos, tad Bahāullā saka, ka tagad mēs esam nobrieduši zināt debesu un elles patieso nozīmi. Lūk, divi svarīgi fakti, kuri mums ir jāatceras:
1. Mūsu dvēseles ir nemirstīgas un turpinās dzīvot pēc tam, kad mūsu miesas būs mirušas.
2. Mūsu darbi šinī pasaulē nesīs rezultātus pat pēc tam, kad dvēsele aizies no miesām.
Tā pasaule, kurā dvēsele ieiet pēc tam, kad tā atstāj miesas, ir pavisam savādāka nekā tā, pie kuras mēs esam pieraduši šeit. Abdulbahā saka, ka tā atšķiras no šīs pasaules tāpat, kā mūsu pasaule atšķiras no mātes klēpja, kurā bērns dzīvo, iekams tas piedzimst. Un gluži tāpat, kā bērns sagatavojas savai dzīvei šai pasaulē, attīstīdams acis, ausis un locekļus, kas mātes miesās tam nav vajadzīgi, bet bez kuriem viņš nevar dzīvot normālu, veselīgu dzīvi šeit, tāpat arī mums ir jāsagatavojas laimīgai dzīvei nākamajā pasaulē, kurā mūsu dvēseles atdzims pēc aiziešanas no šīs pasaules. Tajā pasaulē, kura nāks, mums vairs nevajadzēs fizisko acu un ausu, bet mums vajadzēs garīgas īpašības, kuras mēs varam apgūt šai pasaulē, sekojot Dieva mācībām, kuras Viņš mums ir atsūtījis ar saviem Vēstnešiem.
Tomēr starp bērna stāvokli viņa mātes ķermenī un cilvēka stāvokli, kas dzīvo šai pasaulē ir liela atšķirība. Nedzimušais bērns neatbild par to, kā viņš attīstās, tāpēc, ka viņam nav izvēles un viņš nekādā veidā pats sev nespēj palīdzēt. Bet šai pasaulē mums ir dota iespēja izvēlēties starp pareizo un nepareizo, labo un ļauno. Tāpēc mēs esam atbildīgi par savu garīgo attīstību, un, ja mēs neizaugsim garīgi stipri un veseli, nākamajā pasaulē mēs būsim ļoti nelaimīgi. Šo nelaimīguma stāvokli sauc par elli. Un tāpat, ja mēs tieksimies izprast un paklausīt Dieva likumus, mēs tādējādi sagatavosimies laimīgai dzīvei nākamajā pasaulē, un mēs baudīsim stāvokli, ko sauc par paradīzi. Bahāullā saka, ka paradīze ir tuvums Dievam un elle ir tas, ka tev šī laime ir liegta. Viņš aicina mūs visus tiekties kļūt tās mūžīgās svētlaimes cienīgiem, kāda mūs gaida tai pasaulē, kas nāks.
"Tu, Devībā Iedzimis Dēls!
No neesamības atliekām pēc manas pavēles kā no māliem Es esmu licis tev rasties un esmu norīkojis katru esošo atomu un visu radīto lietu būtību tavai apmācībai. Un tālab, pirms tu piedzimi no savas mātes miesām, Es biju nolēmis tev divus svaiga piena avotus, divas acis, kas tevi uzraudzīs, un sirdis, kas tevi mīlēs. Savā maigajā labvēlībā un savas žēlsirdības paēnā Es tevi audzināju un sargāju tevi ar savu labvēlību un atbalstu. Mans nolūks bija, lai tu sasniegtu Manu mūžīgo valstību un būtu Manu neredzamo dāvanu cienīgs."
12. Brīnumi
Dieva Izpausmes ir apveltītas ar lielām spējām. Tās spēj veikt to, ko citiem cilvēkiem veikt nav iespējams. No viņu brīnumiem vislielākais ir viņu mācības, viņu personīgās dzīves un viņu vārdu ietekme uz cilvēku sirdīm gadsimtiem pēc tam, kad viņi paši šo pasauli ir atstājuši. Šos brīnumus ir veikušas visas Dieva Izpausmes.
Dieva Sūtņiem nav bijis nekādu laicīga rakstura līdzekļu un varas, ar ko ietekmēt cilvēkus, un pret viņiem vienmēr ir bijuši valsts spēki un visi viņu laika varenie un mācītie ļaudis. Tie, kas pirmie viņiem ticēja, ir bijuši nabadzīgi un nenozīmīgi ļaudis bez augsta sabiedriskā stāvokļa. Neraugoties uz visu to, viņu vēsts ir izplatījusies un ir iekarojusi pasauli, un ir radījusi jaunu civilizāciju. Tas ir atkārtojies ikvienā laikmetā, un līdz ar katru jaunu Izpausmi, pasaulē ir tikusi iedibināta jauna civilizācija. Kad mēs dzirdam par seno indusu civilizāciju vai par to civilizāciju, kuru pagājušos gadsimtos attīstīja ebreji vai kristieši, vai musulmaņi, mums ir jāatceras, ka dibinātājs ikvienai no šīm lielajām kustībām bija viens vienīgs Dieva Vēstnesis, kas savā laikā stāvēja viens pats pretī visas pasaules spēkiem un tomēr panāca uzvaru. Kāds gan lielāks brīnums mums ir vajadzīgs, lai pierādītu šo Dieva Izpausmju patiesību!
Ir daudzi cilvēki, kas uzskata, ka pravietības pierādījums ir meklējams kāda grūta uzdevuma veikumā, tādā, kādu parasti sagaida no burvja. Ikvienas reliģijas sekotāji stāsta neparastas lietas par savas reliģijas dibinātāju, lai pierādītu, ka patiesā Dieva Izpausme ir bijis viņš. Indusi saka, ka vienu dienu, kad bērniņu Krišnu nesa viņa tēvs, viņa pēdas skāra Jamunas upi, un ūdens uzreiz atkāpās, lai viņu varētu pārnest otrā krastā. Kristieši saka, ka Kristus apmierināja simtiem cilvēkiem izsalkumu ar nedaudziem klaipiem maizes. Līdzīgus brīnumus viņu sekotāji pieraksta Zaratustram, Budam, Mozum un Muhamedam.
Bahājieši uzskata, ka visas Dieva Izpausmes ir spējušas veikt ārkārtīgo un neparasto, bet, ka šāds veikums nevar nedz pārliecināt tos, kas viņiem netic, nedz arī tas var būt sniegts par pierādījumu viņu pravietībai. Piemēram, kristietis var stāstīt jūdam vai budistam, ka Kristus atdzīvināja mironi, bet viņa vārdi atstās maz iespaida uz cilvēku, kas Jēzum netic. Tas, protams, nepārliecinās viņu, ka Kristus bija Dieva Izpausme. Viņš var pat sacīt, ka tieši Kristus sekotāji ir viņam šo brīnumdarbu pierakstījuši. Pat tie, kas dzīvoja Jēzus laikā, neticēja viņam viņa brīnumdarbu dēļ. Bet, ja kristietis runā par to, ka Kristus skaistās mācības ir nesušas mūžīgo dzīvošanu miljoniem cilvēku, kas bija garīgi miruši, vai arī runā par Kristus paša svēto dzīvi, kas ir iedvesmojusi sirdis cilvēku cilts daudzām paaudzēm, tad noliegt to nevar neviens. Jēzus Kristus dzīve un viņa mācības ir daudz lielāki brīnumi nekā tas, ka viņš ir atdzīvinājis pāris cilvēku, kas varbūt nodzīvoja vēl Dažus gadus un pēc tam atkal nomira.
Dieva Izpausmes ir dievišķi dziednieki. Un tas, ko mums no viņiem vajadzētu gaidīt, ir, lai viņi mums māca, dod receptes, kā izdziedēt mūsu garīgās slimības. Ir muļķīgi, ja mēs gaidām, lai savu pravietību viņi pierāda, nodemonstrējot kādu burvestību. Ārstam, kas ir atnācis, lai izrakstītu slimajam zāles, mēs taču nelūdzam, lai savu prasmi viņš pierāda, nolecot no jumta. Vienīgais veids, kādā ārsts var pierādīt, ka viņš tiešām ir tas, kas viņš ir, ir izdziedināt pacientu. Lūk, kāpēc Bahāullā, neraugoties uz to faktu, ka tie, kas bija ar viņu, redzēja viņu veicam ārkārtīgo, ir aizliedzis bahājiešiem minēt to par pierādījumu savam lielumam. Cik nevērtīgi šie tā saucamie brīnumdarbi var būt, piemēram, parāda kāds incidents, kas notika ar Bahāullā Bagdādē.
Kāda musulmaņu garīgo tēvu padome, kas zināja, ka noliegt Bahāullā patiesību ar argumentiem un loģiku tie nespēs, lūdza viņu veikt priekš viņiem kādu brīnumdarbu, cerībā, ka Bahāullā atteiksies un tādējādi dos viņiem ieganstu apsūdzēt viņu. Viņi izraudzīja no sava vidus vienu no vis ievērojamākiem mullām, lai tas šo vēsti pateiktu Bahāullā. Viņš atbildēja, ka Dieva ticība nav spēle un ka viņš nav atnācis, lai sniegtu burvību izrādi, lai iztaptu cilvēku iegribām un untumiem. Bet, ja viņiem visiem labpatiktos izvēlēties kaut ko noteiktu, lai arī cik neiespējams tas varbūt liktos, Bahāullā to piepildītu viņu acu priekšā ar nosacījumu, ka tad, kad brīnums būs piepildīts, tie viņu pieņems kā Apsolīto.
Mullas šo nosacījumu nepieņēma. Viņi baidījās, ka Bahāullā varētu šo brīnumu veikt un ka tad viņiem nebūs attaisnojuma viņa sūtības noraidīšanai. Un tā viņi izklīda, neprasīdami no viņa nekādu brīnumu.
Šis starpgadījums jo skaidri parāda, ka brīnumi, pat ja tos veic, nepalīdz pierādīt neko tiem, kas ir nolēmuši noliegt patiesību. Tiem, kas ir taisnīgi savos spriedumos un ir gatavi saprast, Dieva Izpausmju mācības jau pašas par sevi ir patiesi un mūžīgi brīnumi.
13. Morāle un ētikas mācības
Viens no bahājiešu ticības principiem ir, ka visām reliģijām ir viens pamats. Visu reliģiju morālie principi, protams, veido daļu reliģiju pamata. Tāpēc tie ir līdzīgi.
Bahāullā mācībās mēs atrodam ļoti augstus ētikas un personīgās izturēšanās standartus. Mēs varam sacīt, ka gandrīz visas Bahāullā mācības ietekmē cilvēka personisko izturēšanos un rīcību. Bahāullā atklāsmē ir burtiski tūkstošiem Baba, Bahāullā, Abdulbahā un Šogijs Efendijs rakstos dotu vēstuļu, kas sniedz paraugu, kādai ir jābūt uz gara un rīcības tīrības balstītai bahājieša dzīvei. Mēs nevaram apkopot visus šādus skaistus rakstus pat vienā lielā grāmatā. Tomēr pienākas nedaudz ielūkoties tajos skaistajos uzskatos, kas rodamas bahājiešu ticības Svētajos Rakstos.
Lasītajam jāturpina savas studijas un ir jāiegremdējas šai neizmērojamā, nenovērtējamā Svēto Rakstu jūrā, ja tie vēlas izcelt šādus dārgumus un nesalīdzināmas pērles. Bahāullā raksta vienam no saviem dēliem:
"Esi dāsns, kad tev klājas labi, un esi pateicīgs nelaimē. Esi sava kaimiņa uzticības cienīgs un raugies uz viņu gaiši un draudzīgi. Dod nabagiem, pamāci bagātos, dzirdi palīgā saucēja balsi, turi svētu savu doto solījumu. Esi taisnīgs spriedumos un nemētājies ar vārdiem. Neesi netaisns ne pret vienu, esi maigs un lēnīgs pret visiem. Dod gaismu tiem, kas ir tumsā, centies iepriecināt bēdu nomāktos, veldzē slāpes izslāpušajiem, dod patvēru nelaimē kritušajiem, atbalsti un aizstāvi apspiedēja upurus. Lai taisnīgi un godīgi ir visi tavi darbi! Dod naktsmājas ceļiniekam, esi kā balzams cietējam un esi kā stipra pils bēglim. Skaties priekš aklā un esi ceļa rādītāja zvaigzne tam, kas apmaldījies. Patiesības seju padari vēl jo daiļāku, esi kā kronis uzticības pierei, taisnības tempļa pīlārs, dzīvības elpa cilvēces ķermenim, taisnības cīnītāju pulka karogs, spīdeklis pie tikuma apvāršņa, veldze cilvēka dvēseles augsnei, drošs kuģis zināšanu jūrā, saule dāsnuma debesīs, pērle gudrības diadēmā, spoža gaisma, kas staro tavas paaudzes debesu jumā, auglis, kas briest pazemības kokā."
Zemāk mēs dodam vēl vairākus citātus no Svētajiem Rakstiem, kas runā par mūsu personisko izturēšanos:
"Visi cilvēki ir tikuši radīti, lai nestu uz priekšu arvien augstāk ejošu civilizāciju.... Nav cilvēka cienīgi izturēties kā dzīvniekam uz klaja lauka. Viņa cieņai atbilst tādi tikumi kā iecietība, Žēlastība, līdzjūtība un mīloša laipnība pret visām zemes ciltīm un tautām."
- Bahāullā - -
"Nekādā veidā nav pieļaujams pārkāpt pašam savu stāvokli un kārtu. Katrā ziņā ir jāsaglabā katra stāvokļa un katras kārtas viengabalainība. Ar to tiek domāts, ka uz visu ir jāraugās tā stāvokļa gaismā, kādu tam ir nolikts ieņemt."
- Bahāullā -
"Labdarība ir Dievam mīlama un pieņemama, un starp visiem labiem darbiem tā ir uzskatāma par galveno. Patiesi, šai ziņā šī svētītā pasaule ir saule starp pasaulēm. Svētīts ir tas, kas savu brāli stāda augstāk par sevi pašu; lūk, tādam ir jābūt bahājietim."
- Bahāullā -
"Tiem, kam pieder bagātības, ir visaugstākā mērā jācienī nabagi, jo Dievs ir lēmis lielu godu tiem, kas ir stingri savā pacietībā. Nav tāda goda, izņemot to, ko Dievam labpatīkas piešķirt, kas ir salīdzināms ar šo godu. Liela ir tā svētlaime, kas sagaida nabagos, kas cieš pacietīgi un slēpj savas ciešanas, un labi būs tiem bagātajiem, kas dod savas bagātības trūcīgajiem un stāda tos augstāk par sevi pašu."
- Bahāullā -
"Rūpēties par slimajiem ir viens no lielākajiem pienākumiem! Ikvienai dvēselei, kas saslimst, pārējiem draugiem, protams, nākas visaugstākā laipnībā ziedot dzīvi kalpojot..."
- Abdulbahā -
"Mēs, tiešām, esam izvēlējušies pieklājību un darījuši to par patieso iezīmi tiem, kas ir tuvu Viņam. Pieklājība, tik tiešām, ir tērps, kas piestāv visiem, kā jauniem, tā veciem. Labi tam, kas ar to rotā savu templi, un bēda tam, kam šī lielā bagātība ir liegta."
- Bahāullā -
"Ak, Dieva ļaudis! Es lūdzot aicinu jūs būt pieklājīgiem un laipniem. Pieklājība ir sākotnēji visu tikumu valdniece. Svētīts ir tas, kas ir pieklājības gaismas apgaismots un kuru rotā taisnīguma mantija! Kam dota pieklājība, ir dots izcils stāvoklis."
- Bahāullā -
"Pieraugiet, ka nestādiet sevi pašu augstāk par saviem kaimiņiem."
- Bahāullā -
"Esiet godīgi paši pret sevi un pret citiem, lai liecības par to, ka pastāv taisnība, atsegtos caur jūsu darbiem manu uzticīgo kalpotāju vidū."
- Bahāullā -
"Vienāda taisnība ir pamatu pamatā cilvēku tikumiem. Tam, kā tu izvērtē visu, katrā ziņā, ir jābūt atkarīgam no tās."
- Bahāullā -
"Saki! Ievēro vienādu taisnību savos spriedumos, tu, cilvēk' ar saprotošu sirdi! Tas, kas savos spriedumos ir netaisns, tam trūkst to īpašību, kas izdala to no citiem."
- Bahāullā -
"Es mīlu redzēt, ka jūs allaž dzīvojat draudzībā un vienprātībā manas labās gribas paradīzē, un no jūsu darbiem ieelpot draudzīguma un vienotības, mīlošas laipnības un biedriskuma smaržu. ... Es vienmēr būšu ar jums, ja es jutīšu plūstam jūsu kopības sajūtas smaržas elpu, manā sirdī noteikti būs prieks, jo nekas cits nevar mani apmierināt."
- Bahāullā -
"Nabagie jūsu vidū ir mani aizbildināmie; sargiet to, kas ir man uzticēts; un netiecieties pēc viegluma tikai sev pašiem."
- Bahāullā -
"Ja jūs sastopat kādu, kas ir nabags, neapejieties ar to nicīgi. Padomājiet par to, no kā jūs tikāt radīti. Ikviens no jums tika radīts no nožēlojamiem dīgļiem."
- Bahāullā -
"Laipna valoda ir ceļa zvaigzne cilvēku sirdīm. Tā ir maize garam, tā ietērpj vārdus nozīmīgumā, tā ir gudrības un izpratnes gaismas avots."
- Bahāullā -
"Ikviens redz otrā Dieva skaistumu, kas atstarojas dvēselē, un, atrodot šo līdzīguma brīdi, tie tiecas viens uz otru mīlestībā. Šī mīla darīs viņus visus par vienas debess zvaigznēm un viena koka augļiem. Šī mīla nesīs patiesas vienošanās īstenojumu, patiesas vienotības pamatu."
- Abdulbahā -
"Mīla ir neierobežota, neaptverama, bezgalīga! Vieliskais ir ierobežots, noteikts, galīgs... Ir skaidrs, ka ierobežotas materiālas saites nav pietiekamas vispārējas mīlestības pienācīgai izpausmei. Lielā nesavtīgā mīlestība uz cilvēci nav ietverama nekādās nepilnīgās, pa pusei savtīgās robežās. Šī ir vienīgā pilnīgā mīlestība, kas ir iespējama visai cilvēcei, un to var sasniegt caur dievišķā gara spēku."
- Abdulbahā -
"Attiecībā uz sava kaimiņa mantību neesiet nodevīgi! Esiet uzticības cienīgi uz zemes un neliedziet nabagajiem to, ko jums ir devis Dievs savā žēlastībā! Viņš, patiesi, divkāršos to, kas jums ir."
- Bahāullā -
"Labestīga valoda un patiesīgums ir stāvokļa un kārtas cildenumā kā saule, kas ir pacēlusies pie zināšanu debesu apvāršņa."
- Bahāullā -
V Administrācija
1. Reliģija bez garīdzniekiem
Bija laiks, kad sabiedrībā bija nepieciešama grupa cilvēku, kas nodarbojās ar reliģijas lietām. Parastie ļaudis bija vai nu neizglītoti, vai arī tiem nebija laika izpētīt savu ticību. Tāpēc tika pieaicināti vairāki cilvēki, kam dzīvē nebija nekāda cita uzdevuma vai profesijas, kā pētīt reliģiju un sekot, lai cilvēki ievēro tās likumus. Lūk, kāpēc mēs atrodam brāminus starp indusiem, bikhus starp budistiem, mācītājus starp kristiešiem, mullas starp musulmaņiem.
Bahājiešu ticībā profesionālā garīdzniecība ir atcelta, un šī ir viena no mūsu reliģijas atšķirībām. Bahāullā saka, ka, lai gan pagātnē garīdznieki bija nepieciešami, mūsu laikmetā viņi vairs nav vajadzīgi. Viņš ir aicinājis mūs visus pašiem meklēt patiesību tā, lai mēs skatītos paši ar savām un nevis ar citu acīm un klausītos ar savām un nevis ar citu ausīm, un saprastu paši ar savām izpratnes spējām. Meklējot patiesību, bahājieši iegūst pietiekami zināšanu par savu reliģiju, bet tas nav tā ar citu reliģiju cilvēkiem, kas sagaida instrukcijas no garīdzniekiem. Ikvienam bahājietim ir pašam par sevi jālūdz, un viņš nevar maksāt kādam citam cilvēkam, lai tas par viņu lūdz, kā to dara daudzi cilvēki citās reliģijās. Bahājietis pats lūdz no Dieva žēlastību un piedošanu, un viņam nav vajadzīgs garīdznieks, kas to dara cilvēku izdomātos rituālos un ceremonijās. Ikviens bahājietis var nākt saskarē ar Dievu caur Viņa Izpausmēm, un nekāds starpnieks nav vajadzīgs starp mums un Bahāullā.
Lai gan ikvienā reliģijā ir bijis daudz labu garīdznieku, tomēr ikvienā laikmetā garīdznieku dēļ ir ticis nodarīts milzums ļaunuma. Divi vienā apkaimē dzīvojoši garīdznieki ne vienmēr ir bijuši vienis pratis par reliģijas problēmām, un viņu domstarpības nesušas pasaulē daudz nemiera. Daži cilvēki domāja, ka taisnība ir kādam priesterim, kamēr citi uzskatīja cita priestera viedokli par pareizo, un tādējādi ikvienā reliģijā izcēlās nevienprātība un šķelšanās. Pakāpeniski izveidojās daudzas sektas, un cilvēki savā starpā strīdējās par viņu svēto rakstu dažādiem skaidrojumiem, un tas kļuva par iemeslu kariem un asinsizliešanai.
Bahai ticībā kaut kas tamlīdzīgs nevar notikt. Pirmkārt, reliģijai nav garīdznieku vai citu personību, kas var sev iegūt sekotājus no ticīgo vidus. Ticībā visi ir vienlīdzīgi. Otrkārt, nevienam nav tiesību izskaidrot Bahāullā, mācības un rakstus. Šo tiesību Bahāullā pats deva Abdulbahā, un pēc Abdulbahā šo tiesību piešķīra vienīgi Šogijs Efendijs .
Ir bīstami, ja ir iespējams nopelnīt sev iztiku caur reliģiju, tāpēc ka šāda profesija var pievilkt daudzus nepatiesus cilvēkus aiz tā vien iemesla, ka viņi grib dzīvot vieglu dzīvi un gūt labus ienākumus. Šādi cilvēki garīdzniecības tērpā ir bieži maldinājuši cilvēkus reliģijas vārdā un ir pastrādājuši daudzus noziegumus, lai kalpotu pašu savtīgajām interesēm.
Bahāullā ir atcēlis garīdzniecības institūciju, tā kā nevienam nav cerību nelietīgi izmantot reliģiju, lai kalpotu savām paša savtīgajām un pasaulīgajām vēlmēm.
Vēsture rāda, ka vienmēr, kad pasaulē nāca Dieva Izpausme, agrāko reliģiju priesteri bija pirmie, kas nostājās pret viņu. Kāpēc? Tāpēc, ka šie priesteri zināja, ka, ticot jaunajai Izpausmei, viņiem nāktos upurēt savu stāvokli, bagātību un mantīgās ērtības. Tāpēc viņi mēģināja, cik vien bija viņu spēkos, izraut jauno reliģiju ar visām saknēm, tiklīdz tā parādījās starp tiem. Savā laikā priesteri no Indijas izstūma budismu. Kristu sita krustā tāpēc, ka jūdu priesteri bija pret viņu. Babs tika mocīts, jo musulmaņu priesteri negribēja, ka ļaudis viņam tic. Bahāullā bija jācieš visu savu dzīvi galvenokārt tāpēc, ka mullas uzrīdīja sava laika valdību un ļaudis pret jauno Dieva mācību.
Protams, ka bija izņēmumi. Daudzi mācīti garīdznieki, kas dzīvoja Baba un Bahāullā laikā, ticēja viņiem, un daži pat lēja savas asinis, Dieva ceļu ejot. Bet kad viņi ticēja Babam un Bahāullā, viņi par priesteriem vairs nepalika. Viņi kļuva par bahājiešiem, Dieva mācības pazemīgiem kalpotājiem. Iztikas nopelnīšanai viņi nodarbojās ar citām profesijām. Viņi nesavienoja naudu ar reliģiju vai laicīgu profesiju ar ticību Dievam.
Tā vietā, lai par kopienas reliģijas lietām rūpētos garīdznieki, Bahāullā lika pamatus brīnišķai administrēšanas sistēmai, kurā mēs visi kopīgi varam strādāt ticības attīstībai un kopienas garīgajai labklājībai. Bahājiešu administrācija, tāpat kā viss, ko ir mācījis Bahāullā, ir dievišķa savā izcelsmē. Sekojošās lappusēs par to ir lasāms sīkāk.
2. Bahājiešu administrācija
Ja vienā pusē ir upe un otrā apstrādāts lauks, kā gan mēs pievadīsim ūdeni Dažādajiem tīrumiem, kurus mēs gribam kultivēt? Mēs vispirms izraksim pietiekami lielu kanālu, lai no upes pievadītu pietiekami daudz ūdens visas platības apūdeņošanai. Tad mēs izraksim mazākus kanāliņus, kas novadīs ūdeni no lielā kanāla uz zemes dažādām daļām. Un beidzot mums vēl vajadzētu ļoti daudz mazu straumīšu, kas aiznesīs ūdeni no šiem kanāliņiem uz katru atsevišķu lauku. Kad mūsu kanālu un straumīšu sistēma būs nobeigta, upe spēs apūdeņot visu kultivējamo platību.
Bahājiešu administrācija, Šogijs Efendijs saka mums, ir kā kanālu un straumīšu sistēma, "caur kuru – mācības Svētais Gars lejas pa visu pasauli izkaisītajās bahājiešu kopienās".
Agrākajos laikos gaidīja, ka attiecīgā laikmeta cilvēkiem dzīvības ūdeni no tā Avotu Avota pievadīs garīdznieki. Taču viņu vara bija ierobežota. Viņi spēja atnest tikai sauju šī ūdens un arī tikai, kamēr viņiem bija spēks un drosme to darīt.
Bet Bahāullā nav uzticējis šo uzdevumu atsevišķiem cilvēkiem. Viņš ir izplānojis brīnišķu kanālu tīklu, caur kuru dzīvības ūdens tiek pievadīts esamības laukam. Šo plānu sauc par Bahāullā Pasaules Iekārtu, un bahājiešu administrācija ir tās daļa.
Labo vēsti par Bahāullā Pasaules Iekārtu pirmo reizi pasludināja Babs, kad viņš sacīja:
"Labi tam, kas savu skatu pievērsis Bahāullā Iekārtai un kas pateicas savam Kungam! Jo ir droši zināms, ka viņš tiks atklāts."
Bahāullā ielika pamatus šai Pasaules Iekārtai un ieskicēja tai plānu. Vēlāk Abdulbahā šo dievišķo plānu izskaidroja visos sīkumos un sāka tā īstenošanu. Bet tieši pateicoties Šogijs Efendijs mūža pūliņiem, tika pamazām uzcelta bahājiešu administrācija, kas vienoja tāli izkliedētas kopienas un padarīja tās par vienotu veselu.
Bahājiešu administrācija ir savādāka nekā jebkura cita reliģiskas kārtības forma tāpēc, ka tā nav cilvēka radīta. Tas ir Dieva Plāns šim laikmetam, kuru mums ir devusi Viņa Izpausme, Bahāullā, ar mērķi nodibināt kārtību un mieru starp visām dažādajām zemes tautām.
Bahājiešu administrācija sastāv no daudzām savstarpēji saistītām daļām. Tā sastāv no Vietējām Garīgām Padomēm, kuras ievēl ciematu vai pilsētu bahājieši, un no Vispasaules Taisnīguma Nama, kuru caur savām Nacionālajām Garīgajām Padomēm ievēl visi pasaules bahājieši.
Ja mēs domāsim par Vietējām Garīgajām Padomēm kā par mazām straumītēm, kas nes ūdeni no kanāliem uz dažādajiem laukiem, Nacionālās Garīgās Padomes būs kanāli, kas savieno šīs straumītes ar vienu lielo kanālu, kurā ūdens ieplūst no pašas upes, un Augstākais Taisnīguma Nams ir galvenais kanāls. Tieši caur Taisnīguma Namu Dieva vadība ieplūst visās pasaules daļās.
Iekams mēs aplūkojam ikvienu no šīm daļām, tās pienākumus un atbildību atsevišķi, kļūsim pilnīgā skaidrībā par to, ka bahājiešu administrāciju nekad nevar atraut no Bahāullā pārējām mācībām. Neviens bahājietis nevar ticēt Bahāullā, ja viņš nepieņem viņa administratīvo iekārtu un darbu saskaņā ar to, jo Dieva vēsts nav tikusi nesta tikai atsevišķa indivīda laimei, bet arī sabiedrības vienotībai un labklājībai.
Indivīdi sabiedrībā ir kā labības graudi laukā. Vienam atsevišķam graudam ir maz nozīmes. Bet ikviens labības grauds smeļ labumu no ūdens, kas pieplūst visam laukam. Mums ir jāzina, ka mūsu individuālā laime slēpjas apvienotas sabiedrības labklājībā, un mums ir jātiecas stiprināt šo pārvaldes iekārtu, no kuras atkarājas cilvēces nākotnes cerība.
3. Garīgās Padomes ievēlēšana
Agdas Grāmatā Bahāullā ir noteicis, ka ikvienā vietā, kur pieaugušo bahājiešu skaits ir deviņi vai vairāk, var tikt ievēlēta Garīgā Padome. Šī Garīgā Padome kā kolektīvs kalpos tai vietējai kopienai, pie kuras tā pieder.
Kā mēs ievēlam Vietējo Garīgo Padomi?
Pieņemsim, ka bahājieši Aizkrauklē, kurā ir apmēram 60 ticīgo, vēlas ievēlēt savu Garīgo Padomi. Lūk, Daži momenti, kurus viņiem vajadzētu atcerēties:
(1) Viņi nevar izveidot savu Padomi jebkurā gada laikā. Viņi var izvēlēt Padomi tikai 21. aprīlī, kas ir Bahāullā Pasludināšanas diena: diena, kurā, būdams Rizvāna dārzā, Bahāullā paziņoja, ka viņš ir visu laikmetu Apsolītais. 21. aprīlis ir mūsu Rizvāna svētku pirmā diena un vienīgā diena, kurā bahājieši var ievēlēt savu Garīgo Padomi. Ja padomi neievēl 24 stundu laikā, starp saulrietu 20. aprīlī un saulrietu 21. aprīlī, tad ir jāaprit veselam gadam līdz nākamā gada 21. aprīlim, kad atkal pienāk vēlēšanu diena.
(2) Garīgajā Padomē ievēlēt var tikai bahājiešus, kam ir 21 vai vairāk gadu. Arī balsot var tikai pilngadīgi bahājieši. Piemēram, ja starp 60 bahājiešiem, kas dzīvo Aizkrauklē, ir 35 vīrieši un sievietes, kam ir vai nu 21 vai vairāk gadu, tad balsot par Padomi var tikai šie 35, un tiem locekļiem, kurus viņi izvēlas Padomei, arī ir jābūt no 35 vīriešiem un sievietēm.
(3) Ikvienam, kas balso, ir jāuzraksta to deviņu personu vārdi, kuri pēc viņa domām visvairāk pelnījuši, ka tos ievēl Garīgajā Padomē. Biļetens ir nederīgs, ja tiek pieminēti vairāk vai mazāk par deviņiem vārdiem vai arī, ja kāds vārds tiek atkārtoti ierakstīts.
(4) Garīgajā Padomē cilvēku nevajadzētu ievēlēt viņa bagātības vai viņa vārda dēļ kopienā, vai arī tāpēc, ka viņš ir bijis kaut kādā veidā laipns pret mums, un mēs viņam kaut kā par to gribam atlīdzināt, bet gan dēļ viņa patiesās sirsnības un uzticības Dieva mācībai un tāpēc, ka viņš spēj kalpot ticībai. Ikvienam bahājietim, kas drīkst balsot, vajadzētu apsvērt kopienas locekļu, vīriešu un sieviešu, garīgās īpašības un tāpat arī lūgt Dievu, lai Viņš vada viņu pareizā cilvēka izvēlē Padomei.
(5) Nevienam bahājietim nav atļauts nevienu ieteikt kā Garīgās Padomes locekļa cienīgu, lai arī cik labs tas cilvēks būtu. Bahāullā ir aizliedzis izvirzīt jebkāda indivīda kandidatūru, tāpat aizliedzis pirms vēlēšanām vai to laikā vērst uzmanību uz jebkādu īpašu personu. Neviens bahājiešu kopienā nedrīkst zināt, kā vārdu otrs ir ierakstījis vai taisās ierakstīt savā vēlēšanu biļetenā. Pat vīrs ar sievu vai arī tuvākie draugi nedrīkst apspriesties par to, ko viņiem vajadzētu izvēlēties. Ikvienam bahājietim ir jāmeklē palīdzība tikai no Dieva un šai jautājumā ir jāpieņem pašam savs lēmums, neiespaidojoties no citu viedokļiem. Tikai tādam bahājietim, kas nemāk rakstīt, ir atļauts palūgt kādu uzticamu cilvēku pierakstīt tos vārdus, kurus viņš vai viņa nodiktē.
Paturot visus šos noteikumus prātā, Aizkraukles bahājieši ķeras pie savas Garīgās Padomes ievēlēšanas dotajam gadam. Ja balsošanai viņi visi ir sapulcējušies vienā vietā, viņi sanāksmi ievada ar lūgšanām, lai Dievs palīdz viņiem un svētī viņus to svētajā uzdevumā. Tad savāc biļetenus un dažus bahājiešus palūdz balsis saskaitīt. Viens cilvēks nolasa uz katras papīra lapas uzrakstītos vārdus, kamēr citi divi rūpīgi atzīmē katra indivīda saņemtās balsis. Tie deviņi bahājieši, kam ir vislielākais balsu skaits, ir ievēlēti par Vietējās Garīgās Padomes locekļiem dotajam gadam.
Un tādējādi Aizkraukles bahājieši, tāpat kā citi viņiem līdzīgi ticīgie tūkstošos ciematu, pilsētiņu un pilsētu austrumos un rietumos, tiek svētīti ar savu Garīgo Padomi, kas kalpos viņu kopienai līdz nākamā gada Rizvāna dienai, kad visā bahājiešu pasaulē atkal tiek atkārtots vēlēšanu process.
4. Vietējās Garīgās Padomes pienākumi
Attiecībā uz Garīgo Padomju pienākumiem Bahāullā ir rakstījis:
"Žēlsirdīgo cilvēku vidū viņiem ir jābūt tiem, kam uzticas, un uz sevi viņiem ir jāraugās kā uz Dieva nozīmētiem sargiem pār visiem tiem, kas mīt uz zemes. Viņiem nākas kopā apspriesties un Viņa vārdā ievērot Dieva kalpu intereses, tāpat kā jāievēro arī pašiem savas intereses, jāizšķiras par pareizo un pienācīgo. To jums ir pavēlējis tas Kungs, jūsu Dievs. Raugiet, ka neatraidāt to, kas ir skaidri atsegts Viņa vēstulē. Bīstieties Dieva, ak jūs, kas spējat saprast."
Ikviena ciemata vai pilsētas Garīgajai Padomei tāpēc ir jāsarga attiecīgās vietas bahājiešu intereses. Ikvienas Garīgās Padomes vissvarīgākais darbs ir palīdzēt bahājiešiem mācīt Dieva mācību. Bahāullā vēsts ir svētības avots visai cilvēcei, un mūsu Garīgajām Padomēm ir jākļūst par šīs lielās bagātības novadītājām līdz cilvēkiem ikvienā pasaules daļā.
Kad jūs esat izveidojuši savu Garīgo Padomi, nodrošiniet, lai tā pieiet mācīšanai kā savam galvenajam uzdevumam.
Otrs svarīgs Garīgās Padomes pienākums ir censties veicināt draudzību un mīlestību starp ticīgajiem. Padomei ir jārada mīlošas vienotības atmosfēra starp bahājiešiem, tai ir jārūpējas, lai kopienā it visi ir laimīgi. Ja starp draugiem ir jebkādas domstarpības, tad Garīgās Padomes pienākums ir raudzīt, lai tās tiek pārvarētas. Ikvienai Garīgajai Padomei pret vietējiem bahājiešiem ir jāizturas kā gudram un mīlošam tēvam.
Rakstot par Garīgo Padomju pienākumiem, Aizbildnis saka:
"Viņiem ir jādara viss, kas viņu spēkos, lai sniegtu palīdzīgu roku nabagajiem, slimajiem, kroplajiem, sērdieņiem, atraitņiem neatkarīgi no ādas krāsas, kastas un ticības."
Ikvienai Garīgajai Padomei ir jābūt pašai savam fondam. Mums ir jārūpējas, lai šādu fondu savāktu no draugu brīvprātīgajiem ziedojumiem un to izmantotu ticības un kopienas interesēs. Ja bahājieši bagātinās savu Padomju fondus, Padomes, savukārt, varēs nākt viņiem palīgā, kad viņiem palīdzību vajadzēs.
Vēl Garīgās Padomes ir atbildīgas par bahājiešu bērnu un jaunatnes audzināšanu. Mīļotā Aizbildņa vārdiem runājot, "viņiem ar visiem viņu varā esošajiem līdzekļiem ir jāveicina jaunatnes apgaismība, kā materiālā, tā arī garīgā ziņā, jāpapildina līdzekļi bērnu audzināšanai, kad vien iespējams, jārada bahājiešu audzināšanas institūcijas, jāorganizē un jāpārrauga viņu darbs un jānodrošina vislabākie līdzekļi viņu attīstībai un progresam.
Vēl viens svarīgs Garīgo Padomju pienākums, pēc Aizbildņa vārdiem, ir, ka "tām ir jāuzņemas organizēt regulāras tikšanās starp draugiem, svētkus un gadadienas, kā arī īpašus saietus, kas domāti un kalpo viņu līdzcilvēku sabiedrisko, intelektuālo un garīgo interešu veicināšanai."
Augšminētās ir dažas no ikvienas Garīgās Padomes svarīgākajām funkcijām. Garīgo Padomju locekļiem ir visiem spēkiem jācenšas pildīt savus pienākumus. Tiem vienmēr ir jāatceras Bahāullā vārdi:
"Žēlsirdīgo cilvēku vidū viņiem ir jābūt tiem, kam uzticas. Viņa vārdā viņiem nākas ievērot Dieva kalpu intereses."
5. Garīgās Padomes kalpotāji
Garīgās Padomes locekļi ir tie deviņi bahājieši, kas ikvienā kopienā vēlēšanu dienā iegūst vairāk balsu nekā pārējie. Pirmais, kas padomes locekļiem pēc viņu ievēlēšanas ir jādara, ir jāsasauc un jānovada viņu pirmā sanāksme. No deviņiem ievēlētajiem locekļiem tas, kas ir ieguvis vairāk balsu nekā pārējie astoņi, kļūst par pagaidu priekšsēdētāju, un viņam ir jāiekārto, lai locekļi varētu noturēt savu sanāksmi pēc iespējas ātrāk.
Viņiem sava sanāksme ir jāievada ar lūgšanām un jālūdz Dievs, lai viņiem palīdz stiprināt Viņa mācību un kalpot tai kopienai, kas viņus ir izraudzījusi. Pēc tam viņiem uz doto gadu ir jāizvēl Garīgās Padomes darbinieki.
Ikvienai Garīgajai Padomei ir jābūt priekšsēdētājam, priekšsēdētāja vietniekam, sekretāram un mantzinim. Tas ir nepieciešams un ļoti atvieglo Padomes darbu.
Priekšsēdētāja pienākums ir vadīt sanāksmes un palīdzēt padomei nonākt pie lēmuma. Ja locekļi vienkārši sanāk parunāt un pēc tam izklīst, no viņiem Padomei nevar būt nekāda labuma. Priekšsēdētājs jautā locekļiem par viņu domām jebkurā jautājumā, kas tiek izvirzīts diskusijām, un tad uzaicina balsot par to un panāk, ka padome nonāk pie lēmuma dažādajos jautājumos, kādi tai ir jānokārto. Vairāk par to mēs izlasīsim nodaļā par konsultācijām.
Priekšsēdētāja vietnieks vada Padomes sanāksmes vienmēr, kad priekšsēdētājam nav iespējams būt klāt, piemēram, slimības gadījumā. Sekretārs protokolē visu Padomes darbu, visu to, kas ir jāizdara, kā arī to, kas jau ir izpildīts. Sekretārs raksta visas vēstules, kas ir nosūtāmas atsevišķām personām, citām Vietējām Padomēm vai arī Nacionālajai Garīgajai Padomei. Tieši caur sekretāru ikviena Vietējā Garīgā Padome uztur sakarus ar pārējo bahājiešu pasauli.
Mantzinis ir atbildīgs par Padomes fondu. Viņš izdod kvītis visiem tiem, kas ziedo fondam, un no šīs summas nomaksā izdevumus, kādus katrā sanāksmē ir uzņēmusies Garīgā Padome.
Ievēlot Padomes darbiniekus, locekļiem ir jāņem vērā katra indivīda nopelni un jāskatās, kurš no viņiem varēs labāk veikt šiem dažādajiem darbiniekiem piešķiramos uzdevumus. Ievēlot šos darbiniekus, vajadzētu vadīties no tiem pašiem principiem, kādus ievēro, ievēlot Padomes locekļus. Tāpēc šīs vēlēšanas tāpat jānotur, balsojot aizklāti un vispār bez jebkādas aģitācijas. Nevienu nevajadzētu ievēlēt viņa vai viņas sabiedriskā stāvokļa dēļ. Piemēram, ja starp Padomes locekļiem ir kāds vecāks cilvēks, kurš sava vecuma dēļ kopienā tiek cienīts, nav nekāda pamata ievēlēt viņu par Garīgās Padomes priekšsēdētāju, ja viņš nav tas, kas šos pienākumus varēs pildīt vislabāk. Tas pats attiecas arī uz cilvēku, kam par savu stāvokli sabiedrībā ir jāpateicas savai bagātībai.
No otras puses, mums ir arī jāatceras, ka Garīgās Padomes darbinieki kopienā nebauda nekādu īpašu stāvokli. Piemēram, priekšsēdētājs nav kopienas vadonis vai tās viscienījamākā personība. Viņa vai viņas statuss ārpus Garīgās Padomes ir tāds pats kā jebkuram kopienas loceklim un, tiklīdz kā Padomes sapulce ir beigusies, viņam vai viņai kopienā nav vairāk tiesību kā jebkuram citam bahājietim.
Lai šis fakts kļūtu pavisam skaidrs, iedomāsimies, ka kāda ciemata ļaudīm ir vajadzīgs tīrs dzeramūdens un viņi nolemj izrakt aku. Tā ciemata galvām, kaut gan viņš ir visādā ziņā cienījams, varbūt nav nekādu zināšanu par to, kā sākt aku rakt, kamēr kādam jaunam cilvēkam, kam ciematā nav nekāda īpaša stāvokļa, ir bijusi krietna pieredze šai jomā. Kuru no šiem diviem vīriem ciematnieki izvēlēsies šī darba veikšanai? Tieši jaunajam cilvēkam uzticēs šo darbu, un ciema galva varbūt būs pirmais, kas izraudzīsies viņu šim nolūkam. Un strādājot pie akas rakšanas, visi ciematnieki - pat pats galva – pieņems tā jaunā cilvēka vadību, kuru viņi būs izvēlējušies darba pārzināšanai. Tas, protams, nenozīmē, ka jaunais cilvēks kļūs par vadītāju visās ciemata lietās vai arī, ka ciemata galva pazaudēs savu stāvokli kopienā. Bet šis sadarbības gars nesīs labumu ikvienam ciematā.
Lūk, tieši šādā mīlošas sadarbības un saskaņas garā bahājieši ievēl savu Garīgo Padomi un Garīgā Padome izvēlas savus darbiniekus.
Mīļotais Aizbildnis rakstīja, ka Garīgās Padomes locekļiem "vajadzētu pieiet saviem uzdevumiem visdziļākajā pazemībā un ar savu sirsnīgo atklātību, ar savu augsto taisnīguma apziņu, savu patiesīgumu un pieticību, ar visu savu nodošanos savu draugu interesēm un labklājībai, ticībai un cilvēcei, iemantot no tiem, kam viņi kalpo, ne tikai uzticību un neviltotu atbalstu, bet arī viņu cieņu un īstu mīlestību..."
6. Konsultācijas
Bahājiešu administrācija funkcionē caur konsultācijām. Konsultācijas pielieto bahājiešu darbam Deviņpadsmit Dienu Svētkos, Vietējā Garīgajā Padomē, Konvencijā un Nacionālajā Garīgajā Padomē, mūsu komiteju sanāksmēs un konferencēs. Aizbildnis apspriežu darbā mums atgādina divus svarīgus momentus: patiesīgumu un vaļsirdību.
Kad mēs sanākam kopā bahājiešu sapulcē, mums vienmēr ir jājūt, ka garā ar mums kopā ir Bahāullā. Tas rada brīnišķīgu, apgarotu atmosfēru, kas mums mūsu apspriedēs palīdz. Ja mēs savās sanāksmēs jutīsim Bahāullā klātbūtni, mēs vienmēr centīsimies būt viņa mācības cienīgi kalpi, vienalga vai mēs kalpojam Padomē, komitejā vai Deviņpadsmit Dienu Svētkos, mēs, iekļaujoties pārrunās, vienmēr, cik varēsim, pūlēsimies apspiest savtīgus motīvus vai netaisnus apgalvojumus. Mūsu pārrunās neiezagsies nekāds nepatiesīgums, tās būs vaļsirdīgas, un runāta tiks tikai patiesība, jo Bahāullā ir teicis:
"Jūs, Nevērīgie!
Nedomājiet, ka siržu noslēpumi ir paslēpti. Nē, tik tiešām, ziniet, ka tie ir iegravēti noteiktām zīmēm un atklāti izpausti, pašam Svētajam klātesot."
Bahājiešu pārrunās ikvienam savu viedokli vajadzētu izteikt pilnīgā nepiespiestībā. Viņiem vajadzētu domāt tikai par mācības interesēm un aizmirst visas savas personīgās attiecības ar citiem. Piemēram, ja padomes locekļi ir abi divi, tēvs un dēls, tad apspriežu laikā vai balsojot, dēlam nevajadzētu uzskatīt, ka viņa pienākums ir būt vienis pratis ar tēvu. Lai gan bahājiešiem ir vēlēts pret vecākiem izturēties ar vislielāko cieņu, tomēr, kad viņi piedalās bahājiešu apspriedēs, viņiem ir jāatceras, ka viņi atbild tikai Bahāullā, kas ir klāt viņu apspriedē un kura ticībai viņi kalpo, un viņiem nekad nevajadzētu ļaut personīgajām emocijām traucēt ticības interesēm. Tāpēc, ja dēls jūt, ka tēva domas ir nepareizas, viņa pienākums ir to pateikt, un tēvam nevajadzētu gaidīt, ka dēls izturēsies savādāk, jo viņš zina, ka viņi abi ir ieradušies sapulcē, lai kalpotu ticībai absolūtā godīgumā un ka no tiem negaida, lai savos viedokļos tie izpatiktu viens otram.
Piesargāsimies, lai sīkmanīga personīgā nenovīdība neiezogas mūsu sirdīs konsultāciju laikā un neiespaido mūsu viedokļus. Ja, piemēram, kāds no maniem paziņām nav man veltījis uzmanību, kad es viņam biju lūdzis kaut ko priekš manis izdarīt, man vajadzētu ļoti parūpēties, lai šis starpgadījums neradītu aizspriedumus manos uzskatos par kādu labu ierosinājumu, ko varbūt šis cilvēks ir sniedzis šai sapulcē. Šeit atkal man ir jāatceras par Bahāullā klātbūtni un nav jāpieļauj, ka kaut kas stājas man ceļā, kalpojot viņa mācībai. Kad bahājieši sanāk kopā apspriedei, viņiem vajadzētu sadarboties "kā vienas rokas pirkstiem" un "vienas jūras pilītēm".
Mums nekad nevajadzētu iecirsties savos uzskatos vai uzspiest savu gribu citiem. Mēs visi esam redzējuši, kā dažreiz strīdas divi mazi bērni, pie kam ikviens pastāv uz to, ka taisnība ir viņam un ka otrs maldās. Viņi var tā turpināt strīdēties ilgu laiku un nekā nesasniegt, bet, tēvam pienākot, viņi sāk runāt zemākā balsī, jo mīl un cienī viņu, un viņa klātbūtnē viņu problēma drīz tiek atrisināta. Ja mēs apzināsimies, ka Bahāullā ikvienā sanāksmē ir ar mums, mēs nekad neizturēsimies viņa klātbūtnes necienīgi.
Lai gan konsultācijas ikviens bahājietis var brīvi izteikt savas domas, pieņemamais lēmums atkarājas no locekļu vairākuma domām. Kad nu reiz lēmums ir pieņemts, ikvienam bahājietim tas ir jārespektē, pat tiem, kas paši domā savādāk. Pieņemsim, ka Jānis ir kādas Garīgās Padomes loceklis un ierosina 12.Rizvāna svētkiem veltītu sapulci noturēt 2.maija rītā, bet vairums bahājiešu balso par to, lai bahājieši sapulcējas 1.maijā pēc saulrieta. Nu, var jau būt, ka Jānim ir labs pamatojums viņa priekšlikumam, bet, ja nu reiz Padome ir izšķīrusies pret to, Jānim savs personīgais viedoklis ir jāatbīda sāņus un no visas sirds ir jāpieņem Padomes lēmums un jāmēģina palīdzēt, cik vien viņa spēkos, noturēt sapulci pēc saulrieta.
Abdulbahā ir sacījis:
"Šai laikā konsultāciju sanāksmes ir ļoti svarīgas un sevišķi nepieciešamas. Pakļauties tām ir būtiski un obligāti. Padomes locekļiem ir kopā jāapspriežas tā, lai neizceltos nekāds iegansts negatīvām jūtām vai nesaskaņām. Tas ir sasniedzams, ja ikviens loceklis brīvi izsaka savu viedokli un izvirza savu motivējumu. Ja nu kāds tam pretojas, viņam nekādā gadījumā nevajadzētu justies aizvainotam, jo jautājumu var pareizi atrisināt, ja tas tiek pilnībā iztirzāts. Mirdzošā patiesības dzirkstelīte izlec tikai pie atšķirīgu viedokļu sadursmes. Ja pēc diskusijām kāds lēmums tiek pieņemts vienbalsīgi, ir ļoti labi, bet, ja – pasarga Dievs! - izceļas domstarpības viedokļos, tad noteicošajam ir jābūt balsu vairākumam."
Padomes locekļu izteiktās atšķirīgās domas ir kā dažādas sastāvdaļas gardam sautējumam. Kad mēs gribam pagatavot gardu sautējumu, mēs samaisām kopā daudz kā visa laba un vārām to, līdz tas ir labi izsautējies. Tas ir gards tikai tad, kad sastāvdaļas ir labi sajaukušās, jo ikviena no tām dod kaut ko sautējuma garšai. Bet, ja mums būtu jāpagaršo ikviena no sastāvdaļām atsevišķi, tās nekad tik labi negaršotu. Līdzīgā kārtā ikviens bahājiešu sapulcē sniegtais viedoklis kaut kādā veidā tuvina tam lēmumam, kas tiek pieņemts. Bet lēmums pats nav atsevišķas personas viedoklis. Tas ir Padomes viedoklis, un tas ir rezultāts, kas izriet no visu locekļu viedokļiem.
Zemāk dotajā Vēstulē Abdulbahā skaidri parāda, kā bahājiešiem vajadzētu kopā apspriesties. Izlasīsim to jo rūpīgi un ievērosim to savās apspriedēs:
"Galvenais nosacījums tiem, kas sanāk kopā apspriesties, ir motīvu tīrība, gara starojums, atraisītība no it visa, izņemot Dieva, tiekšanās uz Viņa dievišķo auru, pazemība un lēnīgums Viņa mīļoto vidū, pacietība un izturība grūtībās, un kalpošana Viņa augstā sliekšņa priekšā. Ja viņiem žēlīgā vēlībā palīdzēs iemantot šādas īpašības, tad viņiem būs dota Bahā neredzamā Ķēniņvalsts."
"Pirmais nosacījums ir absolūta mīlestība un saskaņa starp padomes locekļiem. Starp viņiem nedrīkst būt nekādas atsvešināšanās, un viņiem pašiem par sevi ir jāpauž Dieva vienība, jo viņi ir vienas jūras viļņi, vienas upes pilieni, vienas debess zvaigznes, vienas saules stari, viena dārza koki, viena dārza puķes. Ja nepastāvētu domu saskaņa un pilnīga vienprātība, saiets tiktu izkliedēts un Padome zaudētu savu nozīmi. Otrais nosacījums: sanākušiem kopā, viņiem jāvērš skats uz Ķēniņvalsti tur augšā un jālūdz palīdzība no Godības Valstības. Tad viņiem pilnā atdevē, laipnībā, cieņā, rūpībā un apvaldītībā jāizsaka savu viedokli. Ikvienā jautājumā viņiem jāmeklē patiesība un nav jāuzstāj savs viedoklis, jo iecirtība, stūrgalvīga neatlaišanās no savām domām beigās novedīs pie nesaskaņām un ķildošanās, un patiesība paliks apslēpta. Cienījamajiem locekļiem pilnīgi brīvi ir jāizsaka pašiem savas domas, un nekādā veidā nav pieļaujams noniecināt to, ko domā otrs, nē, viņiem mērenā apvaldītībā ir jāizklāsta patiesība, un, ja izceļas domstarpības, virsroka ir jāiegūst balsu vairākumam, un visiem ir jāpaklausa un jāpakļaujas vairākumam. Un atkal, nevienam no cienījamajiem locekļiem netiek atļauts iebilst pretī vai kritizēt, vienalga sapulcē vai arī ārpus tās, jebkuru lēmumu, kāds ir sasniegts iepriekš, kaut arī šis lēmums būtu nepareizs, jo šāda kritizēšana neļautu nevienam lēmumam tikt īstenotam. Vārdu sakot, it viss, kas tiek nokārtots saskaņā un aiz mīlestības un motīvu tīrības, rezultātā vieš gaismu, bet, ja virsroku ņem kaut vai ļoti vāji jaušama atsvešināšanās, rezultātā nāks tumsa pēc tumsas."
Ja to ievērosim, tad Padome būs no Dieva, bet pretējā gadījumā iestāsies vēsums un atsvešināšanās, un tas jau ir no ļaunā. Visas pārrunas ir jāierobežo ar garīgām problēmām, kas skar dvēseles audzināšanu, bērnu izglītošanu, nabadzīgo posta atvieglošanu, palīdzību vājajiem visā pasaulē, lai arī kādas kārtas tie būtu, laipnību un draudzību pret visām tautām, Dieva saldās elpas viešanu un Viņa Svētā Vārda cildināšanu. Ja viņi pūlēsies šos nosacījumus apmierināt, tad tiem būs nodrošināta Svētā Gara žēlīgā vēlība, un Padome kļūs par dievišķās svētības centru, Dieva apliecinātāju pulki nāks tiem palīgā, un dienu pēc dienas pār viņiem plūdīs Gara spirdzinošā elpa."
7. Nedaudz par Deviņpadsmit Dienu Svētkiem
Viens no katras Padomes pienākumiem ir rūpēties, lai tās apkaimē dzīvojošie draugi ievērotu Deviņpadsmit Dienu Svētkus. Deviņpadsmit Dienu Svētki ir sanāksmes, kas ikviena ciemata vai pilsētas bahājiešiem ir jānotur reizi ik pa deviņpadsmit dienām. Tā kā šos svētkus iesacīja Babs un pieņēma Bahāullā, tie tiek uzskatīti par ļoti svarīgiem.
Jautājums:
Kāds ir Deviņpadsmit Dienu Svētku mērķis?
Abdulbahā saka, ka Deviņpadsmit Dienu Svētkos "cilvēki var sanākt kopā un ārēji paust savu kopīgumu un mīlestību, lai izpaustos dievišķais noslēpums. Mērķis ir saskaņa, lai caur šo kopīgumu sirdis kļūtu pilnībā vienotas un lai iedibinātos mijiedarbība un savstarpīgs izpalīdzīgums".
Jautājums:
Kas mums Deviņpadsmit Dienu Svētkos būtu darāms?
Šie svētki ir bahājiešu administrēšanas sastāvdaļa un, kā to ir izskaidrojis mīļotais Aizbildnis, Deviņpadsmit Dienu Svētku programma sastāv no trim daļām. Pirmā daļa ir dievkalpojuma daļa. Svētku iesākumu daži draugi var veltīt lūgšanām vai lasījumiem no Svētajiem Rakstiem. Otrā daļa ir administratīva. Caur savu sekretāru Garīgā Padome atskaitās par savu darbību un jautā saviem draugiem, kādus ierosinājumus un solījumus viņi var dot Bahāullā ticības sekmēšanai. Pārrunu posms ir tas laiks, kad ticīgie var izteikt savus priekšlikumus, ko caur Vietējo Garīgo Padomi nosūtīt Nacionālai Garīgās Padomei. Trešā daļa ir izklaidēšanās daļa. Draugi var padziedāt dziesmas, pastāstīt stāstus un tml. Pasniedz uzkodas un dzērienus, lai cik arī tie nebūtu pieticīgi.
Jautājums:
Kas cilvēkus uz svētkiem ielūdz?
Kur ir Padome, tur sekretārs ielūdz bahājiešus uz īpašu vietu īpašā laikā saskaņā ar bahājiešu kalendārā dotajiem datumiem. Vietās, kur Padomes nav, bahājieši var izveidot grupu un no sava vidus izvēlēt kādu par grupas sekretāru. Šis sekretārs atgādinās bahājiešu kopienai par Deviņpadsmit Dienu Svētkiem.
Jautājums:
Kas vada Deviņpadsmit Dienu Svētkus?
Padomes priekšsēdētājs arī vada Deviņpadsmit Dienu Svētkus. Ievadam viņš uzaicinās cilvēkus noskaitīt lūgšanas un lūgs draugus apspriesties ar Padomi Deviņpadsmit Dienu Svētku otrajā daļā.
Jautājums:
Kas svētkos uzstājas par mājas tēvu?
Parasti svētkos viesus uzņem atsevišķi bahājieši pēc kārtas. Reizēm Vietējā Garīgā Padome pati novada Deviņpadsmit Dienu Svētkus, izmantojot pati savus fondus. Tāpat ir iespējams vairākiem bahājiešiem apvienoties un svētkos pieņemt viesus. Ir vēlams, lai izklaidēšanās daļā būtu iekļauts kaut kas atsvaidzinošs un uzkožams. Bet tas nav absolūti nepieciešams. Bahāullā saka, ka mēs varam Deviņpadsmit Dienu Svētkos viesus pieņemt, pat vienkārši pasniedzot tiem tīru ūdeni. Deviņpadsmit Dienu Svētkos galvenais ir bahājiešu garīgā izaugsme un vienības un saskaņas stiprināšana starp tiem. Šiem svētkiem tāpat vajadzētu noderēt, veicinot ticības attīstību dotajā vietā caur konsultēšanos un sadarbošanos ar Vietējo Garīgo Padomi.
Zemāk mēs citējam no Abdulbahā rakstiem, lai parādītu, kādam garam ir jāvalda ikvienā bahājiešu saietā:
"Šajās sanāksmēs ir jāizvairās no ārišķīgām sarunām un jāpievēršas vārsmu skandēšanai un Dieva vārda lasīšanai un jautājumiem, kas attiecas uz Dieva ticību, piemēram, uz pierādījumu izskaidrošanu un acīmredzamu liecību minēšanu un Radības Iemīļotā zīmju izsekošanu. Tiem, kas sanāksmi apmeklē, pirms ienākšanas ir jābūt augstākā mērā tīri uzpostiem un ir jāpagriežas uz Abha Ķēniņvalsti un tad jāienāk sapulcē visā lēnprātībā un pazemībā, un tiem ir jābūt mierīgiem un klusiem, kamēr tiek lasītas svētās vēstules, un, ja kāds vēlās runāt, tas ir jādara ļoti pieklājīgi un ar klātesošo piekrišanu, un tiem par apmierinājumu, un jārunā ir daiļi un plūstoši."
Svētku noturēšanas datumi ir sekojošie:
1. 21.marts - Bahá (Bahá) SpoŽums.
2. 9.aprīlis - Jalāls (Jalál) Slava.
3. 28.aprīlis - Jamals (Jamál) Daile.
4. 17.maijs - Azmats (`Azmat) DiŽums.
5. 5.jūnijs - Nurs (Núr) Gaisma.
6. 24.jūnijs - Rahmats (Rahmat) Žēlastība.
7. 13.jūlijs - Kalimats (Kalimát) Vārdi.
8. 1.augusts - Kamals (Kamál) Pilnveidība.
9. 20.augusts - Asma (Asmá) Nosaukumi.
10. 8.septembris - Izats (`Izzat) Varenība.
11. 27.septembris - Mašejats MashŠyyat) Griba.
12. 16.oktobris - Ilms (`Ilm) Atziņa.
13. 4.novembris - Kudrats (Qudrat) Vara.
14. 23.novembris - Kauls (Qawl) Runa.
15. 12.decembris - Masails (Masá'il) Jautājumi.
16. 31.decembris - Šarafs (Sharaf) Gods.
17. 19.janvāris - Sultans (Sultán) Suverenitāte.
18. 7.februāris - Mulks (Mulk) Valdīšana.
19. 2.marts - Ala (`Alá) Cēlums.
8. Nacionālā Garīgā Padome
Visas vietējās garīgās padomes mūsu zemē apvieno Nacionālā Garīgā Padome.
Nacionālā Garīgā Padome ir kolektīvs, kuru Konvencijā ievēl dotās zemes bahājieši. Uz šo Konvenciju nosūta delegātus no dotās zemes Vietējām Garīgajām Padomēm. Arī Nacionālās Garīgās Padomes vēlēšanās ir jāatceras tie paši bahājiešu vēlēšanu pamatnoteikumi, kādus minējām agrāk. Vēlēšanas mums bahājiešiem ir svēts pienākums, un tās ir garīga rakstura. Nekad netiek izmantota iepriekšēja kandidātu izvirzīšana un aģitācija.
Nacionālās Garīgās Padomes mērķis ir apvienot un apkopot to darbu, kuru visā zemē veic tās bahājieši, un atbalstīt viņus to darbībā. Caur savām Vietējām Garīgajām Padomēm bahājiešu kopienas sadarbojas ar Nacionālo Garīgo Padomi. Nacionālā Garīgā Padome uztur sakarus ar Vietējām Garīgajām Padomēm caur vēstulēm un apkārtrakstiem. Tā piegādā tām ziņas par citu bahājiešu darbību un par ticības virzību visā pasaulē. Tāpat tā lūdz viņus sadarboties un sagaida pārrunas un ierosinājumus.
Nacionālās Garīgās Padomes apkārtrakstus Deviņpadsmit Dienu Svētkos nolasa Vietējo Garīgo Padomju sekretāri. Ja viņiem ir vajadzīgas konsultācijas, no ikviena atsevišķa bahājieša sagaida, ka tas izteiks savu personīgo viedokli un sadarbosies. Šo Deviņpadsmit Dienu Svētku pārrunu rezultātus ikviena Vietējā Garīgā Padome nosūta Nacionālajai Garīgajai Padomei. Nacionālā Garīgā Padome tad izskata visus šos ierosinājumus un pēc rūpīgas izsvēršanas pieņem lēmumus attiecīgajos jautājumos.
Ja kādā vietā nav Vietējās Garīgās Padomes, bet ir tikai grupa bahājiešu (mazāka par deviņiem cilvēkiem), Nacionālā Garīgā Padome raksta tam cilvēkam, kuru grupa ir izvēlējusies sekretāra pienākumu pildīšanai. Ja kādā vietā ir tikai viens bahājietis, Nacionālā Garīgā Padome sarakstās ar viņu tieši.
Tā kā Nacionālai Garīgai Padomei ir jāveic daudz pienākumu, tai palīdzību šai darbā sniedz komitejas. Biedrus, kuriem jāstrādā komitejās, Nacionālā Garīgā Padome izvēlas pati, un katra komiteja saņem īpašu uzdevumu. Ja Nacionālā Garīgā Padome, piemēram Indijā, nolems uzcelt jaunu lūgšanu namu, tā iecels īpašu komiteju, kas aprūpēs darbu visos sīkumos un dos savus ierosinājumus tempļa celšanai. Nacionālā Garīgā Padome var komitejas ierosinājumus pieņemt, modificēt tos, vai arī pat noraidīt. Vietējās Garīgās Padomes arī var tāpat iecelt komitejas, kas tām palīdz, ja tās jūt, ka tas ir nepieciešams. Nacionālās Garīgās Padomes vai Vietējo Garīgo Padomju ieceltās komitejas atbild tieši tām Padomēm, kurām tās strādā. Vietējās Garīgās Padomes ir atbildīgas Nacionālajai Garīgajai Padomei, un Nacionālā Garīgā Padome jebkurā zemē ir bahājiešiem visaugstākā autoritāte.
Nacionālā Garīgā Padome, tāpat kā Vietējā Garīgā Padome, ievēl priekšsēdētāju, priekšsēdētāja vietnieku, sekretāru un mantzini. Nacionālās Garīgās Padomes darbiniekiem ir tādi paši pienākumi, kādi tie ir Vietējā Garīgajā Padomē, bet tikai visas nācijas līmenī.
9. Konvencija
Nacionālās Garīgās Padomes locekļus ievēl netiešās vēlēšanās. Tas nozīmē, ka katra bahājiešu kopiena ievēl savus delegātus no vietējo vidus, un šie delegāti, kas pārstāv bahājiešu kopienas no visas zemes, sanāk Konvencijā, kur viņi ievēl Nacionālās Garīgās Padomes locekļus.
Katrā vietā ievēlamo delegātu skaits ir atkarīgs no bahājiešu skaita dotajā vietā. Šie delegāti uz Konvenciju sapulcējas vienā vietā, labāk tur, kur atrodas Nacionālās Garīgās Padomes štābs, kādā no Rizvāna divpadsmit dienām (t.i. no 21.aprīļa līdz 2.maijam). Konvencijas galvenais mērķis ir izvēlēt locekļus Nacionālai Garīgai Padomei dotajam gadam. Bet delegātiem, kas ierodas no visiem zemes nostūriem, tāpat ir arī iespēja konsultēties ar Nacionālo Garīgo Padomi, kā arī vienam ar otru par ticības attīstību visā zemē.
Pēc tam, kad Konvencija ir atklāta ar lūgšanām, locekļiem ir vispirms jāievēl priekšsēdētājs savām sanāksmēm. Arī še priekšsēdētāja pienākums ir rūpēties, lai konsultācijas noris kārtīgi un bahājiešu garā. Konvencijas locekļi tāpat ievēl sekretāru, kas protokolē ierosinājumus, kurus tie vēlās iesniegt Nacionālai Garīgai Padomei.
Lūk, daži svarīgi fakti, kas mums jāzina par Konvenciju:
(1) Konvencijas delegātiem ir jāievēl Nacionālās Garīgās Padomes locekļi no visu bahājiešu vidus. Nav nepieciešams katrā ziņā šos locekļus vēlēt no Konvencijas delegātiem. Viņi var ievēlēt deviņus cilvēkus no visas tās zemes bahājiešiem, pie kuras tie pieder.
(2) Tiem, kurus ievēl par Konvencijas delegātiem, nav nekādu pienākumu vai privilēģiju kā vien piedalīties Konvencijā un ievēlēt Nacionālās Garīgās Padomes sastāvu. Kad Konvencija ir beigusies, izbeidzas arī tās delegātu pienākumi, ja vien Nacionālajā Garīgajā Padomē nerodas kāda vakance un delegātus neuzaicina piedalīties papildu vēlēšanās. Citiem vārdiem, Konvencija nav pastāvīgs kolektīvs, un tajā nevar būt pastāvīgo locekļu pēc tam, kad Konvencija ir tikusi atlaista.
(3) Konvencija ir konsultatīvs orgāns. Tās rekomendācijas tiek nodotas tālāk Nacionālajai Garīgajai Padomei, un Nacionālā Garīgā Padome var šīs rekomendācijas pieņemt vai arī noraidīt.
(4) Konvencija nav augstāka par Nacionālo Garīgo Padomi. Ikvienā zemē augstākā instance ir Nacionālā Garīgā Padome, un tā pārzina Vietējās Garīgās Padomes un atsevišķus bahājiešus dotajā zemē.
10. Vispasaules Taisnīguma Nams
Viena no bahājiešu īpašām institūcijām ir Vispasaules Taisnīguma Nams, kura sastāvu caur Nacionālajām Garīgajām Padomēm ievēl no visas pasaules bahājiešiem. Bahāullā ir mums garantējis, ka viņš turpinās vadīt bahājiešus caur Vispasaules Taisnīguma Namu, kamēr turpināsies bahājiešu laikmets.
Bahāullā ir devis pamatlikumus un Dieva mācības šim laikmetam, bet viņš ir sacījis, ka arī mums vajadzēs citus sabiedrības noteikumus, kurus mums nāksies pakāpeniski noteikt saskaņā ar to, kā izmainīsies mūsu vajadzības. Šos sabiedrības noteikumus un regulējumus, Bahāullā saka, nāksies noteikt Vispasaules Taisnīguma Namam, kas vienmēr atradīsies Dieva nemaldīgajā vadībā.
Par Vispasaules Taisnīguma Namu Abdulbahā saka:
"Tas tiks nodibināts pie nepieciešamajiem nosacījumiem - ar locekļiem no visas tautas - šis Taisnīguma Nams būs Dieva aizbildniecībā un aizsardzībā. Ja šis Taisnīguma Nams vienprātīgi vai ar vairākumu nolems par jebkuru jautājumu, kas nav pieminēts Grāmatā, šis pieņemtais lēmums un nolikums būs garantēts pret kļūdām."
Tāpēc ir acīmredzams, ka Vispasaules Taisnīguma Nams savos lēmumos būs Gara iedvesmots, un, lai kādus noteikumus tas pieņems, tie pilnībā atbildīs laika prasībām. Bet mēs nedrīkstam domāt, ka Vispasaules Taisnīguma Nams jebkad mainīs Bahāullā dotos pamatprincipus. Tas tikai izstrādās noteikumus, pēc kuriem īstenot Bahāullā likumus. Piemēram, viens no bahājiešu ticības principiem ir, ka pasaulē nedrīkst būt galējību bagātības un nabadzības ziņā. Bet Bahāullā nav nosacījis, cik daudz cilvēkiem vajadzētu maksāt nodokļos. Tādi jautājumi tiek atstāti Vispasaules Taisnīguma Namam. Tam jāizstrādā metode, kas dotu iespēju ikvienam dzīvot ērtu dzīvi, tajā pašā laikā novēršot to, ka kāds sarauš lielas bagātības.
Vēl viens piemērs ir, ka Bahāullā ir vēlējis, lai mums pasaulē ir viena universāla valoda, bet viņš nav minējis, kurai šai valodai vajadzētu būt. Tas atkal ir ticis atstāts izlemšanai Vispasaules Taisnīguma Namam. Šai sakarā Bahāullā raksta:
"... Savās vēstulēs es esmu noteicis, ka Taisnīguma Nama Pilnvarotie vai nu izvēlas vienu no pastāvošajām valodām, vai arī rada jaunu valodu un tāpat arī pieņem kopēju rakstību un māca to bērniem pasaules skolās, lai pasaule kļūtu pārskatāma kā vienas mājas un viena zeme."
Lai gan Vispasaules Taisnīguma Nams nevar izmainīt neko, ko ir pasludinājis Bahāullā, vai arī mainīt jebkurus no Abdulbahā un Šogijs Efendijs skaidrojumiem, tas var izmainīt pats savus lēmumus, ja apstākļi to prasa. Pieņemsim, ka Vispasaules Taisnīguma Nams kādā laikā izšķiras par to, cik vajadzētu maksāt nodokļus. Nav šaubu, ka tāds lēmums ir derīgs tam laikam, bet piecdesmit gadus pēc tam ir iespējams, ka tas vairs neapmierinās laikmeta prasības. Tāpēc Vispasaules Taisnīguma Namam ir ļauts izmainīt agrāk pieņemto lēmumu.
Savā pēdējā Gribā un Testamentā Abdulbahā raksta:
"Ikvienam ir jāmeklē Svētajā Grāmatā, un attiecībā uz visu to, kas tur nav tieši rakstīts, ir jāgriežas pie Vispasaules Padomes. Tas, ko šis kolektīvs vai nu vienprātīgi vai ar vairākumu pieņem, tas, tiešām, ir patiesība un Dieva nolūks, un kas no tā novirzās, tiešām, pieder pie cilvēkiem, kas mīl nesaskaņu, ir ļauni un ir novērsušies no Dieva."
Mūsu mīļotā Aizbildņa pūles viņa sludināšanas 36 gados sagatavoja ceļu Vispasaules Taisnīguma Nama nodibināšanai. Aizbildnis minēja, ka Vispasaules Taisnīguma Nams ir kā ēkas kupols, kura atbalstam ir vajadzīgi stipri pīlāri. Šie pīlāri, viņš sacīja, ir pasaules Nacionālās Garīgās Padomes. Un tieši pateicoties Aizbildņa nemitīgajiem pūliņiem, šie pīlāri pacēlās viens pēc otra dažādās pasaules daļās. Aizbildņa dievišķajā vadībā bahājieši iemācījās strādāt grupās un Vietējās Garīgās Padomēs un sadarboties katrā zemē caur Nacionālo Garīgo Padomi. Kad viņi bija nonākuši tik tālu, viņš deva viņiem desmit gadu plānu, kas iemācīja Nacionālajām Garīgajām Padomēm strādāt kopā pasaules mēroga pasākumos un arī palīdzēja bahājiešiem uzstādīt pārējos pīlārus Vispasaules Taisnīguma Namam. Desmit gadu plānam noslēdzoties, 1963.gadā visā pasaulē jau bija diezgan Nacionālo Garīgo Padomju, lai nodibinātu Vispasaules Taisnīguma Namu.
Abdulbahā pareģoja, ka Vispasaules Taisnīguma Nams tiks izveidots, kad Bahai ticība būs izplatījusies uz visās pasaules daļās, un arī tas bija piepildījies Desmitgades plāna beigās 1963.gada aprīlī.
11. Daži svarīgi fakti par bahājiešu administrācijas sistēmu
(1) Pakļaušanās Padomes lēmumam.
Bahājiešiem ir jāuzskata Garīgā Padome par svētu institūciju, tāpēc, ka tā pamatojas uz Dieva mācību. Tāpēc mums ir jāpaklausa visiem Padomes lēmumiem. Abdulbahā ir teicis, ka viņš pats paklausītu Garīgās Padomes lēmumiem, pat ja viņš zinātu, ka kāds no šiem lēmumiem nav pareizs. Tas parāda, ka, paklausot Padomei, mēs paklausām Dieva pavēlei.
(2) Ko mums vajadzētu darīt, ja mēs jūtam, ka kāds Vietējās Garīgās Padomes pieņemtais lēmums ir nepareizs?
Pirmkārt, mums šim lēmumam ir jāpakļaujas, tāpēc ka Dievs mums ir licis tā darīt. Bet mēs varam griezties pie Nacionālās Garīgās Padomes, lai tā pārskata mūsu Vietējās Padomes lēmumu. Paklausot mūsu Vietējām un Nacionālajām Garīgajām Padomēm, stiprinām pamatus bahājiešu administrācijas sistēmai. Mūsu starpā nevarētu būt nekādas vienotības, ja mēs ikviens paklausītu tikai dažiem padomes lēmumiem.
(3) Vai mēs varam sacīt, ka tāpēc, ka mums nepatīk Daži no padomes sastāva, mēs nevēlamies pakļauties padomes lēmumam?
Nē. Tā ir ļoti nepareiza nostāja. Mūsu lojalitāte Garīgajai Padomei nedrīkst būt atkarīga no mūsu patikas vai nepatikas pret tās locekļiem. Mēs esam uzticīgi tieši Bahāullā institūcijai, vienalga, kas arī būtu tās Padomes locekļi. Kopienas vienotība tiek garantēta tikai, ja patiesi atbalstām ticības institūcijas neatkarīgi no tās locekļiem.
(4) Vai mēs varam atkāpties no Garīgās Padomes locekļa statusa?
Nē. Ja mums nav kāda ļoti pamatota iemesla, tāda kā hroniska slimība vai dzīves vietas maiņa uz kādu citu pilsētu vai ciemu. Kad mēs esam ievēlēti Padomes sastāvā, mums ir jāatceras, ka Dievs mums ir devis privilēģiju kalpot mūsu kopienai. Mūsu uzticībai Bahāullā mācībām un mūsu mīlai pret viņu vajadzētu mudināt mūs uzņemties atbildību, kalpojot viņa mācībai.
(5) Vai mēs varam griezties pie Garīgās Padomes pēc padoma personīgos jautājumos?
Jā, varam. Abdulbahā ir vienmēr bijis par to, lai bahājieši grieztos ar savām problēmām pie Garīgās Padomes un konsultētos ar to par savām grūtībām. Ja starp diviem bahājiešiem izceltos domstarpības, viņiem vajadzētu griezties pie Garīgās Padomes, lai tā palīdz viņiem atrisināt viņu problēmas, un viņiem labprāt jāpieņem Padomes lēmums.
(6) Vai Garīgā Padome ir atbildīga to bahājiešu priekšā, kas to ir ievēlējuši?
Nē. Vietējā Garīgā Padome ir atbildīga Dievam un administrācijas jautājumos zemes Nacionālajai Garīgajai Padomei. Ikvienai Padomei jāpieņem lēmumi, kas nāk par labu mācībai. Domstarpībās, kas var izcelties starp kopienas locekļiem, tai ir jābūt neitrālai un jārīkojas taisnīgi. Nav svarīgi, kā kopiena reaģēs uz tās lēmumiem, ja vien Padome vadīsies no taisnīguma.
(7) Vai jebkura bahājieša autoritāte ir augstāka par Garīgās Padomes autoritāti?
Nē. Ticībā nav individuālās vadības. Tas, ka tu esi kādas Padomes priekšsēdētājs vai sekretārs, nedod nevienam indivīdam nekādas īpašas tiesības. Ārpus Padomes sanāksmes tās locekļiem nav vairāk tiesību kā jebkuram bahājietim kopienā, un tāpat kā viņiem, tiem ir jāpieturas pie visiem padomes lēmumiem. Bahājiešu ticībā valda absolūta tiesību vienlīdzība.
12. Bahājiešu svētnami
Bahājiešu ticība ir universāla reliģija, tāpēc bahājiešu dievnams ir universāls Dieva pielūgšanas nams. Kad bahājieši ceļ savus dievnamus, viņi veltī tos visas pasaules cilvēkiem. Ikviens jebkurai reliģijai, kārtai, kastai vai ticībai piederošais tiek mīļi gaidīts bahājiešu dievnamā. Mūsu dievnamos lasa visu reliģiju svētos rakstus. Bahājiešu lūgšanu namos ļaudis kā vienas ģimenes piederīgie pulcējas zem viena jumta, lai pielūgtu vienu visvareno Dievu.
Bahājiešu dievnamu struktūra jau pati par sevi ir vienotības simbols. Tie ir deviņskaldņu celtnes. Katram sānam ir savi durvis. Visas šīs ieejas iziet uz centrālo zāli, kas atrodas zem skaista kupola. Šīs deviņas durvis un deviņsānu celtnes atveido deviņas pasaules galvenās reliģijas. Tās izsaka visu reliģiju būtisko vienotību. Kad mēs atrodamies centrālajā zālē un raugāmies apkārt, mēs uz visām pusēm redzam skaistas durvis. Bahājiešu svētnamam nav parādes un nav sētas durvju, visas durvis atveras uz visām pusēm, visas saņem gaismu un sūta to uz centrālo zāli, kur Dievu pielūgt kopā sanākuši ir visādu tautību cilvēki. Lūk, cik brīnišķīgi ar celtni tiek pausta reliģiju vienlīdzība un vienotība.
Bahājiešu svētnami nav vienkārši lūgšanu nami. Tās ir iestādes. Ap šiem deviņpušu svētnamiem ir deviņas humanitāra rakstura iestādes, tādas kā skola, bāreņu nams, slimnīca utt., no kurām ikviena ir savienota ar svētnīcas vienu pusi ar skaistiem ceļiem un taciņām. Visi šie ceļi ved uz Dieva Namu. Vai tas nav skaists iekārtojums? Patiešām, tas tāds ir un tāpēc, ka Abdulbahā pats savās pasludinātajās vēstulēs ieskicēja plānus bahājiešu svētnamiem.
Pašreiz mums ir deviņi lūgšanu nami pasaules piecos kontinentos. Viens ir Āzijā, Ņū Deli; viens Amerikas Savienotajās Valstīs, Vilmetā; viens Āfrikā, Kampālā; viens Austrālijā, Sidnejā; viens Vācijā, Frankfurtē; viens Samoā, Apijā; un viens Centrālamerikā, Panamā.
13. Bahājiešu fonds
Ja jūs dzīvotu kādā ciematā, kur izceltos plūdi un kādam tiktu aizskalota māja, atstājot viņu un viņa bērnus bez pajumtes, un ja tad jūs uzzinātu, ka vairāki cilvēki palīdz celt patvērumu bezpajumtnieku ģimenei, ko jūs darītu? Varbūt viss, ko jūs varētu piedāvāt, būtu vezums akmeņu vai arī ļoti maza summiņa naudas, bet tas būtu viens no daudziem citiem ziedojumiem, kurus kopā saliekot, kļūtu iespējams uzcelt mitekli šai ģimenei, kurai nav citas mājas.
Šodien cilvēce ir kā tāda bezmāju ģimene, kara un citādu lielu nelaimju vētrā ierauta, un bahājiešu ticība ir tas patvērums, kur cilvēki var rast mieru un laimi. Pasaules bahājieši cenšas uzcelt tādu patvērumu cilvēcei.
Mums ir jānodibina mācības institūcijas, ir jāceļ centri un lūgšanu nami, jāpārtulko ticības mācības visās pasaules valodās, jāpublicē brošūras un grāmatas. Un šiem un daudziem citiem pasākumiem mums ir nepieciešami materiālie līdzekļi, tāpat kā garīgais atbalsts. Lūk, kāpēc ikvienai Vietējai un Nacionālajai Garīgai Padomei ir īpašs fonds, kuram bahājieši var ziedot līdzekļus.
Šiem ieguldījumiem ir jābūt brīvprātīgiem. Neviens nevar mūs piespiest ziedot fondiem, ja mēs to nevēlamies paši, bet ziedojumi fondiem ir mūsu garīgais pienākums un pārbaudījums mūsu ticībai. Neviens bahājietis, kas zina mācības svarīgumu cilvēcei, nevar atņemt sev privilēģiju palīdzēt veidot savas institūcijas un darīt tās zināmas cietējai pasaulei.
Daudzums, kādu mēs ziedojam bahājiešu fondam, nav tik svarīgs kā tas, kādā garā mēs ziedojam. Kad bahājieši gribēja uzcelt svētnamu Amerikā, Abdulbahā lūdza ticīgos visā pasaulē ziedot tam. Bija kāda angliete, kas bija ļoti nabadzīga, bet ļoti vēlējās dot savu ieguldījumu templim. Vienīgais, ko viņa varēja pārdot, bija viņas garie, skaistie, zeltainie mati. Lai gan tas nozīmēja lielu upuri, viņa nogrieza savus garos matus un ieguldīja naudu fondā. Šādā veidā arī viņa bija spējīga piedalīties dižā svētnama celšanā.
Mūsu mīļotais Aizbildnis ir sacījis:
"Mums ir jābūt kā avotam vai straumītei, kas nemitīgi atdod visu, kas tiem ir, un nemitīgi atkal piepildās no neredzamas iztekas. Nemitīgi ziedot mūsu līdzcilvēku labā, nebaidoties nabadzības un paļaujoties uz visas bagātības un visa labā avotu – lūk pareizas dzīvošanas noslēpums."
Ikvienai Garīgajai Padomei ir jānodibina savs fonds. Kopienas locekļi iegulda pēc savām spējām un paši pēc savas brīvas gribas. Dodot daļu no tā, ko Dievs ir devis mums, mēs pateicamies mūsu labvēlīgajam Dievam.
Atcerieties, ko ir sacījis Abdulbahā:
"Ak, jūs, Dieva draugi, esiet pārliecināti, ka šai ieguldījuma vietā daudzkārt svētīta būs jūsu tirgošanās, jūsu zemkopība un jūsu rūpniecība. Tam, kas izdara vienu labu darbu, Dievs atlīdzina desmitkārtīgi. Nav šaubu, ka dzīvais Dievs palīdz augstsirdīgajai dvēselei un apstiprina to."
VI Daži likumi un pienākumi
1. Tīrīgums
Savā Akdas grāmatā Bahāullā saka:
"Cilvēku vidū esiet pats tīrīgums....visos apstākļos stingri ieturiet labu stāju....lai nebūtu no jūsu drēbēm jūtams netīrīgums.... Gremdējieties ūdeņos, kas ir tīri, netīri ūdeņi nav pieļaujami.... Tik tiešām, es esmu vēlējies redzēt jūsos izpaužamies Paradīzi uz zemes, lai plūstu no jums tas, kas labvēlību guvušajos līksmi vieš."
Šī Bahāullā pavēle palīdz mums saprast tīrīguma nozīmi. Dievs grib, lai visu savu dzīvi mēs būtu veseli un laimīgi. Ja mēs neievērojam tīrību, tas iespaido mūsu veselību, un, ja mēs neesam veseli, mēs neesam tik laimīgi, kādiem mums vajadzētu būt.
Zinātne ir pierādījusi, ka vairumu slimību pasaulē izsauc netīrība. Ja mēs ēdam ar netīrām rokām, mēs apdraudam savu veselību, jo daudzas slimības tādā ceļā iekļūst mūsu organismā. Ja mēs ar netīrām rokām skarsim acis, mēs dabūsim kādu acu kaiti. Daudzos ciematos pasaulē ļaudis mazgā veļu un traukus ūdenī, kas nav visai tīrs. Reizēm pat viņu dzeramais ūdens nebūt nav tīrs, un tas var atnest lielu nelaimi Dažādu slimību formā.
Mums, bahājiešiem, ir ļoti svarīgi uzturēt tīrus mūs pašus, mūsu drēbes un mūsu mājas, tāpēc ka tā ir vēlējis Bahāullā. Abdulbahā ir sacījis:
"Ārējs tīrīgums, kaut gan tas ir kas tīri fizisks, tomēr stipri ietekmē arī garīgumu. Tīrs un neaptraipīts ķermenis ietekmē cilvēka garu."
2. Lūgšana
"Ja kāds jūt mīlestību pret otru, viņš gribēs to pateikt. Kaut gan viņš zina, ka otrs cilvēks nojauš, ka tiek mīlēts, viņš tomēr vēlēsies to pateikt.... Dievs zina mūsu sirds vēlmes, bet impulss lūgt ir dabisks un nāk no cilvēka mīlestības uz Dievu...."
Abdulbahā saka, ka lūgšana ir saruna ar Dievu. Kādā citā vietā viņš saka:
"Mums vajadzētu runāt debesu valodā – gara valodā – jo pastāv gara un sirds valoda. Tā atšķiras no mūsu valodas, kā mūsu pašu valoda atšķiras no dzīvnieku valodas, kurā ir tikai neartikulētas skaņas. "
"Ar Dievu runā gara valodā. Lūdzot Dievu, mēs atbrīvojamies no visa ārišķīgā un pievēršamies Dievam, un ir tā, it kā sirdīs mēs dzirdētu Dieva balsi. Mēs runājam bez vārdiem, mēs saprotamies, mēs sarunājamies ar Dievu, un mēs dzirdam atbildi. Mēs visi, kad mēs sasniedzam patiesi apgarotu stāvokli, dzirdam Dieva balsi."
Lūgšana ir uzturs dvēselei. Mēs nevaram kļūt garā veseli un spēcīgi, ja mēs nelūdzam. Tāpēc lūgšanas mūsu reliģijā ir obligātas. Bahāullā savā Vissvētajā Grāmatā (Agdas) raksta:
"Skandē Dieva vārdus katru rītu un katru vakaru. Tas, kas tos atstāj novārtā, tas lauž Derību ar Dievu, nepilda vienošanos ar Viņu, un tie, kas to neievēro šodien, pieder pie tiem, kas no Viņa ir novērsušies. Bīsties Dieva, ak, mana tauta! Nekļūsti lepna par to, ka dienu un nakti lasi Svētos Rakstus un ievēro rituālus. Noskandēt kaut vai vienu vārsmu priekā un līksmībā ir vairāk, nekā pavirši izlasīt visas visvarenā Dieva Atklāsmes. Nodziedi Dieva vēstules tā, lai tevi nepārņem nogurums un nospiestība. Nenoslogo savu dvēseli līdz izsīkumam un smagumam, bet gan drīzāk atspirdzini to, tā lai tu ar atklāsmes spārniem uzlido, kur ir apliecinājumu rītausma. Tas tuvinās tevi Dievam, ak, kaut tu to saprastu."
No šiem Bahāullā svētajiem vārdiem mēs saprotam, ka bahājiešu lūgšanām, kaut arī tās ir obligātas, nevar pieiet kā pie sava veida rituāla vai ceremonijas. Jūs atradīsiet daudzus cilvēkus, kas domā, ka, vienkārši skaitot vārdus, kurus viņi nesaprot, viņi dara kaut ko slavējamu. Daži cilvēki tic, ka, ja viņi noskaitīs veselu Svēto Rakstu Grāmatu, viņi baudīs Dieva labvēlību un kaut kādā veidā tiks apbalvoti.
Tūkstošiem cilvēku, stundām lasa svētās grāmatas sanskritā vai latīņu valodā, vai arī arābu valodā, nesaprotot ne vārda šais valodās. Viņi to dara tāpēc, ka domā, ka Svēto Vārdu skaitīšana nesīs viņiem atpestīšanu. Viņi akli atdarina to pašu, ko pirms viņiem darīja viņu tēvi. Bahai ticība nepieļauj liekulīgu pielūgšanu. Bahāullā saka: "Vienas vārsmas skandēšana priecīgā pacilātībā nes tev lielāku labumu nekā pavirša visvarenā Dieva visu Atklāsmju izlasīšana." Viņš brīdina mūs nenoslogot dvēseli, līdz tā pagurst un ir izsmelta, bet labāk atspirdzināt to tā, lai tā uz atklāsmes spārniem var pacelties uz apstiprinājuma rītausmas apvārsni.
Ir simtiem skaistu lūgšanu, kuras ir devuši Babs, Bahāullā un Abdulbahā. Bahājiešus mudina tās lasīt, kad viņi jūt vēlēšanos lūgt. Bahājiešu saieti parasti sākas un noslēdzas ar lūgšanām. Sanāksmē viens cilvēks lasa vai skandē no svētajiem rakstiem, kamēr pārējie ļaudis klausās tajos un apcer to vārdus. Lūgšanas iedvesmo, un, kad skaita bahājiešu lūgšanas, cilvēks sajūt līksmu pacilātību. Šīs lūgšanas nav obligātas, un ikviens var tās lasīt, kad vien viņam tīk. Bahāullā ir devis trīs šādas lūgšanas. Mēs no šīm trim lūgšanām varam izvēlēties jebkuru, bet mums viena no tām ir jāskaita katru dienu. Starp šīm lūgšanām ir viena, kas ir jānoskaita vienreiz ik pa 24 stundām. To sauc par garo obligāto lūgšanu. Ir vēl arī viena īsāka lūgšana, kas jāskaita trīs reizes dienā - rītā, pusdienā un vakarā. Trešā ir ļoti īsa lūgšana, kas jāskaita katru dienu pusdienas laikā.
Visas šīs lūgšanas ir atrodamas bahājiešu lūgšanu grāmatās. Īso obligāto lūgšanu atradīsiet šīs grāmatas pirmajā nodaļā pie tēmas "Mūsu dzīves mērķis". Ja jūs nolemjat šo lūgšanu skaitīt katru pusdienu, vislabāk ir to iegaumēt no galvas. Bet vienalga, kuru lūgšanu jūs izvēlaties skaitīt, atcerieties, ka ir ļoti svarīgi, kādā garā jūs savas lūgšanas skaitāt. Abdulbahā saka:
"Visaugstākajā lūgšanā cilvēki var izlūgties Dieva mīlestību, ne jau tāpēc, ka tie bīstas Viņa vai elles, vai cer uz dāvanām, vai debesīm.... Kad cilvēks iemīl cilvēcisku būtni, viņš nespēj nepieminēt iemīļotā vārdu. Cik daudz grūtāk ir nepieminēt Dieva vārdu, kad esi Viņu iemīļojis.... Garīgais cilvēks rod iepriecinājumu tikai Dieva pieminēšanā."
3. Gavēšana
Bahājiešu kalendārā ir četras un reizēm piecas dienas starp gada 18. un 19. mēnešiem, kuras sauc par ”Ha” dienām" vai arī par Iestarpinātajām dienām. Šinīs dienās bahājieši cienā savus draugus un radiniekus un pabaro nabagos. Ar 19.mēneša, Cēluma mēneša, sākumu iesākas gavēšanas periods.
Visas 19 gavēšanas dienas mēs no saullēkta līdz saulrietam neko neēdam un nedzeram. Mēs pieceļamies, gaismai austot, lai pielūgtu Dievu un pateiktos Viņam par Viņa labvēlību un svētību. Tad mēs ieēdam, pirms uzlec saule, un pa dienu vairāk neko nenobaudām, līdz noriet saule. Mēs pārtraucam gavēt, saulei rietot, pēc lūgšanām.
Šīs 19 gavēšanas dienas tuvina mūs Dievam vairāk par visu. Kad mēs gavējam, mēs simboliski parādam savu mīlestību uz Dievu un mūsu uzticību Viņa baušļu ievērošanā.
Lūk, ko Abdulbahā saka par gavēšanu:
"Gavēšana ir simbols. Gavēšana simbolizē atturēšanos no tā, ko kāro miesa. Fiziska gavēšana ir tādas atturēšanās simbols, un tā ir atgādinātāja. Tas ir tieši tāpat, kā kad kāds atturas no fiziskām iekārām, viņam ir jāatturas no pašpatikas un pašiekāres. Bet vienkārša atturēšanās no ēdiena nekādu iespaidu uz garu neatstāj. Tā ir tikai simbols, tā tikai atgādina. Citādā ziņā tai nav nekādas nozīmes. Gavēšana šādam mērķim nenozīmē pilnīgu atteikšanos no ēdiena. Zelta likums attiecībā uz ēdienu ir neēst ne par daudz, ne par maz. Ir nepieciešama mērenība. Indijā ir kāda sekta, kas praktizē galēju atturību un pakāpeniski samazina ēdiena daudzumu, līdz pārtiek no gandrīz nekā. Bet no tā cieš viņu intelekts. Cilvēks nevar labi kalpot Dievam garīgi vai fiziski, ja viņš ir novājējis aiz uztura nepietiekamības. Viņš nespēj skaidri vērtēt."
Pirms saullēkta mēs sagatavojamies lūgšanām un meditācijām. Ir skaistas lūgšanas, kuras ir devis Bahāullā, it īpaši šim periodam. Īsi pirms saullēkta mēs beidzam brokastot. Mēs neēdam un nedzeram no saullēkta līdz saulrietam. Gavēšanas laikā vairāk kā jebkad mēs izjūtam savu mīlestību uz Bahāullā, un mēs vienmēr atceramies, ka mēs gavējam tieši aiz mīlestības pret viņu. Pēc saulrieta mēs pārtraucam gavēt. Mēs skaitām lūgšanas arī pirms vai pēc gavēņa pārtraukšanas. Lai gan ir vairākas lūgšanas, kuras Bahāullā deva īpaši gavēšanai, mēs drīkstam skaitīt jebkuru no Svētajā Grāmatā dotajām lūgsnām. Tomēr mūsu dārgo lasītāju ērtībai mēs zemāk pieminam vienu no lūgšanām, kuru var skaitīt gavēšanas laikā:
"Lai slava Tev, ak Kungs, mans Dievs! Pie šīs Atklāsmes, kas tumsu vērta gaismā, caur kuru cēlās Ceļinieku Templis, kas atklāja Rakstītās Vēstules un caur kuru atsegts Atritinātais Rakstu Ritulis – es Tevi lūdzu, sūti man un tiem, kas ir ar mani, spēju traukties Tavas netveramās godības debesīs, dod mums nomazgāt tās šaubas, kas aizdomīgajiem kavēja ieiešanu Tavas vienesmes templī."
"Es esmu, ak, mans Kungs, cieši tvēries pie Tavas mīlošās labestības saites un turējies Tavas žēlastības un vēlības maliņā. Novēli man un manis mīļotajiem šīs un nākamās pasaules labumus. Dod tad viņiem to slēpto dāvanu, kuru Tu esi nolicis visizraudzītākajiem no savas radības. Šīs ir, ak mans Dievs, tās dienas, kurās Tu esi vēlējis saviem kalpiem ieturēt gavēni. Svētīts ir tas, kas ietur gavēni tikai Tevis dēļ, pilnīgā atrautībā no it visa, izņemot Tevi. Palīdzi man un palīdzi viņiem, ak, mans Kungs, paklausīt Tev un ievērot Tavus priekšrakstus. Tev tiešām ir tas spēks darīt savu gribu."
"Nav neviena Dieva bez Tevis, Visuzinošā, Visugudrā. Lai visa slava Dievam, visu pasauļu Kungam."
- Bahāullā -
Gavēšanas periods turpinās līdz bahājiešu gada pēdējai dienai. Jaungada Diena, kura iekrīt 21. martā, iezīmē gavēņa beigas. Bahājieši svin šo dienu kā Jaungada (Nav-Ruz) svētkus.
4. Darbs ir lūgšana
Viens no bahājiešu likumiem ir, ka visiem jāstrādā. Ir grēks diedelēt vai dzīvot dīku dzīvi, un tāpēc tas bahājiešu ticībā ir aizliegts. Šai ticībā darbs ir visiem obligāts, un, ja to dara kalpošanas garā pasaules tautām, tas kļūst par bahājiešu Dieva pielūgsmes formu. Bahāullā saka:
"Ikvienam no jums ir pienākums ar kaut ko nodarboties, vai nu ar kādu mākslu, arodu vai tamlīdzīgi. Mēs šo nodarbošanos – darbu – pielīdzinām Dieva, vienīgā un patiesā Dieva godināšanai. Ak, ļaudis! pie Dieva žēlastības un pie Viņa labestības! pateicieties Viņam rītos un vakaros."
Abdulbahā paskaidro sīkāk:
"Bahājiešu ticībā mākslu, arodus un zinātnes pielīdzina Dieva pielūgšanai. Cilvēks, kas pēc labākās sirdsapziņas un varēšanas izgatavo piezīmju papīru, koncentrējot visus spēkus tā pilnveidošanai, slavē Dievu. Īsi sakot, visi pūliņi un centieni, kādu cilvēks pieliek no visas sirds, ir lūgšana ja tos diktē augstākie motīvi un vēlēšanās kalpot cilvēcei. Lūk, kas ir pielūgsme: kalpošana cilvēcei un cilvēku vajadzību aprūpēšana. Kalpošana ir lūgšana...."
Darbs ir pielūgšana! Kalpošana ir lūgšana! Šis ir brīnišķīgs likums.
Kad mēs gribam pielūgt Dievu, mums tas jādara ar sirsnīgi patiesu laimes izjūtu. Bahājieši uzskata, ka zemkopis, kas apstrādā zemi savam un citu labumam, pielūdz Dievu. Namdaris, kas izgatavo durvis kāda cilvēka namam, vai drēbnieks, kas šuj apģērbu un cenšas tajā ielikt visu savu māku, lai tas kādam par prieku iznāktu skaists, slavina caur to Dievu.
Tā mēs redzam, ka ar Dieva svētību ik katrs tīrums var kļūt par Dieva svētnamu, ikviena darbnīca par pielūgsmes svētnīcu. Tāpēc bahājiešiem, lai cik arī grūts, darbs kļūst par patīkamu nodarbošanos, tāpēc, ka caur to viņš cildina Dievu. Un bahājietis darīs savu darbu tikpat laimīgi, sirsnīgi un godīgi, kā viņš izpilda savas lūgšanas.
Askēts, kas dzīvo kādā alā vai arī džungļos, ir gatavs izpildīt visāda veida grēku izpirkšanu tāpēc, ka viņš jūt, ka to darot, viņš pielūdz Dievu. Bahāullā ir teicis, ka askētisma un mūku laiks ir pagājis. Tāpēc viņš ikviena veida derīgu darbu ir pielīdzinājis Dieva godināšanai. Darbs vairs nevar mūs nogurdināt vai mums apnikt, ja mēs uz to lūkojamies kā uz lūgsnu un lūdzam pilnā atdevē.
Atsacīšanos no pasaules un vientuļniecību mūsu ticība neuzskata par nopelnu. Lūk, kāpēc bahājiešu vidū nav askētu un mūku. Bahāullā saka:
"Ak, zemes ļaudis! Dievs neatzīst par labu vientuļnieka dzīvi un stingru disciplīnu. Redzīgajiem un zinošajiem vajadzētu pievērsties līdzekļiem, kas sekmē prieku un labo atmosfēru. Šāda prakse dzimst un nāk no māņticības un iztēles klēpja un nav zinošu ļaužu cienīga. Daži cilvēki sirmā senatnē un arī vēlākos laikos dzīvoja alās, un citi naktīs pulcējās kapenēs. Saki: Klausies šī Pārestības Cietušā padomā. Atstāj to, kas tev ir, un pieturies pie tā, ko vēl tev uzticamais Padomnieks. Neliedz sev to, kas ir ticis priekš tevis radīts."
Cildināsim Dievu tīrumos un darbnīcās! Godināsim Viņu ar nemitīgu un apzinīgu darbu! Kalpojot cilvēcei, dosim Dievam patiesas un sirsnīgas lūgšanas! Atcerēsimies šo Dieva likumu šim laikmetam:
"Neizšķied savu laiku dīkdienībā un slinkumā un nodarbojies ar to, kas nāks par labu jums un citiem! Tā tas ir ticis noteikts šai vēstulē no apvāršņa, kur atmirdz gudrības un Dieva mācību saule! Dieva priekšā visnicināmākais cilvēks ir tas, kas sēž un ubago. Turies pie saites, kas palīdz, paļaujoties uz Dievu, kas ir Cēlonis visiem cēloņiem. Ikviena dvēsele, kam ir darbs vai arods, būs pieskaitīta pie Dieva pielūdzējām. Tik tiešām, šī lielā un dāsnā vēlība nāk no Viņa!"
5. Dieva Ticības mācīšana
Ja kāds no mums jautā, kāds ir bahājieša pienākums, mēs varam teikt, ka bahājietim vajadzētu (1) pētīt ticību, (2) īstenot tās mācības un (3) izplatīt tās vēsti. Bahāullā saka: "Dievs ir uzlicis ikvienai dvēselei par pienākumu īstenot Viņa ticību atbilstoši savām spējām."
Kāpēc ir nepieciešams, lai mēs mācām Dieva ticību?
Ja kāds cilvēks stipri cieš no kādas šausmīgas slimības un tad atklāj kādas zāles, kas viņu izdziedē un nes tūlītēju sāpju un ciešanu atvieglinājumu, viņš, protams, turēs šīs zāles par dārgām un tās jo rūpīgi glabās. Bet, ja viņš redzēs kādu draugu ciešam no tās pašas slimības, ko viņš darīs ar šīm zālēm? Vai viņš savtīgi paturēs tās priekš sevis paša un ļaus savam draugam ciest? Protams, ka nē. Viņš ar prieku aiznesīs zāles draugam un mierinās viņu, ka tās viņam nesīs tūlītēju atvieglinājumu, tāpēc, ka viņš tās ir izmēģinājis pats pie sevis.
Bahāullā ir "visu zinošais Dziednieks", un viņš ir atnesis brīnišķīgas zāles, kas spēj izdziedēt mūs no visām kaitēm: no naida, māņticības, izmisuma un nesaskaņām, kas pasaules ļaudis grūž iznīcībā. Kā gan patiess bahājietis, kas pats ir tapis izdziedēts no šīm vainām un zina zāles pret tām, var palikt vienaldzīgs pret citu ciešanām? Protams, ka viņam jāmēģina dalīties ar to, ko viņš pats ir saņēmis no Dieva mācībām, ar saviem sirgstošajiem brāļiem, kurus viņš atrod visapkārt.
Bahai ticībā nav īpašu cilvēku, kuru nodarbošanās ir sprediķot un izplatīt Dieva vēsti. Tāpēc atbildība par cilvēku virzīšanu uz ticību gulstas uz ikviena ticīgā pleciem.
Kāpēc mūs interesē nest Dieva vēsti citiem? Mēs nemēģinām savākt armiju. Izplatot vēsti, mēs neceram uz nekādu peļņu. Mēs mācām Dieva ticību tikai tāpēc, ka mēs jūtam mīlestību pret citiem un negribam, ka viņiem tiek laupīta tā lielā, dāsnā Dieva labestība, kas mums tiek dota šai laikā. Mēs nekad nemēģinām uzspiest savas idejas citiem ļaudīm. Mēs nestrīdamies ar viņiem. Ja viņi atsakās pieņemt to, ko mēs viņiem piedāvājam, mēs turpinām viņus mīlēt. Mēs nekad nesakām cilvēkiem, ka viņiem nav taisnība un mums ir. Mēs vienkārši nesam vēsti, kuru Dievs mums ir sūtījis caur Bahāullā. Viņu ziņā ir to pieņemt vai nepieņemt. Mūsu cilvēku mīlestība neatkarājas no tā, vai viņi kļūst vai nekļūst bahājieši. Lūk, ko mums darīt liek Bahāullā:
"Ak, bahājiešu ļaudis! No jums aust jauna mīlestības rītausma, un caur Dieva labvēlību jūs esat gaismas avoti. Neaptraipiet mēles ar lāstiem un zaimiem un sargiet acis no necienīgiem skatiem! Ļaujiet saskatīt to, kas ir jūsos (t.i. patiesību). Ja to pieņems, mērķis būs sasniegts. Ja nē, ir veltīgi pārmest un traucēt tam, kas patiesību noraida. Atstājiet viņu mierā un tuvojieties Dievam, pašam par sevi Pastāvošajam un Aizstāvim. Nekad neesiet par cēloni bēdām, nekādā ziņā nemusiniet uz ķildām un strīdiem! Ir cerība, ka viņš izaugs dievišķā dāsnuma koka pavēnī un izturēsies, kā Dievs to ir nolicis. Jūs visi esat lapas no viena koka un pilītes no vienas jūras."
Bahāullā sagaida, lai, iekams mēs mācām citus, mēs mācāmies paši. Tas nozīmē, ka mēs darām, cik mūsu spēkos, lai izzinātu viņa mācības un īstenotu tās savā dzīvē, ja mēs gribam, lai tām sekotu citi. Bahāullā vārdiem runājot:
"Bahājiešiem ir jākalpo Dievam ar gudrību, jāmāca citi ar savas dzīves piemēru un ar saviem darbiem ir jāvieš Dieva gaisma. Patiesi, iespaids no darbiem ir spēcīgāks nekā no vārdiem. Skolotāja teikto vārdu spēks atkarājas no viņa mērķa tīrības un no viņa nesavtības. Dažus apmierina vārdi, bet vārdu patiesību pārbauda darbos, un tā ir atkarīga no dzīves. Darbi parāda, kāds cilvēks ir. Viņa vārdiem ir jāsaskan ar tiem vārdiem, kas ir nākuši no Dieva gribas lūpām un kas ir pierakstīti Viņa vēstulēs."
Mums ir liela privilēģija kļūt citiem par garīgās izaugsmes un svētības avotu. Varbūt, ka garīguma pasaulē nevar būt nekā mums vērtīgāka, kā palīdzēt ļaudīm saskatīt dzīves jēgu un iekļauties vienā universālā ticībā. Abdulbahā ir sacījis, ka ikvienam bahājietim vajadzētu mēģināt katru gadu vismaz vienu cilvēku pievērst Bahāullā ticībai. Mācot Bahāullā ticību, mēs neesam atkarīgi no mūsu izglītības. Abdulbahā saka, ka, pat ja kāds nemāk lasīt vai rakstīt, viņš tomēr var parādīt, ka patiesi kalpo cilvēcei ar savu rīcību, ar saviem darbiem. Ja mēs dzīvosim īsta bahājieša dzīvi, cilvēki paši redzēs, ka mēs esam savādāki, tāpēc, ka mēs īstenojam praksē Dieva mācības šim laikmetam. Ticības mācīšanas nozīme un tā svētība, ko tā mums nes, kļūst skaidri saprotama no šīs Abdulbahā vēstules:
"Ir zināms un skaidrs, ka tos, kas nes vēsti, apņem neredzamā Dieva palīdzība. Un, ja atstās novārtā vēsts izplatīšanu, palīdzība tiks pavisam liegta, jo nav iespējams, ka Dieva draugi saņemtu palīdzību, ja viņi neiesaistīsies vēsts nešanā. Vēsts ir jāvēstī visos apstākļos, bet tas ir jādara gudri.... Draugiem būtu jānodarbojas ar dvēseļu izglītošanu, un tiem vajadzētu palīdzēt cilvēku ciltij visā pasaulē iegūt garīgo prieku un apmierinājumu. Piemēram, ja ikviens no draugiem ar kādu no nevērīgajām dvēselēm panāk draudzīgas un godīgas attiecības, sadzīvo ar to pilnīgā labestībā, un ar labu izturēšanos un morālo stāju ievada viņu Dieva vārdos, paver tai debesu mācības un padomu, protams, ka viņš pamazām atmodinās šo vienaldzīgo un vērtīs viņa nezināšanu zināšanā."
6. Alkoholiski dzērieni ir aizliegti
Mēs redzam, cik lielā mērā cilvēks atšķiras no dzīvnieka, tāpēc, ka viņam ir prāts un dvēsele. Dievs gaida no mums, lai mēs par šīm dārgajām dāvanām, ar kurām Viņš mūs ir apveltījis, labi rūpētos. Mums ir jācenšas saglābāt mūsu prātus un dvēseles, cik vien iespējams veselīgus.
Alkoholiskie dzērieni saindē prātu tādā mērā, ka cilvēki aizmirst savu cilvēcisko būtņu stāvokli un, kad viņi ir piedzērušies, nolaižas līdz dzīvnieku līmenim. Tāpēc Bahāullā ir mums aizliedzis vispār lietot alkoholiskos dzērienus.
Daudzi bahājieši, iekams tie pievērsās ticībai, bija pieraduši pie alkoholisko dzērienu lietošanas. Bet pēc tam, kad viņi bija atzinuši Bahāullā kā Dieva Izpausmi, viņi pierādīja savu mīlestību un uzticību viņam ar to, ka atbrīvojās no šī kaitīgā paraduma, kas viņiem nesa tikai finansiālus, fiziskus un garīgus zaudējumus. Tagad viņi veldzējas dzīvības ūdenī, kuru Bahāullā ir viņiem devis caur savām mācībām, un viņiem alkohols nav vajadzīgs, lai aizmirstu ikdienas rūpes un būtu priecīgi.
Pasaulē ir arī dažas ciltis, kam bija paraša pasniegt alkoholiskus dzērienus zināmos cilts svētkos un ceremonijās. Tagad, kad viņi ir kļuvuši par bahājiešiem, viņi vēl arvien praktizē šīs ceremonijas, bet alkoholisko dzērienu vietā pasniedz garšīgas sulas, kurās nav kaitīgā alkohola.
Ne tikai alkoholiskie dzērieni, bet apreibinošas narkotiskas vielas, kā opijs, kas saindē neviens miesas, bet arī garu, ir aizliegtas Bahai ticībā.
7. Svēto Dienu ievērošana
Gadā ir deviņas Svētas Dienas, kurās bahājiešiem nevajadzētu strādāt. Šīs dienas ir izdalītas tāpēc, ka tanīs notika kaut kas svarīgs ticības vēsturē, un tāpēc tās neuzskata par parastām dienām. Septiņas no Svētajām Dienām ir svētku dienas, un divās no tām pieminam Baba mocekļa gaitas un Bahāullā Debesbraukšanu.
No svētku dienām pirmā ir Jaungada svētki, kas iezīmē gavēņa izbeigšanos un jaunā gada iestāšanos.
Nākamie trīs svētki tiek svinēti Rizvāna laikā. Šī ir Bahāullā Bagdādes Paziņojuma gadadiena. Tās divpadsmit dienas, par kurām mēs runājam kā par "Rizvāna dienām", Bahāullā uzturējās skaistajā dārzā, kuru sauca par Rizvānu un kur viņa draugi un sekotāji pēdējo reizi ieradās viņu apciemot pirms viņa aizbraukšanas uz Konstantinopoli. Bahāullā tika izsūtīts no Bagdādes, un viņa daudzie sekotāji, kā arī simtiem citu cilvēku, kas bija viņu iemīļojuši un iecienījuši, par viņa aizbraukšanu bija ļoti noskumuši, bet sūrās bēdas, kas nospieda viņa draugu sirdis, izvērtās nebeidzamā priekā, jo tieši tanīs dienās Bahāullā atklāti paziņoja, ka viņš ir tas, kā atnākšanu bija pareģojušas pagātnes Dieva Izpausmes un par ko Babs bija atdevis savu dārgo dzīvību. Pieminot tās brīnumainās divpadsmit dienas, mēs katru gadu svinam Rizvāna svētkus, un no šīm dienām pirmā, devītā un divpadsmitā ir Svētās Dienas, kurās mēs nestrādājam.
Tad mums vēl ir Baba Paziņojuma gadadiena, kas ir tā diena, kurā Babs Širāzā ar Mullu Huseinu pirmo reizi runāja par savu sūtību.
Sestā un septītā no mūsu svētku dienām ir Baba un Bahāullā dzimšanas dienas.
Lūk, bahājiešu Svētās Dienas:
1. 21.marts - Navruzs (Jaungada svētki).
2. 21.aprīlis - Rizvāna pirmā diena. Bahāullā Paziņojums (1863.g.) plkst. 3:00 pēcpusdienā.
3. 29.aprīlis - Rizvāna devītā diena.
4. 2.maijs - Rizvāna divpadsmitā diena.
5. 23.maijs - Baba Paziņojums (1844.g.), divas stundas un vienpadsmit minūtes pēc saulrieta 22. maijā.
6. 29.maijs - Bahāullā Debesbraukšana (1892.g.) plkst. 3:00 no rīta.
7. 9.jūlijs - Baba mocību diena, ap dienas vidu (1850.g.).
8. 20.oktobris - Baba dzimšanas diena (1819.g.).
9. 12.novembris - Bahāullā dzimšanas diena (1817.g.).
Bahājiešiem saulriets ir vienas dienas nobeigums un nākamās sākums. Tāpēc ikviena no šīm dienām iesākas ar iepriekšējās dienas saulrietu. Piemēram, Baba Paziņojums notika divas stundas un vienpadsmit minūtes pēc saulrieta 22. maijā un beidzās 23. maijā pēc saulrieta. Bahāullā Debesbraukšana iesākas 28. maijā pēc saulrieta un beidzas pēc saulrieta 29. maijā utt.
Abdulbahā saka, ka mums vajadzētu censties padarīt Svētās Dienas savādākas par pārējām gada dienām, uzsākot kaut ko svarīgu ticības veicināšanai un kalpošanai cilvēcei. Mēs varam nodibināt bahājiešu centru vai atvērt skolu, vai slimnīcu, atkarībā no kopienas iespējām un tās īpašām vajadzībām. Kā atsevišķas personas mēs arī varam pieņemt lēmumus, kas palīdz mums kļūt par labākiem bahājiešiem mūsu personīgajā dzīvē, kā arī sadzīvē ar kopienu. Tādējādi, Abdulbahā vārdiem runājot, svētku dienas nav tikai tāpēc, lai labi paēstu un papriecātos, kaut gan arī tas pieder pie svētkiem.
Tāpat arī Baba mocību piemiņas vai Bahāullā Debesbraukšanas dienās mēs nesēžam un nesērojam, jo, lai gan ir dabiski just skumjas par šīm dienām, mēs zinām, ka vienīgais veids, ka parādīt savu uzticību Dieva Izpausmēm, ir ziedot savu dzīvi kalpošanai tai mācībai, kurai viņi ir dzīvojuši un par kuru tie ir miruši.
Bahājieši vienmēr sanāk, lai satiktu viens otru un Svētajās Dienās skaitītu īpašas lūgšanas. Šādas tikšanās ir ļoti svarīgas, tāpēc, ka caur tām kopienas locekļu starpā nostiprinās vienotība, un bahājiešu vienotība nes Dieva svētību. Abdulbahā saka:
"Pēc Dieva gribas ir ticis nolemts, ka no dienas uz dienu jāpieaug saskaņai un vienotībai starp Dieva draugiem un Visu žēlīgā kalponēm. Kamēr tas nebūs sasniegts, nekādi nebūs iespējama virzība uz priekšu! Un garīgās sanāksmēs vienotību un saskaņu sasniedz vislabāk. Šis moments ir ļoti svarīgs un ir kā magnets dievišķās atzinības iemantošanai."
8. Laulības
Mēs esam redzējuši, ka bahājiešu ticība nenozīmē dzīvot mūku dzīvi. Laulība bahājiešu ticībā ir ļoti svarīga institūcija. Vissvētajā Grāmatā (Agdas), Bahāullā saka: "Stājieties laulībā, ak ļaudis, lai jūs varat radīt tos, kas mani pieminēs."
Abdulbahā saka:
"Bahājiešu laulības nozīmē, ka vīrietis un sieviete saplūst garīgi un fiziski tā, lai viņi baudītu mūžīgo vienotību cauri visām Dieva pasaulēm un papildinātu viens otru garīgā ziņā. Lūk, tā ir bahājiešu laulība."
Kā notiek bahājiešu laulības? Līgavas un līgavaiņa vecākiem, ja tie ir dzīvi, ir jādod sava piekrišana laulībām. Bahāullā saka:
"Tā kā mana vēlēšanās bija panākt mīlestību un draudzību, un vienotību ļaužu starpā, es uzstādīju nosacījumu, ka jāiegūst arī vecāku piekrišana, lai izvairītos no naidīguma un nenovīdības savā starpā."
Kad šī nepieciešamā piekrišana ir iegūta, abas puses informē savu Garīgo Padomi par laulību nodomu un nosaka datumu, lai varētu tikt nosūtīts pārstāvis par laulības liecinieku. Tad dažu personu klātbūtnē viņi atkārto sekojošo pantu, kādu savā Vissvētajā Grāmatā ir nolicis Bahāullā:
"Mēs visi patiesi būsim uzticīgi Dieva Gribai."
Un līgava tāpat teiks:
"Mēs visi patiesi, patiesi, patiesi, būsim uzticīgi Dieva Gribai."
Pēc tam vīrietis un sieviete kļūst vīrs un sieva, un Garīgajā Padomē tiek reģistrēts laulību datums.
Pat ja nav Garīgās Padomes, līgava un līgavainis dažu liecinieku klātbūtnē var noturēt laulības augstāk aprakstītajā veidā. Abdulbahā saka:
"Bahājiešu saderināšanās nozīmē abu pušu pilnīgu vienošanos un piekrišanu. Saderinātajiem ir jābūt augstākā mērā vērīgiem vienam pret otru un jāiepazīst otra raksturs. Stingrajām derībām starp tiem ir jākļūst par mūžīgu savienību, un viņu nodomam ir jābūt mūžīgai ticībai, draudzībai, vienībai un dzīvībai."
Šīs mācības gaismā laulības ir ne tikai materiāls, bet arī garīgs piepildījums. Mēs neiztirgojam savus zēnus un meitenes, kad dodam tos laulībā. Mēs savienojam viņus ar laulības saitēm. Pie dažiem ļaudīm ir pieņemts, ka meitenes vecāki izmaksā zināmu pūra naudu līgavaiņa vecākiem vai līgaviņa vecāki līgavas vecākiem. Bahājiešu laulībās šādas sistēmas nav.
Bahāullā un Abdulbahā ir devuši dažas skaistas lūgšanas, kas nav obligātas, bet pēc vēlēšanās tās var tikt noskaitītas pie laulībām kopā ar minētajiem pantiem.
Pie laulībām, kā ikvienā laimīgā notikumā, jebkuras tautības vai cilts ļaudis var papriecāties kopā un noturēt savai kultūrai raksturīgus pasākumus. Šādas tradīcijas tomēr nedrīkstētu būt pretrunā ar to, ko māca ticība attiecībā uz tikumības un cilvēka cieņas saglabāšanu. Ir skaistas tautas dziesmas un tautas dejas, kuras bagātina cilvēces jauno, apvienoto kultūru. Bahājieši atbalsta šī kultūras mantojuma pārņemšanu un turpināšanu. Tāpēc skaisto tautas kultūras mantojumu var izmantot, vienalga, vai svinēšanas iegansts ir kāzas, vai cits kāds nozīmīgs notikums.
Var jautāt, vai bahājietis var precēt sievieti, kas nav bahājiete. Bahājiešu zēna vai bahājietes meitenes laulības ar kādai citai reliģijai piederošu meiteni vai zēnu ir iespējamas. Faktiski viens no Bahāullā likumiem ir:
"priekā un laimībā saieties ar citu reliģiju cilvēkiem, izpaust to, ko ir pieteicis Kalna sprediķa Teicējs, un visās lietās īstenot taisnību. Sirdī patiesajiem un uzticīgajiem ir jāsaietas ar visas pasaules ļaudīm priekā un laimībā, jo saskarsme vienmēr veicina vienotību un saskaņu, un vienotība un saskaņa ir pasaules sakārtotības un nāciju dzīvības pamatā. Svētīti ir tie, kas jo stingri turas pie līdzjūtības un labestības saites un ir tālu no naida un nenovīdības."
Bahājietim, kas prec pie citas ticības piederošu partneri, vajadzētu ieskaidrot savai dzīves biedrei, ka viņš ir bahājietis, un viņam ir jāiegūst piekrišana ievērot bahājiešu likumus. Tā kā bahājietis sagaida, ka viņa partnere piedalīsies vienkāršā, bet svinīga bahājiešu ceremonijā, viņš būs arī gatavs izpildīt laulību ceremoniju atbilstoši sava partnera reliģijai.
Bahājiešu laulības ir it kā vēl viens simbolisks apliecinājums tam, ka cilvēce ir vienota. Tā parāda, ka Bahai ticība nav domāta kādam īpašam kultam vai grupai. Tā ir domāta visai cilvēcei.
9. Lojalitāte pret valdību
Bahāullā ir aizliedzis iekļauties jebkādā darbībā, kas var izrādīties kaitīga sabiedrībai. Tāpat mums ir jāatturas no visa, kas var izrādīties negodīgs un graujošs. Apmēram pirms simt gadiem viņš izvirzīja šo principu vienā no saviem rakstiem:
"Pie jebkuras valdības, ikvienā zemē, kur dzīvo kāds no šīs kopienas, viņam pret valdību ir jāizturas lojāli, patiesīgi un uzticami."
Bahājietis nevar būt uzticīgs savai reliģijai, ja viņš nav uzticīgs savai valdībai.
Abdulbahā ir sacījis:
"Bahājiešu skatījumā lojalitāte pret valdību ir būtisks garīgais un sociālais princips." "Mums ir jāpaklausa zemes valdībai un jāvēl tai labu...." " Bahājiešu gara būtība ir, ka, lai nostiprinātu labāku sabiedrisko kārtību un ekonomiskos nosacījumus, ir jāpieturas pie valdības principiem un likumiem."
Lojalitātei pret valdību ir jābūt tās iedabas sastāvdaļai, kāda mums savā starpā ir jāizveido. Jebkurš nodevības akts ir grēks. Bahāullā saka:
"Piesargieties, ak ļaudis, ielaisties nodevīgos darījumos. Esiet Dieva uzticības personas starp Viņa radībām un Viņa devīguma zīmes starp Viņa ļaudīm."
Šinī sakarā var pieminēt vēl vienu svarīgu momentu, kas ir jāievēro ikvienam bahājietim.
Mūsu ticībai nav nekāda sakara ar politiku, un bahājieši nevar piedalīties vispār nekādā partiju politikā. Tas nenozīmē, ka mēs esam pret tiem, kas nodarbojas ar partiju politiku, vai arī, ka mēs kaut ko iebilstam pret kādu īpašu partiju. Mēs uzskatām, ka Dievs mums ir devis norādījumu veltīt savu enerģiju un spēku, lai uzceltu jaunu dievišķu pasaules iekārtu. Mums ir Dieva dots plāns, kas sevī ietver visu pastāvošo politisko partiju programmu derīgos aspektus un vēl daudz ko vairāk, kam nav tām piemītošo trūkumu.
Dievs ir nospraudis taisnu ceļu, pa kuru mums iet. Šī taka nesliecas ne uz kreiso, ne uz labo pusi, tā neiet ne uz austrumiem, ne uz rietumiem. Tā ir visas cilvēces vienotības taka visās pasaules daļās, un pa to jāiet dažādu nāciju, uzskatu un kārtu ļaudīm. Vēl jo vairāk, tā iekārta, kādu Bahāullā ir iedibinājis pasaulē, ir dievišķas cilmes, un tāpēc tā neizbēgami atšķiras raksturā, apjomā un izmēros no tās, ko ir devušas cilvēku izdomātas un bieži savā starpā konfliktējošas ideoloģijas.
Tam, ka bahājieši nevar piedalīties politiskās kustībās, ir vēl viens iemesls. To ir izskaidrojis Šogijs Efendijs , Aizbildnis, vienā no savām vēstulēm:
"....mēs, bahājieši, esam vienādi visā pasaulē; mēs cenšamies iedibināt jaunu Pasaules Iekārtu, kas ir dievišķas cilmes. Kā mēs varēsim to izdarīt, ja ikviens bahājietis piederēs pie citas politiskas partijas, dažas no kurām ir diametrāli pretējas viena otrai? Kur tad paliks mūsu vienotība? Politikas dēļ mēs tad būtu sašķelti, mēs būtu vērsti paši pret sevi, un tas ir pretrunā ar mūsu mērķi. Acīmredzot, ja vienam bahājietim Austrijā dotu brīvību izvēlēties kādu politisko partiju un iestāties tajā, tad, lai cik labi arī būtu tās mērķi, kādam citam bahājietim Japānā vai Amerikā, vai Indijā vajadzētu būt tādai pat tiesībai, un viņš, varbūt, piederētu partijai ar gluži pretējiem principiem, kādi ir tai partijai, kurā iestājās Austrijas bahājietis. Kur tad paliktu ticības vienotība? Šie divi ticības brāļi darbotos viens pret otru sakarā ar Dažādu politisko orientāciju (kā to ir darījuši Eiropas kristieši tik daudzos brāļu karos). Vislabākais veids, kādā bahājietis var kalpot savai zemei un pasaulei, ir strādāt bahājiešu Pasaules Iekārtas iedibināšanai, kas pamazām apvienos visus ļaudis un novāks šķeltnieciskas politiskas sistēmas un reliģiskās pārliecības."
10. Kā kļūt par bahājieti
Daudzreiz mēs dzirdam jautājumu: "Kā es varu kļūt par bahājieti?" Daži domā, ka Bahai ticība ir kāda biedrība, kas meklē un uzaicina biedrus. Tas nav pareizi. Daži citi domā, ka bahājiešus interesē izmainīt cilvēkiem vārdus un reliģijā novest viņus pie jauna kopsaucēja. Arī tas nav taisnība.
Kļūt par bahājieti nozīmē būt pārliecinātam, ka Dievs ir viens, ka visas reliģijas ir vienotas un ka cilvēce ir viena, apzināties, ka reliģija ir ilgstošā attīstības procesā un, ka tā pastāv, lai apvienotu, bet ne lai šķirtu. Vēl vairāk, bahājietis ir pārliecināts, ka visas reliģijas ir dievišķas cilmes un ir vienlīdzīgas. Tomēr bahājietis tic, ka Bahāullā ir Dieva Izpausme mūsu laikmetam. Un Bahāullā, tāpat kā Dieva Izpausmes pagātnē, ir nācis, lai pavērtu mums mūsu laikā jaunu un laimīgu vienotības laikmetu. Kad cilvēks kļūst bahājietis, viņš sirdī rod mīlestību pret Bahāullā. Ja viņam ir šāda pārliecība, tad cilvēks ir bahājietis. Lai iesvaidītu kādu cilvēku bahājiešu ticībā, nav vajadzīgas nekādas ceremonijas, nekāda kristīšana, nekāda vārdu maiņa. Citiem vārdiem runājot, mēs neticam ticības mainīšanai bez pārliecības, un, ja ir pārliecība, tad ceremonija nav vajadzīga. Abdulbahā saka:
"Cilvēks, kas dzīvo saskaņā ar Bahāullā mācību, jau ir bahājietis...."
Bahājiešu mērķis ir kalpot cilvēkiem un nest pasaulē vienotību un laimi. Bahājieši mēģina pārveidot cilvēku sirdis. Sirdsapziņas izmainīšanās bez Dieva vārda spēka nav iespējama.
Kādreiz Abdulbahā jautāja: "Kas ir bahājietis?" Viņš atbildēja, ka "būt bahājietim vienkārši nozīmē mīlēt visu pasauli, mīlēt cilvēci un mēģināt tai kalpot, darboties vispasaules miera un brālības labā."
Kad spogulis ir tīrs, tas atstaro gaismu. Kad tas ir netīrs, tas neatspoguļo neko. Ja bahājieši savu ticību māca citiem, tad tas ir mēģinājums no siržu spoguļiem notīrīt aizspriedumu, naida un nenovīdības putekļus. Kad sirdsšķīsti ļaudis saskaras ar Patiesības Sauli, viņi uzņem sevī daudz gaismas un atstaro to citiem.
Starp šodienas bahājiešiem ir daudz tādu, kas savās sirdīs vienmēr ir jutuši, ka šim jaunajam laikmetam ir nepieciešamas jaunas mācības, bet viņi nezināja, kā sirdī izjusto piepildīt dzīvē. Viņi nezināja, ka pasaulē pastāv reliģija, kas sevī apvieno visas tās mācības, kādas viņi gribēja redzēt reliģijā. Tiklīdz viņi dzirdēja par bahājiešu ticību, viņi ticēja tai kā Dieva balsij, tāpēc, ka viņi Dieva balsi jau bija dzirdējuši savās sirdīs, neko par Bahāullā nezinādami. Viņi ir tie tīrie spoguļi, kuri, Patiesības Saules stariem iepretim nostādīti, atstaro tās mirdzumu. Siržu spoguļi, arī tīrie, paliks tumši, ja tos nepavērsīs pretī gaismai.
Kad cilvēks apzinās patiesību un viņam rodas pārliecība, viņš kļūst par bahājieti. Tomēr bahājietim ir jāaizpilda un jāparaksta anketa ar vārdu un adresi, un informāciju viņa zemes Nacionālajai Garīgajai Padomei, ka viņš tic Bahāullā. Tādā veidā cilvēks paziņo pasaules bahājiešu kopienai, ka arī viņš ir bahājietis. Cilvēks skaitās bahājietis, kad viņš paraksta apliecinājumu un tiek pieņemts. Kad viņš ir kļuvis bahājietis, viņš kalpo cilvēkiem. Parakstīdams apliecinājuma pieteikumu, viņš solās kalpot cilvēcei caur Dieva doto administrāciju, kas ir dotajam laikmetam dievišķās vadības sastāvdaļa. Apliecinājuma pieteikumus izdod ikvienas zemes Nacionālā Garīgā Padome, un tie tiek izsniegti dotās zemes bahājiešiem parakstīšanai. Vietējās Garīgās Padomes nodod parakstītos pieteikumus Nacionālai Garīgai Padomei. Gadījumā, ja nav Vietējas Garīgās Padomes, ticības pieteicēji savus pieteikumus nosūta Nacionālai Garīgai Padomei paši.
Bahājietis kalpo cilvēkiem un arī lūdz par viņiem. Vienā no mums dotajām skaistajām lūgšanām mēs lasām:
"Ak, Tu, Labestības Kungs! No tā paša celma Tu esi radījis visus cilvēkus. Tu esi nolicis, lai visi pieder vienai saimei. Tavā svētajā tuvumā viņi visi ir Tavi kalpi, un visa cilvēku cilts rod patvēru zem Tava svētā jumta. Visi ir pulcējušies ap Tava dāsnuma galdu, un visus apskaidro Tavas paredzēšanas gaisma."
"Ak, Dievs! Tu esi labs pret visiem. Tu esi aprūpējis visus, visiem Tu dod patvērumu, visiem Tu dod dzīvību. Tu esi visiem dāvājis spējas un talantus un kā jūra visus apņem Tava Žēlastība."
"Ak, Tu, Labestības Kungs! Vieno visus! Lai reliģijas apvienojas, lai tautas saliedējas vienā, lai tās redz viena otru kā pie vienas ģimenes piederošu un visu zemi kā vienas mājas! Lai dzīvo viņi visi kopā pilnīgā saskaņā!"
"Ak Dievs! Cel augšā cilvēku cilts vienības karogu!"
"Saliedē Tu, ak Dievs, sirdis!"
"Ak, Tu, Labais Tēvs! Ar savas mīlestības saldo vēsmu priecē mūsu sirdis! Ar savas vadības gaismu apskaidro mums skatus! Ielīksmo mums ausis ar sava Vārda melodiju, un dod mums tverties Tavas rūpības stiprajā pilī!"
"Tu esi varens un spēcīgs, Tu esi piedošana, un Tu piedod visus cilvēku trūkumus."
- Abdulbahā -
